Jaunā Gaita nr. 9, 1957. g. maijā, jūnijā
JAUNIEŠA PĀRDOMAS
PĒC LATVIJAS JAUNSAIMNIEKU UN SĪKGRUNTNIEKU
AGRĀRPARTIJAS
PIRMĀ KONGRESA TRIMDĀ
Šī gada 23. martā Baltijas brīvības namā Ņujorkā pulcējās Latvijas Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku Agrārpartijas pirmā trimdas kongresa viesi un delegāti. Vairāku stundu ilgos priekšlasījumos un pārrunās tika apspriesti jautājumi, kas nozīmīgi visai latviešu tautai, un pieņemtas rezolūcijas, kam dienās var būt nozīme Latvijas nākotnes veidošanā. Sevišķi liela uzmanība kongresā tika parādīta jaunatnei, kam būs jāturpina vecākās paaudzes iesāktā polītiskā cīna par Latviju. Tāpēc pavērsim kongresa telpas durvis un pavērosim, kādas ir trimdas polītisko partiju problēmas un kāda nozīme tajās jaunatnei.
Kongresu atklājot, partijas ASV valdes priekšsēdis Aleksandrs Ozoliņš atzina, ka partija par savu trimdas uzdevumu uzskata runāt to vārdā, kas Latvijas laikā mums bija dāvājuši savu uzticību. Brīdi vēlāk partijas dibinātājs un vadītājs Ādolfs Bļodnieks atzina, ka būtu neattaisnojami tagad nepildīt to pienākumu pret savu valsti, ko partija uzticīgi un godīgi pildījusi visus savus pastāvēšanas gadus dzimtenē.
Trimdas polītiskās partijas atrodas dažu smagu un neatliekamu jautājumu priekšā, kas tām jau visā drīzumā jāatrisina, lai netiktu apdraudēta partiju kontinuitāte un nozīme. Atklāšanas runās pieminētais pārstāvības jautājums ir viens no svarīgākajiem. Ko pārstāv polītiskās partijas šeit trimdā? Ja Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partijas vadītāji saka, ka viņu uzdevums ir pārstāvēt tos, kas pēdējās brīvās Latvijas vēlēšanās balsojuši par viņu programmu un kandidātiem, tad viņiem ir nenoliedzama taisnība. Tāpat ir nenoliedzama taisnība, ka daudzas ārzemju un arī trimdinieku aprindas uzskata polītiskās partijas − kā Latvijas reprezentatīvus iestādījumus − par īstajām Latvijas interešu aizstāvēm trimdā. Vai tas ir pareizi vai nē, nevaram izlemt, bet ir gan skaidrs, ka polītisko partiju starptautiskajiem sakariem ir liela nozīme cīņā par Latviju. Tai pašā laikā ir arī skaidrs, ka vecajām polītiskajām partijām jau sen vairs nav tā reprezentatīvā spēka, kas tām varēja būt kādreiz dzimtenē. Kopš pēdējām vēlēšanām ir izaugušas divas jaunas paaudzes, kam ar Latvijas polītisko dzīvi bijis maz saskarsmes. Partijām trimdā reti izdevies saistīt jaunus darbiniekus, un, ja arī tas noticis, tad ne vienmēr šie jaunie, mēģinot iet jaunus ceļus, padevīgi iekļāvušies tradicionālajā partiju domāšanā un pretešķībās. Bet taisni no partiju spējām saistīt jaunus darbiniekus un tā progresēt savā darbā atkarīga partiju turpmākā pastāvēšana trimdā: domājot tikai par pagātnes reprezentēšanu vien, nākotne aizskries septiņjūdžu zābakos. Kaut arī ar šādu nākotnes skatījumu zustu liela daļa pagātnes reprezentatīvā spēka, latviešu polītika varētu tikai iegūt, jo būtu nodrošināta polītiskās cīnās kontinuitāte un nebūtu jābaidās, ka starptautiskajās attiecībās Latvijai varētu pietrūkt pārstāvju. Latviju necels tie, kas balsoja 25 gadus atpakaļ, bet tie, kas izaug šodien un izaugs rīt.
Liekas, ka Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partijas vadītāji ļoti labi apzinās šo nepieciešamību balstīties nevien pagātnē, bet meklēt atbalstu arī tagadnē, jo par jaunatni daudz tika runāts, un jaunatnes pārstāvji bija aicināti vērot kongresa darbību. No ALJAs darbiniekiem − neoficiāli un kā neatkarīgs novērotājs − piedalījās valdes priekšsēdis. Kamēr normālos apstākļos dzimtenē jaunie pakāpeniski būtu piepildījuši tukšās vietas, trimdas gados izveidojusies plaisa − par spīti partijas vadītāju pūlēm bija skaidrs, ka gandrīz visi partijas darbinieki ir vēl tie paši vecie. Nākošā lielākā grupa bija visjaunākā, svešatnes skolā augusī paaudze. Abas agrāk pieminētās paaudzes tikpat kā nebija manāmas.
Kāda ir partijas jaunatnes programma? Cik tā spēj saistīt jaunatni polītiskam darbam šeit trimdā? Ādolfs Bļodnieks teica, ka jaunatnes ieinteresēšana polītikā un polītiskajā audzināšanā ir viens no partijas pastāvēšanas pamatojumiem: partijai jāaudzina jaunatne demokratiskā izpratnē, jo nākotnes Latvijā nebūs diktatoriskas iekārtas; sevišķi liela nozīme Latvijas demokratiskajā iekārtā būs Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partijai, jo Latvija arī nākotnē būs agrāra zeme. − Jaunatnes daļas vadītājs Pētersons atzina, ka polītiskās partijas trimdā nav spējušas saistīt jaunatni, bet būtu radāma lielāka interese, radāmi polītisko partiju lielie mērķi. Tas būtu panākams ar plašāku informācijas darbu laikrakstos, partijas biļetenā, latviešu radio raidījumos, ar publiskiem priekšlasījumiem. Griežoties pie kongresā esošajiem jauniešiem, runātājs aicināja viņus iet pie saviem domu biedriem, stāstīt par polītisko darbu pareizi. Esot aplami domāt, ka polītika pieder pagātnei vai ka polītiskās organizācijas ir pagrīdes organizācijas. − Lilita Dzirkale, vienīgā jaunās paaudzes runātāja, savā kodolīgajā uzrunā norādīja uz racionālās polītiskās domāšanas lielo stimulējošo spēku. Daudzajām biedrībām un organizācijām pietrūkst tās mērķtiecības, kas ir polītiskajām partijām, un tās sāk nīkuļot. It sevišķi jaunatnei nepieciešami konkrēti un reāli mērķi, kas piepildāmi ne tikdaudz ar runāšanu kā − darbu. Polītiskās partijas tos var dot. Trimdā nav pārāk svarīgas atsevišķo partiju šauras definīcijas, bet galvenokārt mērķtiecīga darbība trimdas kardinālā uzdevuma − Latvijas atbrīvošanas − piepildīšanai. Kā konkrētus mērķus runātāja minēja cenšanos rast garīgu kontaktu ar jaunatni Latvijā, mēģinot izprast tās centienus un ideālus, darbojoties tās labā, jo tikai tā varēsim pārvarēt mūsu mocošo atlauzto zaru sajūtu; tālāk − izmantot visas iespējas, lai rastu draugus un sabiedrotos citās tautās kopīgai cīņai pret komūnismu. Bet pirms tas pilnībā iespējams, nepieciešama iecietība pašu starpā.
Ir ļoti zīmīgi, ka abi pirmie runātāji daudz domāja atpakaļ − par polītisko partiju rehabilitāciju. Tas ir saprotami, jo Latvijas pēdējos gados un trimdas sabiedrībā polītiskajām partijām bijusi maza ietekme, galvenokārt plaši pazīstamo partiju laiku dēļ. Šajā rehabilitācijas tieksmē slēpjas pagātnes domāšana un uzskats, ka Latvijas nākotne sāksies tur, kur izbeidzās Latvijas brīvība, ka tāpēc partijām jāatspēko tagadējās paaudzes priekšā pagātnes notikumi. Bet, kamēr šie notikumi gan vēl ir dzīvi vecākās paaudzes polītiķu atmiņā, jaunatne jau sen par tiem interesējas kā par vēsturi, tai pašā laikā meklēdama dzīvu tagadnes darbu. Trimdas un − mēs varam samērā droši pieņemt − arī Latvijas jaunatnei vecie strīdi un Latvijas polītiskās dzīves kompleksi ir vēsturiski fakti, no kuŗiem jāmācās, bet kas ļoti mazā mērā ietekmē tagadnes vajadzības − apvienot spēkus cīņā par Latviju, dzīvot. Ja arī vecākā paaudze turpina cīnīties par Latviju − kā tas norādīts Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partijas deklarācijā − tad pārāk bieži šī cīnīšanās notiek divās frontēs, pret kopīgo ienaidnieku un − citam pret citu. Trimdas jaunatnes uzskatus ļoti labi izcēla Lilitas Dzirkales referāts, kuŗā tika sniegts ļoti reāls tagadnes iespēju un stāvokļa vērtējums. Pagātnes rehabilitācija jaunatnei nav svarīga: tā meklē darbu, kas rehabilitētu mūsu tagadnes eksistenci. Ir nepieciešama pozitīva, vienota darbošanās konkrētu trimdas mērķu piepildīšanai, kas savukārt palīdzētu sasniegt visas latviešu tautas lielo mērķi − brīvu Latviju. Ar to nav jāsaprot, ka polītiskās partijas ir nevajadzīgas, bet gan, ka tām jāpiemērojas tagadnes prasībām, lai partiju pieredzi, dažādos uzskatus un dažādo ideoloģiju varētu inteliģenti un konstruktīvi pielietot sekmīgai tagadnes darba veikšanai. Šajā darbā jaunatne sagaida vecākās paaudzes sapratīgu, vienprātīgu un − galvenais − tālredzīgu priekšzīmi.
Salīdzinot Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partijas kongresā izteiktās domas ar to, ko jaunatne jau veikusi savā darbā, konstatējam, ka sākumā minētā atjaunošanās partijā vēl nav kļuvusi par neatliekamu nepieciešamību. Partijas vadītāji gan skatās uz priekšu, bet nav darījuši pietiekami daudz, lai nokļūtu tur, kurp skatās. Jaunatnē daudzas no pieminētajām idejām jau sen dzīvas. Trimdas jaunatne, dzīvodama rietumu demokratiskajās zemēs, nebūt nav aizvērtām acīm palaidusi gaŗām ne šo zemju, nedz arī latviešu polītisko dzīvi. Par to, ka Latvija būs demokratiska, ka tajā būs polītiskās partijas, jaunatne nebūt nav jāpārliecina. Tāpat jaunatne nav jāpārliecina par polītiskā darba un domāšanas nozīmi: par jaunatnes uzmanību šai virzienā liecina kaut vai nesenējā jaunatnes vadītāju konference Milvokos, pieaugošā darbība pretkomūnistiskajā laukā, jaunatnes līdzdalība polītisko partiju dzīvē Zviedrijā. Jaunatne vēlētos gan zināt, kāpēc taisni vecās polītiskās partijas ir vienīgās iespējamās un īstās šeit vai būs tādas dzimtenē, kā mūsu polītiķi šķiet domājam. Vai tā jaunatne, kas tagad Latvijā izaug bez veco polītisko partiju gādības katrā ziņā iekļausies reiz šo partiju tradīcijās, ja tās atradīs par nepiemērotām savai domāšanai? Arī trimdas jaunatnē ir dzīvas dažādas ideoloģijas un uzskati, kam ir tagadnes spēks. Vai arī šiem būtu katrā ziņā jāiekļaujas vecajās formās? Vai tas ir iespējams? Iepazīstoties kaut vai ar ASV polītisko uzbūvi, ir skaidrs, ka partiju uzdevumi te citādi, ka partijas daudz lielākā mērā pārstāv tautas šķērsgriezumu nekā Latvijas partijas, kas bieži vien pārstāvēja atsevišķas tautas grupas. Piemēram, Ādolfs Bļodnieks paskaidroja, ka Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partija daļēji esot bijusi kā arodbiedrība, kas palīdzējusi saviem biedriem ar padomiem. Vai un kā šāda veida partija var pārstāvēt visas tautas intereses, būtu vēl noskaidrojams. Tāpat jaunatnei, kas trimdā interesētos par Jaunsaimnieku un Sīkgruntnieku partiju, kur tagad retais latvietis nodarbojas ar lauksaimniecību, var likties savādi, ka tai pēkšņi jādomā par valsts problēmām no galvenokārt − lauksaimnieciska viedokļa. Tas varbūt ir traģiski, ja uzskatām tieši sevi par Latvijas nākotnes veidotājiem, bet nekādā gadījumā, ja apzināmies, ka esam un būsim maza tautas daļa un labākajā gadījumā varēsim savai tautai kalpot − tagad un nākotnē − ar šeit iegūtajām zināšanām un vērtībām. Partijas atzinums, ka Latvijas laukos mēslošanai pirmā vieta ierādāma kūtsmēsliem, nebūt nav smieklīgs no Latvijas kādreizējā lauksaimnieciskā viedokļa raugoties, bet trimdas tagadējai paaudzei tas izteic ļoti, ļoti maz. Pat Amerikas skolās izskolotam agronomam tas liktos savāds. Šādu atzinumu vietā trimdas jaunatne meklētu šeit reālu un sasniedzamu mērķi. Tika gan nolemts, ka pie partijas dibināmi polītiskās audzināšanas pulciņi, bet arī te jaunatne jau pati sākusi rīkoties, vairākās vietās pie pastāvošajiem jaunatnes pulciņiem nodibinot valsts dzīves problēmu pētīšanas grupas. Tāpat jaunatne jau labu laiku darbojusies pretkomūnistiskajā laukā. Partijai būtu jāiziet no sava šaurā uzskatu loka un jānāk palīgā ar savu pieredzi, lai šo darbu papildinātu un uzlabotu, par ko jaunatne būs pateicīga kā par katru palīdzību.
Vai partijas sauciens, aicinot savā vidū visus, sevišķi jaunatni atbalstīt mūsu polītiski-sabiedrisko darbību brīvajā pasaulē gūs atbalsi? Vismaz pagaidām šķiet, ka šis aicinājums nāk stipri vēlu, un jaunatne nezin vai sajūsmināsies par labi domātiem un tomēr pasvešiem saukļiem, mēģinot piemērot savu domāšanu partijas vadlīnijām. Divu paaudžu plaisa var izlikties nepārvarama, un tomēr: ja partijas vadītāji nevien skatīsies, bet arī ies uz priekšu, ja visas polītiskās partijas sapratīs, ka pagātnes uzskatu pretešķības jaunatnē veltīgi iepotēt, un gādās par vienotu un spēcīgu polītisko vadību, tad nebūs iemesla bažām, ka jaunatne aizies savu ceļu, nepieņemot vecākās paaudzes pieredzi un padomu.
Tie visjaunākās paaudzes pārstāvji, kas kuplā skaitā noklausījās referātos, deklarāciju pieņemšanas laikā blakus zālē dejoja. Varam prasīt, kāpēc? Un varam viņus vienkārši vainot par nacionāli demokratiskas polītiskās apziņas trūkumu. Bet tai pašā laikā ALJAs kongresos un konferencēs jaunieši ļoti labi parādījuši spējas un interesi spriest par problēmām, kam ir reāls pamatojums un nepieciešamība, no nacionāli ideoloģiska un dzīves īstenības viedokļa raugoties. Partijas kongress nebūt nebija domāts šiem padsmitgadniekiem, bet arī vecākās paaudzes dalībnieku skaits kongresā bija sarucis no pussimta uz kādiem 20 uzticīgajiem, kam izdevās rezolūcijas pieņemt bez uzskatu pretešķībām. Šo rezolūciju nozīmi rādīs nākotne un − tie, kas kādreiz lems par Latvijas polītisko dzīvi. Cik liela loma šajā dzīvē būs mums?
Valters Nollendorfs.
JAUNAS GRĀMATAS − JAUNI AUTORI
Jaunatnes dzīves problēmas,
Latviešu kultūras institūta rakstu krājums
prof. Dr. agr. P. Starca redakcijā, Ņujorkā, 1956. g.Interese par cilvēku 20. g.s. rezultējusies gan nopietnos pētījumos, gan birumā populāru grāmatu ar nosaukumiem Kā iegūt draugus?, Māksla dzīvot, Vīrietis sievietes uztverē un līdzīgiem. Daļa šo izdevumu ir labi domāti. Pie pēdējiem pieskaitāma arī prof. P. Starca rediģētā brošūra Jaunatnes dzīves problēmas.
Šām problēmām krājumā pieskārušies ducis autoru; lauvas tiesu paturējis redaktors pats. Diemžēl, ar to radies līdzsvara trūkums. Relatīvi nenozīmīgi jautājumi aplūkoti plašos rakstos, nozīmīgākos reprezentē gadījuma rakstura izlase, daļa apcerējumu šķiet uzrakstīti vienā vakarā, bez iedziļināšanās tematā. Kaut gan redaktors ievadā saka, ka šeit aplūkojamie jautājumi ir svarīgi mūsu tautas nākotnei − kam var arī pievienoties − autori, un it īpaši redaktors, piegājuši šīm nopietnajām problēmām tik pavirši un neatbildīgi, ka izdevums uzskatāms par fiasko augstākā pakāpē.
Visas izdevumā atrodamās nepareizības, paviršības un sagrozījumus nav iespējams recenzijā aplūkot. Pakavēšos galvenokārt pie agronomijas doktora prof. P. Starca kvasi psīcholoģiskajiem domu gājieniem un metodēm, ar kādām autors pierāda savas tēzes.
Raksturīgs vilciens, kas illustrē autora nostāju problēmu iztirzājumos, ir viņa vārdi rakstā Ievads jaunatnes dzīves problēmās (9. lpp.): Uz jautājumu, kur jaunatnei jāmeklē savi dzīves ideāli, var būt tikai viena pareiza atbilde (pasvītrojumi mani). Brīvajā pasaulē nopietnos problēmu iztirzājumos ar šādu nostāju parasti nenāk, un nekā neglābj P. St. tālākais − ka šie ideāli jāmeklē tautas kopējo ideālu ietvaros. Tīri ideoloģiski ir grūti šo tēzi noraidīt, bet grāmata nu reiz solījusies diskutēt problēmas, kāpēc jūtu kārdinājumu šeit citēt kāda Amerikā dzīvojoša turku psīchologa vārdus: Tagadnes problēmu un tēmu studiju attīstībai jānorisinās, ievērojot kritērijus, kas ļauj problēmu robežām paplašināties. Starp šiem kritērijiem jāmin... vai pētījumu veic tā, lai mēs iegūtu šajā tematā skaidrību, vienalga, vai mūsu pabalstītāji par to justos pagodināti vai nē (M. Sherif: An Outline of Social Psychology). Jēdziens kopējie ideāli protams ir tik neskaidrs (un brošūras autori to nekur nav pat mēģinājuši nopietni konkretizēt), ka mēs mierīgi varam akceptēt prof. Starca domu, piezīmēdami, ka mēs atrodamies polītiskā un nacionālā emigrācijā tāpēc, ka neakceptējam kollektīvismu un pakļaušanos kollektīva mērķu visuvarenībai, jo esam indivīdi ar savām idejām, interesēm un pārliecību. Autors brīdina kādā tālākā teikumā no kopējo mērķu nepieņemšanas, jo tad varot iegūt savādnieka reputāciju. Kāpēc šādas mudes, kas tik radniecīgas PSRS psīchologu Leņingradas sanāksmes tēzēm par indivīda pakļaušanu kollektīva normām (Padomju Latvijas skola, Nr. 7: 1956)?
11. lpp. autors saka, ka visiem tautas locekļiem jābūt zinātnes entuziastiem. Jākonstatē, ka autors prasa neiespējamo, un viņš to zinātu, ja būtu iepazinies ar inteliģences psīcholoģiju un inteliģences sadalījumu tik lielā agregātā kā tauta. Tāpat autors − kas taču raksta par psīcholoģijas tematu! − nepārzina arī personības psīcholoģijas teorijas un konstatējumus, ja var 17. lpp. nākt ar tik naīvu apgalvojumu, kā Kad šaubas un neticība sev ir pieņēmusi augstu pakāpi, tad mūsu dienās tādu cilvēku noskaņojumu sauc par mazvērtības kompleksu... Šai parādībai latviešu jaunatnē nepavisam nebūtu vietas, jo tai nav arī nekāda objektīva pamata. Bet kā ir, ja ir subjektīvs pamats? Un − ja jau pamata nebūtu, nebūtu iemesla, tad jau arī šo personības traucējumu un neurožu nebūtu. Bet tieši sociālpsīcholoģija māk stāstīt daudz par grūtībām, ar kādām jāsastopas savu vidi pazaudējušiem cilvēkiem, un par tām negatīvajām reakcijām, ko šāds stāvoklis izraisa. Šo problēmu ir neatbildīgi nolikt pie aktīm, jo tā ir aktuālākā mūsu šīsdienas situācijā, tieši to vajadzētu pētīt.
Nodarboties ar statistiku ir moderni. Arī prof. Starcs grib to darīt. Bet statistiku nevar lietot, kā pagadās, it īpaši sociālajās zinātnēs, kur iespējas kļūdīties, veidojot slēdzienus, glūn aiz katra stūra. Brošūras 19. lpp. autors saka, ka no visiem ASV slimniekiem 50 % slimo ar gara slimībām, bet Latvijā 1938. g. tādu bijis tikai 3,3%. Tas jau izklausās lieliski, bet, diemžēl, ir nepareizi un pats par sevi vien nekā nepasaka, jo autors nekur nav pateicis, ko viņš saprot ar jēdzienu gara slimības, bet tas ir absolūti nepieciešams, lai mēs šādus statistiskus salīdzinājumus varētu pieņemt. Gara slimības ir jēdziens, kas aptveŗ ļoti dažāda rakstura psīchiskus (un arī fizioloģiskus!) traucējumus. Tāpat jāievēro arī apstāklis, ka, pieaugot iespējām vai vajadzībai ievietot psīchiski slimos attiecīgās slimnīcās, to relatīvais skaitlis ne vienmēr ir tieši salīdzināms ar atbilstošo skaitli tādā vidē, kur šās iespējas un vajadzības ir mazāk izteiktas. Garīgi slimo definīcija dažādās kultūrās un sociālekonomiskos noslāņojumos ir dažāda − šo apstākli nedrīkst aizmirst šāda veida diskusijā. Kā illustrāciju minēšu sekojošo: Prof. Starcs raksta, ka Zviedrijā kopš 1909. g. slimnīcās ievietoto skaits pieaudzis no 5035 līdz 24483 1935. gadā. Biedinošs piemērs!! Bet tajā pašā laikā konstatēti šādi relatīvi skaitļi: Laika posmā no 1902.-05. g. 1,06% vīriešu izslēgti no kaŗadienesta nervu vai garaslimību dēļ, bet periodā 1931.-34. g. tikai 0,96% (J. D. Page: Abnormal Psychology). Ja prof. Starca minētie absolūtie skaitļi ir slimo aprūpes iespēju un vajadzības tieši ietekmēti, tad kaŗadienestā iesaucamie aptveŗ visu attiecīgā vecuma grupu un sniedz daudz precīzāku ainu kā šķērsgriezumā, tā laika tecējumā. Tas pats avots sniedz arī ziņas par viena gada laikā slimnīcās ievietoto ar psīchozēm slimo procentu, kas Ņujorkas pavalstī ir 1%, Igaunijā (1924. g.) 0,98%, Polijā (1932. g.) l,07%.
Kur autors ņēmis savus datus, to grūti uzzināt, jo viss, ko viņš min, galvenokārt sastādās no Readers Digest, The Evening Star un dažām Hitlera Vācijā iznākušām apcerēm vai novecojušām psīcholoģijas grāmatām. Ka populāri izdevumi, avīzes un veci avoti ir vāji atbalsta punkti tik nopietnā diskusijā, lieki piebilst. Vēl mazāk kaut ko pierāda veikli savākta citātu kolekcija!
Noslēgumā minēšu gluži anekdotisku gadījumu. Kā zināms, autors ir karsts sporta pretinieks, un viņam sporta nīšana ir sava veida sports. Šim jautājumam autors veltījis 40 lpp. no 123! Lai pierādītu, ka bēgļu nometnēs Vācijā patiesi notikusi jaunatnes garīgā pakāršana autors izraugās piemēru − Hersbrukas nometnes sabiedrisko dzīvi 1947. g. augustā. Šā mēneša laikā notikuši 13 sporta sarīkojumi − galvenokārt bumbu spēles (vai arī nesportiski sarīkojumi, par to autors klusē). Kā zināms, augusts ir tipisks vasaras mēnesis, kad dominē āra dzīve un kulturālo sarīkojumu sezona parasti nav iesākusies. Ja nu mēs strādāsim ar šādām metodēm, tad nav nekādu grūtību pierādīt − vadoties no redzētā Ķelnē, februāra mēnesī − ka vācu tauta cita nekā nedara, kā tikai svin karnevālu!
Ir nožēlojami, ka šādā veidā pieejam jaunās paaudzes problēmām un par tām saceram krājumus, kas noder tikai jautrām stundām. Vai no vecākās paaudzes varētu palūgt arī drusciņu nopietnības? Kas ar šo izdevumu, ko parakstījusi tāda iestāde kā Kultūras institūts, gribēts panākt un panākts? − Latviešu jaunietim joprojām jāmeklē atbildes savām problēmām vietējo tautu literatūrā un pašam sevī (un varbūt tā ir labāk). Redaktora ambīcijas un rindas citu autoru paviršības met ēnu arī uz tiem pāris nopietniem apcerējumiem (V. Klīve, E. Upatniece un daži citi), par kuŗiem varētu diskutēt ierosināto jautājumu plāksnē. Ar redaktora vārdu plūsmu nekā nevar pasākt. Ar rūgtumu tāpēc jāsaka, ka varbūt tiešām būtu labāk, ja agronomijas speciālisti saskatītu sev kādu mērķi paši savā nozarē, jo izteicienā teļos ir mūsu nākotne ir arī sava nopietnība − bet latviešu jaunatne emigrācijā nav teļi.
Gunārs Irbe.
Brūno Kalniņš Latvijas sociāldemokratijas piecdesmit gadi,
LSDSP ārzemju komitejas izdevums, 376 lapp.Mūsu trimdas vēsturiskā literatūra pēdējā laikā kļuvusi bagātāka ar diviem darbiem − U. Ģērmaņa Pa aizputinātām pēdām un Dr. Brūno Kalniņa Latvijas sociāldemokratijas 50 gadi. Pēdējais darbs veltīts Piecdesmit gadu cīņās kritušo, naidīgo varu nošauto un pakārto, cietumos, izsūtīšanā un koncentrācijas nometnēs bojā gājušo Latvijas sociāldemokratu piemiņai. Patiešām, šie lepnu sāpju pilnie grāmatas ievadvārdi atspoguļo mūsu tautas cīņu un ciešanu gaitas.
Latvijas sociāldemokratija dzima pagājušā g.s. deviņdesmitajos gados no tā laika Petofi kluba, mūsu studentu un literātu Jaunās strāvas; to iezvanīja Jāņa Jansona priekšlasījums Jelgavas latviešu biedrībā Domas par jaunlaiku literatūru 1893. gadā; pie tās šūpuļa stāvēja Rainis, kas pats sevi apzīmē par latviešu sociāldemokratijas tēvu. Studējošai jaunatnei pievienojās fabriku un lauku jaunatne: kopā tie spēra pirmos cīņas soļus pret naidīgo vācu muižniecību un cara patvaldību. Grāmata sniedz faktu krājumu, kas atspēko komūnistisko vēsturnieku un polītiķu vēstures viltojumus it kā sociālisma idejas Latvijā būtu nākušas no Krievijas. Sociālisma idejas aizgūtas no vācu lielajiem sociālistiem un tās pārņēma tikpat kā visu tautu, kad tā Piektajā gadā sociāldemokratijas vadībā izgāja varonīgajās brīvības cīņās. Grāmata plaši notēlo šo mūsu tautas vēstures posmu, ar ko katram latviešu jaunietim vajag iepazīties. Bet grāmatas skumjais pienākums ir arī ziņot par patvaldības milzu pārspēka uzvaru, jo toreiz, tāpat kā tagad, revolucionārais gars krievu tautā nebija tikpat stiprs kā tai pakļautajās mazajās tautās. Krievu virsšķirai vēl seko krievu tautas polītiski neapzinīgais vairākums: latviešu, poļu, gruzīnu u.c. varonīgie revolucionāri vēl nespēja uzvarēt; seko asiņainie reakcijas gadi. Bet arī šai laikā sociāldemokratija turpina darboties, lai gan daudzi tās darbinieki spiesti doties trimdā. Atkritēju ir maz.
− Grāmatā uzskatāmi notēlota arī svešo lielniecisma ideju iespiešanās LSDSP rindās un asa iekšējā cīņa starp patiesajiem sociāldemokratiem un kompartijas priekštečiem. Krievu patvaldībai sabrūkot un latviešu tautai sākot ciņu par neatkarību, ceļi abu šo novirzienu starpā noteikti un uz visiem laikiem šķiŗas.
Grāmatas turpmākajās nodaļās notēlota sociāldemokratijas lielā nozīme mūsu tautas brīvības kaŗā un tam sekojošajā demokratiskajā jaunuzbūves darbā. Bet īsajiem, tautas dzīvē tik nozīmīgajiem 15 demokratijas gadiem seko diktatūra un okupāciju gaŗā nakts, kas vēl nav beigusies.
Grāmatas noslēgumā stāstīts par LSDSP darbību trimdā, kur tā turpina cīņu par saviem demokratiskā sociālisma ideāliem. Kā pretkomūnistiska strādnieku partija, tā orientējas uz dzimtenes strādniecisko vairākumu. Grāmata izskan dziļā pārliecībā, ka padomju vara nespēs iznīcināt sociāldemokratiju, tāpat kā to nespēja agrākās naidīgās varas, un sociāldemokratija nākotnē atkal celsies un veidos atjaunoto Latvijas valsti .
Grāmatas noslēgumā pievienots saīsināts teksts angļu, vācu un zviedru valodās, kas ir pateicīgs materiāls cittautiešu informēšanai.
R. Pakalns
JAUNA PAAUDZE UN JAUNAS IEZĪMES
OKUPĒTĀS LATVIJAS LIRIKĀMan vienmēr bijušas šaubas par to, ka latviešu nacionālā dzeja attīstībā balstīsies vienīgi uz emigrācijā nokļuvušajiem autoriem. Šīs šaubas protams neattiecas uz nacionālo tematiku, ko šāsdienas latviešu lirikā pārstāv tāda dzejnieka personība kā Andrejs Eglītis; ir skaidrs, ka vismaz atklātībā nekas tamlīdzīgs okupētajā Latvijā neparādīsies. Bet jēdzienu nacionālā dzeja man gribētos saprast plašākā nozīmē − kā visu to dzejas mākslu, kas izverd no tautas talantu avotiem, kā dzeju, ko rada autori, kas apzinās vai sajūt sevi piederīgu īpatnējai, no citām atšķiramai cilvēku grupai ar savu valodu un tradīcijām, un kas sevi saredz kā skaidri definētu nāciju. Nav nekādu ziņu, ka šajā jautājumā mūsu tautas vairākums, kas šodien dzimtenē, būtu mainījies, kaut arī daudz kas ārējā izteiksmē pielāgots uzspiestajiem nosacījumiem un daudz kas apcirpts un ierobežots. Nacionālā dzeja ir arī tā, kas runā par mīlestību un nāvi, dabas lirika, formālas studijas un viss cits, kas sakņojas tīrā latviskā talantā.
Latviešu dzejas nākotnes cerības nevar balstīties vienīgi emigrācijā, kaut arī pēdējai uzlikti savi pienākumi un iespējas. Gluži vienkārši − tas tā nevar būt tāpēc, ka latviešu tautas vairākums un arī latviešu jaunās paaudzes vairākums ir šodien Latvijā − un vienmēr ir lielāka varbūtība, ka lielākā dala dos arī lielāko izlasi.
Tādēļ iemest skatu Rīgas laikrakstos un žurnālos ir vairāk nekā tikai interesanti, man pat liekas − tā ir dzīves nepieciešamība. Mēs visi zinām, ka padomju informatori operē ar nepareiziem lietu notikšanas tulkojumiem. Bet publicētā dzeja nav ne procenti, ne krāsaina fasāde. Tā ir tā latviešu dzeja, kas parādās atklātībā, ko lasītāji lasa un pazīst. Un tas, kas mums interesē, ir − ieskatīties dziļāk šīs dzejas vaibstos un mēģināt saskatīt arī to, kas slēpjas aiz šiem vaibstiem, vienalga − skaidri apzināts vai tikai nojausts un minēts, īsi sakot: gribas taujāt, kādi potenciāli spēki slēpjas aiz atklātībai rādītās sejas, jo šajos spēkos glabājas mūsu kultūras nākotne.
Kam būs bijusi izdevība šķirstīt Rīgas šā gada pirmo mēnešu izdevumus, tam būs bijusi iespēja sastapties ar tādiem mudinājumiem, kādus sastopam Padomju Jaunatnes jauno autoru vēstuļniekā: Apkārt taču ir visa mūsu plašā un daudzkrāsainā dzīve, kādēļ tās nav iesūtītajos dzejoļos? Taisnība, būtu nepamatoti prasīt no iesācējiem jau pilnīgi gatavus, izstrādātus dzejoļus. Taču vienu var prasīt − svaigu, oriģinālu domu, savu domu, savu valodu, savu pārdzīvojumu. − Tā nav pirmā reize, kad padomju kollektīvisma ideoloģija atzīst savu bankrotu un atgriežas pie individuālā cilvēka, pie prasības pēc indivīda īpatnējā snieguma, kaut arī tas notiek neveikli maskētā veidā un ir savā dziļākā būtībā − taktika un liekulība.
Ka atpakaļsūtītajā dzejā ir arī panti, kuŗos mēs varam saskatīt kaut ko citu kā tikai nevarību, liecina šis izraksts no jau minētā vēstuļnieka:
Kā bišu stropi fabrikas,
Tūkstošiem uzņem to ēkas −
Strādniekus, lējējus, audējus ...
Miers uzvarēs kaŗu! saucējus.Komentārus atstāju lasītāja ziņā!
Pārskatu par 1956. gada parādībām Rīgas preses dzejas lappusēs laipni sniedz V. Valeinis nedēļas avīzē Literatūra un Māksla Nr. 9. Zem virsraksta Daudz dzejoļu − vēl vairāk cerību autors pastāsta, ka aizgājušais gads ienesis rosmi latviešu lirikā, un presē publicējušies kāds pussimts autoru, no kuŗiem trīs ceturtdaļas nāk no jaunās paaudzes. Šī rosme pēc autora Valeiņa domām izskaidrojama ar vispārīgo pavasarīgo noskaņojumu mūsu dzīvē, kas sākusies pēc partijas XX kongresa. Visiem būs zināms, ka šajā kongresā biedrs Kruščovs nonāvēja jau beigto biedru Staļinu un sludināja kaut kādu liberālismu, kas radīja sajukumu kontrollantu domāšanā un tā deva iespēju partijas cementā radušos plaisu starpā izdīgt pa svaigam asnam. Kas bija spēks, kas šiem asniem ļāva dīgt? Taču ne jau komūnisma diktatūra, bet gan potenciālais spēks, kas izmanto katru, pat niecīgo atstarpi starp apspiedēja papēdi un zaļo zemi, lai sāktu dīgt. Šajā spēkā mēs saskatām nākotnes cerību.
Rakstā uzskaitīta rinda jauno dzejnieku, kuŗu liriku mēs atrodam arī 1957. gada lappusēs, un tos ir vērts še atkārtot, jo man ir kāda nojauta, ka ar daudziem no viņiem mēs sastapsimies − citos apstākļos: O. Vācietis, J. Stupāns, A. Skalbe, H. Heislers, J. Plotnieks, S. Kalupe, J. Osmanis u.c. Publicēties sākuši arī daži deportāciju pārcietušie autori − J. Medenis, A. Smagars, A. Pelēcis u.c.
Ir zīmīgi, ka radusies jauna tematika, kas agrāk bija turpat vai noliegta − mīlestības un dabas lirika. To pierāda arī žurnāla Karogs, laikrakstu Padomju Jaunatne un Literatūra un māksla 1957. gada numuri, kuŗos nav tikpat kā nevienas citas kā vienīgi šī. Tā ir vecum vecā mākslinieku tēma, tāpēc nav pārsteigums, ka tieši šeit potenciālie spēki lauzušies uz āru visspilgtāk un V. Valeinim ar nožēlu jākonstatē, ka: Atveidot jaunrades domu un jūtu caurstrāvotus pārdzīvojumus − šo galveno uzdevumu − mūsu dzeja veic vāji. − Mīļais recenzent, vai tad jūs nesaprotat, ka latviešu jaunās paaudzes jaunrades domai pat Kruščova pavasaris ir uzlicis savus iemauktus − un tajā nav atļauts izsacīt vairāk par to pašu, ko jau teica Staļina ziema !
V. Valeinis atzīst, ka nav nekāda iemesla neatzīt dabas un mīlestības liriku, gan bažīgi piebilzdams, ka tā it kā pārāk sacerojusi un mūsdienu dzejā sāk vairoties inteliģentisms un zināmā daļā − estētisms. Paldies Dievam − un paldies par informāciju − tas, ko nojaušam aiz šiem padomju lamu vārdiem ir jaunās paaudzes − varbūt neapzinātā − tiekšanās pēc tā, kam tā pieder −pēc vecās Eiropas kultūras. Rakstītājs taču ļoti labi apzinās strupceļu, kādā nonāca piecdesmito gadu sākumā un saka: Vaļsirdība jūtu jomā jau ir sava veida panākums, salīdzinot ar stāvokli, kāds bija pirms pieciem gadiem. Taču no īsta dzejnieka − tautas siržu tulka − prasām daudz vairāk, prasām, lai viņš turpinātu šodienas apstākļos (!ref.) revolucionārās nacionālās dzejas tradīcijas. Man jāšaubās, vai šo prasību komūnistiskās diktatūras žņaugos kāds dzejnieks varēs izpildīt citādi kā maskēti, bet prasība ir mesta − un vai arī klusums nerunā, vai nav tā, ka tautas siržu tulks Šodien klusēdams pasaka: par labu komūnismam nav ko tulkot − un latviešu revolucionārās nacionālās dzejas tradīcijās mēs atrodam J. Raiņa lozungu:
Zeme, zeme − kas tā zeme ...
Zeme tā ir valsts!Atstāsim tagad LuM recenzentu un pateiksim viņam paldies par vērtīgo informāciju, kas ļāva mums drusku ieskatīties latviešu jaunās paaudzes vaibstos un nojaust aiz tiem šās paaudzes silto sirdi. Mēs varam arī pievienoties kāda cita LuM līdzstrādnieka A. Vilsona domai, ka Tautas kulturālās vajadzības ir lielākas nekā paredzējuši daži plānotāji − un ar tām jārēķinās. Pilnīgi pareizi. Mēs varam vienīgi papildināt, ka fundamentālākā no tautas kulturālajām − un polītiskajām − prasībām ir BRĪVĪBA, un mums nav šaubu, ka ar to atgriezīsies viss tas, pēc kā taujā oficiōzu rakstītāji − jo tautas un tās radošo darbinieku vajadzības var piepildīties vienīgi brīvībā.
Pārlaidīsim skatu tiem piemēriem, ko mums sniedz jaunie autori. Mēs saskatām tur kaut ko radniecīgu emigrācijas jaunajai dzejai − tā ir pavārga, negatava, bet pa vidam pēkšņi iemirdzas pa gaismas šaltij, pa solījumam. Ja emigrācijas jaunajiem autoriem trūkst saskarsmes ar savas tautas vidi, ja valoda ieslīgst elementārismā, variāciju trūkumā, tad to spārnus, kas šodien savas tautas vidū, apgriež direktīva − norādes no augšas. Mēs visi cīnāmies ar grūtībām, gan dažāda rakstura, bet tomēr grūtībām − un varbūt šis vilciens mūs kaut kā ved kopā un tuvina, un man jāatzīst, ka daža drosmīga vilciena un paša potenciālā spēka priekšā, ko samana okupētās Latvijas jauno dzejnieku darbos, man jāsajūt ciena un mīlestība. Pret viņiem nevēršas ne mūsu propaganda, ne mūsu cīņa un naids − tas vēršas pret sistēmu un varu, kas mūs atšķīrusi vienus no otra, kas padarījusi mūs it kā svešus un kas neļauj mums satikties kopējā mīlestībā un darbā. Bet viens no viņiem, Arvīds Skalbe, raksta:
Neatnāca viņš ar dziesmu liegu,
Loga rūtī neklauvēja kluss, −
Brāzmains skrējis milzu tālumus,
Savāds vējš man aizgainīja miegu...----
Vienu un to pašu stāstīt apnīk,
Arī vējš − pret rītu beidza kaukt.
Redzēju, pa Rīgu iedams sapnī,
Bērziem lapas sākušas bij plaukt.
Kādā plaukstošu bērzu pavasarī jau mēs satiksimies, lai spiestu viens otram roku, bet tas nebūs Kruščova pavasaris; tas būs demokratiskas brīvības pavasaris. Bet pirms tam latviešu dzejas komandieriem derētu nopietni padomāt par tautas
sirdīm un palasīt rindas, no kuŗām runā tautas mākslinieka J. Raiņa Pazudušais dēls:
Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, −
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.
Tā skan revolucionārās nacionālās dzejas tradīcijas!Gunārs Grava.
MAZAS PIEZĪMES
Aivars Freimanis, jauns autors Latvijā, raksta: Nāves sala... Pret debesīm, kur peld balti mākoni, slejas vienkāršs piemineklis. Mēs stāvam noliektām galvām, un vējš no Daugavas puses skriedams, iešalcas smilgās. Nāves sala... Katru pavasari no jauna uzaug zāle un atkal novīst − gadi nāk un aiziet. Bet latviešu strēlnieku slava paliek, jo tā ir mūžīga kā Daugavas straume. Nāves nav! Nepareizi dēvē šo asiņainās kaujās uzarto zemes nostūri. Tā ir dzīvības sala. Latviešu strēlnieki dzīvo un vienmēr dzīvos tautas sirdī.
Šī miniatūra, pārņemta no laikraksta Literatūra un māksla, parādījās Laika slejā. Miniatūru sarakstījis kāds jauns latvietis. Nesen! Varbūt vēl šogad? Viņš redzējis Nāves salu − īstenībā vai gara acīm − viņš domājis un viņš rakstījis. − Nāves nav! − viņš saka. − Latviešu strēlnieki dzīvo un vienmēr dzīvos tautas sirdī. − Latviešu strēlnieki − tie, kas reiz cīnījās Nāves salā par Latviju. Nav pārmērīgi jāpiepūlē iztēle, lai redzētu, kas stāv aiz sīkās miniatūras. Vārdu gleznas ir pilnas skaidrības un skaistuma. Bet doma ir dziļāka. Tā ceļas mums pretim un runā...
Bet Laika slejā bez pašas miniatūras bija arī šādi komentāri: Hm, hm, hm... Nav jāšaubās, ka jaunais autors ir komjaunietis, jo citādi viņš netiktu uz semināru. Bet − ka nāves nav, ka kaut kas var būt mūžīgs kā Daugavas straume, tas ož pēc buržuāziskā ideālisma, pēc misticisma, pēc nacionālās aprobežotības.
Ir ļoti ticams, ka Laiks nokļūst Latvijā, ka to lasa arī tur. Nevaru apgalvot, kā reaģēs vai nereaģēs tie, kas pieļāva šādas miniatūras iespiešanu Literatūrā un mākslā. Gribas vienīgi vaicāt, vai Laiks ir padomājis, kādu ietekmi viņa komentāri varētu radīt ir zēnā, kas šos vārdus teica, ir citos, kas domā tāpat kā viņš? Un ne jau tādēļ padomāt, ka mēs − Amerikas Savienotajās Valstīs un citās brīvās zemēs atbēgušie − būtu viņiem sevišķi nozīmīgi tikai tāpēc, ka mēs esam un ka mēs rakstām, kas mums ienāk prātā! Viņiem būs rūgtums pret mums. Šis rūgtums nebūs bez pamata, jo līdz šim laikam gan vienīgais, ko par viņu darbību un domām esam darījuši, ir bijis /nez kāpēc!/ − pazoboties. Katru, kuŗš raksta pie sarkanajiem, mēs nosodām, par katru latvieti, kas paceļ galvu, lai kaut ko teiktu, mēs pazobojamies. Vai tāda ir mūsu cīņa? Jā, tad jāvaicā tālāk, vai zinām maz, par ko cīnāmies, ja vispār. Vai arī domājam, ka tikai mēs − tie nedaudzie tūkstoši Amerikā, Austrālijā, brīvajā Eiropā − esam vienīgie un īstie latvieši? Nebūsim naivi − mēs tie neesam! Mēs varam pastāvēt un cīnīties tikai tad, ja zinām aiz sevis stāvam latviešu tautu.
Bet mēs par daudz bieži esam tikai − Švauksti!
Dace Kalns
