Jaunā Gaita nr. 90, 1972

 

 

Uldis Ģērmanis

ERNESTS BLANKS – PUBLICISTS UN IDEOLOGS

 

Blanks bija strādnieka dēls, dzimis 1894. gada 13. septembrī Braslavā, Valmieras apriņķī. Agrā jaunībā viņš kļuva revolucionārās LSD biedrs, bet vēlāk izstājās no tās rindām, jo viņu neapmierināja šīs partijas toreizējā polītika nacionālajā jautājumā. Pirmā pasaules kaŗa laikā viņš nonāca Maskavā, kur bija apmetušies daudzi mūsu intelliģences pārstāvji. Blanks sāka studēt sabiedriskās zinātnes privātajā Saņavska Augstskolā un strādāt nacionāli ievirzītajā Dzimtenes Atbalss redakcijā. Kā pirmais polītiskais publicists Blanks jau 1917. gada jūlijā formulēja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts. Tā toreiz bija ārkārtīgi drosmīga un revolucionāra doma, jo vispārējais latviešu polītiskais sauklis joprojām vēl bija: „Brīvu Latviju brīvā Krievijā”, ar ko saprata šaurāku vai plašāku Latvijas autonomiju. Atkal un atkal savos rakstos viņš asi kritizēja latviešu kūtrību un nedrošību, aicinādams revolucionārā ceļā īstenot Latvijas polītisko ideālu. 1917. gada vasarā Blanks kopā ar J. Akurāteru un S. Stapranu Cēsīs sāka rediģēt LNDP oficiālo laikrakstu Brīvā Latvija. Ja neatkarīgās Latvijas laikā Blanks nespēja ieņemt tādu vietu, kas atbilda tā asajam intellektam un publicista talantam, tad tas izskaidrojams ar dažām viņa rakstura vājībām. Tomēr viņš turpināja strādāt presē un pētīja latviešu polītiskās domas attīstību. 1923. gadā Rīgā iznāca viņa interesantais darbs Latvju nacionālā doma sadzīves cīņu ugunīs, ko pārstrādātā veidā 1970. gadā izdeva J. Abučs („Ziemeļblāzma”) Zviedrijā ar nosaukumu Latvju tautas ceļš uz neatkarīgu valsti. Latvijas desmit gadu jubilejā Blanks sarakstīja apcerējumu „Latvijas valsts sagatavošanas laikmets”, kas ietilpa krājumā Latvija desmit gados. Daudz viņa rakstu izkaisīti periodikā.

Blanks vienmēr asi apkarojis dogmatiskā marksisma virzienu latviešu polītiskajā dzīvē, ar kuŗu viņš pats īsu brīdi bija aizrāvies savā jaunībā. Viņa uzbrukumi latviešu sociāldemokratiem ne vienmēr bijuši gluži objektīvi, bet arī trimdā viņš parādīja lielāku izpratni par polītiskajiem jautājumiem (it īpaši attieksmēs pret Latviju) nekā mūsu pilsonisko organizāciju un laikrakstu vadītāji. Taču Blanku vislabāk var raksturot viņš pats. Tāpēc nobeigumā mazliet saīsināts dots viņa ievadraksts Dzimtenes Atbalsī 1917. gada 16. (3.) jūnijā (nr 42. 1. lp.):

700 un 200 gadi.

Latvijas polītiskā apziņa dzimst lēnām. (...) Latviešu asinīs ir naids pret 700 gadu kalpinātajiem, un tas ir bijis par pamatu latvju-vācu attiecībām un polītikai pret vāciem. (...)

Sešdesmito gadu īstenība (...) spieda latvieti turēties pie reāla saimnieciskās iekārtošanas darba bez tālākiem nacionāliem un polītiskiem ideāliem. Latvieši bija pirmām kārtām zemnieki, kalpi un kā sociāla šķira nostājās pretim vāciem. (...) Valdemārs ir tik stiprs un tik apgarots pirmās stadijas – sociālās, pilsoniskās atmodas priekšstāvis, cik neskaidrs, cik oportūnistisks un vājš tas nacionālās apziņas gaismā. Pēc latviešu atmodas kustības otra spēcīga sola – Kronvalda, kuŗš jau sniedzas pēc tautas nacionālā gara, pēc latviskas skolas un, lai arī nedroši – pat pēc latviskas kultūras, mēs paliekam stāvot. (...) Tai vajadzēja spert trešo loģisko tautas attīstības soli. Tai vajadzēja kronēt pirmo tautisko kustību ar Latvijas polītisko ideālu. Bet tas nenotiek. Tautiskā kustība atgriežas atpakaļ pie Krišjāņu Valdemāra, pie materiāli praktiskā (pilsonība), pie sociālā („jaunstrāvnieki”). (...)

Latvijas polītiskā apziņa pret Krieviju tomēr nedzimst. (...) Nemācītais, noverdzinātais zemnieks daudz ko nezināja, un visa viņa uzmanība bija vērsta pret saviem apspiedējiem – muižniekiem, kuŗi par nelaimi priekš Latvijas nacionālpolītiskās atmodas bij tikai vāci. To negribēja zināt arī latviešu intelliģence un pat vēl līdz šai dienai. Par divisimt gadu latviešu sviedriem ir vainīga Krievija. (...)

Pēc lielās revolūcijas tieksme uz austrumiem latviešos būs vēl lielāka. (...) Latvietis izstiepj rokas pret austrumiem un gaida no turienes debessmannu: Brīvzemnieks, Kronvalds, Valdemārs, Biezbārdis ir to pašu darījuši. Mums ir polītiska tradīcija, mūsu dzīslās vēl vergu asinis. (...)

Kad nāks tā diena, kad latvietis nokratīs no savām kājām divisimt gadu pīšļus, tāpat kā 700 gadu verdzības slogu? Kad nāks tā diena, kad brīvais latvietis pagriezīs savu vaigu pret saules lēktu un droši teiks: „Kur sākas Latvija, tur beidzas Krievija”?

Jaunā Gaita