BRŪNO KALNIŅŠ: „AUSSPRECHEN WAS IST”

Brūno Kalniņa ierašanās Toronto deva šejienes jauniešiem iespēju beidzot redzēt un novērtēt cilvēku, kas, vismaz pēc dažu Toronto latviešu ģimnāzijas skolotāju domām, bijis viens no Latvijas vislielākajiem ļaundariem. Latviešu nama telpās noklausījos, kā kāds jaunietis skaidroja otram: „Viņš varbūt nodeva Latviju komūnistiem, varbūt ne.” Un gandrīz vai visi apmeklētāji, man liekas, šādā neuzticības pilnā garā gaidīja Kalniņa referāta sākumu.

Zinot, ka viņš ir nodzīvojis savus 70 gadus, ka viņš ir bijis četras reizes cietumā un koncentrācijas nometnēs un ka viņš ir vienmēr iestājies par sociāldemokratiju, gaidīju parādāmies nespēcīgu, sabrukušu vecīti, kuŗš, ar dūri pa galdu sizdams, ķērkstošā balsī sauks: „Visu zemju strādnieki, apvienojieties!” Tādēļ bija liels pārsteigums, ieraugot charismātisku, dzīvu, nesalauztu vīru. Kalniņam pat mati vēl nav nosirmojuši. Viņa stāja ir taisnāka un staltāka nekā dažam padsmitniekam zēnam. Viņš ir vēl jauneklīgs un spējīgs runātājs, kas prot saistīt savu klausītāju interesi. Viņš ar katru savu izteiksmīgo rokas žestu un kājas spērieniem uz priekšu un atpakaļ uzsveŗ savas domas. Šīs domas ir piemērotas modernai pasaulei. Tai pašā laikā ir grūti pateikt, vai latviešu jaunākās un vidējās paaudzes sabiedrība starplaikā ir radikālizējusies, vai Kalniņš ir kļuvis mērenāks. Droši vien kustība notikusi abos virzienos. Visas Rietumu pasaules ideoloģija ir pavirzījusies uz kreiso pusi, un Kalniņš savos jaunības gados droši vien – kā visi jauni cilvēki – pasauli saskatīja un uztvēra melnbaltās un nevis kompromisa pelēcīgajās krāsās. Gribas arī konstatēt, ka Kalniņa izteiktajām domām ļoti līdzīgus uzskatus dzirdēju pagājušā gadā 18. novembrī Toronto, kad ALA-s valdes priekšsēdis Uldis Grava apskatīja Ķīnas ietekmi uz latviešu tautas problēmām. Tāpat jautājums par braukšanu uz Latviju vispār vairs nav nekāds īsti strīdīgs jautājums. Toties Kalniņa domu process spriedumu pamatojumos ir kontroversāls un dod vairāk iemeslu „uztraukumiem” nekā viņa ieskati paši par sevi. Piemēram, viņš teica, ka mums latviešiem ir jāsadarbojas ar Ķīnu tādēļ, ka „mūsu ienaidnieku ienaidnieks ir mūsu draugs”. Šāda filozofija var izrādīties polītiska pašnāvība.

Vispār jānožēlo, ka pēc referāta nekādas sakarīgas diskusijas nenotika. Abi ielūgtie kommentātori, Dr. Andrievs Ezergailis un doktorands Juris Dreifelds, visumā pievienojās Brūno Kalniņa domām. Arī publikai, kam bija iespēja jautājumus iesniegt rakstveidā, trūka dziļāku jautājumu. Varbūt kaut kas svarīgs sakāms bija tam sirmgalvim, kas ļoti gribēja „dot piecu minūšu runu par Kalniņa kungu” un bija ļoti pietvīcis, kad vakara vadība šo prasību noraidīja. Varbūt nelaida tādēļ, ka zāle bija pārpildīta un daudzi stāvēja divi stundas kājās, varbūt arī rīkotāji bija noraizējušies, ka kāds „trakais” neuzbrūk Brūno Kalniņam fiziski!

Savā referātā Kalniņš prasīja, lai latvieši beidzot saskatītu realitāti un izbeigtu „pazemības polītiku”, „Aussprechen was ist!”

Un varbūt tieši šī atklātā runāšana viņam ir ieguvusi ienaidniekus. Tomēr Brūno Kalniņš ir cienījams kungs ar nogurušām acīm – bet, kamēr viņa spars nenoslāps, vienmēr būs skaidrs, kādēļ tautas mutē viņu vēl sirmgalvja vecumā sauc par Brūnīti.

Baņuta Rubesa

 

 

MARGINĀLIJAS

0.

Kuŗš gan nezina Jāņa Norviļa dziesmu „Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai” ar dzejnieka Leonīda Breikša vārdiem!

Nu jā, būs jau, kas vairs nezina. Arī patriotiskām dziesmām ir savi modes pavasaŗi un rudeņi. Dziesmai „pavasaris” bija kaut kad trīsdesmito gadu otrā pusē, kad bijām ne tikai nacionāli un daiļi, bet arī – vareni.

Tik vareni, ka viena šī Breikša dzejoļa rinda –

Un alkšņi šalcot veŗas debesīs

dziesmā pārvērtās par –

Un liepas šalcot veŗas debesīs.

Baumotāji zināja teikt, ka Vadonim nepatikuši tie – alkšņi, vajadzējis tos aizstāt ar liepām (liepu laivas, liepu meitas u.t.t.).

Dzejoļa nesagrozīto tekstu skat grāmatā Asinis un ugunis, sakārt. Ed. Dobelis, Latvju Grāmata, 1968.

Nacionālais glaunums prasīja savu tiesu arī no dzejas. Kas par to, ka tajā iezagās nepatiesīgums.

Jo kas audzis un dzīvojis Latvijas laukos, zina, ka Latvijā tiešām „alkšņi šalcot vērās debesīs”. Alkšņi ir Latvijas klimatiskajos apstākļos ļoti izturīgs un audzelīgs, varētu pat teikt – ietiepīgs koks.

Liepas ir mīkstkoks, un tām viegli noplēst mizu.

Bet alksni var lauzt un cirst – tas ataug.

Kuŗa simbolika mums gadsimtu tecējumā labāk noder?

 

1.

Administratoriem un ideologiem nereti ir ļoti savdabīgi uzskati par to, kādai jābūt dzejai, kas domāta atklātībai.

Dzejniekiem, protams, savi; un tos viņi spēj arī „vārdos izlikt”. Tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.

Galvenokārt – lai pie vārda tiktu dažādība, nianses starp balto un melno, spektra krāsas. Dzīves īstenība.

Mēģinājumi „administrēt” dzeju nav neparasta parādība. Cita starpā tā novērota, 2. Eiropas latviešu dziesmu svētkus gatavojot. Visradikālāk tas izpaudies, mēģinot izmainīt tekstu kādā Ivara Lindberga dzejolī.

Rietumeiropā dzīvojošie latvieši tagad pošas uz saviem 3. dziesmu svētkiem 1973. gadā. Jāceŗ, ka to tapšanas gaitā nebūs ieprogrammēta dzejas tekstu administrēšana svētkos paredzētam dzejas vakaram. Pretējā gadījumā nepieciešams jau tagad domāt par līdztekus dzejas vakariem ar autoru brīvi izveidotu programmu, kā tas notika Toronto.

Arī tas ir sabiedriski nozīmīgi.

 

2.

Dzeja, no ieceres līdz publicējumam krājumā, pakļauta procesam, kas ietveŗ arī teksta slīpējumus, pārmaiņas kompozicijā utt. Šim procesam nav viegli izsekot, bet ir iespējams izsekot pārmaiņām tekstā, kas manifestējušās dzejoļu publicējumos. Ir gadījumi, kad šīs pārmaiņas liekas dīvainas, īpaši ja ir runa par autoriem, kas būtu pieskaitāmi dzejas „amata meistariem”. Viens tāds autors šodien ir 1940. g. dzimušais dzejnieks Māris Čaklais.

Rīgā iznākošais nedēļas laikraksts Literatūra un Māksla 1967. g. 31. nrā publicēja fragmentus no Māra Čaklā poēmas ar prozu un rekviēmu „Piemiņas diena”. Tas ir dzejoļu cikls par latviešu strēlnieku tematu, varbūt arī – ceļojuma piezīmes dzejā, kas radušās apmeklējot strēlnieku cīņu vietas Ukrainā. Apgāda „Liesma” 1969. g. tematiskajā plānā ievietotā annotācija lika noprast, ka gaidāmais Čaklā dzejoļu krājums būs visumis veltīts šim tematam, bet kad tas (Lapas balss, 1969) iznāca, krājumā bija ievietots tikai viens vien fragments no LuM publicētajiem fragmentiem.

Arī šogad iznākušajā Māra Čaklā krājumā Zāļu diena poēma ar prozu un rekviēmu „Piemiņas diena” (75.-79. lp.) iespiesta ar norādi: Fragmenti. Dzejas tapšanas procesi, kā jau sacīts, ir sarežģīti. Parastākais dzejoļu ciklu publicēšanas veids ir gājiens no fragmentiem periodikā uz pilnīgu publicējumu dzejoļu krājumā.

 

3.

Tā ka šīs Māra Čaklā poēmas publicētie fragmenti ir noderīgs materiāls literātūrzinātniekiem dzejas tapšanas procesa izpētei, publicēsim marginālijās poēmas fragmentus, kā tie bija iespiesti LuM 1967. gada 31. numurā, Krājumā Zāļu diena NEATRODAMĀS fragmentu daļas šeit iespiestas kursīvā.

 

4.

PIEMINAS DIENA. Poēma ar prozu un Rekviēmu (Fragmenti)

(1)

Mūžīga slava Latviešu divīzijas
kaujiniekiem, kas drosmīgi cīnījās par
padomju varu pilsoņkara gados un krita
Kahovkas placdarmā 1920. gadā (obelisks Cerņenkas kapos).

(2)

Stepes kapi – bez krūmu, bez koku,
tāds kā aploks, kā nožogots lauks.
Es pat nezinu, kas tu par zāli
viņu kapiem kas pāri aug.

Es pat nezinu, kas tie par ļaudīm,
kuri zem šīm kopiņām dus.
Laikam visādi ļaudis, jo kapos
glabā ne tikai varoņus.

Un tā viņi vieni ar sevi.
Saule uzaust, un saule riet.
Un priecīgi ļaudis savās
gaitās iet.
               Un nezāles zied.

Garām skrien auto un moto,
pa reizei kāds susļiks skrien,
pa ērglim, pa kādai vārnai, –
bet citādi vairāk neviens,

Bet reiz viņi atnāk – ļaudis.
                             Reizi gadā
katrs pieri pie krusta kļauj,
un briesmīgā dvēseles badā
dzer,
raud,
bļauj.

Raud kā rudens lītavas ilgas,
katrs pie savējā pieķēries,
kamēr rīts atvelkas zilgans
piedzēries.

Vienreiz gadā var kaukt un locīties,
pēc tam aizmirst un atkal neko.
Patiešām, kādēļ gan mocīties?
Ēd, guli un dzīvo nost.

 

(3.)

... Placdarma aizstāvēšanas laikā netālu no Čerņenkas gāja bojā 4. latviešu strēlnieku pulks; 84 dzīvajos palikušos apšāva no trim ložmetējiem Peresuņku šķūņa tuvumā, apšāva un sameta aitu bedrē. Divdesmitajos gados še uzcēla obelisku, ko nogāza un sadauzīja vācieši, ieņemot šo apgabalu. Rets šodien ciemā vairs atceras šo vietu, bet ir, kas atceras. Tagad kapa vietu pāraugusi stepes sālszāle, bedres neaizbērto galu „asprātīgi” izmanto apkārtnes iedzīvotāji, viņi te met apēsto dzīvnieku skeletus.

Kas tie par cilvēkiem, kas še dzīvo?...

 

(4)

„Jūsu vēstuli nosūtījām izskatīšanai...

Biedrs Tādsuntāds

(5)

Šonakt vēji par stepi
dejo raganu dejas,

dejo ap strēlnieku kauliem
un smejas:

Gājāt, un jums jau likās
puse pasaules pieder.
Vērmeles uz jūsu kapiem –
tie ir tie īstie ziedi.

Tie, kas palika mājās,
ar jūsu meitenēm dzīvo,
Jums jau par to nekas,
ka tik tie karogi plīvo.

*

Apklustiet murgi, apklustiet māņi – visā augumā cēlies,
atspiedies mūžības spraislī ar plecu latviešu strēlnieks,
Beidzas Prātīgā cilvēka saprāts?
Tas ir Strēlnieka sākums.
Noplēs ikdienas plēvi no acīm –
redzēsi viņu nākam.

(6)

Manu tēvu Piektā gadā
veda pērt.
Mana roka|
divdesmitā gadā
cērt!

Cērt šo kaklu, cērt šo rīkli
asinssūcēju.
Ņēmēji ir latvju puikas,
ne vairs lūdzēji.

Lēmēja ir latvju tauta –
pirmoreiz.
Un ja atceras, ka katram
jāmirst reiz,
nav vairs laika spriedelēt,
vai ir vērts.

Labā roka nogurusi?
Kreisā cērt!

(8)

Viss ir sajaukts – spļauj uguni debess,
stepes krūmi un zāle spļauj,
tanki līķiem iet pāri drebot,
cilvēks cilvēku šauj un kauj.

Nav vairs velna un nav vairs dieva,
tikai putekļiem klātais klajš.
Šķitu stepēs stāv akmens sievas,
skatās un vaid.

Vieni paliks zem akmens plāksnēm
un caur gadiem uzrunās mūs,
citiem zāle vien pāri klāsies...
Un kaut arī taisnīgi būs,

bet par visiem (ZD. – par dēliem) vaid akmens mātes.
Asins migla un stepe tvan.
Šķitu stepēs vaid akmens mātes,
Dzīvās mātes vaidēs pēc tam.

(9)

Akmens sieva muzeja pagalmā,
ko tu mums pastāstīsi?
      Klusē...
Bet tu taču zini,
tu taču zini visu –

ko viņi runāja,
ko viņi domāja,
ko viņi mīlēja – zini,

Jeb vai tu arī kā riekstakoks
katru domu – nobriedini?

Stāsti it visu, stāsti it visu
par viņu priekiem, par viņu mokām,
stāsti –
jo laiks, ir laiks –
rieksti birst riekstakokam.

Akmens sieva muzeja pagalmā,
ko tu mums pastāstīsi?

– – –

klusē...

Un tad nāk viens jautājums:

„Kur viņi tagad visi?”

(11)

„Kam raudi tu, kam žēlojies,
tavs mīļais nepārnāks...”
Ne karstā cīņā mīļais krīt,
bet nodevēja dzīts.
Kaut nodevējs pats dreb un trīc,
šis tomēr ir tavs pēdējs rīts.

„Klau, gaiļi dzied pie Lielupes,
raud bālā meitiņa...”
Pie Lielupes, pie Dņepras raud,
raud mātes, sievas, māsas.
Un baltā sniegā lēni pil
no karoga nost krāsa.

(13.)

„Jūsu vēstuli izskatījām”. Tagad brāļu kapi Čerņenkā savesti kārtībā. Uz obeliskiem marmora plāksnītēs tiks iekalti uzraksti, ap kapiem iestādīti koki. Brāļu kapos Peresuņkā... tiks uzbērts liels paugurs un uz tā uzstādīts granita piemiņas akmens ar attiecīgu uzrakstu. Apkaimes teritoriju apdēstīs zaļumiem.

Par visiem brāļu kapiem tagad rūpējas skolu audzēkņi...”

(14)

REKVIĒMS

Ne tikai skanīgos varoņu vārdos
ielas un laukumus nosauciet.
Piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet,

Ne tikai svinīgās līnijas priekšā,
pašiem sevī kad ikdiena tumst...
Katram sevī un citam citā
piemiņa jādēsta mums.

Piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet!
Cilvēks bez pagātnes – tas ir cilvēks bez nākotnes,
cilvēkam cilvēku iemāciet.

Bet vai tad to var iemācīt?
Tam jau ir jābūt asinīs.
Un tomēr, tomēr, kamēr vēl dzīvojiet,
kamēr vēl esiet uz zemes šīs,

piemiņu dēstiet kā maigu puķi,
naidu kā tīteni iestādiet!

(15)

PIEMIŅAS DIENA KĀ MEITENE JAUNA
BASĀM KĀJĀM PA PLANĒTU IET.

1966. augusts-decembris
Kahovka – Rīga

 

GIR –