Wer immer strebend sich bemüht,

den können wir erlösen.

Goethe

- Pakļaujies, Dēls, liktenim

Jo pats to esi radījis –

Stāsta man gudrie tēvi,

Mūžībā jau raugoties.

Veco tēvu gudrība,

Daļai Lāmas miers,

Pasaule to piedzīvo

Kā ūdens lāsi tuksnesī...

Saulīte māsiņa,

Mana mīļā mūžībiņa,

Tevis dēļ es naktis dzinu

No manāmi actiņām.

* * *

I

Atomu sprāgstošās liesmās

Pasaules dzemdībās,

Saujās miljons zvaigžņu

Bēŗu dzimšanas dienā.

Kā varavīksnas, gaismas vijās

Ap acīm, gadiem un dvēselēm,

Kuŗu mēlēs skanēja dziesmas

II

Kad pats biju gaisma

Spīdošās lāsēs dievu dārzos

Kā varavīksna, es pārnācu

Uz to vietu,

Kuŗu man mācīja saukt

Par mājām.

Es esmu krītoša zvaigzne,

Kas pāršķeļ sapni dienā,

Kam ir bailes,

Bezgala bailes no tumsas,

Kuŗā gribu saskatīt

Sauli Tavos vaigos,

Tavs vārds bija neminams,

Jo visas valodas Tevī skalojas

Zilganos saules viļņos.

Kad atklāji zemi un pārnāci,

Mēs Tevi saucām vārdā,

Kas Tevi, kā no sapņa cēla

Šīs dienas rītausmā.

Savas dziesmas Tev veltījām,

Kā arī bīties no tumsas

Un apburtām sejām.

Un Tu kļuvi kā viens no mums,

Kam sapņos rādās mūžības nemiers,

Nemiers kā saule,

Kas apžilbina atmiņu,

Un gaismā

IV

Es steidzos pie Tevis,

Man gaŗām zib planētas,

Gadu tūkstoši, zaļganas saules,

Faraoni un sentēvu gari.

Atsaucies... rādi zīmes!

Tumsā mirdzošu roku,

Sauli virs piramidu smailēm,

Zvaigžņu torni, ūdens lāsi!

Acīs deg sudraba loki...

Atsaucies, rādi zīmes,

Lai zinātu, ka šis gājiens

Nav sācies par vēlu,

Lai zinātu, ka šie gadi

Nav bijuši sapnis.

Ausma Jaunzeme

smaga jūŗa

tu tomēr mani aizvedi

       uz gaišajām salām

saulei līdz

piespiedi atrast mūžīgo vasaru

       saķertu tīklos

       labos sidraba zivju pilnos tīklos

un vakaros, pirms rieta, mācījos tīklus siet

kur haizivis un akmeņi bij izplēsuši diegus

       līdz tīkls mani pašu ieķēra arvienu ciešāk---------

raudzījos, kā sarkanā saule

       aizkrīt aiz horizonta

tad,---- ātrajā tumsā

jūŗa kļuva tabu

       un zvejnieki atstāja silto, mīksto jūrmalu

kā netaisnīgi pamestu

bet es paliku pie tevis, savādniece, smagā jūŗa, melnā ragana

šoreiz ne ceriņi. Tu man

atgādināji ceriņzaru kuŗu

       reiz, sen, ne salās

       tev iedevu---

       jo nekā labāka nebija, un arī nebūtu zinājusi

un pretim tu man tagad lauz

lielus zarus no tava mīļotā ķīniešu jasmīnu krūma

pie tavām durvīm

lai es šonakt par tevi domātu

nē, pat mans ceriņkrūms nav tik indīgi spēcīgs

vai tu ar to gribi ko pierādīt?

meklējot vienlīdzību starp rasēm pasaulē

un vai tu izrādīsies stiprāks?

tu mani pie rokas izvedi cauri vīraugstam vilnim
un mēs ienirām starp krāsainiem koraļļu rifiem
bet ne jau te jāmeklē Atlantida!

       varbūt citas grimušas pasaules?

dzelteni-melni strīpainas eņģeļu zivis

un Morē zutis milzu adatu zobiem

lūr no akmeņu alas:

„nenāc par tuvu!”

pat šī ir pretstatu pasaule-----

vai arī tu man saki: nenāc par tuvu?

viņi teica, tiešām es esot Pērkona burve

jo beidzot sausajās lapās krita gaidītās lāses

cukurniedrās un taro stādos

viņi turēja smagās lāses atvērtās plaukstās

un iemērca tajās savas sejas------pateicoties

es priecājos, ka mans Pērkons vēl arvien bija mans

es nemāku Zūnī un Navaho lietus deju

bet laikam viņiem taisnība: es tomēr esmu Pērkona ragana.

zinu jau, tu no virsaišu dzimtes

tev ir likts meklēt meiteni savos ļaudīs

       un man manos

       otrā pasaules malā--------

bet šonakt spēlēsim spēli, ka tā nav

       nāc manā teltī

       klausīsimies smagās lāses

tur ir tumšs, un tu neredzēsi tās lāses

kuŗas tev nav labi redzēt

       uz maniem vaigiem

es nezināju, cik labi ir ielikt manu roku tavos matos

       melnajos biezajos mīkstajos

un iespiest manu seju tavā vaigā kas smaržo pēc lei ziediem--

es nezināju, cik labi ir tev rīvēt nogurušo kaklu

kas smaržo pēc kokospalmām

un cik labi uz tavām rokām

       kad tu mani iecel teltī

       kā mazu bērnu

salu veidi ir citādi veidi

un man vēl daudz jāmācās

bet neviens man šīs salas vairs neatņems ----

                                                     pamēģiniet----

Visa sala smaržo pēc papajām, kokosa piena un guāvām
guāvu koki ceļmalās augļu pilni
un mūsu džīps viņus izšķērdīgi šķaida

       kad slāpst, izkāpjam, saplūcam pilnas kabatas

       un ceram, ka šīs ir saldās, ne rūgtās guāvas

    -- iespēja : 50-50 -- kā viss --

džungļainie meži viscaur neredzētu augļu un orchideju pilni

ēdam un spraužam matos

lejā pie jūŗas lasām austeres un ēdam ar sāli

vakarā ugunskura gaisma pievelk smilšu vēžus

ķeŗam, pirms viņi sadeg

vārām lielā katlā jūras ūdenī un lobām.

                                 Ir labi.

Savādi svētīga sala--

       nav jāsēj nedz jāpļauj

       un pārāk viegli kļūt par nomadu-hipiju.

                      -   -

Caur bambusa kokiem--

Septiņi svētie ūdeņi--

paparžu klintīs septiņi varavīksnas kritumi, septiņi akmeņu mini ezeri

       auksta, skaidra un svēta ūdens

pēc septītā iekrīt siltā duļķainā jūŗā

kas nokāps akmeņos visu ceļu, mazgāsies katrā kritumā un peldēs

       katrā ezerā

       to lejā jūŗa svētīs

kalna augšā senie svētie tiesas akmeņi vēl prasās uguns

un melnmatainas grēcinieces, kas lai viņus staigā

kad Mele atkal draud un drebina kalnu

un apakšā okeāna demoni rūc------

bet tu mani pacēli visu izbrīnā

no akmeņiem rokās, aiznesi uz svētajiem strautiem nomazgāt ogles

un viņi nedrīkstēja runāt --------

lāvas akmeņu alas, Morē zuši, krāsaini koraļļu rifi

nosēti ziliem, zaļiem, sarkaniem jūŗaugiem

       sidraba zivis ar zelta strīpām un

       zelta zivis ar sudraba punktiem

       varavīksnas krāsu zivis

un liela līdaka aiz izbaidītas sarkanzaļu zivtiņu skolas--

--līdaka?

       kā reiz Svētes upē?? Kas te atvedis līdaku?---

tumsa un gaisma mainās, ēnas slīd un vibrē

un koraļļi stāsta nebeidzamas pasakas par pasaules radīšanu

vai šīs ir Astrīdes Dīvainā Dieva klēpis?

un tad mēs guļam melnās, mīkstās smiltīs

zem kokospalmas

un es pagrūžos tālāk, lai kāds rieksts netīšām mani neuzmodina--

Mēs nākot no pretējām pasaulēm

                                              --tu teici--

bet vai tiešām pāriet otrā par vēlu?

mana pasaule ir nāves pasaule:

                 Līča zemes skursteņi zem rūsganas debess

                 Svētā Franciska skudru kalni un skudru takas

                 pie Lielā Tilta lielais debesskrāpis ar savādo

                                  -- sēni --

              un

                      skrienot      skrienot           skrienot

kādēļ

tu izbrīnījies, kad melnais nakts-okeans mani ielūdza?

mazās rūpes un bailes atstāju krastā

dvēseli iemērcu Lielajā Ūdenī

okeans--un viss viņā--ir mans brālis un draugs

                               mans labākais ES

kā lai es baidos?

varbūt starp skursteņiem un okeānu

kaut kur

            tomēr ir Apsolītā Sala

varbūt Tu to sauc savu pasauli

Dzīvības pasauli.

                        Neliedz.

melna

nakts

       šonakt tu neesi te

       un atkal seni morfija rēgi mācas virsū

Tongas un Tahītī smaržas

būganviļu košās krāsas

maisās ar mašīnu dūmiem

kalnu kazu ķērcieniem klintīs aiz betona balkona

tava seja kļūst melna

vispirms Fidžī virsaiša skaisti cirstā

tad tev degunam cauri izdurts kauls

un tu saki: es esmu Papūas beidzamais kanibāls

tad, Jaunkaledonijā nomaldos

vēl tumšākos džungļos

indīgi asmeņi sniedzas pretim no katra koka--

čūskas zaru vietā plātās--

aptveru, ka

          ne asmeņi, bet griež            koraļļu rifs
kad milzīgs vilnis uzgrūž tam

es redzu tavu augumu ūdens miglā man blakus

pieskaŗos tavai rokai

              kuŗā tu turi trejzobainu zivju šķēpu

un tu izgaisti --------------------

un šovakar -- trīstūkstoš jūdzes prom
„Cietzemē” kā viņi to sauc Salās
šinī indes ellē
šinī naida cietumā ----

es dzeru rūgtu glāzi jasmīnu tējas

mēģinot atkal uzburt

salu jasmīnzaru smaržu

beznaidības simbolu

bet smarža nenāk-------

                        palicis tikai rūgtums

                                      un miruši jasmīnziedi glāzē-------

Zvaigžņu krusti,

Mēness krusti

Vizuļaini saules krusti

Kūp ar palsu zelta miglu,

Pilda visu debess malu

     - aizsaule staro.

Kāja nezina

Ceļa taustīt uz turieni.

Roka nemana

Ēnu vārtu

Vidū starp dzīvi un nāvi.

Auss vēl kurla

Saklausīt tāluma dziesmu

Virmojam pasaules velvēs.

Acis klāj aklums,

Neskar tās gaisma,

Kur dzimusi diena un nakts

Nemainīgā mirdzēšanā.

Noslauki no manām pēdām,

Dievs,

Sūnaino sila taku,

Viļņu veldzi

Un kalto akmeņu

Vēso mājību.

Nolobi no manām plaukstām

Bērna smago siltumu,

Grāmatas vāka tīksmi

Un maizes rieciena

Irdo spēku.

Apklusini ausīs

Putnu svilpes,

Jūŗas šalkas

Un gājēja soļus naktī,

Kas mieru nes.

Izdzēs acīs

Rītausmas atelpu,

Zaļu dūmaku

Uz pazarēm un zāles galiem

Un mīlas gaismogu

Ap cilvēka vaigu.

Liec man uz pieres,

Tu,

Zvaigznes krustu

Un rokā

Mēness krustu.

Atmodini manā mutē

Pēdējo vārdu

Atdarīt ēnu vārtus

Starp nāvi un dzīvi,

Laiks man ieiet

Manu dvēseļu pulkā,

Kas staigā aiz palsās zelta miglas

Gar debess malu,

Kur cauri vizuļainiem saules krustiem

- aizsaule staro.

Rit pēdas bez skaita

Iemītās takās,

Riteņu grambu vagotos ceļos

Tuksneša smiltīs,

Zilzaļos ledos.

Zinīgas stigas,

Līkloču vītas,

Izzaro

Lēzenos klajos.

Akmeņos kaltas

Tiltos celtas

Skrien ielas.

Asfalta cilpās,

Tērauda mezglos

Savilktas

Dvēseļu lizdas.

Kam kapļi cērt

Kalnu stiprumu?

Izkaptis pļauj

Lauku briedumu?

Kam rati kuļ

Papīru melus,

Liekuļu vējus

Atbalšu būdās?

Kam dzirnas maļ

Moku kambaros,

Lāpstas rok

Ciešanu bedrēs?

Gājēji,

Vai jums vēl ir soļi,

Maigi kā ziedi

Glāst zemes vaigu

Zem vakara zvaigznēm?

Inta Purva

Man nepatīk dāmu kafijas.

Manā grāmatā prastākais vārds - mietpilsonis.

Man patīk, vientuļi braucot,

piespiest gāzes pedāli grīdai.

Līdz šim, ne policists kāds,

ne Rūdis, nav manījuši šo vājību manu.

Citādi esmu godīga meitene.

Es mīlu savu vīru, bērnus un kaķi.

Un kaķis mīl mani.

Liekas, ka gada sapulcē kādā

nesitīšu dūri uz galda, neteikšu----,

Kaut gan vērts būtu redzēt

pārbīli kollēgu sejās.

Alkohols rada man nelabu dūšu.

Narkotika - gļēvuļiem.

Es gribu dzīvei skatīties acīs.

Mans reibināšanās līdzeklis -

Plaukstošas zemes un mēslu smaka.

Visumā esmu solīda celma -

Zemnieku.

Diemžēl, tu nevari aiziet

pats no sevis.

Nevari pacelt cepuri,

pasmaidot pateikt:

„Ardievu vecā!

Man liekas par daudz tev rūpju un klapatu

un tāpēc es aizeju.

Nebēdā, ne jau pavisam.

Kad laiki būs labāki

pienākšu atkal!”

Šodien pāvs, rītu putekļu slotiņa!

Kāds vienreizējs teiciens.

Cik patiess būtībā savā.

Cik daudz gan putekļu slotiņu

nācies nav sastapt ikdienā ejot.

Vai kāds brīnums, ka pāvus redz reti.

Kad tā apdomā, arī putekļu slotiņai vieta sava

Mūsu kultūras pasaulē.

Bet kas notiks, kad pasaule atbrīvosies no sārņiem?

MANS BRĀLĪTIS

DODAS PASAULĒ

Cik savādi, daudz gadus staigājām blakus,

kā divi svešinieki.

Tagad tu aizej (man sāp),

vienīgo bagāžu ņemdams līdzi

zelta graudu.

Tu aizej šim graudam meklēt auglīgu zemi.

Vai tiešām tu domā to atrast Himalaju pakājē?

Vai domā, ka augsne tur labāka?

Nē, brāli, uz pilsētas bruģa, savām rokām,

Tu vari uzplēst līdumu - zelta graudam.

DIVAS IMPRESIJAS

Es mīlu Krāslavieti,

Ne viņu pašu, jo tikušies esam tikai gaŗāmejot,

bet dzeju,

Domāju pat, saprotu to,

līdz zināmai robežai.

Ja sieviete vispār spējīga saprast vīrieša domu.

Un tas ir daudz.

Šodien, kur runājam katrs savādā mēlē,

tas ir briesmīgi daudz.

Ar Olafu ir citādi,

Mēs kopā pekstiņus taisījām

un uzvedāmies nevainojami dumji.

Kādreiz tam matu cekuls bij biezs,

Nezinu, vai laika zobs darījis tam pāri vai ne,

bet toreiz meitenes gan.

Ar Olafa dzeju es pieaugu, nobriedu,

Un ja viņš nebūtu tik slinks

varētu pat novecot.

TĀRPS MIRSTOT
NENOLĀD

Tārps mirstot nenolād,

kurmis nerībina briesmu bungas,

neraud upē asaris un rauda.

Jūdzi gaŗš, pusjūdzi plats

siļķu dižkoris, kas dziedāja sev jūŗu,

pludmales smiltīs pulsē.

Lapsa eglēs lodes klepo,

bet nesulo, nepūst un nesmird

cēlās radības plecos.

Putni krīt un sadeg ar brūnajām lapām,

un pumpuri no zariem ar aprīļa lietu nopil

līdz koks, kas ieņemts bez elsas, dzimis bez elpas,

nokalst bez nopūtas. Trūd tikumīgi un tīri.

Tikai nokrītot atplēš vāti zemes skaistajā miesā,

brūnā miesā, ko mums bij mīļot un domīgi atsegt.

Trūkst piedauzības. Jo mēs

dīdīsimies un kliegsim,

žņakstēsim, draudēsim, lūgsim,

kad kailā pļavā

gaiss mūs žņaugs.

Mani vārdi augs lēni kā maize,

un mana mūza

ar kurmi zemē lien

sīkstām un melnām rokām,

jo es zemnieku tautas.

Man pierē un papēžos svins,

       - man esot kalnā jākāpj, balto namu meklēt.-

tālab deguns vienmēr uz leju,

dibens dubļos.

Kauls un akmens man der

kā laika, telpas, mūžības mērs,

un augu sīpolos

briest mana jūsma.

       - man kalnā jākāpj, balto namu meklēt.-

Vaboles vēl pārojas manos matos

atvasaras tālajā pusē,

un pavasaŗa zaļais vīns

rudens lapās jau rūgst.

PIRMS PIRMĀS

GAISMAS

Vēl sapņa bālā dzīsla manas bailes baro

ar tūkstošgadu draudiem, kam nakts atdod jēgu.

Pirmā gaismā es smiešos. Bet tagad, pietrūcies sēdus,

pirmatnējs cilvēks mierīgās zvaigznes meklē,

grib saklausīt, pazīt pūci pūšam,

bet zina -

putni debesīs deg,

alraunis kokos kliedz.