STARP SKALA GALIEM

Imants Ziedonis, Kā svece deg. Dzeja. 1967-1970. Rīgā: Liesma, 1971. 152 lp. 56 kap.

Spriežot no fotoattēliem un pieredzes: Imantam Ziedonim nav bārdas. Viņš to skuj nost. Ir tomēr ļoti ticams, ka - gadu un laikmetu puteņiem norimstot - virs kupenām būs redzama Imanta Ziedoņa bārda: varbūt "apšļakstīta mazliet", bet drīzāk gan tāda, kas

... kā tautasdziesma viz
Baltā sniegā.

Kad izlasīts Ziedoņa jaunākais dzejoļu krājums Kā svece deg, prasīt prasās dot tādu atbildi uz dzejnieka rezignēto jautājumu dzejolī ar sākuma rindu Kad pilsētā melns esmu nokvēpis. Iedams pa Limbažu šoseju uz pirti Raganā, Ziedoņa liriskais "es" redz ceļmalas nosarmojušos vītolus, un tie ir kā "senvīru" (Friča Bārdas, Krišjāņa Barona, Kronvaldu Aša) bārdas, ko "neviens vēl nav apracis".

Un domāju: zemē mūs apraks. Tā būs.
Kā milzīgā lielā traukā.
Bet cikiem no mums, kad apraks mūs,
Paliks bārda laukā?

Šis dzejolis, kam ir liriski tvertas melnbaltās grafikas īpašības, ir labs tiltiņš uz Ziedoņa dzejas 1971.gada laidiena priekšstatu, noskaņu un kompozicijas dominantēm. Kopš Sirds dinamita 1963.gadā, dzeja Ziedoņa krājumos mērķtiecīgi, it kā apzinātas dziļākas sevis atrašanas nepieciešamības vadīta, virzījusies uz valodas lakonismu un dzejas gleznu koncentrāciju. Kā svece deg ir ne tikai ārkārtīgi viengabalains krājums, bet no tā, simboliski runājot, izskalots laukā arī viss liekais: katrs vārds ir vajadzīgs un motīvēts, un katrā dzejas gleznā - it kā zem vairāku atmosfairu spiediena sakoncentrēta enerģija, kas lasot atbrīvojas un izgaismo dziļumus, tālumus, un arī to tuvo un vienkāršo, kas būtisks, nepretendēdams kļūst arī "liels". Tādējādi Ziedoņa dzeja ieguvusi, nekļūdama par atdarinājumu, kaut ko no mūsu, no latviešu tautasdziesmas: tā ir priekšmetīga, tieša dzeja, kuŗai sveša izplūšana prātošanā vai izskaistinājumos, tajā nav "dzejisko vārdu", bet daudzi "nedzejiskie" tur piesaka savas potenciālās vērtības, nolikti pareizā vietā dzejas kontekstā.

Koncentrētība un valodas skopums izvērš Ziedoņa dzeju eksploziju virknē, kur aiz katra vārda vai gleznas - milzīgs caursites spēks:

Stars garām staram,
Bars garām baram,
Cars garām caram,
Gars garām garam, -

Un ko mēs varam?
(Vai mēs ko varam?)
Un ko lai mēs darām?...
(Vai mēs ko darām?)
Un tā mūžīgi mūžos?

(Runājot par skopumu un koncentrāciju pārsteidzoši konstatēt vienlaicīgu dzejas sešdesmito gadu beigu radošās metodikas ievirzi divu latviešu dzejnieku krājumos, kad tos vienu no otra šķiŗ divas jūŗas un viens okeans. Slieksme būt valodā skopai un dzejas gleznās koncentrētai ir tikpat pasvītrāta Baibai Kaugarai viņas pavisam cita rakstura debijas krājumā Aizcirstas durvis, apg. Ziemeļblāzma, 1970).

Ziedoņa dzejas iekšējā dinamika ir noturīgā meklēšana, mainīgajam plūstot uz priekšu un gaŗām. Laiks ir straujš, laika ir maz. Laika plūdumā cilvēks ir it kā starp skala diviem galiem, kas abi deg:

Sēžu balta skala vidū,
Skals no galiem deg.
Uguns arvien tuvāk lido.
Kaut kur ūdens tek...

Sasprindzinātā vēlme no pārejošā izkristallizēt noturīgo kļūst Ziedoņa dzejā par tās nemiera pilno piesātinātību, par pastāvīgu konfrontēšanos ar lietām un parādībām, kas iedarbojas kā modinātāji, saucēji, kā balsis, no kuŗām bēgtin bēgot nevar izbēgt:

Logi un durvis jāaizslēdz,
Ārā es nevaru iet,
Ārā mazs ķiršu kociņš brēc,
Ausis krīt ciet.

Vienkārša, konkrēta aina un neparasti šo vienkāršo ainu savienojumi Ziedonim ir raksturīgi un dod viņam iespēju pievērst lasītāja skatu jaunām, neapjaustām perspektīvām, kaut kam, ko, ērti zvilnējot novienkāršotā domāšanā, uzskatām pat par absurdu, īstenībā neiespējamu. Bet šāda īstenība nereti ir tikai standartpriekšstatu īstenība, ne īstenība pati ar visām tās turpat vai neierobežotām variāciju iespējamībām. Ziedoņa atveidojumā šis neparastais, "pārreālais" iznirst lasītāja gara acu priekšā dabiskā dzejas izaugsmes ceļā, kā fantazijas rosīguma rezultāts. Tā ir neieraudzīto šķiedru atsavināšana ikdienas īstenības vienmulībai; radošs process, kam maz kopīga ar mākslīgu "efektu meklēšanu" vai konstruēšanu kā pašmērķi, šo dzejas "mākslīgo elpināšanu", kad nav ko teikt, Ziedoņa "sirreālisms" izaug no vienkāršas, konkrētas īstenības:

Baltais gailis dzied
Baltu dziesmu un
Sniegā stieg
Egļu galotnēs balti čiekuri čab

Pie baltām ķēdēm stāv
Balti suņi un
Zobi tiem klab

Sabozies tā kā zvirbulis visiem mums aukstums tiks

Ilgi ilgi vēl
Gari gari vēl
Snigs

Mēs arī zinām, ka katrai medaļai ir sava priekš- un pakaļpuse, Par to mēs nemaz neuztraucamies, (jo priekšpuse ir laba un piedeŗ mums, bet pakaļpuse noder tiem, kas pret mums). Bet kāda izskatās medaļa, ja uz to skatās no sāniem? Vai ja tā guļ slīpi? Cik daudz zinām par visām īstenības iespējamām perspektīvām? Ziedonis raksta:

Vienam tēvam trīs dēli.
Un tādu tēvu pasaulē bez skaita.
Skaidrs, ka trešais ir Antiņš.
Skaidrs, ka pirmais - īsts maita.

Bet viņam rūp, "par ko otrais dēls domā". Un tiesa: mūsu literātūrā netrūkst Antiņa un pirmā dēla šablonu. Tie ir visādās krāsās, atkarā no kuŗas puses skatās Bet vai lielākā daļa no mums nav - otrie dēli? Vai esam par to kādreiz padomājuši, pavaicājuši - ko tie domā?

... viens attālums mani
No pirmā un trešā šķir
Un otrais tēva dēls
Manī pašā ir.

Kā otrais tēva dēls
Es uz vēdera lienu
Starp viņiem abiem,
Kad viņi viens pret vienu.

Protams, ir jau labi, ja ir sudraba zirgi, zelta zobeni un kraukļi, kuŗas Antiņš durs nost, vai sitīs,

Bet ko tad -
ja kritīs?

No citētā varbūt iespējams gūt priekšstatu par Imanta Ziedoņa dzejas tīri "technisko" īsās rindas pantu, šķietami tradicionālu dzejoļa grafisko izkārtojumu lappusē, Nedaudz dzejoļos viņam rindas tomēr gaŗākas, un tajos nomanāma arī atkāpe no "tradicionālā" par labu ar psīcholoģiskām pauzēm veidotai dzejas izteiksmes efektīvitātei:

Nolaidies gaili, nolaidies Doma gaili, nolaidies!
Nāc un izknābā manu galvu kā reņģes aci!
Jo ir miers, ir pelēks, ak, ir smirdošs miers,
Un neviens šo mieru nesatriec un nesatracina.
Nesatraci-na... Na! na! te ir mans plecs!
Nolaidieties visu Domu gaiļi, lielie un sīkie!

Ar valodu Ziedonis rīkojies (vārds virtuozi ir par nodrāztu!) kā ar labi izdresētiem tīģerēniem, tā viņam klausa arī tad, kad vārds un dzejas rinda ir identiski

Cerība.
Ticība.
Mīlestība.
Ir.
Būs.
Taps.
Dēls.
Dēls.
Dēls.
Dēls.
Vāks.
Kaps.

Var jau jautāt, kāpēc Ziedonis savos meklējumos nav gājis virzienā, kas radnieciskāks moderno Rietumu mētropoļu dzejas konstrukcijas meklētāju ievirzēm. Viņa varēšanu nav pamata apšaubīt, par drīkstēšanu var strīdēties. Bet tad arī jārunā par vajadzēšanu. Ziedoņa dzeja ir tikai šķietami tradicionāla, parasta. Īstenībā tā ir neatdarināmi "ziedoniska" un tiecas uz formas iekšējās struktūras jaunradi. Un vēlreiz jāatkārto: viņa dzejā ir nomanāma dziļi izjusta tieksme pieslēgties latviešu tautas dzejas radošajiem principiem. Ne jau tautasdziesmām vispār, tādu netrūkst arī citiem. Un ne jau mūsu tautasdziesmu formas čaulas atdarināšanai, bet būtiskajam un paliekošajam, kas visu citu starpā raksturo to mūsu mēs. Tas ir daudz.

Un protams: tas nav vienīgais derīgais princips. Teikt tā par Ziedoņa dzeju, nozīmētu to deklasēt, jo "vienīgais pareizais" vienmēr deklasē pats sevi.

Imanta Ziedoņa dzeja, kāda to tagad lasām, ir dzeja, kas uzrakstīta, turoties pie dzejas katēgoriskā imperātīva: lai dzeja būtu patiesa, patiesa pārdzīvojumā, patiesa izteiksmē. Lai tā būtu mezgla vieta, kur īstenības atšķetinājums atkal ieplūst īstenībā atpakaļ - lasītājā, kam kļūt bagātākam, ieraugot pasauli izgaismotāku, krāsaināku, padziļinātu. Tā ir dzeja, kas iezīmē dimensijas - aptveŗošās, tālās; un dzeja, kur aiz vārda "zvaigzne kā maza muļķe raud", bet arī dzeja, kuŗā ir bezgaldaudz gaiša rotaļīga humora:

Kamēr vien akmens augs,
Tu būsi mans draugs;
Kamēr akmens augs,
Tu būsi mans draugs;
Kamēr akmens augs;
Tu būsi mans draugs,
Kamēr akmens augs!

Kamēr gliemeži skrien,
Tu piederēsi man vien;
Kamēr gliemeži skrien,
Tu piederēsi man vien;
Kamēr kamielis caur adatas aci lien.

Koncentrētība. Lakonisms, Liekvārdība aizbaidīta kā dunduri ar zirga asti jokojoties un nopietni runājot.

Drīz upēm skaidru
ledu acīs liks.
Kad gulbji aizlaižas,
tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās
mums būs šīs dienās trīs,
bez gulbjiem un
bez sniega debesīs.

Šī ir kodoldzeja; šī ir dzeja, kuŗā maz dzejas vārdu, bet daudz dzejas enerģijas ik vārdā. Tik bieži negadās, ka tādi krājumi lec laukā pa spiestuvju mutēm, tāpēc, lai velns parauj, es saku: Lasiet! Kļūs labāk!

 

Gunars Irbe