Kad es vēl biju pavisam mazs zēns un manā vārdu krājumā dominēja tādi vārdi kā kājbumba, „kaķene”, mazas meitenes, bērza žagari un Ziemas svētki, es kādu dienu dzirdēju vārdu „kongress” un tūlīt gribēju zināt šī vārda nozīmi. Jautāju vecākam cilvēkam − sak’, onkulīt, pasaki lūdzu, kas tas kongress tāds ir un ko viņš dara. Onkulītis pakasīja aiz vienas auss, pakasīja aiz otras. Beidzot teica − tas kongress, redzi, ir tāds − nu tāds, kā lai saka − nu tāds, kas dejo. Lieta man tūlīt bija skaidra. Kongress bija tāds kā zaļumballe, kur muzikanti pūta ragus un meitas labprāt gribēja dejot.

Gadi pagāja. Beidzot pašam iznāca piedalīties tādā kongresā. Bet nekādas dejošanas neiznāca, − LNJAK 3. delegātu kongress darīja visu ko: debatēja, strīdījās, izteica līdzjūtību, kūla tukšus salmus, pieņēma rezolūcijas, noraidīja rezolūcijas, bet dejot − nē. Dejošanai neiznāca laika, jo nākošā diena bija darbdiena, un visiem bija agri jādodas mājās. Viena skaidra un sievišķīga balss gan pusdienas laikā apjautājās par balli, bet runas vīri pēc īsa pārtraukuma turpināja tikpat spēcīgi... Kongress nedejoja.

− Daži fragmenti no 8 stundu darba sesijas:

Kongresu vadīja Tālivaldis Kronbergs. Piedalījās 22 pilntiesīgi delegāti, pārstāvot 250 jauniešus. Jaundibināto Vinipegas jaunatnes pulciņu kongress uzņēma apvienībā vienbalsīgi. Apvienības valde darbojusies saskaņā ar noteikumiem, attiecības ar citām jaunatnes organizācijām, sevišķi ALJA’u ļoti labas. Sabiedrība arvien vairāk sāk atzīt jauniešu darbību un pašu jauniešu organizāciju nepieciešamību. LNJAK ir Otavas etnisko organizāciju sarakstā viena no divām pieminētām latviešu organizācijām Kanadā. Kongresā nav ieradies apvienības kasieris J.Bricis, nedz arī atsūtījis kases pārskatu; budžetu nevar sastādīt. Ļoti dzīvas debates par apvienības izdevumu „Ceļinieks” − redaktors M. Štauvers, metiens 275, iznāk 6 reizes gadā, nrs. 25¢, rotēts. (Sk. Jauno Gaitu Nr. 4. Red.) Speciāla komisija (Priedītis, Liepiņš, Zandbergs) pētīs žurnāla jautājumu un iespējas. G. Brikmanis ziņo par tapšanas stadijā esošo BPLJP, un valde lūdz viņu arī turpmāk pārstāvēt LNJAK šajā padomē. Niagarā 13./14. jūlijā notiks draudzības − jaunatnes dienas. Apvienība grib atbalstīt paaudžu tikšanos Niagarā. T. Kronbergs „lielajā apvienībā” (LNAK) lasīs referātu par jaunatnes kustības veicināšanu un aicinās LNAK veltīt vairāk vērības un laika jaunatnes jautājumiem. Vasarā būs 2 bērnu nometnes; „Sidrabenes” nometnei jāmeklē vadītāji. Nolemj rīkot jaunatnes vadītāju kursus divās nedēļas nogalēs ar rakstisku posmu starplaikā. Manāms līdzekļu trūkums apvienības darbā. Svarīgi uzdevumi nākotnē: jaunatnes pulciņu dibināšana, sadarbība starp pulciņiem, vadītāju kursi, gados jaunāko iesaistīšana kopējā darbā. Līdzšinējais valdes priekšsēdis atsakās kandidēt, un no trim kandidātiem ar balsu vairākumu par LNJAK valdes priekšsēdi ievēl L. Zandbergu. Valde konstruējas: G.Brikmanis − 1. vicepriekšsēdis, A. Priedītis − 2. vicepriekšsēdis, I. Silkovska − sekretāre, V. Zariņš − kasieris, J.Jundzis − biedrzinis, G. Liepiņš − valdes loceklis. Revīzijas komisijā ievēl I. Gulbi, I. Grodni un A. Blūmbergu.

Cik daudz pozitīva deva Hamiltonas kongress, to rādīs nākotne. Skaidrs gan ir tas, ka pēdējā laikā jaunatne ir modusies un kļuvusi ļoti aktīva, vienalga vai tā būtu ungāru jaunatne Budapeštā, krievu jaunatne Padomju Savienības universitātēs vai latviešu jaunatne Ziemeļamerikas kontinentā. Hamiltonas kongresa iespaidi − ? Dzīvība, rosība, spraigums. Varētu atbildēt ar kāda sirma latviešu tēva vārdiem; viņš uz jautājumu − kādēļ jūs abonējat jaunatnes izdevumu? − atbildējis: „Man patīk dzīvība un rosība, ko pauž jaunatne ar saviem nepārdomātiem, dažu reizi pat kļūmīgiem soļiem. Redzu, ka jaunatne meklē, maldās, bet nesnauž!”

Laimonis Zandbergs

STARP DZIRNAKMEŅIEM MALTIE −
ATSPOGUĻO NĀKOTNES CERĪBU

ZVIEDRIJAS LATVIEŠU JAUNATNES DIENAS

 

„Bilde, kam nevajag vārdu”... Jaunie brāļi un māsas, izpildot aptaujas lapu.

„Mēs taču zināmā mērā esam kā spoguļi viens otram,” ar šiem vārdiem Komitejas Latviešu Jaunatnes Sadarbībai priekšsēdis J. Vikmanis atklāja Lieldienu sestdienā gadskārtējās Zviedrijas latviešu jaunatnes dienas, kas Vestmanlandes pilsētā Halstahamarā bija pulcējušas pāri par simtu jauno latviešu.

„Es jums nedošu jaunus baušļus, jo − kur dod priekšrakstus un baušļus, tur rodas arī to pārkāpēji”, iesāka savu runu jaunatnes viesis, Upsalas universitātes mācības spēks Dr. H. Biezais, un teiktais raksturoja JD referentu nostāju vispār. Saprast mūsu jaunos brāļus un māsas, netiesāt, bet palīdzēt − tāda bija vadlīnija abos plašajos referātos, kas ietilpa JD programmā, un vairāku diskusiju dalībnieku priekšlikumos. „Latviešu jaunatne emigrācijā atrodas kā starp diviem dzirnu akmeņiem − starp divām sadzīves normu sistēmām. Dzīves ziņa neiedzimst, tā veidojas vides ietekmē, bet ir spēks, ko nevar noraidīt kā neesošu. Latviešu emigrācijas jaunietis neizbēgami nonāk konflikta situācijā tur, kur vecāku latviskās normas saduras ar šejienes tikumiem un paražām. Kā atrisināt šo situāciju? Mums jāturas pie tiem spēles likumiem, kas vispār atzīti, ja gribam spēlēt pasaules forumā, un, nenoniecinot latvisko, celsim tam pāri loģiskās patiesības un morālās vērtības, jo, tām sekodami, mēs būsim arī ceļā uz mūsu latvisko nākotni”, teica savā runā Dr. H. Biezais.

Fil. lic. V. Rūķe−Draviņa runāja par aktuālajām valodas problēmām un norādīja uz divi slieksmēm, kas parallēli samānāmas šāsdienas pasaulē: pasaules integrācija un nacionālo valodu atdzimšana. Attīstība pasaulē sasniegusi tādu veidu, ka varam droši sacīt − nākotnes cilvēks būs divvalodu cilvēks, kas blakus tēvu valodai būs spiests prast arī kādu citu. Mums emigrācijā šis jautājums jau tagad aktuāls. Zinātnes atzinumi saka, ka normālos gadījumos nav bīstami mācīt bērnam divas valodas reizē, bet, kur iespējams, ģimenē latviešu valodai dodama priekšroka pirmajos 10 dzīvības gados. Valodu mācot, jābūt konsekventiem; ir nepielaižami, ja viena un tā pati persona brīžam runā latviski, brīžam zviedriski, tā sajaucot kopā abu mācāmo valodu elementus. No valodnieciskā viedokļa svētīgi ir labi tulkojumi, jo tie spiež tulkotājus lietot latviešu valodā modernus jēdzienus, radīt jaunus un tādējādi turpina mūsu valodas attīstību, no kā oriģināldarbu autori dažkārt izvairās. Mums jāseko valodas attīstībai mūsu dzimtenē, kur valodnieki nopietni pievēršas mūsu valodai, lai plaisa starp mums un mūsu tautu neizvērstos tajā pašā plašumā, kāda bija starp mums un 1905. g. emigrantiem ASV. Ģimene ir latviešu valodas mācības galvenā institūcija, un tās uzdevums − iemācīt emigrācijas jaunatnei brīvi runāt latviski, mazāk svarīgi − cik valoda literāri pareiza.

Basketbola... vienībās redzam tieši apdāvinātākos un centīgākos jauniešus. Dainas komandas „punktu meitene” Inta Āboliņa ii tikai viens no piemēriem.

Daža laba profesora niknums pret sportu kļūst apšaubāms, ja vērojam, kā Zviedrijā basketbola spēle ir spējusi vest kopā latviešu jaunaudzi, ja varam šo mūsu „nacionālo sportu” mācīt šejieniešiem, un vēl jo vairāk, ja vienībās redzam tieši mūsu apdāvinātākos un centīgākos jauniešus, kas sevi parādījuši par krietniem paraugiem arī vairākās citās sabiedriskās dzīves nozarēs. Ar JD apvienotajās meistarības izcīņās uzvarētāji kļuva Dainas meiteņu komanda un Baltic vīriešu komanda.

Aptaujas un „āķīgie jautājumi” latviešu vēsturē, ģeogrāfijā, literatūrā, sportā un politiskās zināšanās aizrāva ir aktīvos sacensonus, ir pašus jaunākos daudzgalvainajā saimē. Sacensībā pirmajā vietā izvirzījās Upsalas trio − Daina Dinviete, V. Freivaids, P. Šņore − ar 57 no iegūstamiem 75 punktiem, kam cieši uz pēdām sekoja Stokholma, Gēteborga un Halstahamara. Taču diskusijas par iztaujāšanā skartajām tēmām nerima visu JD laiku, un vecākajiem brāļiem bieži bija jāatbild jaunāko lūgumam formulēt vienu otru aptaujas atbildi latviešu valodā. Gēteborgiešu Laimdotas Ristamecas vadītais Ritenītis iepazīstināja ar tautisko deju raito soli un aizrāva līdz arī „neprašas” − ar humoru un jokiem.

Prāv. J. Teriņa aicinājums Lieldienu rīta dievkalpojumā − neaizmirst mūsu kopējo māti, Latviju − aizsniedza klausītāju sirdis, kas apliecināja savu spēku kopējās dziesmās, A. Vītoliņa spēcīgajā ērģeļu bazūņu pavadījumā.

„APAĻĀ GALDA” KONFERENCE

Trešajā sarīkojuma dienā Zviedrijas latviešu jaunatne, kas interesējas par politiskajām problēmām, bija aicinājusi klausītājus būt klāt „apaļā galda” konferencē par temu: „Kādu mēs iedomājamies nākotnes Latviju?” Kaut arī galds bija četriem stūriem, it kā simbolizēdams visus četrus šeit klāt esošos polītiskos virzienus − sociālistus, liberāļus, zemniekus un konzervātīvos − garā tas bija veidots gredzena apaļajā formā un mācēja stāstīt, ka ap kopējo un vienoto ideālu − demokratisku Latviju − apvienojušies visi virzieni, vienīgi detaļās un metodēs iziedami brīvā sacensībā. Ar humoru un savstarpēju izpratni savus ieskatus pateica kā oficiālie runātāji, tā diskusiju pārējie dalībnieki, pakavēdamies pie polītiskiem, saimniecības un federālisma jautājumiem. Uzskatu pārstāvju teikto sniedzam konspektīvā veidā tādā kārtībā, kādā tie runāja, sekodami izlozei.

Tālivaldis Brūns no sociālistiskās jaunatnes: Esam par polītisku, saimniecisku, sociālu un internacionālu demokratiju. Sociālismu var īstenot tikai demokratijā, kas savukārt piepildījumu gūst sociālismā. Prasām, lai mūsu zemē ir atļautas vairākas partijas. Mēs gribam tādu saimniecisku iekārtu, kas sabiedrības intereses nostata pāri privātas peļņas interesēm, bet neprasām visu ražošanas līdzekļu kollektivizāciju, pēdējā apvienojama ar privātīpašuma pastāvēšanu, īpaši lauksaimniecībā, amatniecībā un sīkākās rūpniecības nozarēs. Nacionalizācijas lēmumi atceļami. Atjaunojama sociālā likumdošana, ieskaitot tautas pensijas 65 g. veciem un vecākiem. Arodbiedrību un streiku tiesības nodrošināmas ar likumu. Sociālisms ir internacionāls; mēs uzskatām, ka neviena valsts nevar ilgstoši pastāvēt un būt brīva neatkarīgi no citām. Tāpēc atbalstām Eiropas vienības kustību; Baltijas valstis apvienojamas Baltijas ūnijā. Kā latviešu partija pārstāvam Latvijas darba tautu un cīnāmies par mūsu nacionālo brīvību sadarbībā ar citām latviešu partijām un organizācijām, kas atzīst Latvijas 1922. g. satversmi pai mūsu valsts vienīgo tiesisko pamatu.

Jānis Vikmanis runāja no sabiedrības konzervātīvā sektora: Latvijas satversme ir mūsu valsts likumīgais pamats, ko nevar apšaubīt. Tie, kas apgalvojuši pretējo, nav turējušies pie patiesības. Bet, Latvijai kļūstot brīvai, jālemj par satversmes pārveidošanu. Latvijai jābūt tiesību valstij, taču lietderības labad partiju skaits būtu ierobežojams, šajā virzienā daudz varētu dot stabila konzervātīva partija ar valstisku, ne škirisku raksturu, ar ko tā atšķirtos no pārējām. Valsts prezidentam piešķiŗamas lielākas pilnvaras. Nav pielaižams valsts kapitālisms, tāpat Latvija nedrīkstētu kļūt par eksperimentu starp austrumiem un rietumiem, viens no šādiem eksperimentiem ir federālisms, kas nekad līdz šim nav praksē pierādīts kā pozitīvs guvums. Suverēnās tiesības nedrīkst ierobežot.

Pie polītisko debašu galda, no kreisās: J. Vikmanis /konz./, U. Kariņš /zemn. jaunatne/, J. Čakste /jaunie liberāļi/ un T. Brūns /soc. dem. jaunatne/.

Jauno liberāļu ieskatus aizstāvēja Jānis Čakste: Latvijai jābūt ne tikai ārpolītiski brīvai − katram pilsonim jābūt brīvam. Šo mērķi var realizēt tikai demokratiska valsts iekārta. Esam par parlamentāru demokratiju pēc Vakareiropas parauga. 1922. g. pieņemtā Latvijas satversme šodien ir spēkā − tiesiski −, bet tā labojama, vadoties no pieredzes un jaunām atziņām. Ne tikdaudz satversme, kā polītisko piedzīvojumu un tradīciju trūkums noveda demokratisko Latviju krīzes stāvoklī. Ministru kabinetam jābūt atbildīgam parlamenta priekšā, pēdējam jābūt vienas palātas parlamentam un nākotnē daudz lielākas tiesības piešķiŗamas pašai tautai tautas nobalsošanu formā. Jāveicina tādu polītisku partiju attīstība, kas nav šķiru, bet ideoloģiju partijas un spējīgas aptvert plašas tautas masas. Nav tik svarīgi, cik bagāta ir valsts − ir jārūpējas par pilsoņu dzīves standarta celšanu. Pamatfaktori − privāta iniciatīva un brīva konkurence. Mūsu uzdevums: Ne tikdaudz atjaunot, bet no jauna celt. Jārūpējas par mūsu rūpniecības attīstību, galvenokārt apstrādājot tās jēlvielas, kas mūsu zemē, un ko agrāk par lētu naudu neapstrādātas pārdevām citiem. Lauksaimniecībā jāturas pie evolucionārās zemes reformas principa, zinātniski pētījot sekmīgākos saimniekošanas veidus un mūsu zemei piemēroto optimālo lauksaimniecību lielumu. Sociālai polītikai jābalstās liberālisma principos: Vispirms brīvību, tad turību un sociālu drošību. Pirmie divi faktori ir noteicēji, jo − mēs nevaram dalīt to, kas nav saražots. Atbalstām ideju par Baltijas valstu federāciju.

Uldis Kariņš no zemnieku jaunatnes: Zemnieku savienība ir par nosacījumu Latvijas proklamēšanas deklarācijā: „Latvija ir patstāvīga, neatkarīga un demokratiski-republikāniska valsts”. Latvijas republikas satversme ir mūsu likumīgais pamats, taču tajā nepieciešami grozījumi, kas ierobežo vai izslēdz sīkās bezideoloģiju partijas un dod lielāku varu prezidentam. Ir jāpanāk līdzsvars starp trim neatkarīgām institūcijām − likumdošanas, izpildu un tiesas varu, lai tās nevajadzīgi netraucētu viena otras darbību. Esmu par Baltijas valstu ciešu saimniecisku sadarbību, paturot polītisko suverenitāti katrai savās rokās. Ekonomiskā laukā ir neiespējami izlīdzināt sociālās preteškības, taču jācenšas celt visas tautas dzīves standarts. Šim uzdevumam mums vajadzīgi speciālisti visās dzīves nozarēs, kāpēc visiem spēkiem veicināma pilsoņu vispārējā un speciālā izglītība un rūpniecības un lauksaimniecības mechanizācija, lai ar mazāk darba spēka gūtu lielākus panākumus. Lauksaimniecībai jābūt privātai, taču nevaram atgriezties pie sīksaimniecību principa, jautājums par lietderīgāko saimniecību platību un lauku darba mechanizāciju ir mūsu dzīvības jautājumi, kuriem jāpievēršas jau tagad. Šo un citus mērķus realizēsim sadarbībā ar citām polītiskām partijām un bezpartejiskām organizācijām.

Tautas deja... Gēteborgas „speciālisti” un Stokholmas „neprašas” Sudmaliņu spārnā. Labs temps!..

Ja atļauts īsi raksturot šo konferenci, tad to var darīt vārdiem − starp dzirnakmeņiem maltie atspoguļoja nākotnes cerību − demokratisku Latviju bez pagātnes kļūdām.

GULĒT NEIES JAUNĀ AUDZE!

Pavasaŗa saule un jaunība radīja kaut kādu īpatnēju, tīru un priecīgu atmosfairu, kuŗā netrūka labas organizācijas − J. Vikmaņa un U. Kariņa nopelns − un ne mazāk − improvizācijas un spontānitātes prieka. Ka ar propagandu un saukļiem nevar mētāties, piedzīvoja mūsu žurnāla Eiropas redaktors, kam jauniešu saviesīgā vakara zālē uznāca piepeža inspirācija ar rezultātu. − „Balādi par jaunatnes sadarbības komiteju”, kuŗas epilogs izskanēja vārdiem:

Pēļu maiss vai salmu kaudze −
Gulēt neies jaunā audze!

Negāja arī! Bet varbūt tā notikās šī saviesīgā vakara gaisotnes ietekmē − ilgi nebija redzēts tik nepiespiests, draudzīgs un izlīdzināts deju vakars, kur pat vislielākie deju neprašas aizrāvās, dejodami „pēc intuīcijas”. Zviedrijā ir paradums beigt izpriecas, kad gailis izdzied velna stundu − pulkstens vienos. Bet visu domas laikam izpauda svelmainā gēteborgiešu Vilma kopmītnes vestibilā: „Visu, tikai ne gulēt!” īsa neziņa, taujāšana pēc mūzikas iespējām − un pēc tam ir vienalga, kuŗš atrada pavediena galu un ķērās pie tā, kas latviešu jaunatnei vienmēr palicis, kad citas iespējas zūd − dziesmas, rotaļas un spontānitāte. Gribas jautāt, vai visi tie, kas līdz 6. rīta stundai bez atkārtojumiem, bieži izteiktos forte fortissimo, skandināja tautas dziesmas un ziņģes, lēca tūdaliņu un spēlēja „baletu” Zilais lakatiņš, tā īsti apzinājās, kāds milzīgs, varētu teikt − svēts jaunības un kopības gars bija pārņēmis šo ēverģēlīgo saimi, gribas jautāt pavisam nopietni − vai šeit šī latviskā trimdas jaunatnes kopība nedabūja savu cementu vairāk, nekā tur, citās vietās un reizēs, kur skan „jauni baušļi”, deklarācijas un − ak Kungs − pārmetumi?

Kopmītnes romantika − mūžīgais puiku gars! Kas par to, ja sadarbības komitejas sekretārs Tālis pamodās nevis „kungu guļamtelpā”, kur aizmiga, bet stāvu augstāk, pie „daiļavu” pilsvārtiem? Kas par to, ka Vesterosas topošais techniķis visu nakti gulēja, bārdu rokām aptvēris − bail, nenogriež! − bet rītā mozdamies noķēra peli? Kas par to, ka upsaliešu Dainai apdziedāšanās „balādē” pierakstīja pabiezu „brūtgānu maiņu” (nav taisnība! − ļaudis runā)? Kas par visu to miegu, kas palika parādu sarakstā − „pazudusī paaudze” Vestmanlandē 1957. gada Lieldienās apliecināja, viens otra spogulī lūkodamies, nākotnes cerību − nopietnībā un ēverģēlībās. Uz redzēšanos − citu gad’!

Reportāžu sastādījusi A.V. un G.I.

 

... un spēlēja „baletu” Zilais lakatiņš /ap galvu!/.