IMPROVIZĀCIJA
Benita Veisberga
IMPROVIZĀCIJA
Āzīti. Pasaki, kas ir.
Īrisi?
Īrisi ir. To var teikt tūlīt, bez vilcināšanās. Stipri, nenoliedzami, neapgāžami. Zied, Stāv aiz loga lieliem, baltiem, saules apspīdētiem ziediem. Visietekmīgākais ir stiprais gaišums, ko tie izstaro, kā dienā, tā naktī. Un, zināms, arī tas - tas varbūt vēl vairāk - kā pievakarēs, kad sāk krēslot, ziedlapu rievās un ielokos ieguļas vieglas tumsas kārtiņas: kā krēslas tikko jaužamais ēnojums balto starojumu vēl pastiprina.
Īrisi ir.
Tikai - nelaime, ka kaut kur, kaut kā, no zināma leņķa, tie mazliet atgādina arī... saldo ēdienu. Peldošās salas. Ne jau burtiski - pēc būtības. Agrāk taisīja tādu. Kaut kas balts, uzputots. Salda, bāldzeltena mērce, smalkā, puķaini zeltotā šķīvī. Neder. Gaisā ir kas cits. Linda vakar peldoties minēja, ka viņas paziņa (sludinājumu daļas vadītāja, ar augstiem, melniem zābakiem) pagājušo nedēļu apzagta un izvarota. Vēl pa gaismu, no darba atgriežoties. Ienira, iznira, pieminēja tā, it kā sludinājumu vadītāja pagājušo nedēļu būtu izmežģījusi potīti, vai saaukstējusies. Negadījums, jā, bet tā nu ir, ar to nu jārēķinās, tas notiek ik pa katrām piecpadsmit minūtēm, un mirt tieši cilvēks no tā nemirst, pārgāja uz midibrunčiem, ko viņa jau nu nevilks, tādus paltrakus, tinas tik gar stilbiem, o nē, un atkal bija skaidri manāms, ka gaisā ir kas cits. Ka mainās, griežas, vēršas - ātri. Un tā ar īrisiem ir zināma problēma. Viņi jau ir - bez šaubām, ka viņi ir! Bet tad, uzreiz, viņi kaut kā pasmīn, nejauki, kaut kā nostāda tev acu priekšā tādu saldo ēdienu. Tādu šķīvi - kas pieder antikvariātā. Uzdzen aizdomas, vai tikai viņi paši jau nesliecas uz antīkvāriātu -
Dzīvi īrisi? Tas nebūtu lāga. Kas tad beigu beigās paliktu? Kaut kam taču jāpaliek, ne?
Tāpēc, āzīti, pasaki, kas ir. Kas tad īsti ir? Kur tad tu esi? Kur tad tu biji? Sudmalās? Bīdelēt? Ilgi nav dzirdēts par sudmalām. Minesotā, ja nemaldos, bija palielākas sudmalas, kaut gan stipri savādākas, bez spārniem. Vēl tagad no tām pienāk graudi, kaut kāda bērnu brokasta barība, tikai ar mākslīgi pievienotiem vitamīniem, par nožēlošanu. Kāpēc vajadzētu pievienot mākslīgi, ja varētu lietāt tos pašus, kas jau ir? Minesotā. Bet te? Pie Lielā Klusā okeāna?
Eļļas sūkņi?
Šodienīgi, piedienīgi, būtiski, un tomēr kaut kas tāds, kas paceļas uz augšu pret debesīm, kaut kas mazdrusciņ līdzīgs Apšenieku sudmalām, kā tās pacēlās lielceļa malā, pāri nelielai pļaviņai. Tur auga visas tās īpašās, vienreizīgās puķes, gundegas, ķimenes, margrietas, sarkanais āboliņš. Vanagnadziņi. Vanagam - tādi nadziņi. Ak. Un to viņi grib iznīcināt, iznīdēt no zemes virsus. Cementa galvas. Vai tad viņi neredz? Tās saknes, tās saites, kas vanagnadziņiem ir, kas iet gan zemē, gan augšā, debesīs iekšā - vai tad viņi neredz? Viņu nelaime.
Eļļu sūknēt, eļļu sūknēt, kundziņu mans. Kundziņu ne; sābrīti. No kundziņiem jāatbrīvojas, katru gad' no jauna. Eļļu sūknēt, eļļu sūknēt, sābrīti manu. Bet āzītis, redzi, paliek. Āzītis der, kāds ir, viņam nekādu šodienošanu nevajag. Tas, kad padomā, ir diezgan brīnumaini. Ka viņš tā noturas - no tiem laikiem, no tām tur vietām - der vēl šodien, te, šais apgabalos. Labi.
Āzītis sūknē eļļu Kalifornijā. Dienvidkalifornijā. Spējīgi, sekmīgi, atzīstami, saskaņā ar savu laiku, sūknē kamēr var. Un kā ar kulšanu - ar stibu pa ribu? Ar to arī jārēķinās-it īpaši, ja turas līdz laika garam. Zināmi upuri jānes. Tikai ne ar stibu. Eļļas sūkņu uzņēmumos stibu jau, protams, nav. Tur tās lietas mazliet savādākas, no plastikas, alumīnija, gumijas, skārda. Dažās vietās ir arī stingrāki metalli, bet tikai tādās, kur tas galīgi nepieciešams, kur citādi visa ierīce sabruktu - tikai tur. Citādi viss tas vieglākais un lētākais, bet tas nav ne pārmetums, ne nicinājums, jo tam ir sakars ar svētiem rakstiem, ar to, ka jādzīvo kā puķēm laukā, ka jādomā par šodienu, ne par rītdienu, un ka lai ūdens plūdi pēc tam. Bet ar stibu, par nožēlošanu, vairs ne. Jo ir jau tā, ka lunkani vītolu krūmi tomēr vairs nelīgojas, visā visumā, tā nu ir.
Ar kaučuka rundziņu? Tā arī slīd pagātnē, ātri. Nupat viss milzīgi ātri slīd uz priekšu, gaŗām, gandrīz gāžas. Varētu ar gāzi. Pagāzēja, pagāzēja, sābrīti manu. Tā kā studentus vai nemierniekus - uzpūš virsū, cilvēks aizrijas, acis aizraso, bet nekas jau nav, pēc laiciņa atkal atžirgst, kad niknums pāri. Gāze, liekas, kādu laiku vel pieturēsies. Tas ir, ja vispār pieturēsies. Profesors Bīls domīgs izmeta, ka pārāk ilgi varbūt vairs nepieturēsies. Lietas sākot attīstīties taisni tajos apgabalos un tādā secībā kā pēc bībeles pareģojumiem, pastarai dienai tuvojoties. Nūjā, bet par to jau nu mēs savas galvas nelauzīsim - ja tas tā paredzēts. Tad jau nav ko. Un kad padomā, piepildīt skrejošo mirkli taču visa tā gudrība ir, cita taču nekā nav. Tātad, tu biji eļļu sūknēt, eļļu sūknēt, un saprotams, ka kādai jezgai ir jāiznāk - zinot dzīvi un ievērojot to, kā tas visā visumā tiek darīts, te, šais apgabalos, tā sūknēšana un viss pārējais, un tagad vēl, kur nu izgudrojuši kraut un kraut iepriekš darinātās saliekamās celtnes, kad tik ātrāk un vairāk, ātrāk un vairāk, tik cieši kopā, nemaz nepadomājot, vai vēlāk būs vietas, kur apgriezties vai nebūs, krauj tikai - ka beigās nepaliek viss tukšs, ko tad? Tie milzeņi. Kā Ņujorkā - veseli bloki pamesti. Nav jau brīnums. Pat pelēm un žurkām nepatīk tik cieši kopā. Tad viņas tūliņ sāk visādi nedabiski uzvesties. To viņi izpētījuši sen jau, par dārgu naudu, savus dzīvos studentus novārtā atstādami, bet aiz auss neliek. Krauj tikai. Tāpēc jezgas iznāk. Tu biji eļļu sūknēt, eļļu sūknēt, tāpat kā visi - tāpat kā toreiz, tais sudmalās - un iekļuvi sprukās. Tevi pagāzēja, pagāzēja. Un tomēr tu izkūlies ar veselu ādu. Pārradies mājā, kaut kā pavisam nonšalanti, bez lielas būšanas. Tas norāda uz zināmu stingrumu. Stingrumu, izturību, sajēgu, laimi, eņģeļiem. Šādiem tādiem eņģeļi nemaz klāt nestāv.
Tu esi diezgan dūšīgs āzis.
Taisni neticami. Stāvi te, kā no zemes izlīdis, taisni kā brīnums. Balts, ar savām skropstām un bārdu, un galvenais - kas tas vērtīgākais - bez jebkādiem uzsvariem. Tu vienkārši - esi. Stāvi, stingri atspēries, īrisiem līdzās, pie Lielā Klusā okeāna. Pie tam, es pēkšņi redzu: tev taču ir ragi! Skaisti, stingri ragi. Brīnišķīgi. Zināms, tu jau neesi nekāds ēzelis. Āžiem ir ragi, pavisam bija piemirsies. Tāpēc arī, varbūt, tu tā noturies.
No tiem laikiem. No tām tur vietām - ar sudmalām, kundziņiem, stibām, ribām, miltiem, rudziem. Ar to zemi tur, zem rudziem.
Nāc, āzīti. Paņemsim līdz labi daudz īrisu - tu zini, viņi ir nepieciešami - es uzsiešu tev uz muguras. Un dosimies uz priekšu.
