Bēglis

Pāršalc pāri pār pa upi šāviens spalgs.
Bēgot tikko nepaklupi, gaida tevi valgs.

Skāris plecu skaudru liesmu trieciens spējš,
Krūmu ceros savu dziesmu svilpo stingais vējš.

Ložu bites nosīc gaisā, noput sniegs.
Pagājušā laikā baigā maz tev ticis miegs.

Dziļā sniegā soļi metas, spēki zūd;
Priekšā tikai egles retas − slēpni neiegūt.

Granātkātu aptver pirksti, beigas klāt:

Grib vēl ar šo vienu dzirksti Rīgu sveicināt.

Mežs

Kvēlmēļi brūni šalc koki

Mūžīgo dziesmu,

Dziesmu, kas katram tuva, −

Kā pati dzīvība

Vējš auro, vaid un vaimanā,

Un smejas −

Un loka kokus, nolauž sīkos zarus

Un dažreiz galotnes,

Un citreiz − pašus kokus −

Novakare

Zilgani pelēkā bālganā miglā

Mazas

Sarkanmelnas mājas salst.

Tiecas uz debesīm,

Apskaut

Grib rožaino gaismu,

Bet satveŗ tikai palsas

Un aukstas kā pašas −

Ēnas...

Savāda vēlēšanās

Es šaubās lielākajās vienmēr

kādu gaidu,

Kas atnestu

Man mazu, mīļu smaidu.

Tam ilgam nevajag −

Bet sapratējam

Būt!

Aiz kuŗa cilvēku,

Kas līdzi domā,

Jūt!

Žēlabas pēc Dzimtenes

Pēc klusajiem mazo upju līčiem,

pēc kāpu priedēm,

pēc pelēkajiem lauku ceļiem,

pēc melnalkšņu puduŗiem,

pēc trīsošajām apsēm,

pēc bērziem, pēc kārkliem,

pēc dižajiem ozoliem,

pīlādžiem, ošiem un eglēm,

ilgas pēc dziļajām pļavām,

pēc brūkleņu mētrām

un dzērvenēm, šķomenēm, mellenēm,

zilenēm mežā.

Sāpes pēc baltajām un dzeltenajām cālenēm,

gailenītēm, margrietiņām, ]

purenēm, ūdensrozēm,

atraitnītēm, lauvmutītēm, asterēm, meijām.

Atmiņas par senajām ugunsvietām,

par siena vākšanu vasarā un

lapu grābšanu pakaišiem rudenī,

atminas par ābelēm, bumbierēm, ķiršiem.

Sapņi par latviešu tautas meitām,

par latviešu tautas pasakām,

par latviešu tautas dziesmām,

par latviešu tautas parunām, mīklām.

Bērnība, vecais tēvs un vecmāmiņa, krustmāte,

sen aizgājušās, mīļās sejas,

mazie draugi un draudzenītes,

sunītis Sisis, kaķis un vistas.

Viss tas ir, ko es izstāstu mēnesim,

kuŗš spīd tāpat kā toreiz jūrmalā, kad ceturdaļgadsimtu

atpakaļ es sagaidīju savu māti

autobusā pārbraucam no Rīgas.

Skice

Brūnas bites dzied

zelta pienenēs;

saulei skūpstu svied

debess pamalēs!

Debess pamalēs

saulei skūpstu svied:

zelta pienenēs

brūnas bites dzied.

Dievam prieku sauc,

dziedi, gavilē −

diena ziedos brauc

zaļā pļavmalē.

Zaļā pļavmalē

diena ziedos brauc −

dziedi, gavilē,

Dievam prieku sauc!

Pēc ilgas šķiršanās

Cērt man sejā, cik gribi, nakts brāzmainā,

Bet es skatos, kur asfalta stiga

Izkūst tumsā un pamalē blāzmainā

Tu nāc pretī nakts ugunīs, Rīga.

Tu nāc pretī un ko tur stāstīt vairs −

Ceļa dubļu un putekļu klātais,

Tavu bulvāru šalkoņas glāstītais,

Tavu neganto pērkonu rātais,

Iešu tev glabātos smaidus izsmaidīt

Pusnakts uguņu skaistumā tavā,

Ilgās šķiršanās skumjas izsvaidīt

Tavu liesmaino bulvāru skavās.

Lapa pēc lapas no koka šķetinās,

Un man noskūpstīt gribas ļoti

Pirmo meiteni, kuŗa pretī nāks,

Un pēc tam vienalga, kas notiks.

Saki, kāds krams tev ir asfalta aizšķilies,

Kāds liesmu zars man ir tiekoties skāries −

Es esmu vairāk kā bulvāŗi aizsvilies,

Liepas nobirs un uguns tām pāries.

Man vēl bezgala tālu līdz rudenim

Un es ceru, ka nāve man piedos,

Ja es palikšu Daugavas ūdenī,

Ja es smaržošu bulvāru ziedos.

Arī tad, kad man nebūs, ko stāstīt vairs −

Tava dzeltenā smiltāja klātais ...

Tavu bulvāŗu šalkoņas glāstītais,

Tavu neganto pērkonu rātais.

(„Karogs”, 1/1957.)