JAUNI MĀKSLINIEKI KONCERTĒ ZVIEDRIJĀ
Irma Kurme un Andris Vītoliņš −
pirms starta.Noslēdzot turneju, kas aptvēra sešas no redzamākajām Zviedrijas latviešu kolonijām, Stokholmā 31. martā koncertēja soprāne Irma Kurme un pianists Andris Vītoliņš.
Irma Kurme bija ieradusies no Vācijas, kur bijusi Baltijas Universitātes Helmera Pavasaŗa koŗa soliste un iesākusi studijas Detmoldas mūzikas akadēmijā, bet tagad mācās Hamburgas konservatorijas operu klasē; studijas koncertklasē jau aiz muguras. Šajās mācību iestādēs viņa apguvusi solidu muzikālu skolu, bet Zviedrijas latviešiem jauns vārds. Varam priecāties par katru papildinājumu mūsu dziedātāju pulkam, kā rindas vismaz šeit, Eiropā, nebūt nav no kuplajām. Kurmes balss labi nostādīta, viņa dzied rotaļīgi brīvi, tonis plūst dzidrs un patīkami līdzens. Nedrošāks ir augšējais reģistrs, kur − vismaz Stokholmas koncertā − atgadījās pa kļūmei, kas, liekas, nebūs izskaidrojamas tikai ar ziemeļu klimata ietekmi vien. Programmā Šoreiz bija Alfrēda Kalniņa, Helmera Pavasaŗa un Jāņa Mediņa dziesmas. Būtu interesanti dzirdēt Kurmi veicam grūtākus uzdevumus, nebūtu ko baidīties arī no operu repertuāra. Viņas balss materiāls ir garantija, ka turpmākais darbs nepaliks bez sekmēm.
Andris Vītoliņš pēc Stokholmas Mūzikas Akadēmijas un veclaiku mūzikas kursu beigšanas saistījies paidagoga darbā, bet pratis atlicināt laiku arī tālākām studijām un to rezultātus vairākkārt demonstrējis latviešu publikai. Arī šoreiz Vītoliņš bija izvēlējies Volfganga Dārziņa un Jāņa Mediņa darbus, kas laikam ierindojami jaunā mākslinieka favorītos. Vītoliņš pārliecina ar savu nosvērto izpildījumu, viņa technika droša, un uztvere liecina par nenoliedzami augstu muzikālu inteliģenci. Tas, kā Vītoliņam vēl trūkst, ir − vairāk dzirksts, vairāk spēles prieka, kas dotu viņa atskaņotai mūzikai dzīvāku pulsu un savu tiesu vairāk krāsas. Gribētos ieteikt jaunajam pianistam mazināt pārliecīgo respektu pret komponistu un viņa nošu rakstu un ļaut brīvāk izteikties paša mākslinieka personībai. − Vītoliņš veica arī pavadītāja pienākumus, un kontakts ar solisti bija teicams.
Pirmā pavasara saule bija izkustinājusi citādi pakūtro latviešu koncertu publiku − tā kā netrūka ne ziedu, ne citādi atsaucīgu klausītāju.
G. Zv.
