IDA KERKOVIUS

VAI LATVISKS PĀRSTEIGUMS

 

Latviešiem pasaulē gadās visādi pārsteigumi: patīkami un nepatīkami. Pie patīkamajiem pieder notikumi un parādības, kas mazliet aplāpa gaŗajos trimdas gados iedragāto latvieša pašapziņu (sak’, galu galā mēs neesam tik nevērtīgi...!). Tāds patīkams pārsteigums rodas, ja nopērk ieejas biļeti Štutgartes pilsētas galerijā (Kunstgebäude am Schlossplatz) un dodas pa kreisi cauri izstādes telpām: drīz vien mākslas cienītājs latvietis nonāk 7. telpā, un tur, gluži negaidot, – glezna „Rīga” (1968), spilgtos dzeltenos un sarkanos toņos gleznota, stipri abstrakts Rīgas siluets no Pārdaugavas puses.

Nepietiek ar šo gleznu vien: telpā karājas arī „Mēness lēkts virs Rīgas jūrmalas” (1938) – tumši zilas un violetas debesis un jūŗa, blāvi dzeltenas smiltis un ieapaļš oranžas krāsas mēness. Kopiespaids: ekspresionisms. Un gleznotāja? Ida Kerkovius (1879-1970), domājams baltvācu cilmes (vai kādu Rīgas pilsētas galvu nesauca Kerkovius?). No tā, ka Idai Kerkovius Štutgartes pilsētas galerijā veltīta vesela telpa, varētu secināt, ka viņa mirusi Štutgartē... „Pašportrets” (1932) rāda izlīdzinātu, rāmu sievietes seju, mati saņemti mezglā – kā mēs iedomājamies labu un cītīgu lauku saimnieci vai namamāti; aizmugurē dominē sūnu un zāles zaļuma krāsa: kādu to bieži redz uz Latgales podnieku traukiem. Mājīga seja un mājīgas krāsas.

Māksliniece acīmredzot sākumā cienījusi tumšas, atturīgas krāsas, tā arī gleznās „Zvejnieku būdas Līvzemes jūrmalā” (bez gada) un „Lielā poļu ainava” (1943); tāpat arī gleznā „Atklāsme” (1949) cilvēku tēli tik tikko atdalās no tumši brūnās un pelēkās aizmugures – miglaini tēli miglainā pasaulē. Turpretim dzīves pēdējos gados viņai krāsas kļuvušas dzīvas, spilgtas, vietām pat aukstas – tās redzamas augšā minētajā Rīgas gleznā un sienas segās „Ziedošs dārzs” (1960) un „Simfoniska kompozīcija” (1957). Trešā sienas sega „Augļu kompozīcija” (1932) turpretim ir atkal mierīga, ar siltām un tumši sarkanām, violetām un brūnām krāsām. Šī sega mazliet atgādina tās, kuŗas tagad var skatīt, apmeklējot Padomju Latvijas lietiskās mākslas izstādes: daudzas krāsu kombinācijas liekas tur redzētas; pazīstama arī liekas meklēšana pēc spēcīgu toņu niansēm un vēlēšanās radīt noapaļotu, acij draudzīgu mijiedirbi starp atsevišķajām krāsām. Vai zeme spēj ietekmēt mākslinieku, diktēt tam savu mākslu? Var jau būt...

Un pārsteigums? Tas rodas vienkārši tāpēc, ka kāds svešais (varbūt tomēr ne īsti svešais) gleznojis arī Latviju; vēl jo vairāk arī tāpēc, ka šis svešais pratis atklāt gleznotā priekšmeta niansi, kas mums liekas pazīstama, pierasta un mīļa.

OJR