Andrejs Leiše
ATMIŅU KALNĀ
Kalnā kāpu lūkoties,
Kas ar manu tēvu zemi,
Vai ar krievi, vai vācieši,
Vai ar mani bāleliņi?
Biju pabeidzis Praulienas pagasta skolu, Lazdonas draudzes skolu, un pēc mana krusttēva aicinājuma abi ar tēvu aizbraucām pie viņa ciemos uz Novgorodas guberņu, kur krusttēvs bija izceļojis jau agrā jaunībā.
Dzīve pie krusttēva, ar bagātiem zivju lomiem līčotas upītes krastos un sēņu, īpaši baraviku, bagātību mežā, man tā iepatikās, ka tēvam, pēc dažu nedēļu ciemošanās, bija vienam pašam jāatgriežas mājās. Es paliku pie krusttēva, un mana dzīve Novgorodas guberņā ieilga.
Novgorodas guberņā pabeidzu Nekrasovas zemkopības skolu un pēc nostrādāta prakses gada par „muižas kungu” pabeidzu vēl Orlovas speciālo putnkopības skolu Valdāju kalnos, Novgorodas ziemeļos.
Marjinas latviešu kolonijas skolā, Pēterburgas pievārtē, gāju iesvētības mācībā un Marjinas latviešu baznīcā tiku iesvētīts.
Novgorodas guberņā nodzīvoju 7 gadus, otrus 7 - Vladimiras guberņā, tā labi iepazīdamies ar latviešu kolonistu dzīvi Krievijā.
Kādā Novgorodas latviešu kolonijā dzirdēju nostāstu par seniem laikiem, kad par sacelšanos pret pastāvošo iekārtu cara laikos daudz ķēdēs savažotu kurzemnieku kā noziedznieki aizdzīti un nometināti Novgorodas apkārtnē. Iespējams, ka tas bija pirmais pamats Novgorodas guberņas latviešu kolonijām.
Dzīve latviešu kolonijās Novgorodas un Vladimiras guberņās bija brīva un noritēja kristīgi nacionālā garā.
Ja Latvijā kā etniskā apgabalā bija jādzīvo zem nospiedošā rusifikācijas zābaka, skolās jābuldurē krieviski un par katru latviski izteiktu vārdu kā noziedzniekam kāra dēlīti kaklā ar nievājošu uzrakstu, tad Krievijas latviešu kolonijās skolu un baznīcu vadība atradās pašu koloniju skolotāju un mācītāju rokās.
Valdības iestādes par to neinteresējās, un neviens no ārpuses kolonijas sabiedrisko dzīvi neiespaidoja.
Bez luterāņu draudzēm Novgorodas guberņā bija vēl daudz latviešu baptistu draudžu, kuŗas tāpat kā luterāņu draudzes savu sabiedrisko dzīvi veidoja pēc saviem ieskatiem.
Lai dalītos ar saviem piedzīvojumiem par dzīvi un apstākļiem Krievijā, 1905. gadā, pārkāpis 16. gada sliegsni, sāku rakstīt Baltijas Vēstnesī un Balsī par latviešu kolonistu dzīvi Novgorodas guberņā.
Tā bija mana pirmā lielā mīlestība - žurnālistika, kurai esmu palicis uzticīgs līdz šim laikam.
Atgriezies Latvijā, dzīvoju Rīgā. Tur jau pavērās daudz plašāki apvāršņi kā saimnieciskā, tā sabiedriskā, kulturālā un literārā laukā.
Pēc pārciestām kaŗa briesmām zeme ātri atkopās, darbs un dzīve pulsēja strauji.
Manas intereses saistījās ar šo atjaunošanas darbu, ko stimulēja arī kuplā prese.
Rīgā vien iznāca 5 latviešu laikraksti: 3 liberāli pilsoniski, 1 - konservatīvs, 1 - pakreisāks, bet visi nacionāli. 1913.gadā šo rindu rakstītājam, piedaloties izdevniecībā un administratīvā vadībā, zvērināta advokāta K. Ducmaņa redakcijā nāca vēl klāt zemniecības laikraksts Līdums.
Bija 5 nopietni žurnāli: pa vienam literatūrai, kooperācijai un tirdzniecībai un 2 - lauksaimniecībai. Ar diviem izdevumiem bija pārstāvēts arī humors: Pūcesspieģelis Dr. Pigora (K. Mellupa) vadībā un kā turpinājums pēc 1905.g. Pēterburgā izdotiem Svariem lieliski Svari Rīgā prof. Tillberga vadībā. Visas redakcijas turpat tuvumā, tikai dažu ielu atstatumā viena no otras. Centrā, toreiz Elizabetes un Suvorova, Latvijas laikā Krišjāņa Barona ielas stūrī, bija mazs, neizskatīgs koka divstāvu namiņš ar čīkstošām kāpnēm, kur bija Suvorova viesnīca, apakšstāva bufetes dēļ iesaukta par „Stūŗa krogu”.
Stūŗa krogus, labās novietnes dēļ, ieslavēts ar labu karbonādi, sīpolklopsi, zušiem un nēģiem, bija iemīļota preses darbinieku, jauno dzejnieku, humoristu un karikatūristu satikšanās vieta. Tāds kā neoficiāls preses klubs.
Preses pīle gan toreiz vēl nebija pazīstama, tā dzima tikai neatkarīgās Latvijas laikā, bet kā prototips jau eksistēja nosaukums „Pīlīte”, kas mūsu klubā bieži tika pieminēta, ja ne citādi, tad kaut negatīvā nozīmē... „Nepūt nu pīlītes,” „Nu gan pūš pīlītes” un tamlīdzīgi.
Pāris ielas tālāk uz Iekšrīgas pusi - kaukaziešu vīna pagrabiņš ar šašlikiem un pīrādziņiem - jaunstrāvnieku un skatuves darbinieku pulcēšanās vieta. Gandrīz ikvakarus pagrabiņa neiztrūkstošs viesis bija bursaks Pāvils Gruzna. Ja labā karbonāde sāka spiest pakrūti, vajadzēja tikai paiet pāris ielas pa labi līdz Sutas veģetārai ēdnīcai „Sukubs”, pamielot acis pie futūristiskiem sienu gleznojumiem un nobaudīt lieliskos selerijas, mārrutku, sīpolu un citus sacepumus un garšīgus bezgaļas paēdienus.
Arī „Sukubs” bija iemīļota jauno dzejnieku satikšanās vieta. „Sukubā” bieži bija redzami Jānis Veselis, arī Pēteris Ērmanis, Jānis Sudrabkalns un Kārlis Krūza.
Ja Stūŗa krogus preses ļaudis mīlēja jokus un jautrību, ar labsirdīgu zobgalību pasmējās paši par sevi un citiem, vai „pazirgojās”, kā toreiz mēdza teikt, tad sukubieši vairāk mēdza debatēt par politiskiem tematiem un dažādām citām problēmām.
Preses ļaužu sanāksmēm Stūŗa krogū nebija noteiktas dienas, bet reta bija tā diena vai vakars, kad tur nebūtu apgrozījies kāds ducis avīžnieku.
Ļoti „markanta” figūra, kā tagad teiktu, un veselīgu humoru apveltīts bija Latvijas redaktors Edvards Vulfs (Pulieŗa padēls). Viņa vadītā „Skaidiena” bija vienmēr plaša un vispusīga. Šo rindiņu rakstītājam, ar feļetonista parakstu Tvinga-Tvans, bija gods būt vienam no galveniem „Skaidienas” līdzstrādniekiem.
Ja kādu vakaru Stūŗa krogū Pulieŗa padēls ieradās kopā ar savu daiļo kundzi, tad mēs jaunie puiši aiz respekta pret cienījamo dāmu arvien aprāvāmies un palikām klusi.
Lielāko laikrakstu redaktori: Aronu Matīss, Hermanis Pīpiņš, Fr. Veinbergs gadu vai cienības dēļ Stūŗa krogū bija retāk redzami. Fr. Veinbergs vispār bez sevišķas vajadzības tur neiegriezās. Vakaros galvenie redaktori Stūŗa krogum meta līkumu aiz zināmas piesardzības, lai jaunie preses zeļļi neuzbāztos ar avansa prasībām.
Biežs Stūŗa krogus viesis bija vairāku mūzu izredzētais Ludvigs Šanteklērs, īstā vārdā Mārtiņš Gailis - Provodņika fabrikas leļļu nodaļas gleznotājs, sabiedrības „Jaunais teātris” korists, apdāvināts feļetonists un dekadentu „Muļķu biedrības” žurnāla Gudrā Muļķa redakcijas sekretārs.
Talantīgais Ludvigs Šanteklērs gleznoja, spēlēja teātri, zīmēja asprātīgus šaržus. Gandrīz neiztrūkstošs vakara viesis bija Diženajo Bernhards. Viņš gan vairs nerakstīja laikrakstiem, bet par niecīgu maksu naudā, vai graudā, vismīļāk par pusstopu un porciju tīriņdesu kala sludinājumus Marijas ielas žīdu tirgotājiem. Šad tad mūsu pulciņam pievienojās rakstnieks Jānis Ezeriņš, bet iedragātā veselība neļāva viņam ilgi nīkt. Kādreiz iemaldījās arī manas puses mežraga pūtējs Rinkušu Andrejs un no laukiem Rīgā iebraukušais jaunais dzejnieks Kārlis Jēkabsons.
Kādu pievakari, ceļā uz Stūŗa krogu man pretim nāk paunām apkrāvies, smaidīgs jauneklis. Nupat iebraucis no laukiem, gribot apmesties Rīgā. Jauneklis ļoti simpātisks, tā iepazināmies - Indriķis Zeberiņš. Viņš mūsu pulciņam pievienojās kā lielisks karikatūrists. Viņa humoristiskie zīmējumi grezno manu pirmo grāmatu vākus. Vēlāk, pēc kaŗa dzīvojām tuvos kaimiņos Torņakalnā. Kā tuvākie kaimiņi apsveicām ar kliņģeri Zeberiņu pāri sakarā ar viņu pirmdzimtā dēla, tagad pazīstamā rakstnieka Modŗa Zeberiņa piedzimšanu.
Sākās Pirmais pasaules kaŗš, un arī mēs vilkām kaŗa mēteli mugurā un apjozām zobentiņu... Nodibinoties latviešu strēlnieku pulkiem, lielākā daļa no mums pārgāja strēlniekos.
* * *
„Laiks kā irbe tek no kalna...”, kādā vārsmā dzejo Paulīne Bārda. Un mēs laikam līdz... Atgriezies nesen Rīgā apciemot tuviniekus, es nevarēju vienaldzīgi paiet garām vietām, kuŗās pirms 60 gadiem pulcējās latviešu preses darbinieki, to vidū arī es: Stūŗa krogum, kaukāziešu vīna pagrabam un ēdnīcai Sukubs.
Stūŗa krogus, neizskatīgais koka namiņš brūnā krāsā, Krišjāņa Barona un Elizabetes (tagad Kirova) ielas stūrī saglabājies gluži tāds pats, kā bija toreiz, tikai bufetes galā tagad ierīkotas remonta darbnīcas.
No toreizējiem Stūŗa krogus viesiem man neviens dzīvs vairs nav zināms.
Pēdējais mohikānis, karikatūrists Indriķis Zeberiņš mūža miegā aizgājis 1969.g. 18.maijā, Rīgā.
Kaukāziešu vīna pagrabiņš ar šašlikiem, uz iesma ceptu jēru un garšīgiem pīrādziņiem, Merķeļa ielā 6., pastāv vēl tagad un saucas „Restorāns Kaukazs”.
Starpība tikai tā, ka bufete tagad ierīkota citā nostūrī un, šķiet, krietni plašāka. Jērus uz iesmiem vairs necep, bet šašliku un pīrādziņus šad tad varot dabūt. Man gan ne šašliku, ne pīrādziņus dabūt neizdevās. Restorāns atvērts no plkst. 1-iem dienā, bet „uzkožamo” galds pagrabā pieejams jau agrās rīta stundās.
Kad pastāstu, ka kaukāziešu vīna pagrabiņu labi pazinu jau pirms 60 un vairāk gadiem, man labprāt izrāda visas telpas, un mēs kopīgi iztukšojam dažas pudeles Rīgas alus.
Šķiroties kaukāziešu vīna pagrabiņa darbinieki ar jauku humoru izsaka vēlēšanos ar veco paziņu atkal tepat pagrabiņā priecīgi satikties pēc nākamiem 60 gadiem.