JG91 Voldemāra Avena gleznu izstāde Ņujorkā

AVENS:

.... viss mainās. Debesis, koki, ūdeņi, arī cilvēki, līdz ar grumbām pierē un vaigā, mainās. Arī glezniecība mainās. Arī ota slīd citādi, ja dreb roka. Arī domas klejo pa jaunām ielām. Sastingt kādā ierastā formā būtu vieglāk. Justies kā iemītās čībās. Mazāk trokšņa, visi pazīst. Tikai grūti saskatīt mākslu. Vairāk tā kā amatniecība nāk prātā.

Strādāju laikam ciklos. Viens priekšmetīgāks, otrs abstraktāks mudžeklis. Varbūt tā tāda spirālveidīga uz augšu tiekšanās, bet varbūt krišana?... Grūtāka ir izšķiršanās pāreju periodos. Jāsēd kā sunim starp divām desām. Tādās reizēs – jānogaida.

A, re! Tur jau viņas nāk. Sarkanas durvis izgāztās eņģēs. Priecīgs iedīglis, ap ko var sākt darboties. Varbūt Niklāvam Strunkem taisnība: jāgaida kamēr Svētais Gars ienāk istabā...

1972. gada pavasarī Ņujorkā notika Voldemāra Avena gleznu izstāde, kas skatītājus pārsteidza ar pēkšņo ievirzes un stila maiņu. Kaut arī Avena draugiem un dažiem mākslas cienītājiem šī maina nebija vairs nekāds noslēpums, tomēr izstādē tā bija viela plašākām pārrunām. Ar mākslas kritiķes Eleonoras Šturmas gādību mākslinieku vērtējumi pierakstīti. No redakcijai piesūtītā materiāla šeit ievietojam virkni interesantāko vērtējumu brīvā sakārtojumā.

g.a.

Jānis Annus (mākslas galerijas īpašnieks): Varu būt gandarīts, ka Spectrum 5 Workshop telpās Ņujorkas lielcentrā runā un aicina latvjus Voldemāra Avena radošā māksla – spēcīgi un vērienīgi.

Erasts Šveics: Iepriecina lielā vienkāršība un viengabalainība izstādes sastādīšanā. Gleznās dominē toņu skanīgums, kas iezīmējās nosvērtās un delikātās toņu attieksmēs. Darbos valda izteikta noskaņa.

Augusts Annus: Avena credo, manuprāt, ir – aicināt mākslas mīļotājus pie gleznas kā kādas atklāsmes latvju folklorā un tas ir laikmetīgi – īsts pienesums latvju radošā mākslā. Viņa gleznās irreālais nonāk tuvsakarā ar reālo un līdz ar to aicina un ievada mūs kādā pārlaicīgā gaisotnē.

Ilmārs Rumpēters: Viņa jaunāko darbu klāstu varēja skatīt ar dalītām jūtām. No agrāk redzētajām puķu un kluso dabu studijām vairs nebija redzams nekas. Izstādes darbus varētu nosaukt par Avena durvju ciklu... Daudzām gleznām ir tīri simboliska pieeja. Reizēm tajās varēja saskatīt kaut ko latviski ornamentālu, bet reizēm arī kaut ko no Marka Rozko (Rothko) transparentajām, plūdinātajām svītrām.

Aija Meistare: Skatoties dziļāk, viņa gleznas pieņem stipri psīcholoģisku kvalitāti. Viņa temats bieži ir durvis un logi, kas dažreiz atveŗas aicinoši, laižot iekšā gaismu, vai arī tie atraida kā cietuma vārti.

Ausma Matcate: Izbaudīju pašu izstādi un vienas kopējas domas risinājumu – sētas, vārtus, kas radīja ieslēgtu sajūtu, it kā tie būtu šķēršļi pret kuŗiem mēs atduŗamies, kas liedz mums sasniegt to, ko gribam. Zilie laukumi – tie radīja sajūtu, ka kaut kur ir izeja, kaut gan tāla, nenoteikta. Izstādē skatoties, nejutu vēlēšanos katru darbu pēc kārtas analizēt kā atsevišķu gleznu, bet gan izjust visu kopumu kā vienu vienību.

Anna Annus-Hagēna: Avens liek man domāt par renesanses cilvēku, jo arī Avens ir gleznotājs, architekts un dzejnieks.

Alfreds Krūkliņš: Autors aizmirsis katras radīšanas grūtības – nav pagleznojumu, nav pārgleznojumu. Faktūra tapusi gaisīga un caurspīdīga. Palikdams pamatā priekšmetīgs (ar maz izņēmumiem), gleznotājs pielieto jaunus – tautas celtniecības motīvus. Ne lai rādītu tos savā struktūrā un realitātē, bet kā simbolus un lietotu tos kā līdzekļus tīram krāsu priekam. Architekts-mākslinieks Korbisjē (Le Corbusier) saka, ka „māksla ir uzdrīkstēšanās”. Avens ir uzdrīkstējies.

Fridrichs Milts: Vislabāk patīk tie vienkāršotie (darbi), – vecajos darbos drusku mētājās starp reālo un abstrakto, bet tagad turas labāk kopā. Daži darbi varbūt bija drusku sasteigti. Salīdzinot ar vecajiem (darbiem) viengabalaināks. Interesantāks nekā agrāk... Daža lieta varbūt atkārtojas, bet tas jau gadās.

Anna Annus-Hagena: Avena gleznās es jaušu apslēptas latvju dvēseles ilgas un tās rosina – uz pārdomām un paša sevis apzināšanos.

Fridrichs Milts: Tas ar to Latvijas karogu likās varbūt drusku uzbāzīgs ar savu lielo simbolismu – arī vairāk grafisks nekā glezniecisks.

Augusts Annus: Viņa gleznu interpretējumā es vēroju (Avenu) kā domātāju, kas gleznu veido ne tikvien kā glezniecisku fainomēnu, bet dod tai sākotnēji konstruktīvi racionālu un arī dziļi etnisku vadmotīvu, jau gleznu nosaukumos dodams tām kādu intimu ieskaņu. Minēšu tikai dažus: „Tā kā zeme krusta ēnā”, „Tā kā žogs”, „Tā kā Rucava”...

Sigurds Vīdzirkste izteicās ar „pasaules dzejnieka” (?) vārdiem brīvā atstāstījumā: „... satriecoši notikumi mūs padarījuši aklus, lielgabali un pārmērīgi skaļas mūzikas skaņas kurlus, tā ka reizēm mēs vairs nespējam ne uztvert nianses, ne sadzirdēt sirdspukstus un zaudējam vajadzību meklēt to garīgo sīkdaļu, kas ir mākslas dzīvie audi... Avena vienkāršajās gleznās, viņu vienkāršībā un skaidrībā raugoties, šī garīgā sīkdaļa, „šī spirituālā detaļa”, no kā sastāv mākslas dzīvie audi, tiešām parādījās.

Daina Dagnija: Laba skate, labas bildes, labas krāsas, labi vārti, labas durvis, labi raksti, labi vārdi.

Jānis Annus: Avens šinī savā gleznu ciklā ir suvereni īpats un sava ceļa gājējs. Tas ir jaunrades ceļš.