Redaktors un dzejnieks Ivars Ivasks Somijā 1971. g. vasarā.

„Ja cilvēks veltī ik gadus desmit mēnešus citu literātūru apskatīšanai un izplatīšanai, tad kaut kur jāatrod rakstniekam laiks, tā sakot, sava paša literātūras radīšanai! Šādu laiku un vietu mēs kopā ar sievu Astrīdi atrodam jau devīto vasaru Somijas mežu un ezeru klusumā un vientulībā, kas tik tuva Baltijas dabai.”

„Diemžēl daži baltieši ir vīlušies, ka neesmu pārvērtis Books Abroad par kaut kādu pretkomūnistiskas ideoloģijas forumu un ka turpinām tanī apskatīt arī Padomju Savienībā izdotas grāmatas...”

 

INTERVIJA AR DR. IVARU IVASKU

 

Jaunā Gaita: Vai tu varētu sniegt kādus kommentārus par žurnāla Books Abroad mērķiem, lasītājiem un panākumiem?

Ivars Ivasks: Oklahomas universitātes jauno valodu profesors Rojs Templs Hauss (Roy Temple House) 1927. g. nodibināja šo starptautisko literātūras žurnālu, lai „veicinātu starptautisku saprašanos, izplatot ziņas par literātūru”. Šis apolītiskais literārais forums iznāk četrreiz gadā Oklahomas universitātes apgādā ar universitātes atbalstu. Žurnālu abonē gandrīz vai visas pasaules universitāšu bibliotēkas, kā arī daudzi literātūras zinātnieki un pasaules literātūrā ieinteresēti lasītāji. Pašreiz abonentu skaits ir ap 2,500, un metiens svārstās starp 3,000-3,300, Katram numuram ir 176-192 lp. no kuŗām ap 100 lp. vienmēr veltītas mūsdienu daiļliterātūras īsrecenzijām, bet pārējās – kritiskām apcerēm. Recenziju nodaļā apmēram 600 kritiķi no dažādām valstīm vērtē grāmatas, kas iznākušas kādās 60 valodās. Lielākā daļa recenzentu ir universitāšu mācībspēki ASV. Katrā numurā tiek apskatīti vairāk nekā 250 daiļliterātūras darbi. Žurnāls ir savā 46 gada gājumā un līdz ar to vecākais regulāri iznākošais starptautiskais literātūras žurnāls angļu valodā. Varētu teikt, ka tas sava apjoma plašumā ir vienreizējs pasaulē.

 

J.G.: Kā žurnāls mainījies, kopš pārņēmi redakciju?

I.I.: Pārņēmu redaktora pienākumus 1967. g. rudenī, bet varētu teikt, ka pirmais pilnīgi manis plānotais numurs bija 1968. g. ziemas numurs. Mainīju grafisko ietērpu (kopš 1970. g. Ilmāra Rumpētera vāka mets) un palielināju lappušu skaitu. Zviedrijā dzīvojošā turku dzejnieka un fotogrāfa Litfi Ezkeka (Lütfi Özkök) rakstnieku ģīmetnes palīdzējušas stiprināt žurnāla vizuālo aspektu, īsrecenziju nodaļā ievedu manuprāt skaidrāk pārskatāmu sadalījumu pai valodu grupām, izveidojot jaunu somugru un baltu valodu nodaļu, kuŗā jau piekto gadu tiek regulāri recenzētas latviešu, leišu un igauņu publikācijas. Kaut gan latviešu grāmatas šai laika sprīdī apcerējuši kāds ducis recenzentu (J. AndrupS, P. Birznieks, R. Ekmanis, A. Gāters, G. Irbe, A. Ivaska, I. Ivasks, O. Krātiņš, V. Melngaile, V. Nollendorfs, G. Saliņš, J. Silenieks, R. Spīrsa, R. Šilbajoris, N. Valtere), tomēr ir bijis vairāk grūtību nekā leišu un igauņu sektorā sagādāt katram numuram vajadzīgās 2-4 latviešu recenzijas. Redakcijas kollēģijā tika iesaistīti leišu literātūras zinātnieks Rimvīds Šilbajoris un somu kritiķis Kai Laitinens.

Šī 1968. g. ziemas numura apceŗu nodaļa bija veltīta spāņu dzejniekam Horhem Giļjēnam (Jorge Guillen), atzīmējot viņa 75. g. jubileju. Kopš šī numura esmu mēģinājis veltīt gandrīz katra numura apceru nodaļu kādam rakstniekam (austriešu romānu rakstniekam Heimito fon Dodereram, Borisam Pasternakam, itāliešu dzejniekam Džuzepem Ungareti, argentīnietim Horhem Luisam Borhesam un franču dzejniekam Polam Valerī), kādam literāram žanram vai strāvojumam (sirreālisma aspekti, jaunākās ievirzes prozā un drāmā, mūsdienu Dienvidamerikas romāns, nacionālisms literātūrā, hermetisms mūslaiku dzejā, absurdais teātris) vai arī atsevišķām literātūrām (Indijā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos). Ar šādiem sevišķiem simpozijiem, kas apskata dziļāk kādu tematu, esmu mēģinājis līdzsvarot īsrecenziju daļas mozaīkveidīgo daudzšķautņainību. Simpoziji pieejami arī atsevišķi, pie kam daži izrādījušies sevišķi pieprasīti, kā, piem., jau sen izpārdotais numurs par mūsdienu dienvidamerikāņu romānu. Daži no šiem simpozijiem iznākuši arī paplašinātā veidā kā grāmatas, tā, piem., Giļjēna un Borhesa numuri.

Attiecē pret recenziju nodaļu jāsaka, esmu pielaidis mazliet gaŗākus tekstus nekā mani priekšteči par svarīgākām grāmatām, kā arī mēģinājis rosināt kritiskāku pieeju. Šai ziņā daudz palīdzējuši vesela rinda jaunu recenzentu, kas iesaistīti pēdējos gados.

 

J.G.: Sakarā ar redaktora pienākumiem Tu esi arī saistījies ar daudziem citiem pasākumiem. Vai Tu varētu par tiem mazliet pastāstīt?

I.I.: Vairāki no minētiem speciālnumuriem izauguši tieši no Tevis minētiem pasākumiem. Jau mans priekštecis redaktora amatā, čechu rakstnieks Dr. Roberts Vlachs, ieveda ASV jauno valodu mācības spēku apvienības „Modern Language Association” gada kongresā sevišķu Books Abroad referātu sesiju. Tā mēģina apskatīt visjaunākās ievirzes kā lielās, tā arī mazās literātūrās, ko tīri akadēmiski noskaņotās MLA sesijas bieži atstāj novārtā. Starp pēdējo gadu šādām BA sesijām bijuši simpoziji par nacionālismu literātūrā un hermetismu mūslaiku dzejā. Nākamajā MLA kongresā, kas notiks š.g. decembrī Ņujorkā, BA sesijas temats būs „Rakstnieks kā sava laikmeta kritiķis”. Referāti būs veltīti pieciem rakstniekiem, kas labi pazīstami arī kā esejisti: meksikānietim Oktāvio Pasam, krievam Aleksandram Solžeņicinam, francūzim Mišelam Bitoram, vācietim Hansam Magnusam Encensbergeram un polim Ceslavam Mīlošam. Referāti tiks iespiesti BA 1973. g. ziemas numurā.

Divi citi pasākumi tika iedibināti, man pārņemot redaktora pienākumus. Tā kā pašlaik notiek īsta literāra renesanse Dienvidamerikā, un spāņu valodas nodaļa Oklahomas universitātē ir sevišķi spēcīga, tad 1968. g. februārī iesākām zinātnisku konferenču sēriju, kas saucas „Oklahoma Conferences on Writers of the Hispanic World”. Parasti rakstnieki tiek pagodināti ar šādām konferencēm pēc viņu nāves, bet kādēļ gan atzinībai vienmēr jābūt postumai? Mēs ielūdzam kādu dzīvu klasiķi uz divi nedēļām nolasīt lekcijas, un viņa apciemojuma beigās sarīkojām zinātnisku konferenci, kuŗā literātūras vēsturnieki piedalās ar referātiem par viņa mūža darbu. Pirmā šāda veida konference bija veltīta Horhem Giļjēnam (1968. g.), otra – Horhem Luisam Borhesam (1969. g.), trešā – meksikāņu dzejniekam un esejistam Oktāvio Pasam (1971. g.). Nākošā konference notiks 1973. g. martā un būs veltīta citam Lorkas-Giļjēna paaudzes dzejniekam un filologam, Dāmaso Alonso. Pirmo divu konferenču referāti tagad pieejami gan žurnālā, gan arī Oklahomas universitātes apgāda grāmatu sērijā Books from Books Abroad: Luminous Reality: the Poetry of Jorge Guillén (1969) un The Cardinal Points of Borges (1971), (Paša konferences referāti iznāks š.g. rudens numurā un mazliet vēlāk arī grāmatā).

 

J.G.: Tagad varbūt ir īstais laiks pievērsties Tavam varbūt svarīgākam pasākumam – Books Abroad starptautiskai literātūras balvai, ko 1970. g. piešķīrāt Ungareti. Vai biji balvas iniciātors un kā tā tiek financēta?

I.I.: Kā daudzi pasaules literātūrā ieinteresēti lasītāji, tā arī visi līdzšinējie Books Abroad redaktori vairākos simpozijos gaŗi un plaši pārrunājuši zviedru akadēmijas piešķirtās Nobela balvas pozitīvās un negatīvās puses. Varētu teikt, ka šīs rūpes par pasaules literātūras labāko veikumu pienācīgu vērtēšanu tek kā sarkans pavediens caur visiem žurnāla gadagājumiem. Kad 1968. g. redakcijas kollēģijas sēdē atkal šis temats tika cilāts, radās doma par iespējamu BA starptautisku literātūras balvu, kas tiktu financēta ASV. Jau žurnāla plašais līdzstrādnieku tīkls būtu vienreizēja padomdevēju grupa. Šī doma patika toreizējam Oklahomas universitātes prezidentam, Dr. Dž. Herbertam Holomonam, un tā es varēju pazinot jaunās balvas nodibināšanu jau 1969. g. rudenī starptautiskā PEN kluba kongresā Mentonā, Francijā.

Balva domāta izcilam mūža darbam literātūrā vai arī vēl topošam ievērojamam mūža darbam, bez jebkādiem polītiskiem, rasiskiem vai komerciāliem aizspriedumiem. 10.000 dolāru lielo balvu piešķir ik pārgadus cita starptautiska žūrijas komisija, kas sastāv no vienpadsmit locekļiem ar redaktoru kā vienīgo pastāvīgo locekli (un komisijas priekšsēdi). Žūrijas komisiju izrauga redaktors ciešā sadarbībā ar redakcijas kollēģiju, un to apstiprina universitātes prezidents. 1970. g. žūrijas komisijā ietilpa sekojošie locekļi: Pjero Bigondžāri (Itālija), Heinrichs Bolls (Vācija), Dž. P. Klarks (Nigērija), Franks Kermode (Anglija), Jans Kots (poļu kritiķis/ASV), Huans Maričals (spāņu kritiķis/ASV), Gaetans Pikons (Francija), A.K. Ramanūdžans (indiešu rakstnieks/ASV), Allens Teits (ASV), Mario Vargas Ļosa (Peru), Andrejs Vozņesenskis (Padomju Savienība).

Kā jau Tu minēji, pirmais laureāts bija itāliešu dzejnieks Džuzepe Ungareti, kas arī ieradās Oklahomā, lai personīgi saņemtu balvu 1970. g. martā. Šo balvu financēja no universitātes prezidenta rīcībā esošiem privātiem ziedojumiem. Tā kā šī balva pašlaik ir vienīgā šāda apmēra starptautiska literātūras balva līdzās Nobela balvai, tad pirmā laureāta izvēlēšana radīja jo plašu atbalsi pasaules presē.

Sākot ar šo gadu, balvas jaunais apzīmējums ir „The Books Abroad / Neustadt International Prize for Literature” Jaunais nosaukums norāda uz to, ka balvas nākotni nodrošinājis Oklahomas rūpnieka Valtera Neuštata juniora 200.000 dolāru lielais dāvinājums. Šī summa nodrošina kā 10.000 lielo balvu, tā arī žūrijas komisijas ierašanos pārrunām un balsošanai Oklahomas universitātē. Šāgada sanāksme notiks no 16.-19. novembrim. Šeit jāpiebilst, ka nākošais laureāts saņems ne tikvien 10.000 dolāru, bet arī jaunās balvas simbolu – sudrabā atveidotu stilizētu ērgļa spalvu. Amerikas indiāņiem ērgļa spalva ir uzvaras, drosmes un vīrišķības simbols. Tai pašā laikā tā, saprotams, atgādina arī agrāko rakstāmspalvu.

J.G.: Tu minēji pirmās balvas žūrijas komisijas locekļus. Kāda būs 1972. g. komisija un kas ir tās kandidāti?

I.I.: Pirmajai balvai katram loceklim bija iespēja minēt vienu līdz trim kandidātiem. Tā kā tas bija vienkārši par daudz, tad sākot ar šāgada balvu, katrs loceklis drīkst minēt tikai vienu kandidātu. Seko divpadsmit žūrijas komisijas locekļu un viņu kandidātu vārdu:

1.     Fransuā Bondi (Šveice) / F. Bondy, Weltwoche kultūras daļas redaktors /

        Zbigņevs Herberts (Polija) / Zb. Herbert, dzejnieks un drāmatiķis /

2.     T. Karmi (Israēla) / T. Carmi, dzejnieks /

        Vasko Popa (Dienvidslāvija) / V. Popa, dzejnieks /

3.     Odisejs Elītis (Grieķija) /O. Elytis, izcilākais mūsdienu grieķu dzejnieks /

        Klods Simons (Francija) / Cl. Simon, prozists /

4.     Jovans Hrističs (Dienvidslāvija / J. Hristič, drāmatiķis un dzejnieks /

        Harolds Pinters (Anglija) / H. Pinter, drāmatiķis /

5.     Ivars Ivasks (ASV), priekšsēdis šoreiz kandidātu neizvirza

6.     Kai Laitinens (Somija) / K. Laitinen, kritiķis /

        Pāvo Hāviko (Somija) / P. Haavikko, dzejnieks, prozists, drāmatiķis /

7.     Kamara Lai (Gineja) / C. Laye, prozists /

        Birago Diops (Senegala) / B. Diop, prozists un dzejnieks /

8.     Vera Linhartova (čechoslovaku proziste, dzīvo Parīzē)

        Natālija Sarote (Francija) / N, Sarraute, proziste /

9.     Kenets Reksrots (ASV), / K. Rexroth, dzejnieks, esejists, atdzejotājs /

        Česlavs Milošs (poļu rakstnieks, ASV) / Cz. Miłosz, dzejnieks, prozists, esejists /

10.    Horhe de Sena (Portugāle / Brazīlija) / J. de Sena, dzejnieks un kritiķis /

        Karloss Drumonds de Andrade (Brazīlija) / C. Drummond de Andrade, dzejnieks /

11.    Fernands Verhēzens (Beļģija) / F. Verhesen, dzejnieks un kritiķis /

        Oktāvio Pass (Meksika) / O. Paz, dzejnieks un esejists /

12.    Tors Vilhjalmsons (Īslande) / Th. Vilhjálmsson, prozists /

        Gabriels Garsīja Markess (Kolombija) / G. Garcia Márquez, prozists /

 

J.G.: Viena no žurnāla Books Abroad pozitīvām pusēm ir tā, ka samērā daudz telpas tiek ziedots mazo tautu literātūras apskatam. Vai būtu iespējams, ka arī Books Abroad / Neištata balva tiktu piešķirta, teiksim, kādam čechu vai baltiešu rakstniekam tuvākā nākotnē?

I.I.: Kā mazās tautas literātūras pārstāvim, man saprotams sevišķi rūp mazo literātūru lielo rakstnieku starptautiskā atzīšana. Bet man šķiet, ka tas nav iespējams bez labiem un reprezentatīviem tulkojumiem, resp. atdzejojumiem vienā no vadītājām svešvalodām, piem., angļu vai franču. Nav iespējams prasīt no kādas starptautiskas žūrijas komisijas, lai tā balsotu par nezcik izcilu baltiešu rakstnieku, kuŗa darbi viņiem nav pieejami plašākā, vērtīgā tulkojumā. Igauņu dzejas klasiķe Marija Undere ir gan atdzejota kā angļu, tā vācu un franču valodā, bet es tomēr personīgi viņu par savu kandidāti nevarētu izvirzīt, jo atdzejojumi ir pārāk diletantiski. Tie vairāk atbaidītu nekā pievilktu komisijas locekļus. Kopsavilkumā es teiktu, ka jaunās balvas pamatnoteikums, ka kandidāta darbu reprezentatīvai izlasei jābūt pieejamai angļu vai franču valodā, varētu iedvesmot mazās literātūras rūpēties par viņu labāko rakstnieku drīzu un lietpratīgu tulkošanu.

 

J.G.: Kā starptautiska žurnāla redaktoram Tev arī jāuzņem sakari ar dažādiem totalitāro valstu literātiem. Vai tas Tev sagādā kādas ideoloģiskas grūtības? Vai žurnāls Books Abroad tiek izplatīts Kubā, Dienvidafrikā, Dienvidslavijā un aiz dzelzs aizkara?

I.I.: BA tiek abonēts vairākās bibliotēkās Tevis minētajās valstis, tātad arī Baltijas valstīs. Diemžēl pēdējās nevar žurnālu iesūtīt tieši privātpersonām, kaut gan tas ir apolītisks literārs forums. Man bijis iespējams piedalīties divos starptautiskos literāros semināros, ko somi sarīko ik pārgadus Lahti pilsētā un kuŗos tiek lūgti rakstnieki kā no Austrumiem, tā no Rietumiem. Tā kā tiku ielūgts kā amerikāņu starptautiska literātūras žurnāla redaktors, nevis kā igauņu trimdas rakstnieks, tad arī cieši turējos pie šīs funkcijas izpildīšanas. Varbūt tieši tādēļ mani abos semināros lūdza vadīt nobeigumā vienīgo paneļa diskusiju, kuŗā piedalījās Austrumu un Rietumu kollēgas. Neitrālajā Somijā sagaida neitrālu pieeju literātūras problēmām, ne aukstā kaŗa turpināšanu literārā plāksnē. Privāti es diskutēju daudz par visvisādām problēmām. Saprotams, ka ne vienmēr ir viegli tēlot, tā sakot, divas lomas, bet tas ir nepieciešams starptautiska žurnāla redaktoram, kam jābūt pēc iespējas bezpartejiskam savā redaktora darbā. Ja man būtu jāuzstājas tikai kā trimdas autoram, tad saprotams šādu ierobežojumu nebūtu. Diemžēl daži baltieši ir vīlušies, ka neesmu pārvērtis Books Abroad par kaut kādu pretkomūnistiskās ideoloģijas forumu un ka turpinām tanī apskatīt arī Padomju Savienībā izdotas grāmatas... Bet mani taču piesaistīja redaktora darbam tādēļ, lai turpinātu drīz jau pussimts gadu ilgo BA tradīciju, proti: „veicināt starptautisku saprašanos, izplatot ziņas par literātūru” visā pasaulē. Ir svarīgāk celt tiltus, nekā tos nojaukt.

 

J.G.: Blakus Tavam redaktora darbam esi pazīstams arī kā literātūras vēsturnieks un kritiķis. Kādi bijuši Tavi pēdējā laika darbi šai laukā, kas nebūtu sarakstīti igauniski, bet kādā arī citiem baltiešiem pieejamā valodā?

I.I.: Pēdējos divus gadus daudz laika prasījusi rokasgrāmatas Moderne Weltliteratur / Die Gegenwartsliterāturen Europas und Amerikas in Einzeldarstellungen (Alfred Kröner Verlag, Stuttgart 1972) rediģēšana kopā ar vācu kritiķi Gero fon Vilpertu (Wilpert). Šī rokasgrāmata, kas apskata eseju veidā Eiropas literātūras pēckaŗa gados 1945-1970, aptveŗ pāri par 900 lp. Saprotams, ka tanī atrodamas arī baltiešu literātūras. Jānis Andrups ir latviešu literātūras pārskata autors; pats sarakstīju apceri par igauņu rakstniecību. Grāmata iznāks šoziem mazliet paplašinātā veidā angļu valodā Frederika Ungara apgādā Ņujorkā, bet vēlāk arī spāņu un franču tulkojumā. Kaut gan tikai referāts, gandrīz tikpat daudz pūļu prasīja 3. baltiešu studiju konferencē Toronto nolasītais teksts „Baltic Literatures in Exile: Balance of A Quarter Century”, Tas iznāks jaunā žurnāla Baltic Studies pirmajā numurā un latviešu tulkojumā Ceļa Zīmju piecdesmitajā burtnīcā.

 

J.G.: Zinām, ka Tu esi liels ceļotājs. Kurp dosies šovasar un ar kādiem nolūkiem?

I.I.: Ja cilvēks veltī ikgadus desmit mēnešus citu literātūru apskatīšanai un izplatīšanai, tad kaut kur jāatrod rakstniekam laiks, tā sakot, sava paša literātūras radīšanai! Šādu laiku un vietu mēs kopā ar sievu Astrīdi atrodam jau devīto vasaru Somijas mežu un ezeru klusumā un vientulībā, kas tik tuva Baltijas dabai. Tur būsim arī šovasar jūnijā un jūlijā.

J.G.: Vai Tavs plašais nodarbību lauks atstāj laiku dzejošanai? Kad un kāda būs Tava nākošā grāmata?

I.I.: Somijā atrodu šo laiku. Tur starp citu iesāku dzejot igauniski, pēc tam kad biju gadus piecpadsmit rakstījis tikai vāciski (skat. Gespiegelte Erde, Ņujorkā 1967). Mani trīs iznākušie dzejoļu krājumi igauņu valodā pa lielākai daļai ja ne sarakstīti Somijā, tad katrā ziņā tur sastādīti: Zvaigžņu Zintis (1964), Diena attek gaiļa soļiem (1966) un Laikmetu dārzi (1970). Ceturtam krājumam gandrīz jau diezgan dzejoļu uzrakstīti, bet negribētu tos šoreiz iespiest atsevišķā grāmatā, drīzāk sakopot ar pirmo trīs krājumu labākiem dzejoļiem jaunā vienībā, kas parādītu manas dzejas līdzšinējos pamatvilcienus. Esmu drošs, ka bez Somijas vasarām un savas dzejošanas nekad nebūtu spējis panest pēdējo piecu gadu literāro augstspriegumu.

 

Intervēja Inta Ezergaile 1972. gada vasarā