ROMĀNS "BEZ VĀRDA"

Ivars Lu-Juhansons, Cilvēks bez vārda. Autobiografisks romāns. No zviedru valodas tulkojusi Elija Kliene, Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 271 lp.

Ar tulkojumu latviešu valodā populārā zviedru rakstnieka Ivara Lu-Juhansona (Ivar Lo-Johansson) autobiografisko romānu cikla pirmo grāmatu Analfabeten piemeklējis tā galvenās personas liktenis - tai "nav vārda".

Īstenībā ir runa par formāli nenokārtotu uzvārda maiņu, ko muižas dieniniekam Jūnsonam uzspiedis barons tāpēc, ka bijuši divi Jūnsoni, "Tevi tagad sauksim par Juhansonu", saka barons, un ar to lieta izlemta. Bet baznīcas grāmatās Juhansons palicis ierakstīts ar Jūnsona vārdu.

Ja šajā uzvārdu maiņā tomēr saskatāma kaut kāda loģika, tad tādas nav nemaz apstāklī, ka romāna tituls Analfabēts aizstāts ar romāna centrālajai domai daudz nenozīmīgāko "Cilvēks bez vārda" - it kā latviešu valodā vārda "analfabēts" nemaz nebūtu!

Romānu tulkojusi pazīstamā skandināvu literātūras tulkotāja Elija Kliene Rīgā (cita starpā, viņas tulkoto norvēģa Tarjeija Vēsosa romānu "Lielā spēle" iespieda mēnešraksts Sējējs 1938. gadā; skat. T.V. bibliografiju grāmatā Tarjei Vesaas, Oslo: Gyldendal Norsk Forlag, 1967). Rīgā "Cilvēks bez vārda" arī izdots priekš dažiem gadiem, tagad piedzīvojot jaunu izdevumu pašā "kapitālisma pereklī" Ņujorkā. Šķiet, dažiem "kultūras sakariem" ceļš ir pavisam gludens...

Tiktāl par literātūras kultūrpolītiskām kuriozitātēm.

Lu-Juhnsons pieder pie autoriem, kas, zviedru kritikas vērtējumā, visskaidrāk un intensīvāk savos prozas darbos formulējis sociālo vēstījumu (ett socialt budskap) par trūcīgo zviedru iebuviešu dzīvi šā gadsimta pirmajā pusē.

Autors (dz. 1901. gadā) pats no tādiem cēlies, viņa ceļš no zēna dienu vienkāršās dzīves līdz pazīstama rakstnieka vārdam ir autodidakta ceļš, kuŗu viņš nostaigājis kopā ar citiem, kuŗu vārdi ierakstīti mūsu gadsimta zviedru literātūras virsotnēs: Harijs Martinsons, Vilhelms Mūbergs, Eivinds Jūnsons u.c. Taču tieši Lu-Juhansona darbos cīņa individuālisma un kollektīvisma ideju starpā atspoguļojas vistiešāk.

Lasot romānu Cilvēks bez vārda acīs duŗas tā ārkārtīgi tuvā radniecība ar mūsu "savs kaktiņš savs stūrītis zemes" literātūru. Šo radniecību, jādomā, izjustu daudz mazāk, lasot oriģinālu: valodai, vārdu izvēlei tulkojot, valodas ritmam ir tuvinātāja nozīme šādos gadījumos. Atšķirīgas ir vai vienīgi dažas zviedriskas "rekvizītes" un, protams, zviedriskie vietvārdi. Radu un kaimiņu attieksmēs samanāma neiecietība, pat kaut kas līdzīgs "permanentam naidam". To viegli nodēvēt par "zviedrisku īpašību"; distancēšanās, vecāku uzrunāšana ar zviedrisko jūs-variantu (īstenībā: trešā personā) ir, protams, šās zemes ļaudīm raksturīga īpašība, bet - no otras puses jājautā, vai "labestīgā pieeja" mūsu literātūrā savukārt nav par daudz aizēnojusi dzīves īstenību, romantizējot un tuvinot literāro varoni kaut kādam sirdsšķīštības ideāltipam. Ivars Lu-Juhansons ir reālists, kas ar savu rakstnieka darbu vēlējies atklāt šo nabadzīgo kalpu, jaunsaimnieku un neizglītoto jauniešu dzīvi tā, lai citi redzētu, izprastu un darītu kas darāms netaisnības novēršanai. Tā rakstīdams autors nav vēlējies pasludināt savus ļaudis par kaut kādiem "eņģeļiem".

Neskatoties uz to (vai arī - tieši tāpēc) romāna dominējošā rakstura īpašība ir pietāte, ar kādu Lu-Juhansons notēlojis savu tēvu, lasīt un rakstīt nepratēju. No romāna lappusēm plūst siltums un mīlestība. Šis vīrs jau gados (jaunsaimniecību iepērkot viņam ir jau turpat piecdesmit) nokļūst vesela mudžekļa birokratisku darījumu priekšā. Un viss, kam sakars ar rakstīto vārdu, viņam izliekas kā draudīgs mākonis, no kuŗa viņš vislabāk turētos sāņis, jo nespēj to izprast. Viņš dzīvo it kā pie robežas, aiz kuŗas sākas sveša pasaule, no kuŗas viņš ir atkarīgs un kuŗa, savukārt, neizprot viņu, nespēdama nokāpt atpakaļ analfabēta īpatnējā pasaulē - bez rakstītā vārda. Tā ir dilemma, kas nepazūd no pasaules, vienīgi pieņem jaunus veidus. Šī neredzamā robēža ir visur, arī mēs esam stāvējuši pie tās: ar mūsu latvisko kultūru un dzīves ziņu pie citu tautu sliekšņa; ar mūsu, ārpus Latvijas dzīvojošo, nespēju iejusties Latvijā dzīvojošo domās, vēlmēs un ikdienas problēmās. Tā ir tā pati robežas dilemma, tikai citā laikā, citā zemē un apstākļos.

Lu-Juhansons tēlo jaunsaimnieku sabiedrību kā individuālisma apsēstu, noraidošu pret jebkuŗu sadarbības formu. Ik rītus pa putekļaino ceļu uz pienotavu aizgrab desmitiem jaunsaimnieku ratu - ar pāris piena kannām vai pat vēl mazāk vezumā. Aina recenzijas autoram liekas ārkārtīgi pazīstama: Latvijas laukos īsi pirms gadsimta vidus kustējās neskaitāmi daudz pastāvīgi lūztošu lauksaimniecības mašīnu, bet, protams, katram bija sava. Lai arī kāds draņķis, bet sava. Arī par to nav ko smieties (Lu-Juhansons arī neņirgājas): atkarība no muižas, tās varai krītot, bija likusi pendelim sviesties augstu uz otras galējības pusi.

Cilvēks bez vārda jeb Analfabēts ir pirmais romāns astoņu autobiografisku romānu ciklā, kuŗus rakstnieks laidis klajā no 1951. līdz 1960. gadam, Tas nekādā ziņā nav "sociālistiski reālistisks" romāns, par kādu tas nodēvēts kādā recenzijā, turklāt lietojot nepareizo "sociālā reālisma" terminu (Laiks, 25.9.1971.). Ja jau nu par varītēm jālieto šī "padomju terminoloģija", tad romāns Cilvēks bez vārda ir samērā tipisks kritizētāja reālisma tipa prozas darbs (turklāt grūti saskatīt šajā terminā kaut ko nepareizu, tādi romāni ir). Par tā tulkošanu un publicēšanu latviešu valodā jāpriecājas. Taču tūdaļ jāpiebilst, ka tas ir zviedru literātūras vakardienas romāns, pie kam ne tikai šīs literātūras vispārējās panorāmas ietvaros, bet arī Lu-Johansona paša rakstnieka darba perspektīvā. Tā publicējums noder lasāmvielai un pagātnes vainu apglāstīšanai, bet tajā būs grūti atrast kaut ko ierosinošu, kaut ko ar nozīmi mūsu tulkotās literātūras šodienīguma bagātināšanai. Jājautā, kāpēc mēs tik ļoti vēlamies "kavēties atmiņās" - it kā aktīvajai šodienai mūs vairs nevajadzētu un mēs paši arī to nevēlētos.

 

Gunars Irbe