DIVAS GLEZNU REPRODUKCIJU MAPES
Leo Kokle. G. Kārkliņas ievads, Rīgā: Liesma, 1970. 80 lp. Rbļ. 2.25
Rūdolfs Pinnis. A. Ambulta ievads. Rīgā: Liesma, 1970. 96 lp. Rbļ. 3.54.
Abas gleznu reprodukciju mapes ir grezni iesietas, krietna formāta, uz laba krīta papīra, glīti noformētas.
Leo Kokle, gleznotājs un portretists mira 1965.gadā, 40 gadu vecumā. Nākdams no Alūksnes apkārtnes, kur viņa dzimtā bija daudzi talantīgi mūzikanti un izdaiļotāji, divu gadu vecumā Rīgā viņš nelaimīgi nokrita no otra stāva un ievainoja muguru: tā viņam nācās daudzus savas bērnības gadus pavadīt slimnīcā, kur direktors bija profesors Pauls Stradiņš, kuŗa interese par glezniecību savukārt pamudināja Kokli nodoties mākslai. Vēlāk viņš mācījās figūrālo glezniecību, portretu glezniecību pie J. Tilberga, tika uzņemts Latvijas mākslas akadēmijā, turpināja attīstīt savu personīgo rokrakstu, būdams labās domās par franču impresionistiem un Matisu. 50-to gadu vidū mākslinieks daudz strādājis pie "Līgo" temas, grupas portretu kompozicijām, Ainavu glezniecībā viņam ražīgs bijis 1958.gads, apjūsmojot Misas upes gleznainos krastus. Var redzēt, ka mākslinieks allaž tiecies pēc esenciālā, vienkāršā un patiesā: Krāsu gammas ir parasti organiski noskaņotas zilganās, zaļganās vai brūnganās pasāžās: daudzi darbi gleznoti pastozi, uzlicienā uzrādot ritmisku, temperamentīgu paņēmienu. Dažās ainavās un arī portretos redz kāpinātu drāmatismu, ekspresionismu, atbrīvojot formas akadēmismu līdz krāszieda hēgemonijai. Dažs labs darbs, piem., "Dīķis ar vītoliem" jau tuvojas dinamiskai abstrakcijai savā sarkani melnajā lāsmojošo laukumu iedirbē. Interesants kompozicijā ir Raimonda Paula portrets: vienkāršots līdz tīrai ģeometrijai, pārliecinošs un tiešs. Žēl, ka pārāk agra aiziešana neļāva Leo Kokles talantam tālāk izveidoties.
Rūdolfs Pinnis ir Eiropas klases gleznotājs, jo ne par velti viņš no 1929.-30. gadam bija Parīzē, piedalīdamies daudzās Rudens Salona izstādēs un ap 1939.gadu atgriezās Latvijā, kur sākot ar 1950.gadu "izkristallizējas jauni glezniecības principi" un gleznotājs turpināja savu ceļu tiekties pēc meistarības. Būdams pamatā kolorists, Pinnis redz Latvijas dabu citādi, kā parasti to skata Latvijas gleznotājs: "saulainu, ar baltām celtnēm un sarkaniem cinobra jumtiem, ar spilgti zaļām pļavām". Tā viņš izmanto visu chromatisko paletes iespēju, nebaidās kompoziciju pavisam vienkāršot, lai pilnīgi ļautu izskrieties krāsu košumam. Tā vietumis pat neapvaldīti un ar lielu vitālitāti viņš izveido veselu abstraktu kopmetu, krāsu kontrastiem sakrītot jukstapozicijās un diametrāli mainot paletes naža tviedienu, un visu kopā satur ar pāris vertikālu koku līnijām, stilizētām, kā to redzam vienā otrā mežu ainavu reprodukcijā. Tiekdamies pēc vienkāršotām, attīrītām vīzuālām patiesībām, viņš ir spiests pakāpeniski noārdīt visu "rokrakstīgo", lai beidzot savu sakāmo pavēstītu ar tīru krāsu vien. Tā, piem., zaļa krāsa sāk nozīmēt koku, zila - debesis, vienalga kādā kontekstā, kādā formā. Te gleznotāja-kolorista meistarība iet kopā ar lielu atteikšanos, kas momentā padara R. Pinni par gleznotāju gleznotāju, un tāds publikai viņš var arī palikt nesaprasts, jo te viņš vairāk nemodulē, nenogludina, necenšas gleznu nopulēt un pasniegt skatītājam uz paplātes. Viņa mākslas tieksmes būs labi atšifrējamas katram nopietnam gleznotājam. Viens otrs darbs likdamies pavisam nenobeigts, sevī slēpj kādu dziļāku glezniecības atziņu. Nebūtu šaubu, ka R. Piņņa darbu izstāde ASV vai Kanadā modinātu interesi, varbūt pat starptautiskā plāksnē. Šis mūsu mākslinieks noteikti būtu eksportējams uz ārzemēm.
Visnotaļ rosinoša grāmata!
Tālivaldis Ķiķauka