Jaunā Gaita nr. 9, 1957. g. maijā, jūnijā

Arnolds Aizsilnieks

JAUNATNE UN VECĀKĀ PAAUDZE

 

Jēdziens jaunatne nesedzas ar jēdzienu jaunība, jo pēdējais ir tīri fizioloģisks un nozīmē atsevišķa individa fiziskās nobriešanas periodu līdz ar attiecīgo atbalsi arī šī individa garīgajā pasaulē. Jaunība tātad ir atsevišķa individa zināms dzīves posms. Jaunatne, turpretim, ir socioloģisks jēdziens. Tas aptver zināmu indivīdu grupu kā sabiedrības daļu, kuŗai šinī sabiedrībā ir savas īpatnējas funkcijas. Taisni šī jaunatnes loma sabiedrībā ir tā, kas izraisa daudzās problēmas, kuŗas jaunatnei nākas risināt. Tāpēc norobežojot jaunatni no tās funkcijām sabiedrībā, nekad nav iespējams tikt pie jaunatnes sabiedriskām problēmām.

Tveŗot jaunatnes jēdzienu tīri socioloģiski, būtu jāsaka, ka jaunatnei piebiedrojas ikviens jauns individs no tā brīža, kad viņš sāk meklēt sev derīgu vietu sabiedrībā un kad sabiedrība sāk uzlikt viņam pienākumus. Tādā kārtā jaunatnē kā īpatnējā sabiedrības daļā jaunais individs iekļaujas apmēram ar to brīdi, kad sākas viņa aroda izglītība, vienalga, vai tā norit vēl uz skolas sola vai fabrikā, tīrumā vai arī kur citur vecāku lietpratēju vadībā. Risinot šo domu tālāk, būtu jāsaka, ka jaunais individs atstāj jaunatnes rindas tad, kad viņš savu derīgo vietu sabiedrībā ir atradis un kļuvis saimnieciski patstāvīgs. Ap šo laiku viņš iekļaujas vidējā paaudzē, uz kuŗas pleciem uzvelta sabiedrības vissmagākā nasta kā saimnieciskā, tā arī garīgā un sadzīves laukā un reizē ar to arī vislielākā atbildība.

Vidējai paaudzei individs pieder tik ilgi, kamēr viņš spēj būt saimnieciski patstāvīgs un augt līdzi saviem uzdevumiem. Kad viņš to vairs nespēj vai viņā apsīkst griba iedzīvoties pastāvīgi no jauna radušos apstākļos, ko izsauc techniskās un garīgās kultūras attīstība, tad individs pāriet vecākajā paaudzē. Tad parādās tendence neatzīt jauninājumus. Šis process dažādām personām sākas dažādā vecumā, kāpēc vecāko paaudzi no vidējās arī nav iespējams nošķirt tīri mechaniski, minot, piemēram, kādu noteiktu gadu skaitli. Ne mazums ir cilvēku, par kuriem ar dzejnieka vārdiem varētu teikt: „Gados jauns, bet sirdī vecums,” un tāpat arī otrādi.

Tādā kārtā redzam, ka ir divas cīnītāju paaudzes, kas cīnās par savu stāvokli sabiedrībā. Tās ir jaunatne un vecākā paaudze. Kamēr jaunatne cīnās, lai iegūtu sev derīgu vietu sabiedrībā, vecākā paaudze cīnās, lai to paturētu un iespējami ilgi noturētos tanī vadītāja lomā, kas iegūta agrāk. No sabiedrības viedokļa abas šīs cīnās vērtējamas pozitīvi. Tās spiež atsevišķos indivīdus būt aktīvākiem, censties pēc lielākas veiksmes un vairo saimnieciski patstāvīgo sabiedrības locekļu skaitu.

Jaunatnei ir sajūsma, aktivitāte un augoša efektīvitāte, bet trūkst pieredzes, kas nereti rada kļūdas un vilšanās. Vecākai paaudzei ir bagātīga pieredze, bet tā, dzīves apstākļiem mainoties, pamazām zaudē savu vērtību un tāpēc arī vecākā paaudze nav pasargāta no liktenīgām kļūdām, kas ir citāda rakstura nekā jaunatnei. Vecākās paaudzes nenoliedzamais stiprums un priekšrocība ir viņas darbā iegūtā rutīna, bet tā der tikai tanī nozarē, kur tā iegūta, un tik ilgi, kamēr attiecīgās nozares darba process nav pārkārtots.

Kamēr jaunatne, par spīti savam kļūdām un neveiksmēm, iet savu uzvaras gājienu sabiedrībā, vecākā paaudze ir spiesta pamazām atdot vienas pozicijas pēc otrām, kuŗas ar steigu ieņem vidējā paaudze − un nevis jaunatne. Šī vecākās paaudzes cīņa par savām pozīcijām sabiedrībā ir nereti dramatiska izmisuma pilna. Kā raksturīgu piemēru šeit varētu minēt vecā Henri Forda ietiepīgo bezcerības cīņu, lai iespējami ilgi paturētu viņa radītā uzņēmuma grožus savās rokās, kaut arī, nevarēdams vairs pārredzēt jaunos saimnieciskās dzīves apstākļus un piemērot tiem savu uzņēmumu, viņš to bija novedis tepat vai katastrofas malā. Pēc ilgas un rūpīgas sagatavošanās savā jaunībā, Forda dēla dēlam, Henri II, beidzot 1945. gadā izdevās izdarīt šinī uzņēmumā apvērsumu kā administratīvā un organizatoriskā, tā arī techniskā ziņā un tādā kārtā nevien pasargāt to no sabrukuma, bet arī nodrošināt tam jaunu uzplaukumu.

Kāpēc tad pastāv tāda plaisa taisni jaunatnes un vecākās paaudzes starpā, ja tās viena otru tiešā kārtā nenomaina? − Jaunatne ātrāk uztver attīstības gaitas jaunos ritmus un no to viedokļa kritiski pārbauda visu konvencionālo un sastingušo, nebaidoties izmēģināt jaunas idejas, arī tādas, ko vecākā paaudze ir atzinusi par nerealizējamām. Vecākā paaudze, turpretim, noraugās šajos eksperimentos ar šausmām − kā vista, kas redz savus izperētos pīlēnus peldam. Domājot, piem., par atbrīvoto Latviju, vecākā paaudze visbiežāk sapņo par tās „atjaunošanu”, t.i. par visa restaurēšanu tādā kārtībā, kādā šī paaudze reiz tik labi jutās. Jaunatnei, savukārt, visbiežāk rūp doma, kā Latviju dabūt līdzi modernām laikmeta un zinātnes prasībām − tiklab techniskā, kā saimnieciskā un valsts pārvaldes ziņā.

Kamēr vecākā paaudze ir konservatīva, jaunatne ir revolucionāra, saprotot šos apzīmējumus ne šauri politiskā, bet gan visplašākā nozīmē. Tāpēc tad arī vecākā paaudze dažkārt uzstājas par jaunatnes tiesātāju, cenšoties tās domāšanu iekļaut savu sastingušo uzskatu Prokrusta gultā. Līdzīgā kārtā arī jaunatne mēdz tiesāt vecāko paaudzi.

Bet ja sabiedrība prastu sakausēt jaunatnes meklētāju garu un jaunināšanas drosmi ar vecākās paaudzes bagāto pieredzi, rastos brīnišķīgs darba veikums.