Eduards Freimanis
PĀRDROŠNIEKA PIEZĪMES
1.
Nekas nav varenāks par Palpatas ūdenskritumu. Kopš varu atcerēties, aizvien esmu gājis tanī nolūkoties. Vasarās ūdens gāšanās rada sīku lietu; ziemā - sniegu un lāstekas. Ceļotāji ainavu apbrīno kā dabas krāšņumu. Pats nekāda skaistuma nesaskatu - drīzāk draudus un dabas varu pār cilvēku. Ja nebūtu krāču un krituma, mēs varētu šūpoties ūdeņos, makšķerēt no laivām. Dzīvošana būtu mierīga; nebūtu kūdītāja, kas aicina sacelties, pieteikt kaŗu, pierādīt drosmi. Rāma straume nekūda uz pārgalvībām, kā to dara krāces un kritumi.
Apstājos tai vietā, kur aizsargžogs pieiet vistuvāk kritumam. Stāvu stundu, vienalga ziema, vai vasara; kaut arī drēbes kļūst mitras vai apsarmo. Nespēju no ūdenskrituma aiziet.
Skaidrs: kritums kļuvis mana apsēstība. Ienīstu tā varenību, bet nespēju bez tā dzīvot. Miegā murgoju. Redzu sevi un Ilzīti krituma malā. Pēkšņi paķeru savu meitiņu, paceļu un pārlieku pār žogu. Palaižu rokas! Ilzītes vairs nav - straume viņu aizrauj, viņa nogāžas pāri klintij. Es iekliedzos, metos pāri žogam, jo bez Ilzītes nespēju dzīvot. Pamostos tai brīdī, kad gāžos pāri kraujai.
Vai Dievs, vai velns mani kārdina upurēt ūdenskritumam to, kas visdārgākais? Līdz rītam mokos ar murgiem, bet tikko, noslaucījis nakts sviedrus, apģērbjos un steidzos uz upi. Saucu Ilzīti līdz, bet viņa nenāk - laikam nojauš kaut ko.
Apstājos straumes malā. Piespiežos žogam, pastiepju rokas pāri, aizveru acis un iedomājos, ka turu Ilzīti. Tad paplēšu rokas un ļauju, lai viņa krīt. Izgrūžu kunkstienu; gandrīz lēcu pāri žogam, bet atjēdzos, ka Ilzīte man nenāca līdz, ka viņa mājās priecīga un vesela. Elles straume, velna ūdenskritums!
Straume spēcīgāka par mani? Kritums nepārvarams? Cilvēka prāts un drosme var viņu aiznest uz mēnesi! Nieka straume un kritums - tikai simt astoņdesmit pēdu: Daži jaudājuši iesist plauku kritumam - nogāzušies pāri kraujai un palikuši dzīvi. Kāds septiņgadīgs zēns, kāda skolotāja, kāds mašīnists, kāds apkalpotājs. Citi nositušies - tie bija vai nu nelaimīgi, vai neprata mucas pareizi uztaisīt. Es taisīšu tērauda mucu; iekšu izklāšu ar putu gumijas spilveniem - tik bieziem un mīkstiem kā mākoņiem. Mucas pamatnē iekausēšu svinu, lai smaguma centrs man zem kājām un krītu stāvus.
2.
Svētdienā trijatā aizejam uz kritumu. Sieva un meitiņa nāk līdz. Ir maijs un debesīm kristalla mirdzums. Bet upmalā ir migla; pie krituma mūžīgais lietus. Atkal man jālien lietū mērcēties. Aicinu savējos līdz:
„Diena karsta, der atvēsināties,” es saku.
Stāvam pie žoga. Man dusmas uz straumi, uz kritumu, uz miglu. Saule sarkana, neskaidra; gaisma samaitāta. Nav brīnums, ka indiāņu virsaitis Brieža Rags upurēja savu meitu Pirontu, likdams tai bērzu tāss laivā doties pāri kraujai. Gribēja savam Dievam iztapt, lai Viņš nolīdzina upes gultni; ļauj ciltij šeit zvejot un sildīties saulē.
„Ilzīt,” es. saku uztraucies. „Panāc - papus ko parādīs.”
Viņa pieskrien, nostājas blakus un skatās ūdenī:
„Ko tu rādīsi, papu?”
„Lūk,” saku un paceļu Ilzīti aiz padusēm. Kad pārceļu viņu pāri žogam, jūtu, ka viņa sastingst. Ilzīte nesaka ne vārda, bet nobālumu kā spogulī varu redzēt sievas sejā.
„Cel viņu atpakaļ,” sieva čukst drebošām lūpām.
„Maza roku kustība ir robeža starp dzīvību un nāvi,” es saku, un turos, lai nešķērsotu šo robežu.
Kad atceļu Ilzīti atpakaļ, viņa paskatās manī. Skatā ir jautājums, bailes, vilšanās.
„Papus nav labs,” viņa saka, sāk raudāt un aizskrien uz māju.
„Kas ar tevi noticis?” sieva brīnās. „Vai tā bērns jābaida?”
„Man rokas stipras,” mēģinu smieties.
„Tu esi vājprātīgs!” sieva ir sašutusi.
„Varbūt-”
„Ūdenskritums tevi apbūris, nolādējis.”
„Taisnība-”
„Tāpēc ik dienas šeit kūko pie žoga!”
„Vadātājs mani atvelk-”
„Ja gribi, lec pats straume - nebaidi bērnu.”
„To darīšu, citādi burvība nenokritīs-”
Sieva paskatās manī: „Es māņus aizdzenu ar mīlestību.”
„Man jāpārvar kritums!”
„Kāpēc? To Dievs uztaisījis, savu varenību rādīdams.”
„Nē! To velns ierīkojis, sevi lielīdams!”
„Vienalga. Vismaz neiepriecini melno ar bērna baidīšanu!”
Sieva aiziet.
Stāvu pie žoga; vēroju, kā ūdens plūst un gāžas. Nav daudz ko redzēt, bet manī kņud dusmas, spītība, sašutums par kritumu un par sevi pašu.
3.
Sieva nerunā.
Ilzīte izvairās.
Es smīnu.
Sieva domā, ka smīnu par viņu, bet patiesībā smīnu pats par sevi.
Aizeju aprunāties ar kādu pārdrošnieku, kas grib pārvarēt Palpatu. Viņš gadu gadiem domājis par dēkām; pētījis drošsirdības vēsturi. Salīdzinājis mucas, bumbas, cisternas. Viņam muca gandrīz nobeigta - viņš grib savu lāstu nokratīt nākamo mēnesi. Kā vairums pārdrošnieku, viņš ir bezbēdīgs un draudzīgs. Vai varbūt bezbēdība ir maska, ar ko noslēpt drūmumu?
Rodžers man izrāda savu kuģi; stāsta un skaidro. Nākošajā vakarā pēc darba esmu pie viņa. Par manu naudu viņš nopircis tērauda plāksnes un piedāvā savu smēdi.
Nu katru brīvu brīdi ierodos Rodžera darbnīcā. Loku un griežu tēraudu; metinu un lodēju.
Sieva kļūst drūma, bet nevaicā, kur pavadu brīvās stundas. Varbūt uzminējusi, ka gribu izpildīt solījumu. Ilzīte aizmirsusi izbīli; labprāt sēdētu man uz ceļa, bet reti noķer papu mājās. Kopš esmu izšķīries par rīcību, vadātājs mani nevelk pie Palpata; naktīs murgi nemaitā miegu.
Pienāk svētdiena, kad Rodžers sit pliķi Palpatam. Esmu viņa galvenais palīgs. Kravas spēkratos aizvedam kuģi pāris jūdžu augšpus ūdenskritumam. Krasts šeit lēzens; straume samērā lēna. Esam pieci vīri. Par visiem aizveļam mucai līdzīgo kuģi līdz ūdensmalai. Rodžers ielien mucā un noguļas uz gumijas spilveniem. Vēlam viņam veiksmi, un viņš smaidīdams atvadās. Tad kuģi ielaižam straumē. Muca pieceļas stāvus un aizsteidzas. Kājām līdz iziet nejaudājam, tāpēc ielecam spēkratos.
Kad tiekam pie krituma, muca atpalikusi, bet tuvojas aši. Nostājamies pie žoga; tikko spējam elpot aiz sastinguma. Pēc pāris minūtēm kuģis sasniedzis krauju un gāžas lejup. Mirkli redzam tā spožos sānus, tad tas pazūd ūdenī un miglā.
Skrienam uz priekšu, kur dažu simtu soļu attālumā upei ir līkums. Tur straume atsitas krastā; veido mutuli. Šeit gribam satvert kuģi, pirms tas iepeldēs nākošajā krācē.
Mums neveicas. Muca izsprūk no cilpām, griezdamās aizvirzās no krasta.
Skrienam uz nākamo upes līkumu, kur straume rāmāka un zvejošana vieglāka. Esam nobažījušies, bet ne pārāk, jo Rodžers paņēmis līdz skābekli vismaz trim stundām. Izceltu galvu kuģis pārvar nākošo krāci un atkal pietuvojas krastam.
Šoreiz mums izdodas: uzvelkam kuģi uz sēkla. Trīcošiem pirkstiem atveram mucu. Rodžers noreibis, bet saviem spēkiem izlien gaismā. Esam priecīgi; spiežam Rodžera roku un saņemam fotogrāfus un avīžniekus.
4.
Rodžers pēkšņi kļuvis slavens un bagāts. Par katru vārdu, ko viņš saka vai uzraksta, viņam maksā. Ļaudis nāk viņu skatīties kā pārcilvēku; slavē, glaimo, apbrīno. Rodžeram nāk darba piedāvājumi no cirkiem; viņu grib vest izrāžu turnejās; bagātas atraitnes aicina ciemos.
Bet Rodžers nekļūst iedomīgs. Tāpat kā senāk viņš staigā darba zābakos un nātna biksēs. Vakaros man palīdz ar padomu un spēku. Manu kuģi taisot, domājam par uzlabojumiem, izturības un viegluma ziņā. Rodžers domā par savu nākamo braucienu. Ierunājas par divvietīgu kuģi, kas būtu jauna sensācija.
Pēc pāris mēnešiem mans kuģis ir nobeigts. Rītā atvados no sievas un Ilzītes. Sieva negrib nākt skatīties manu pārdrošības braucienu - baidās no sirds lēkmes. Ilzīte paliek pie mātes.
Savu stāstījumu turpināšu šovakar vai rītu, kad upi un ūdenskritumu būšu pārvarējis. Neredzu iemesla, kāpēc mans brauciens varētu neizdoties, jo šis kuģis ir pamatīgāks nekā Rodžera. Ja Rodžers nenositās, kāpēc lai liktenis būtu neiecietīgāks pret mani?
1971