Laima Kalniņa
KAĶA ĶEPA
Jāņa Gorsvāna viņetes
Tā, kas ir
miegam māsa, staigā šādos rītos. Miklos, mitros pavasara rītos. No pelēkās
miglas sniedzas zaļās dienvidu zemes augu lapas. Ir tikai tie un bieza,
silta migla. Kā iesākumā, kā pašā sākumā, kad iznira zeme no pirmatnējās
miglas; silto jūŗu krastos pamodās aklā, zaļā dzīvība, un tai blakus jau
gaidot krastā nosēdās Tā, kas ir miegam māsa.
Nu atkal šodien viņas klusie soļi izstaigās telpas tumšās, mīkstās nomirējas kurpītēs. Visu dienu man tā sekos, pati mēma, akla, kurla, pelēkām miglas rokām sniedzoties pēc manām acīm, ausīm, mēles - atdod man, atdod man, dod, dod, man vajag dzīvības, es gribu dzīvību, zaļu, dzīvu dzīvību.
Pa rasoto zāli uz mājām no nakts nākot, tek mans baltais runčuks, Viens pats kā nomaldījusies balta dvēselīte zaļajā klusumā. „Nav, nav,” raud runcītis un laiza sabristās, slapjās ķepas, uz virtuves kāpnēm sēdēdams.
Paveŗu durvis viņam: „Nāc iekšā, Baltumiņ!”
„Nav, nav,” tas žēlojas un raud vēl aizvien, „Nav labi, es tev saku, nav labi šādi rīti. Nav labi tie ne kaķiem, ne cilvēku sievietēm. Tu jau pati arī zini, ka šādos rītos staigā Tā, kas ir miegam māsa. Tu atminies, es zinu, ka tu atminies tos rītus, tos miglainos rītus, kad silto jūŗu krastos tinās šāda silta, bieza migla. Milzīgās papardes sniedza zaļās rokas siltajai jūrai, kas vēl nevēla viļņus, jo vējš un saule vēl nebija pamodušies, bet viņa jau bija nomodā, klusa, mēma tā gaidīja pie zaļajām papardēm, vienmēr gaidīja - jau no paša sākuma - tā gaidīja tevi un mani.”
„Nāc, ieloc pieniņu,” es saku kaķim un noglāstu tā mazo galvu, kas visa mitra, miglā saslapusi. „Un nerunā muļķības.”
Tas brīdi stāv, labsajūtā iestindzis, rožaino purniņu pret mani pacēlis un acis aizvēris. Rīklē pret paša gribu tam mostas omulības murrājums. Tad paklausīgi pieiet pie bļodiņas, saloka ķepas pieklājīgāk kā japānītis un uzsāk savu svinīgo piena lakšanas ceremoniju.
Es skatos - divi mazi, brūngani pelēcīgi naktstauriņi virtuvē uz sienas. No nakts, no āra nākot, tie atmaldījušies šeit rītā, telpā. Spārniņi abiem, varbūt, saslapuši mitrajā, miglainajā pasaulē. Man kļūst vēl skumjāk, uz tiem raugoties. Vai nav visas mīlestības tik kā divu tauriņu rotaļa? Tūkstošiem briesmu apdraudētas, kā viss šinī pasaulē, kā pati dzīvība?
Pavasaris - kad mostas zaļās dzīvības sulas, kad mirst visvairāk ļaužu. Kā slimnieks dziļo nakti viens pārcietis, tas, gaismai, ko gaidīja, austot, izdveš pēdējo nopūtu, ko paņem Tā, kas miegam māsa.
Vecmāmiņa mira maijā. Gaŗu ziemu gaidīja vasaru, saulīti, stāstīja vasaras un saules stāstus mazmazmeitiņai un nomira maigā maija pirmajā dienā. Apklusa labā balss, pazuda mums tik daudzi vasaras un saules stāsti uz visiem laikiem.
No slimnīcas pavasaŗa naktī mājup nākot, es pacēlu acis pret zvaigžņotajām debesīm un, uz tālajām pasaulēm raugoties, vienu mirkli tik, vienu īsu, īsu mirklīti, man šķita, sapratu un zināju visu dzīvību un nāvi, pasauli un aizpasauli, mūžību un aizmūžu, un to pārpasaulīgo sniegšanos, kas ir cilvēka gars. Tad redzējums pazuda, tik likās - pavasaŗa pirmā zibens zibšņa brīdi bija žilbinājusi kā ar citas saules gaismu.
„Nē, nē,” raud runčuks. „Neskrien nu atkal prom no virtuves. Tu zini, es negribu palikt viens šādos rītos, Man negaršo pieniņš, kad tu aizskrien no virtuves. Mani baida Tā, kas ir miegam māsa, kā baidīja toreiz, kad miglainajos, tālajos rītos, tajos pavisam tālajos rītos, no silto jūŗu dzelmes krastā zem zaļajām papardēm izrāpās briesmīgie zauri. Kad tu un es vēl bijām noslēpušies kaut kur zaļganās, mīkstās jūras dūņās, jo toreiz, kad miklā zeme drebēja no smago zauru soļiem, nebija labi parādīties pasaulē ne kaķiem, ne cilvēku sievietēm. Nobijušies tad mēs, maziņi, noslēpušies, klausījāmies zemes drebēšanu zem zauru soļiem un jutām un zinājām, ka tiem seko Tā, kas ir miegam māsa. Un brontozauri un dinozauri trīcināja zemi ar saviem soļiem nezinot, ka tiem līdzi jau skan švīkstoši, tumši, klusi solīši, ko sper Tā, kas ir miegam māsa. Un zauri šūpoja savas smieklīgi mazās galviņas čūskaini gaŗajos kaklos, un viņu mazsmadzeņainajās galviņās neviena doma tiem nepastāstīja, ka miglainajā krastā zem zaļajām papardēm sēž un viņus gaida Tā, kas ir miegam māsa.”
„Šodien,” saku kaķim, „man nebūs laika taviem stāstiem, jo iešu pie Mildredas.”
„Atkal nepareizi, pavisam nepareizi,” vaimanā kaķis. „Tu nebūsi mājās turpat vai pusdienu. Agrāk, toreiz kad pazuda zauri, un tu un es – mēs - iedrošinājāmies pieņemt savu tagadējo kaķa un cilvēku sievietes veidu un dzīvojām labā, ērtā un sausā alā, tu tā nedarīji. Mildreda toreiz sēdēja uz lāčādas dūmainās alas stūrī, un tev nevajadzēja skriet nez kur pasaultālu, kad gribēji, lai viņa tev ieskā galvu. Gudrā reģe mums bija vienmēr pie rokas ar savu padomu, un es pats jutos tik drošs, kad redzēju, cik gudri viņa tevi mācīja, no alas aizvilināt To, kas ir miegam māsa.
Ragana Mildreda bija tā, kas pamanīja viņu noslēpušos čūskas mānīgajā izskatā. Redzīgās, vecās acis saskatīja čūskas mazās plakanās galviņas līdzību ar zauru mazsmadzeņainajiem pauriem, un kā tie, līdzīgi viltīgās čūskas galvai, šūpojās smieklīgi gaŗajos kaklos. Un Mildreda zināja, tūlīt zināja, ka čūska kalpo Tai, kas ir miegam māsa, kas bija sēdējusi silto jūŗu krastā un ganījusi savus zauru barus zem milzīgajām, zaļajām papardēm. Un tu paklausīgi nesi rāmās, piejaucētās brieža mātes piena lāsi nededzināta māla lauskā prom no alas un atstāji to zem zaļajām papardēm, kas arī bija kļuvušas maziņas un pārveidojušās, un kur piena lāsi atrada negantā čūska un mielojās ar to un nenāca uz mūsu ērto un patīkamo alu, kur pie ugunskura gulēju es - mīlīgs meža kaķu kaķēniņš - skatījos pa šauro spraugu alas griestos, kur dūmi kāpa zvaigžņotās pavasara nakts debesīs, omulīgi murrāju un jutos drošs, pavisam drošs, jo redzēju, cik veikli gudrās Mildredas māksla bija aizmānījusi no mūsu sausās, labās alas To, kas ir miegam māsa.”
„Tagad,” saku kaķim, „Mildredas māksla arī noder, lai aizbaidītu no mūsu alas vienu otru šmaugāku čūskiņu, kas manīta lokāmies pie lielā, papardēm apaudzētā, akmens mūsu alas priekšā un tur gozējamies saulītē. Mildreda, pa maniem matiem jaucoties, tos sakārto veidā, kas ir tīkams Tam, kas ir mans vīrs, un viņš tad čūskiņām saka, lai iet mājās un nelokās mūsu nama priekšā.”
„Man nepatīk Tas, kas ir tavs vīrs,” nekaunīgais kaķis atcērt. „Viņš To, kas ir miegam māsa, nemaz nepazīst un tomēr lielās. Toreiz, kad dzīvojām ērtajā un patīkamajā alā, viņš katrreiz, no medībām mājās pārnācis, taisīja tik briesmīgi negantu troksni. Sametuši medījumu kaudzē, viņš un bariņš citu tādu pašu mežoņu līdzenajā laukumā pie alas ieejas lēkādami riņķoja ap medījumu un auroja. Viens, vecākais no tiem, bija pārvilcis meža vērša ādu dobam koka bluķim un, to dauzīdams, sauca dziesmas vārdus, ko, ar dūrēm krūtis sizdami, atkārtoja viss bars. Zeme drebēja, viņiem dejā lēkājot, dobji skanēja bungas un alu vīru platās krūtis. Es briesmīgi uztraucos, jo skaņa man atgādināja zauru soļu troksni, kad tie, no siltajām jūŗām nākot, izkāpa miklajā krastā. Manas jūtīgās, baltās ūsiņas drebēja no uztraukuma, un es apsedzu ausis ar ķepām, lai nedzirdētu nelāgo troksni, un, mazs un nobījies, ielīdu alas vistālākajā stūrī, kur uz mīkstas lāčādas sēdēja gudrā, redzīgā Mildreda. Bet alu vīri tik bļaustījās un lielījās un sauca, ka viņi ir stipri un vareni un nokāvuši mežonīgos zvērus, visus mežonīgos zvērus un uzvarējuši To, kas ir miegam māsa, kas stājusies tiem ceļā liela kā zaura pūķa izskatā, un ka tā bijusi briesmīga un šņākdama šaudījusi savu plakano galvu čūskaini gaŗajā kaklā tik ātri, ka licies, ka negantniecei ir trejdeviņas galvas, bet viņi to nokāvuši un nu nevienam vairs neesot jābaidās no Tās, kas ir miegam māsa.”
Es skatos uz mazajiem, pelēkajiem naktstauriņiem pie sienas, kas iemaldījušies manā virtuvē no miglainā, mitrā āra, tik nelabā tiem, kam maigi spārniņi. Man žēl viņu, kas ir sapņainas, zvaigžņotas pavasara nakts radījumi, ka tos atradusi pelēkā rīta cietā gaisma. Vai tā nesīs nāvi viegli spārnotajiem?
Es atceros senu ķīniešu teiku par nāvi un tauriņu:
Tad tārpiņš kļuvis lēnāks un lēnāks. Licies, ka kāda mulsinoša doma nodarbina tā kāpura prātu, kā kādu nepazīstamu, vēl neietu ceļu tam rādot. Norūpējušies citi kāpuri vērojuši to pagriežamies prom no leknām, zaļām lapām un uzmeklējam vientuļas, klusas vietas. Kāpuri ļoti bēdājušies par savu nabaga biedru, kas bija kļuvis tik grūtsirdīgs un skumji vērpa viens pats savu domu kā nebeidzamu zīda pavedienu. Viņi mēģinājuši to izklaidēt, iekārdināt ar vismaigākajām, nule tik izplaukušām, mīkleņkoka lapām. Viss bijis velti. Kāpuram nekārojās vairs sulīgo, trekno lapu. Arvien vairāk viņš norobežojās no tiem, tinoties pats savās domās kā smalki vērptā zīda diegā. Tak kāpuri negribēja pamest savu slimo biedru un katru dienu sapulcējušies pie tā. Arī tad vēl, kad viņš tiem vairs neatbildēja, bet bija jau pārvērties gandrīz vai nekustīgai, mēmai kūniņai līdzīgā butē. Un tad kādu rītu, kad tie to apmeklējuši, - tad kādu rītu viņu drauga vairs nebija. Maigi kāpuri noglaudīja savām daudzajām kājiņām kūniņas čaulu, kur rēgojās neglītais, melnais caurums. Un tas bija viss, tie skumji sacīja, kas palicis no viņu drauga. Bēdīgi tie devās atpakaļ pie mīkleņkoka zaļajām lapām, grūtsirdīgi noliektās galvas nepaceļot augšup, kur saulē uz viegliem spārniem šūpojās, laimē apreibis, jauns tauriņš.
Bet kaķis vēl aizvien lūdzas un raud:
„Lūdzu, neej prom, lūdzu, neej prom! Pastāvi man blakus, kamēr es palokos pieniņu, citādi man brokastis negaršo.”
„Kaķi,” es stingri tam saku, „tā nevar padoties vājībām. Vai tikai tu neesi saticies un iespaidojies no visu kaķu Siāmas brīnuma - skaistās un neurotiskās kaķenes Frīnes, kas dzīvo Pejtona Parkā, kur ar savām neurozēm pārveido visu apkārtni tik ļoti, ka - kā mana draudzene Zinta stāsta - visas vāveres Pejtona Parkā tagad ņaudot nelabā Siāmas kaķa balsī?”
„Pē, Frīne!” nicīgi nošķaudās kaķis.
Norūpējusies pataustu viņa mazās, baltās ausis, vai nav siltākas kā parasti, „Paklausies, tu taču nebūsi saaukstējies, ka tā šķaudi, ko? Es negribu piedzīvot atkal tādas pašas nepatikšanas, kādas mums bija nule šoziem, kad tu, ar basām kājām pa sniegu skraidīdams, biji iedzīvojies iesnās, kas izvērtās par negantu plaušu karsoni, un mums bija jābrauc pie labā lopu ārsta Brauna kunga, kas skatījās uz mani ar savām lielām, brūnām, maigām acīm un, pārmetoši galvu šūpodams, it kā tava slimība būtu mana vaina, skumji sacīja: „Nabaga zvēriņš ir ļoti bīstami slims.” Tu zini, runci, ka mēs vairs nevaram atļauties tādus ārsta rēķinus kā pēdējo, kas pienāca no labā un laipnā lopu ārsta Brauna kunga, citādi Tas, kas ir mans vīrs, var nopietni noskaisties un aiziet uz citu alu pie citas cilvēku sievietes un pie cita, veselīgāka kaķa. Un, ko tu domā, mēs abi darīsim, ja viņš sāks medījumu nest uz citām mājām un vakarā kavēties pie cita ugunskura uz citas alas lāčādas?”
„Nerunā tik gari,” atņurd runcis. „Tik pastāvi man blakus, kamēr paēdu brokastis.”
Nu sāku piktoties arī es: „Paklausies, Baltumiņ, tu aizmirsti, ka esmu šīs mājas valdniece un kundze.”
„Labāk jau neesi vis valdniece un kundze,” kaķis vīzīgi aizrāda. „Tev jau vēl vajadzētu atminēties, cik nelāga mums abiem izgāja tur tālajā Ēģiptē, kad tu arī gribēji būt valdniece un kundze, cēlā Kleopatra.”
Neomulīgi sakustos - Kleopatra? Nez' vai tas nekaunīgais kaķis prot angliski lasīt, vai ne? Taisni vakardienas avīzē bija rakstiņš par Kleopatru, cik necila izskatā viņa patiesībā bijusi. Un piedevām bija arī kādas ekspedīcijas atraktas naudas zīmes attēls, kur iekaltais atveids - vecas sievas atveids ar tādu diezgan pagaru degunu, tīri vai tā kā dubultžodu un matiem visiem samezglotiem mazā, smieklīgā pudurītī - esot noskaidrots attēlojam slaveno Kleopatru. Es redzēju, ka kaķis vakar vakarā gulēja uz avīzes, kājiņas pieklājīgi zem sevis salocījis, kā viņš labprāt to mīl darīt. Bet - vai Baltumiņš tik gul un snauduļo uz avīzēm, vai arī tās pārlasa? Neesmu īsti droša. Bažīgi uzmetu viņam skatu. Mati man nav plāni, un nenēsāju tos arī tādā smieklīgā, mazā mezgliņā kā tā vecā tante. Pataustu sev pazodi. Nē, ko tas bezkaunīgais kaķis iedomājas - ne kādas zīmes no dubultzoda. Jā, nu, deguns gan man nav no mazajiem, bet tas taču vēl nenozīmē... Un bez tam vēsturnieki var arī kļūdīties. Nezin, kas tā tāda par sievieti, kuras attēls naudiņā saglabājies.
Kaķis, mīlīgo, rožaino purniņu pret mani pagriezis, skatās, uz mani tik nevainīgu skatienu, ka tiešām nespēju iedomāties, ka šis jaukais radījums jel kad varētu tīši dzelt vārdiem, vai sist tauriņam ar ķepu, vai kost mazai pelītei. Nē, lai ko domāju kādreiz par citu laužu kaķiem, manam kaķītim viltība vai nelietība nelīp ne pie vienas no viņa tīrā, baltā kažoka spalviņām.
„Toreiz,” maigi murrā mans baltais runcītis, „mums klājās ļoti labi. Mildreda tad bija jauna, izdarīga verdzene. Veiklām, brūnām rokām tā rūpējās un gādāja cauru dienu par mums abiem. Glīti viņa iekrokoja tavu smalko linu tērpu platās piedurknes, uzmanīgi vakarā izsukāja tavu kuplo lieko matu rotu, lai nākošā rītā tu atkal to vari likt galvā greznojoties. Lēzenos trauciņos viņa tev pasniedza vaigu un acu plakstiņu krāsu un tad turēja gludo, mirdzošo bronzas spogulīti, kamēr tu izskaistināji seju ar košajām krāsām. Man viņa vienmēr nospodrināja, zaļiem dārgakmeņiem greznoto, zelta čūskveidīgo kakla rotu, un tad, saglaudusi manu kažoku tā, ka tas mirdzēja un laistījās krāšņāk par smaragdiem un dzelteno cēlmetallu, pati atkāpās un, rokas sasizdama, izteica apbrīnu par manu lielisko melnā runča skaistumu, kā nākas, ar dārgakmeņiem un zeltu izdaiļotu.”
„Melno runča skaistumu?” izbrīnējusies pārprasu.
„Protams,” atcērt Baltumiņš. „Toreiz biju melns. Kas tad tur tik traki tev ko brīnīties? Tādu nieku kā krāsu taču var mainīt itin viegli! Galvenais, ka man bija tā pati runča dvēsele, kas tagad, ar visām pareizām runča izjūtām kā tagad. Tas, kas ir tavs vīrs, gan toreiz nebija tavs vīrs, bet saucās Marts Antonijs un - palaikam mēdza aizbraukt no pasaules centra, kur dzīvojām mēs, uz kādu mazpilsētiņu, ko laikam sauca par Romu vai Rēmulu, vai ka tamlīdzīgi. Jā, toreiz mēs dzīvojām ļoti, ļoti labi. Tā, kas ir miegam māsa, arī bija pavisam un galīgi sakauta. Nekā, nekā viņa nevarēja padarīt varenajam, dievišķīgajam Ēģiptes kaķim un cēlajai cilvēku sievietei, valdniecei Kleopatrai. Par godu uzvarai pār To, kas ir miegam māsa, lielas, trīsstūrainas, piramidām līdzīgas celtnes greznoja mūsu zemi, kas atradās pašā vidū pasaulei. Un katrs bērns un kaķis zināja, ka mums abiem, tev un man, ir apsolīta mūžīga neiznīcība un dzīvošana un smalkais linu audums, kur aizmiegot mūs ievīstīs droši kā kūniņā, lai nekas ļauns mums guļot neatgadās, ir jau noausts un pacietīgi gaida uz mums.
Arī Marks Antonijs uzvedās ļoti pieklājīgi - neauroja, nelēkāja un, nedārdināja bungas, bet vienmēr ieradās pie mums ar skaistām dāvanām tev, un esmu drošs, viņš labprāt būtu uzdāvinājis mums arī savu mazpilsētiņu Romulu vai Remu, vai kā nu viņu tur sauca, ja tikai mēs abi būtu varējuši izdomāt, ko ar tik neparastu dāvanu iesākt. Bet mēs nelauzījām savas mazās, glītās galviņas ar tik muļķīgām domām, mēs tās nelauzījām vispār ne ar kādām muļķīgām domām, jo viss jau bija nokārtots ļoti, ļoti labi - Tā, kas ir miegam māsa, bija pavisam uzvarēta un ne kaķiem, ne cilvēku sievietēm nevajadzēja vairs ne bažīties, ne baiļoties par ko - tik priecīgi skaitīt dienas no vieniem Nīlas plūdiem līdz nākošajiem.”
Tak ievēroju, ka kaķis, kaut gan tēlo tik priecīgas un cerīgas ainas, pats visai iepriecināts nemaz neizrādās un pa brīžam pamet saīgušu, zaļgani īdzīgu skatu uz abiem naktstauriņiem pie sienas.
„Tiem tu, lūdzu, liec mieru,” es runcim aizrādu. „Un nedomā sniegties ar ķepu pēc viņu maigajiem spārniņiem.”
„Jā, jau jā,” tas apvainots un saerrojies atņurd. „Kur tad te tavā virtuvē vispār godīgs kaķis drīkst sniegties ar ķepu - uz skapīšiem kāpt nedrīkst, bļodiņās, kas uz galda, snaicīties nedrīkst, cāļu kaulus no brūnās turzas, kur tu samet ēdienu atliekas, ar nagiem ārā makšķerēt arī nedrīkst, un nu tu man vēl aizliedz ar ķepu sadot kā nākas nekrietnajiem naktstauriņiem.”
„Jā, ko tad tie tev nodarījuši?” pārsteigta prasu. „Kāpēc tauriņi nekrietni?”
„Neesmu pilnīgi drošs,” mazliet negribīgi runcis sāk stāstīt, „bet man tā vien liekas, ka taisni viens no viņiem bija tas, kas ar savu spārnu sagāza un izjauca mūsu labo kārtību Ēģiptē.
Tas notika tā - bija atkal kāda maiga un mikla, zvaigžņota nakts. Lielie plūdu ūdeņi bija jau nokritušies, atstājot zemi klātu ar leknām un audzelīgām Nīlas dūņām. Nīla pati bija atgriezusies savos ierastajos krastos un, liegi guldzēdama, tecēja gaŗām, nakts vējā viegli čabošajām, Ēģiptes niedrēm. Es biju pametis mūsu karalisko mājokli, kur, nevērojot vēlo nakts stundu, jūs abas ar Mildredu vēl bijāt nomodā. Eļļas lampiņas gaismā jūs pārcilājāt tavas rotas, zibinājāt savus baltos zobus smaidā un mirdzīgo bronzas spogulīti mazās, nemierīgās liesmas atstarojumā. Jūsu balsis cēlās un plaka kā Nīlas vilnīši nakts vēja šūpoti, un pa brīžam jūsu smiekli ieskanējās kā krāsainie akmentiņi no rotaļīgas plaukstas kastītē atpakaļ bērti. Es pats biju izlēmis tonakt nedaudz pamedīt upes krasta, kur, kā jau parasti pēc plūdiem, bija pamodusies un sakustējusies aklā, zaļā dzīvība un nu negantas sniegšanās pilna stiepa rokas pretī zvaigžņotajām debesīm un apaļajam, dzeltenajam mēnesim. Viss satraukta medīšanas prieka pilns es stāvēju krastmalā pie Ēģiptes niedrēm. Šķita, es uztveru nakts vēsmas nestās smaržas un skaņas ar visu augumu, ar visu savu runča būti no tīģeraini cietajām ūsiņam līdz pat pašam melnās, vingrās astes galiņam, kas bija balti iezīmēts, kā manu baltā kaķa nākotni jau norādot. Es jutos liels un varens - bezgala varens - kā tīģeris, kā melnais leopards. Es nebaidījos neviena, es būtu uzsācis cīņu ar visbriesmīgāko pretinieku. Jā, man šķiet, pat ja sirma, nikna Nīlas ūdensžurka būtu parādījusies, es nebītos uzsākt cīņu ar šo briesmoni. Vardes es sapļaukātu ar ķepām tik briesmīgi, ka tās gadiem ilgi neiedrošinātos vairs iekurkstēties. Klusiem varžu čukstiem tās tik stāstītu kā teiku, kā pasaciņu mazajām kurkuļu oliņām par briesmīgo nakti, kad mežonīgs ārdījās melnais, karaliskais Ēģiptes runcis.
Manās platajās kaķa nakts acīs atspoguļojās gan zaļie Nīlas krasti, gan tumšā dzelme, un drošs es pagriezu skatu pret dzelteno mēness ripu, kas šūpojās tuvu apvārsnim, tik tuvu, ka tā seju aizsniedza mūsu lielās Ēģiptes piramidas. Lepns es vēros uz tām, mūsu varenības lieciniecēm, kas nekustīgas, nemainīgas, bija celtas mūžībai, kad manu skatu aptumšoja visvienkāršākā, necilākā naktstauriņa spārni.
Un tad - es nezinu, kas īsti notika - bet kaut kā manā skatā saļodzījās piramidas, drupa un zuda, un naktstauriņa spārns bija daudzkārt spēcīgāks par tām un nobīdīja tās malā... Atvairīdamies es pacēlu ķepu, lai aizdzītu negantnieku, bet ko tas arī vairs varēja līdzēt, ja tam bija jau izdevies nekrietnais darbs - saļodzīt un iznīcināt mūžīgās piramidas manu acu skatā? Skumji noliektu galvu un nokārušos asti es vilkos mājup uz karaliskajām telpām, juzdams, ka nav vērts medīt, ka nekas nav vērts, ja galu galā izrādās, ka stiprāks par piramidām ir tauriņa spārns.”
„Un tauriņš?” prasu.
„Tauriņš?” atņurd runcis. „Tauriņš aizlidoja.”
„Tauriņš aizlidoja,” es sacīju todien mierinot. „Atceries, atceries stāstu par zīdtārpiņu. Tā jau ir tikai kūniņa, tukšā čaula, ko mēs redzam, meitiņ. Vecmāmiņas dvēselīte aizlidojusi brīva kā tauriņš.”
Un es atkal atceros to karsto, sutīgo pavasara dienu, to mazo meiteni ar gaišiem, kupliem matiem, no sejas atglauztiem, - baltās neļķes mazās rokās, apņēmīgi pacelto galvu, un to, ka mazā bija uzvilkusi vecmāmiņas šūto zilganpelēko zīda kleitiņu, no kuŗas jau sāka izaugt, cik gaŗas un taisnas izskatījās meitenes kājas, un cik stalti un taisni izslējusies viņa stāvēja, un cik sāpīga apņēmība bija viņas sejā, kad gāja atvadīties no mīļās vecvecmāmiņas.
Un es atceros, ka tobrīd zināju un jutu, ka man līdz grūtajā gājienā nerāpo neapzinīgs kāpuriņš, bet ka mirklī, kad mazā izvēlējās iet atvadīties no mirušās vecvecmāmiņas zinot, cik smags šis brīdis būs, no kūniņas izķepurojās jauns tauriņš un vēl no asarām spožām, jaunām acīm pavērās pasaulē. Un arī es pavēros pasaulē un redzēju skaļo, trokšņaino ielu pie bēru nama un ļaudis steidzamies savās ikdienas gaitās, un es domāju, cik smagas nastas dzīvē liek nest tiem, kam viegli spārniņi, un cik daudzkārt vienkāršākas un mierīgākas dienas ir gausajiem kāpuriem uz viņu leknajām, zaļajām lapām, un, raugoties meitenes sejā un baltajās neļķēs, es skaitīju klusu lūgsnu Tam, kas sarga meitenes, puķes un tauriņus.
„Pēc tā vakara,” stāsta kaķis, „nekas vairs nevedās pareizi. Arvien vairāk jūs visi sākāt pļāpāt par Marka Antonija dzimto mazpilsētu, it kā tā jel ar maz būtu nozīmīga. Arvien satrauktāk un bezjēdzīgāk jūs sākāt izrīkoties. Es skaidri redzēju, ka kaut kas jūs visus ir briesmīgi nobaidījis, un beidzot arī es apzinājos, ka tanī vakarā, kad biju izgājis medībās Nīlas krastā, ir noticis kaut kas pavisam briesmīgs un nelabojams. Tad savā gudrajā kaķa prātā visu īsti labi pārdomājot, es sapratu, ka laikam vaļā pasprukusi ir Tā, kas ir miegam māsa. Droši, spriedu es, šis nelabais radījums ir bijis iesprostots kādā apakšzemes ejā zem vienas no mūsu daudzajām piramidām un būtu tur arī palikusi uz diendienām, ja vien tik naktstauriņš nebūtu ar spārnu grūstījies. Nejēga, sagraujot piramidu, būs izlaidis To, kas miegam māsa, ārā pasaulē.
Un, protams, izrādījās, ka taisni tā arī noticis. Kādu dienu guļot paēnā karaliskajā dārzā, un ar vienu aci vērojot, kā pusdienas saulē no karstuma trīc tuksnešaini karstais un sausais gaiss, es pamanīju pa zemi viegli slīdam To, kas ir miegam māsa, mazas, rakstainas čūskas izskatā. Tā šaudīja savu plakano, neglīto galvu no vieniem sāniem uz otriem, kā ko meklējot, līdz pamanīja groziņu ar augļiem, ko tur bija pametusi Mildreda. Brīdi čūska vilcinājās, pie groziņa pieslīdējusi, tad, pamanījusi spraugu starp sakrautajiem augļiem, tā ierāpās un paslēpās groziņā. Ahā, putniņ, es domāju, nu tu būsi mums atkal rokā!' Mildreda gan zinās, ko ar tevi, palaidni, iesākt. Bet man pašam bija aizmirsies, ka arī gudrā Mildreda, ar jūsu nesvarīgām rūpītēm nogurdināta, bija kļuvusi pavisam neldzīga un neuzmanīga. Ātri dārzā izskrējusi, tā paķēra groziņu ar augļiem un, nemaz tam skatu neuzmetot, atkal aizsteidzās. Domāju un jutu, ka nav labi, ka karaliskajā mājoklī nokļūst, neviena nepamanīta, Tā kas ir miegam māsa. Piecēlos, izstaipījos, nožāvājos - laiks bija neganti karsts, un miegs man mācās virsū tik nejauki, it kā to man būtu uzsūtījusi Tā, kas pati ir miegam māsa - un devos noskaidrot, kas noticis ar augļu groziņu un čūsku. Man nācās izstaigāt viegliem kaķa soļiem neskaitāmas kolonnu zāles, līdz beidzot to atradu mazajā telpā, kur tik bieži tevi bija apmeklējis Marks Antonijs. Tu sēdēji vēl ar bronzas spogulīti rokā, košām krāsām nule izskaistinātu seju, visām savām rotām izdaiļojusies, tīrā, baltā vissmalkākā linu tērpā ietērpušies, un klausījies, ko tev stāstīja čūska, lēni starp augļiem groziņā šurpu turpu šūpojoties. „Nāc,” tā teica, „nāc! Es zinu ceļu, kas novedīs pie Marka Antonija. Nāc, es esmu miegs, es esmu miers. Es protu mierināt, es protu remdināt. Ne par ko tev, karaļmeita, nebūs jālauza tava mazā galviņa. Nedomā nekādas skumjas domas, nedomā nekā, tik nāc, nāc pie manis! Smalkā linautā kā kūniņā ievīstīta, tu varēsi sākt ceļu, kas tevi novedīs Marka Antonija rokās. Nāc, nāc, es zinu to ceļu, to taku, nebīsties, nevairies, nāc, nāc pie manis!”
Kā rakstā šūpojās plakanā čūskas galviņa, kā fascinēta tu lūkojies tās smaragdzaļās, ļaunajās acīs, kur es skaidri saredzēju viltīgu izsmieklu, kas, laikam gan, bija apslēpts tavām acīm, kas tikai meklēja karaļmeitas izlutinātajām kājiņām viegli staigājamu ceļu.”
„Un Mildreda?” ieprasos, cerēdama, ka Mildreda ieradīsies laikus un paglābs Kleopatru no negantās čūskas.
Nožēlodams kaķis pašūpo galvu: „Diemžēl, diemžēl, Mildreda ieradās par vēlu. Tu jau biji sabrukusi nekustīga uz akmens pliena grīdas un uzvarētāja čūska lepni šūpojās pār tavu augumu, kas smalkajā linu tērpā ar kuplajām, krokotajām piedurknēm atgādināja mazu, vieglu, pie cietā klona pienaglotu, spārnotu būti. Izmisusi Mildreda pārmeta sev, ka tevi nežēlīgi nodevusi, augļu kurvītī čūsku atnesot. Nabaga Mildreda jau nezināja, ka patiesībā tā biji tu, kas biji viņu nodevusi. Tik par sevi domājot, tu biji sniegusies pēc vieglāk ejamā ceļa, tā liedzot arī viņai taku tālāk uz priekšu. Mirklī, kad pamanīju Mildredas brūnajās, labajās rokās, kas vienmēr bija gādājušas mūsu dzīvei nepieciešamo, mazo, dārgakmeņiem rotāto spalu, duncīti, arī es vairs nevarēju izturēt šīs šausmas, bet metos panikā bēgt no mūsu karaliskā mājokļa, kur savā uzvaras dejā pār jums abām kā salauztiem tauriņiem mazas, rakstainas čūskas izskatā šūpojās Tā, kās ir miegam māsa.
Bet, kur gan arī es, nabaga melnais, izlutinātais, karaliskais kaķis ar smago, zelta un zaļu smaragdu kakla rotu būtu varējis aizbēgt? Drīz vien jau, pārguris karstajā, nežēlīgajā Ēģiptes saulē, vadīju piekusušo kāju soļus uz klints bluķa paēnu, kur mani jau gaidīja, plakano, neglīto galvu šūpodama, Tā, kas ir miegam māsa. Viens, pamests un nelaimīgs, pats vienaldzīgi sniedzu ķepu tai, kas šņākdama locījās savā briesmīgajā uzvaras dejā, tik bagātīgu ražu vienā dienā ievākusi.”
„Jā, redzi,” kaķis pagriežas pret mani, „cik nelāgi notika tikai tamdēļ, ka tu biji aizmirsusi savu patieso identitāti un gribēji būt kundze un valdniece.”
„Man liekas,” pikta atcērtu runcim, „ka tu pats pašlaik pārdzīvo smagu identitātes krizi. Un nedomā, lūdzu, ka es tevi vadāšu pie kaķu psīchiatriem, kā Zinta vadāja to Siāmas brīnumu Frīni, lai beigās noskaidrotu, ka Frīne iedomājusies sevi par lutināmu mazbērniņu, kas barojams tikai ar mazbērniņu bundžu ēdieniem, čubināms un apkopjams.
Nabaga Zinta vairs Frīnes klātienē nedrīkstēja runāt ar savām trijām meitenēm, jo tas kaķeni briesmīgi uztrauca un padarīja greizsirdīgu, īkšķīšus sūkādamas, Trīnīte, Julcīte un Lulīte gaišmatainas, zilacainas, no Anneles grāmatas izkāpušas, stāvēja un vēroja, kā māmiņa ņemas ar to brīnumkaķi, kas izrādās vairāk kopjams kā mazbērniņi. Nedomā, lūdzu, runci, ka kas līdzīgs notiks mūsmājās. Tev būs pašam jātiek galā ar savām psīchozēm. Pār tavu kaķa identitāti - vai šīs dažādās - meža kaķu kaķēniņa, karaliski melnā runča - lomas tēlojot, tā tev nav mazliet pagaisuši? Jā, saki lūdzams, kā tu domā, kas tu pats īsti esi?”
„Es esmu,” žēli vēkš kaķis, „tavs labākais draugs,” un izstiepj ķepu pret mani tik ļoti cilvēciskā mājienā, ka pēkšņi sagrīļojas visa mūsu cilvēku dzīvojamā ēka.
„Zemestrīce,” iesaucos es izbailēs, „briesmīgāka kā tā, kad piramidas sagruva!” Un balstu ar vienu roku manas rožaini krāsotās virtuves sienu, kas liecas pavisam neticamā kūkumā, bet ar otru pieturu skapīti, kur traku, džinkstošu deju pasākuši trauki.
„Galvenais,” uzsaucu sienām un griestiem, statikas likumus atceroties, „turieties kopā, turieties kopā! Ja radīsies plaisa, viss būs pagalam.”
Lēni noplok zemestrīce. Mūsu cilvēku virtuve, gan saļodzījusies, tak, šķiet, vēl pastāvēs kādu laiciņu. „Tas nekas, tas nekas,” mierinu iesprāgušo krūzīti. „Cilvēku sirdis un tasītes, viegli ieplaisājušas, vēl stiprākas kā neskartas. Raksturīgā iezīmīte tev nebūt nekaitēs.”
Pati, vārga no izbīļa, noslīgstu uz krēsla un skatos, kā savu panācis - to, ka nepametu viņu vienu virtuvē - mierīgi pieniņu lok mans baltais runcītis. Tikai es vien esmu vainīga, sev pārmetu. Vajadzēja uzmanīties, vajadzēja uzmanīties. Ierejas atmiņa ar gudrā suņa Vilka balsi. Vai es neredzēju zīmes, neparedzēju brīnumus? Neizlasīju iepriekš jau nule notikušo Vilka uzticamajās acīs? Atkal īss atmiņas rējieniņš, „Ai, ai,” sev pārmezdama saku, „Kā gan tā var neievērot zīmes! Vai nelasīju grāmatā par brīnumiem? Par brīnumu, ko kā apgrauztu kaulu mežmalā pie zaļām papardēm vecam, skumīgam antropologam pasniedza laipns lapsas bērns, lai to iepriecētu? Jā, tā, lūk, iet, kad neievēro zīmes un brīnumus - barā pēkšņi sanākuši, tie var sagāzt visu cilvēces ēku.”
Atkal notrīc sienas, it kā otrreiz draudētu zemestrīce. No blakus telpas tuvojas stingri, skaņi soļi un uz virtuvi brokastīs nāk Tas, kas Ir mans vīrs, un līdzi viņam iebrāzmo aša, droša dzīvība. Izklaidē miglu, izdzenā mūsu miegainos pirmatnējo zauru barus, čūskiņas visas pašas aizmūk no virtuves pa logu un durvju šķirbiņām.
Pamostas saule un vējš, un krāsas un skaņas. Burbuļo kafija, cepjoties čurkst cūkgaļas šķēles, maizīte smaržo grauzdējoties, ieskanas spēcīga korāļa skaņas, un pasaule ienāk mūsu virtuvē ar radio rīta ziņām. Skaidras, zilas acis kā gaišas, neapmākušās debesis, veras smaidot manī: „Kā tu jūties?”
Un es atsmaidu pretī, jā, es jūtos labi, lai nerūpējas vīrs, jo mums abiem - viņam un man - vēl atmiņā, cik nesen es gulēju kā satīta balta kūniņa slimnīcas istabā un mana dvēselīte, vienmēr mazliet piedzīvojumu kāra un nepacietīga, sēdēja uz baltās gultas gala, kārtoja savus saņurcītos spārniņus un pārdomāja, vai tai maz vairs vērts kavēties ar šo garlaicīgo, nekustīgo būti, tik ļoti ēģiptiešu mūmijai līdzīgu, bet vai labāk neaizlidot vienai, brīvai kā tauriņam.
„Ko tu šodien darīsi?” prasa mans vīrs un smaida un es, viņa zilajās acīs raugoties, sev par pārsteigumu pamanu, ka zils ir silta krāsa, kas taču ir brīnums, jo definīcija saka, ka zilie toņi esot vēsi.
Un es domāju, cik labi, ka gudrajiem ārstiem izdevās noķert manu dēkaino dvēseli un neļaut tai aizbēgt kā tauriņam no balti ievīstītās kūniņas, ka nu man ir iedāvāta šodiena un vēl daudzas citas dienas. Un es domāju par vasaru un jūrmalu un vēju un sauli, un kā Ziemeļkarolainas jūrmalā viļņi dažreiz trako un rūc kā briesmīgi, pirmatnēji nezvēri, un manam vīram un man tīk vērot tos traucamies negantus pretī krastam kā uzbrūkot, kratām slapjas šļakatu krēpes, mums draudot, tad saplokam un aizlavāmies atpakaļ maziņiem kā kaķēniem, atpakaļ uz tumšo dzelmi, bet es, protams, nepasaku to visu savam vīram, es tikai smaidu un nevērīgi saku: „Šodien es iešu pie Mildredas un no rīta varbūt mazliet rakstīšu.”
Un mans vīrs smejas, jo viņu uzjautrina dažreiz Tas, ko rakstu, un tas, kādus vārdus dodu saviem jocīgajiem gara bērniem. „Kā tu sauksi,” viņš man prasa, „to ko šodien rakstīsi?”
Un es domāju par to, ka es gaidu vasaru, un ka tagad ir pavasaris un ka gudrais antropologs saka, ka cilvēks esot radies laikmetu ziemas posmā un esot ziemas radījums. Un es domāju par zauriem un kā viss pārveidojas un par aklās, zaļās dzīvības neprātīgo sniegšanos, un par zvaigžņotajām pavasara debesīm, un kā reiz, tanīs raugoties, man šķita, ka apjaužu, kaut arī tikai uz īsu, īsu brīdi, to sniegšanos, ko mēdz saukt par cilvēka dvēseli, un par pieklājīgo lapsēniņu, kas reiz kādam skumjam, nogurušam vīram laipnā mājienā pasniedza vecu, apgrauztu kaulu, un par mana kaķa izstiepto ķepu, un ka pastāvīga šinī pasaulē ir tikai mūžīgā maiņa un sniegšanās, un es saku: „Es saukšu to par 'Kaķa ķepu'.”
„Par ko tu rakstīsi 'Kaķa ķepā'?” smaidot mani tincina Tas, kas ir mans vīrs.
Es raugos viņa zilajās acīs kā zilās, saulainās vasaras debesīs, atceros, ka Ziemeļkarolainas jūrmalā reiz viļņi trakoja kā pirmatnēji nezvēri, un tā manai dēkainajai dvēselei iegribējās cīnīties ar negantajiem viļņiem, un ka toreiz. Tas, kas ir mans vīrs, tomēr uzvarēja To, kas ir miegam māsa, un izvilka mani malā kā nožēlojamu, slapju, pusnoslīkušu kaķēnu. Un es domāju, ka mēs visi varbūt vēl atceramies to jūras krastu, kuŗā pirmatnējās, siltās miglas aizsegā no dziļās dzelmes izkāpa un apmetās zaļa dzīvība. Un es domāju, ka dzīvība un Tā, kas ir miegam māsa, kalpo abas vienam un tam pašam mērķim; un apceru, ka mans kaķis ar savu izstiepto ķepu un antropologa Eiselija mežmalā satiktais, pieklājīgais lapsas bērns ar savu neglīto, bet lapsēnam tik vērtīgo kaulu jau iesniedzas mūsu cilvēku dzīves robežās, un ka laikam taču mums vēlēts sniegties tālāk par kaķiem un lapsām, un es atceros, cik tāls bija ceļš no zauru mazsmadzeņainajām galviņām līdz lieliskajām piramidām, un ka es tikai zinu vienu krastu - to, kur sākās ceļš, bet ka zaļš, viegli grīļīgs, dzīvu liānu vīts, tilts sniedzas tālāk siltajā miglā, un ka reiz zauri izkāpa kādā krastā, kur tos sagaidīja Tā, kas ir miegam māsa, un tad viņu pasākto ceļu turpināja kaķis un cilvēku sieviete; un es domāju, ka Tā, kas ir miegam māsa, gaida arī kaķi un mani, un ka tanī krastā tad mūsu pasākto ceļu turpinās savādāks radījums; un es domāju, ka patiesībā es taču neko nevaru zināt par to krastu un kas zaļajā, dzīvo vītņu tiltā šūposies pēc mums, bet, ka es varu tikai minēt no zīmēm, ko redzu ceļā, svešajam krastam tuvojoties.
Un es atminos vecmāmiņas saules un vasaras stāstus, kādu skumju, jaunu seju un baltu ziedu klēpi, es skatos labu, zilu acu siltajā skatā un atceroties to, ko vecmāmiņa sacīja, ka papardes ziedēšot brīnumaini vasaras vidū, paraustu plecus un smaidot Tam, kas ir mans vīrs, saku: „Es tiešām nezinu - varbūt tā būs mīlestība.”
