Jaunā Gaita nr. 9, 1957. g. maijā, jūnijā
VIŅA STĀSTS − LATVIJAS JAUNATNE ŠODIEN
Imants Zanders (pa kreisi) sarunā ar Jaunās Gaitas līdzstrādnieku preses konferencē.
Pudele kokakolas, tase kafijas un dažas cigaretes, īss, vispārīgi sacīts labdien! − tā sākās satikšanās.
Viņu sauc Imants Zanders.
Pērnruden viņš vēl bija Rīgā. Šodien viņš ir mūsu vidū − divdesmit astoņus gadus vecs puisis, kam laimīga sagadīšanās pavērusi ceļu uz rietumiem. Vienpadsmit gadus viņš elpojis Rīgas gaisu, bijis kopā ar studentiem, strādniekiem un kolchozniekiem, ar Rīgas jaunatni − lai tāpēc viņš piedod, ka mēs lāga nezinām mēra savā ziņkārē − un taujājam, un prasām, gribam zināt vēl un vēl kaut ko.
Bet mēs taujājam kaut ko vēl vairāk, mēs prasām klusēdami, vismaz man gribas rast atbildi kaut kam, par ko bieži domāts: ne fakti, kas un kā notiek, bet viņi paši − cilvēki, jaunā paaudze, kāda ir tā savā kodolā? − Protams, cilvēki ir dažādi, mūsu ciemiņš ir tikai viens no daudzajiem, bet viņš, pats neapjauzdams, atvedis līdz kaut ko vairāk nekā tikai ziņas − atvedis līdz apliecinājumu par kādu patstāvīgu, izturīgu un neatkarīgu jaunu paaudzi, un šai patstāvībai galu galā gribas uzticēties visvairāk.
Tā jaunatne, kas kaŗa laikā bija vēl bērni, nekā daudz par Latvijas neatkarības laiku nezina, − stāsta Imants, − viss, ko uzzina, ir vecāku nostāsti un neglābjami ir tikai nostāsti. Salīdzinot ar 1945. gadu saimnieciskā dzīve nenoliedzami gājusi uz augšu, to redz, bet trūkst iespējas salīdzināt ar stāvokli aiz robežas rietumos. Jaunatne tomēr saskata komūnistiskās propagandas stāstītā nesaskaņu ar dzīves īstenību, ko akcentēja vēl vairāk tas, ka ar grūtībām iemācītās Staļina teorijas pēkšņi vienā rāvienā vairs nebija derīgas, bija pat aizliegtas, kad Kruščovs nāca ar savu XX kongresa referātu.
Staļina pēcnāves pirmais periods iezīmējās ar zināmiem atvieglinājumiem uzraudzības ziņā, deportācijas vairs nav notikušas un apcietināšanas mazinājušās, īpaši krievi, bet vispār komūnisti jutās dezorganizēti un nezināja kā pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Jaunatne sāka runāt, sevišķi universitātes diskusijām veltītās sanāksmēs, kas brīžiem izvērtās diezgan brīvas. Kopš pērnrudens notikumiem Ungārijā stāvoklis kļuva atkal ļaunāks, atjaunoja patruļu darbību naktīs un no jauna ieveda obligātu polītmācību, kur partijas īsā kursa vietā studē XX kongresa materiālus un notiek starptautisko notikumu izskaidrošana oficiālās līnijas garā.
Vecākā paaudze daļēji vēl domā par agrākā restaurēšanu, jaunatne turpretī šo agrāko nepazīst un meklē sev jaunus ceļus. Tā sajūt, ka vēlēšanām ar vienu vienīgu sarakstu trūkst jēgas, tāpēc ideāls būtu demokrātiska iekārta pēc rietumu parauga. Šejienes politisko novirzienu viedokļus un idejas jaunatne nepārzina, kāpēc grūti zināt, kuŗām piekristu vairākums. Cik diskusiju sanāksmēs un privātās sarunās klausoties var izprast, ir doma, ka lielie un sabiedriski nozīmīgie uzņēmumi − spēkstacijas, bankas, dzelzceļi − jāpārzina valstij, turpretī lauksaimniecība, tirdzniecība un kulturālā dzīve balstāma uz privātās iniciatīvas pamatiem.
Pēckaŗa pirmajā posmā vecāki atturēja bērnus no pionieŗu organizācijas, tagad situācija mainījusies. Apstākļiem jāpielāgojas, lai varētu dzīvot, un sastāvēšana pionieŗu un komjaunatnes organizācijā ir pirmais noteikums. Praktiski nav studentu, kas nebūtu komjaunieši, bet tā ir formalitāte − revolūcijas svētku dienās demonstrācijās funkcionāru ir nereti vairāk nekā dalībnieku − pēdējie izmanto brīvdienu, lai izbrauktu uz laukiem pie radiem vai paziņām.
Pēc Imanta Zandera domām − mācības iestāžu līmenis ir dažāds, bet visumā kvalitāte ir augsta, uz ko pamudina ārkārtīgi smagie konkursi, iestājoties universitātēs. Sevišķi tas sakāms par techniskajām nozarēm. Emigrācijas jauniešiem, kas gribēs konkurēt ar Latvijā izglītotajiem, būtu krietni jāmācās − ar smaidu piebilst mūsu viesis. Augsts līmenis ir arī latviešu valodā kā mācību priekšmetā.
Latvijas augstskolās apm. 40% studentu ir krievi, mācības notiek abās valodās. Krievu valoda ir obligāts priekšmets latviešiem līdz trešajam kursam, kad jāaizstāv diplomdarba projekts krieviski. Krievu studenti turpretī latviski nemācās. Attiecības ar krieviem auditorijās un laboratorijās ir biedriskas, ārpus universitātes tiešā darbā katra tautība turas par sevi.
Rīgā, sākot ar 1956. g. rudeni, vidusskolas izglītība ir obligāta. Studenti saņem stipendijas, kas gan ir tik mazas − 100-175 rbl. − ka tie, kam pilsētā nav radu, ēd tikai katru otru dienu. Ja saņem kādā priekšmetā zemāku atzīmi par 4 (augstākā 5), skaitās akadēmiskais parādnieks, ja parādu nenokārto nākamajā pusgadā − stipendijas atņem. Pēc studiju beigšanas jānostrādā 3 gadi vietā, kuŗu norāda partija − technisko nozaŗu akadēmiķiem, ģeologiem un ķīmiķiem darba vieta parasti aiz Urāliem. Pēc šiem trim obligātajiem gadiem izvēles iespējas ir brīvas.
Ik gadus kā studentiem, tā skolēniem jāstrādā 1 mēnesis lauku darbos. Daļa izvēlas braukt uz t. s. jaunapgūstamajiem apgabaliem − vilina tālais ceļojums. Atgriežas nostrādājušies, jo diennaktī miegam var atļaut tikai 4−5 stundas. Šī akcija jāatšķir no otras, kuŗā ik uzņēmumam jādod zināms skaits tādu, kas pārceļas uz šiem apgabaliem Kazachstānā un citur uz visiem laikiem. Pa laikam uzņēmumi šeit izvirza sliktākos strādniekus, liels skaits aizbraucēju ir krievi.
Formāli visiem ir tiesības uz izglītību. Konkursa dēļ vispirms izlasa tos ar augstākajām atzīmēm, pēc kam šķiro atkarībā no piederības komjaunatnei, vecāku sociālās izcelsmes, vai radi Sibīrijā vai rietumos u.t.t. Kolchozu jauniešiem nav tiesības pārcelties uz dzīvi pilsētā, kur dzīves standarts ievērojami augstāks nekā uz laukiem, tādēļ izmanto dažādas aplinkus iespējas: iestājas kādā skolā; pēc atgriešanās no apm. 3 ar pus gadu ilgā kaŗadienesta paliek Rīgā vai tamlīdzīgi. Kolchozu jauniešu dzīve ir bezcerīga, un ir bēdīgs skats vērot kolchozu meitenes darbā sakropļotām rokām, kuŗas neatliek laika pat nomazgāt ...
Rīga. Rūpniecība ir labākās kvalitātes visā savienībā. Kaut arī standarts ārkārtīgi noslīdējis, tā joprojām ir rietumnieciska un noder par filmu ateljē tām daļām, kas notiek rietumos. Labāks stāvoklis ir Maskavā, kas skaitās pirmās apgādes zona un kur apgrozās daudz ārzemnieku, tā ietekmēdami − piemēram − apģērbu modes. Maskavā vienmēr var dabūt arī smalko cukuru!
Kinoteātri ir kupli apmeklēti un joprojām notiek spekulācija ar biļetēm. Uz teātriem un operu iet mazāk, sociālistiskā reālisma gabali pavisam nepopulāri. Redz diezgan bieži arī itāļu un franču filmas, no pēdējām arī Rīgā ieviesusies t.s. zirgastes frizūra. Saražots arī labs skaits pašu latviešu filmu, dažas diezgan labas kvalitātes, piemēram, Salna pavasarī pēc Blaumaņa noveles sižeta. Vilis Lācis ir samērā labi lasīts autors, un to vispār cieš, neieredzēts ir vecais staļinists Kalnbērziņš. Kirchenšteins vairs nav augstos amatos, viņš atbalsta dažu labu trūcīgu studentu un ierodas studentu vakaros, kad kāpj uz krēsla un dzied Zilo lakatiņu. Saradies kupls skaits jaunu rakstnieku un mākslinieku, viņu tematiku joprojām stingri ierobežo, bet privāti tie diskutē par jaunākajiem virzieniem un eksperimentē kubismā un tamlīdzīgos virzienos, strīdas savā starpā par tiem. Kāre pēc visa rietumnieciskā ir milzīga, iebraukušo tūristu autogrammas ir vērtīgs objekts, kā dēļ dažu labu reizi riskē diezgan daudz. Universitātē, īpaši filoloģijas fakultātē, ļoti aktīvi ir Latgales jaunieši, diemžēl, to vidū krietni daudz pārliecināto komūnistu. No izsūtījuma atgriezies diezgan liels skaits, īpaši mācītāji, arī vecie Krievijā dzīvojušie latvieši un bijušie komūnisti. Visi turas klusi un izvairās no sadarbošanās ar pašreiz valdošiem, tā kā grūti nācies pat sadabūt lieciniekus 1905. gada notikumiem sakarā ar revolūcijas 50. gadadienu.
Pēdējā laikā savairojies jaukto laulību skaits, īpaši daudz sieviešu apprecas ar krieviem. Iemesls − vīrieši precību gados atrodas armijā, daudz laulībām arī ekonomisks raksturs.
Studentiem un komjauniešiem baznīcā iet aizliegts. To tad arī nedara, atskaitot Ziemsvētku vakaru, kad jo sevišķi apmeklē lauku baznīciņas. Pēdējās apmeklē ari lai iesvētītos, kas notiek neoficiāli un neļaujot sevi ierakstīt baznīcas grāmatās. Taču domā, ka Latvijai atkal kļūstot brīvai, tam būs liela nozīme. Latvijas nacionālo svētku dienā 18. novembrī latvieši apmeklē draugus un pasniedz alpu vijolītes nacionālās krāsās (Piezīme: Trīs anemones sarkanā un baltā krāsā kāda veca tirgus sieviņa iedeva arī zviedru žurnālistam pērnvasar, un viņš raksta − man liekas, tā nebija sagadīšanās...)
Ungārijas notikumiem visi sekoja ar maskētu, bet dzīvu interesi, turēja īkšķi, lai izdotos, jo visiem skaidrs, ka Latvijas brīvības kārta pienāks vienīgi pēc tam, kad nobruks satelītu valstis. Neeksistē nekādas plašākas pretestības kustības, jo atzīst, ka ir pārāk bīstami nelaikā riskēt. Esam daudz cietuši, par visu cenu jātaupa dzīvais cilvēks. Populārākās kapitālistiskās zemes ir ASV un Zviedrija; pēdējo uzskata par to, kas varētu pārņemt Latvijas aizsardzību pārvērtību laikā līdz nodibinās pašu administrācija un drošības spēki. Anglija un Francija nav vairs populāras, tās uzskata arī par vainīgām pie Ungārijas revolūcijas likteņa − sakarā ar abu kopējo Ēģiptes akciju.
Imants Zanders zina arī stāstīt, ka neapmierinātība ar režīmu un radušos birokrātiju un algu nevienlīdzību izpaužas diezgan redzami arī Ļeņingradas un Maskavas universitātēs un pat rakstos laikrakstā Komsomoļskaja Pravda; tāpat ļoti dzīva ir Grūzijas, Kazachstānas un Ukrainas tautu nacionālā apziņa, kas novērots apmeklējuma laikā šajās zemēs: atbild vienīgi pēc tam, ja uz ielas uzrunā latviski un pēc tam lauzītā krievu valodā!..
− Ko latvieši zina par emigrāciju?
Neko sevišķi daudz, plašākas ziņas saņem no pašu komūnistu avotiem − avīzēm, kur rakstīts par emigrācijas divām valdībām, sainīšu akcijām u.t.t. Amerikas Balss raidījumus dzird vienīgi uz laukiem un arī tur vāji, taču tie, kas klausās, ir dzīvas avīzes. Vairāk var sadzirdēt BBC raidījumus krievu valodā, kuŗus iecienījuši arī augstākie krievu virsnieki, kas pie tam gribot palikt Rīgā, ja... Latvieši domā, ka emigrācijas centienus rietumu valstis pietiekami neatbalsta. Tad man jāsaka lieta, kas jums varbūt nepatiks − bilst Imants Zanders − man gadījās dzirdēt šeit kādā referātā, ka emigranti esot tautas labākā daļa. To pašu mums stāsta komunistu propaganda − ka tā emigranti domā, un latvieši mājās rezignē: Kad ienāca krievi, bijām vainīgie, jo bijām palikuši zem vāciem, kad krievi aizies un atgriezīsies un labākos krēslos iesēdīsies tagadējie emigranti, būsim atkal tie sliktie, jo palikām pie krieviem! Arī jaunie mākslinieki ar rūgtumu klausās emigrācijas kritikas un jautā − ko viņi paši darītu, ja būtu mūsu vietā.
Sniegs žilbina, un zeme griežas uz pavasaŗa pusi, kad notiek mūsu pēdējā saruna. Man gribas sacīt − tā nebūs! Mēs neesam nekāda labākā daļa, mēs esam tikai daļa − un mūs iepriecina, ka viņi − tur, mājās, ir saglabājuši savu pašapziņu un lepnumu. Mēs priecājamies arī par tevi un sakām paldies par gaŗo stāstu. Mēs priecājamies jo īpaši par objektivitāti tavā stāstā un par to, ka nāci pie mums kā pie līdzīgiem. Var jau būt, ka dažam labam būtu paticis skatīt tevi kā pazemīgu lūdzēju, bet tie nekad nesaskatītu latviešu tautas īstenos vaibstus. Un emigrācijas jaunajai paaudzei vairāk patīk šie savu vērtību un pašapziņu paudēji vaibsti − par tiem, par tiem it īpaši − paldies!..
−gai−
Redakcijas piezīme: Plašāk par apstākļiem un cilvēkiem Latvijā lasīsit grāmatā, kas iznāks šoruden Vācijā.
