GULBJU JAUNAVA VIRTUVĒ

Ārija Elksne, Trešā bezgalība. Dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1971. 130 lp. 45 kap.

 

Ir lirikas krājumi, par kuŗiem pagrūti uzrakstīt jēdzīgu recenziju: trūkst uzkrītošu plūsu vai minusu. Grāmatas autors nepārprotami ir dzejnieks, nevis pretenciozs diletants vai dzejnieķelis ("poeticule"); taču - nekā diezcik spilgta, īpatnēja, liela arī nevar saskatīt. Ko lai recenzents iesāk, ja nav nekā, par ko īsti varētu "piesieties" vai sevišķi jūsmot? Kā lai kaut cik interesanti izsakās par glītu seju ar parastiem vaibstiem? - Šādu autoru grāmatas dažkārt patīkamāk lasīt nekā recenzēt...

Manuprāt, Ārija Elksne pieder solidajam dzejdarības caurmēra tipam. Kādā no Trešās bezgalības dzejoļiem (79.lp,) viņa ilgojas pēc pāris latvisku Mikelandželo, atzīdama, ka ar vienu Raini mūsu mazās tautas prestižam nepietiek. Viņai pašai gaužām maz līdzības ar italiešu diženo savādnieku - gandrīz nekā no grandiozā skatījuma, pārdabīgajiem samēriem, pārvarīgās ekspresijas, apšaubāmās seksa normālitātes... Kādu daļēju līdzību (attieksmē pret italiešu renesansi) varbūt varētu saskatīt ar gaiši dvēselīgo, bet arī dzīves drūmākajiem aspektiem pieejamo Fra Andželiko. Elksne ir pavisam normāls, pievilcīgs, drusku necils koks, kas sakņojas Latvijas augsnē.

Viņa, protams, ir ar "turienes" kultūras cilvēka un padomju pilsones iezīmēm, tādēļ starp citu ziedo uz Ļeņina altāŗa (22.lp.). Nu, šis pretdemokratiskais, šķiriskais diktātors tomēr nebija gluži Staļina tipa despots vai pavisam ikdienišķs karjērists un birokrats; "turienes" situācijā šādas "svētnīcas ceremonijas" ir saprotamas un relātīvi attaisnojamas. Ar visu to skaidrs, ka Elksne būtībā tomēr nav polītikas apsēsta. Ģenuīna dzejnieka talants ir niķīgs ērzelis, kas ne vienmēr dara to, ko jātnieks iecerējis. Dzejniekam dabiskāk ienirt konkrētā daudzveidībā nekā allaž paturēt prātā abstrahētas doktrīnas. Allah ir liels un Muhameds viņa pravietis, bet vārsmotājs nevar visu laiku iedziļināties korānā un meditēt mošejā, jo pasaule pati par sevi ir gaužām interesanta... Arī padomju dzejnieks, līdzīgi Fricim Bārdam, var domāt, ka "man smalkāk un dziļāk viss svērts"; var rasties prasība pēc īsti pamatīgas iedziļināšanās individa psīchē:

Jo kā gan mēs pārtapt spēsim,
Kā kļūsim nākotnes daļa,
Ja, nepazīdami sevi,
No savtības netiksim vaļā?
Lai dvēsele atveras tāpēc
Kā aizslēgtas pilsētas vārti,
Lai ārpusē paliek steiga
Un ceļamo krānu dārdi... (80.lp.)

No šāda viedokļa - nav vienmēr tik viegli izprotams, kas ir vai nav "sabiedriski nozīmīgs":

Kas ir nesvarīgs, kas svarīgs?
Ko man pamest, ko nest līdzi?
Kā es, dzīve, zināt varu,
Kas tev īsti vajadzīgs?
Cik gan ābelei ir labi -
Ābolos ir viņas jēga;
Bet ja devusi nav daba
Man šo raženības spēku?
Cik gan viegli būt par galdu -
Kaut kam kalpot nedomājot;
Bet ja šaubas mani skalda
Katrā solī, ko sper kājas?
Visu taču nevar sagūt -
Ko man pamest, ko nest līdzi?
Kas ir, kā mēdz sacīt tagad,
Sabiedriski nozīmīgs? (82.lp.)

Par šaubām vai patstāvīgu domāšanu var iekulties nepatikšanās gan "šeit", gan "tur". Polītiķi un mācītāji taču ir daudz viedāki par dzejniekiem un drīkst pacelt balsi, rādītāja pirkstu un stibu. Dzejnieks drīz ievēro, ka netrūkst daždažādu piedauzības akmeņu:

Ej pa savām dzīves dienām,
Augsti kājas ceļot, -
Piedauzības akmeņi
Visur guļ uz ceļa...
Aizķersies un paklupsi -
Būsi cilvēks kritis.
Apkārt tev ar līkumu
Vajadzēs iet citiem.
Viņi steigs uz virsotnēm,
Soļos zibens plaiksnīs,
Līdzko muti paplētīs -
Ārā kritīs zvaigznes.
Bet tu zālē ieaugsi,
Palicis uz vietas,
Kļūsi pats par akmeni
Piedauzīgi cietu. (83.lp.)

Vārdu sakot, augsta dziesma, skani, skani. - Līdzīga sociālā reālisma, kas varbūt ne vienmēr saskan ar sociālistisko reālismu, šai krājumā diezgan daudz.

Elksne tomēr ir pārāk ģenuīna liriķe, lai vienmēr pētītu sabiedriskas problēmas, Viņa bieži pievēršas tīri individuālām pārdomām un izjūtām vai, tā sakot, mikrosabiedrībai resp. "es un tu" attieksmēm mīlestības dzejā. Šādas tīri liriskas vārsmas šai krājumā reizēm tuvojas izcilai dzejai, piem.,

Liec, lai rudens man gredzenu nokaļ
No sarkana kļavlapu zelta!
Runā, ka viņa krājumi
Mežmalā satrunot velti.
Pašu zilāko ezeru sameklē
Par aci gredzenam manam -
To ar stāvajiem mežrožu krastiem
Un nogrimušajiem kapara zvaniem...
Tumšās lietus un sniega dienās
Gredzens pirkstā man mirdzēs un skanēs -
Tur kāda laimīga vasara runās:
Atceries, atceries mani! ("Gredzens", 112.lp)

Skatījums dažā ziņā pārāk ordinārs, izteiksme varbūt mazliet pavirša, bet netrūkst spontānitātes, plašas konnotācijas, nozīmīga pārdzīvojuma.

Šķiet, ka Elksnes psīchē intelliģenta, jūtīga, bet diezgan parasta sieviete reizēm cīnās ar eksaltētu mākslinieci. Visbiežāk šie aspekti tomēr saplūst kopā un rodas skaidra, glīti izdarināta, šarmanta, bet, tā sakot, pārāk zilacaina un sārtvaidzīga dzeja. Par izcilāku dzejnieci Elksne varētu kļūt, ja viņas produkciju sāktu ietekmēt bargāka paškritika un ja viņas personībā mazliet dominētu "gulbju jaunava", kas šī krājuma izskaņas vārsmās lūko ar gudras zemnieces vārdiem paust neikdienišķas izjūtas. Savus īstos dzejnieces vārdus Elksne ir atradusi tikai pa daļai.

 

Gundars Pļavkalns