13.

Šogad neievērota pagāja mākslas vēsturnieka Visvalža Peņģerota (1897-1938) 75. dzimšanas diena. Peņģerots daudz rakstīja par Latvijas mākslas dzīves aktuālitātēm, bieži būdams arī dažādo izdevumu redaktors. Viņš centās izgaismot lietu vēsturisko sakarību, nosodīja provinciālismu un izcēla „tīri” māksliniecisko. Anšlavs Eglītis kādā vēstulē P. raksturo kā „lielu ērmu”, kas visjaunākos māksliniekus vērtējis visai subjektīvi. Ieskatoties „Grāmatu Drauga” izdotajā Mākslas vēsturē, atrodam, ka, piemēram, par toreiz divdesmit-trīs gadīgo Ernu Geistauti P. cita starpā rakstījis šādi: „apveltīta lielām dabas dotām dāvanām un temperamentu, bet pārliekā steigā, kādā viņa darina savas gleznas (pustrešos mēnešos 21 darbu), liek šaubīties par viņas nodomu nopietnību”. Ko P. teiktu, ja būtu redzējis kāda ASV mākslas piederumu fabrikanta reklāmās publicēto akadēmiķa Liberta atklāsmi, ka viņš „Parīzes nakts” variantu uzglezno divas stundās? Chronoloģiski, cik liels ir bijis tempa pieaugums, redzam no fakta, ka Purvītis savai trešai izstādei Rīgā 1911. gadā divu gadu laikā sagleznojis tikai 131 jaunu darbu, resp. caurmērā 5-6 gleznas mēnesī.

 

14.

Peņģerota vārds Rīgas pēckaŗa izdevumos noklusēts. Jādomā, ka viņš ieskaitīts „nacionālšovinistos”. Jānis Grīns savās atmiņās atceras P. kā lietpratēju „atrast citu piemirstus tematus”. Nu pats gandrīz piemirsts.

 

15.

Peņģerots savā dzīves laikā savācis ievērojamu latviešu „primitīvās” mākslas kollekciju. Par latviešu 19. gs. „primitīvistiem”, galvenokārt portretistiem, nekas nav lasīts un cerības niecīgas, ka Rīga par šiem autodidaktiem arī ko publicēs, principā tas runātu pretim partijas kontrolētās daiļrades ražošanas metodikai.

 

16.

Varam jautāt, vai primitīvisms mūsu dienās vairs iespējams? Atceros, 1967. gadā Parīzes dekoratīvās mākslas muzejā skatīto Žana Dibufē (Jean Dubuffet) iekārtoto „l’Art Brut” izstādi. Viņš sava veida primitīvismu bija meklējis mežoņu, mazu bērnu un garīgi slimo autodidaktu darbos, cerēdams uzskatāmi parādīt antiklasiskās mākslas avotus. Izstādes kopiespaids bija monotons un nogurdinošs. Savā laikā mūsu populārākais „autodidakts-primitivists” Miķelis Pankoks arī tika izstādīts Parīzē.

 

17.

Īpatnēju latviešu tautas mākslas paveidu, ko varētu varbūt pieskaitīt Jāņa Krēsliņa, tā dēvētajam „svečturu kultūras” periodam, dokumentējis Aleksandrs Platbārzdis savā darbā Latvijas nauda. Kādos 20 attēlos redzam rotas lietas, kas izgatavotas no neatkarības laika Latvijas monētām. Visiecienītākās bijušas 5 latu „Mildiņas”. Šī perioda, resp. okupācijas un trimdas laika, etnografisko izstrādājumu apzināšana un krāšana vēl tikai aizsākta. Cerams, ka etnografi glābs no pazušanas sentimentālos „mazās Latvijas” nometņu laika tautiskos suvenīrus. Žēl, ka iespēju robežās Platbārzdis nav sniedzis tuvākas ziņas par saktiņu un karekļu veidotājiem. Nenoskaidrots paliek arī jautājums, vai šīs monētu rotas radās vispirms tautā vai zeltkaļu darbnīcās.

 

18.

Atskanējis ierosinājums Klīvlendas dziesmu svētkos sarīkot atsevišķus diletantu un rakstnieku cēlienus. Kaut tas tā arī notiktu! Mākslā diletants apzīmē nearodnieku, mākslas cienītāju, kam trūkst profesionālas nopietnības un pamatizglītības. ASV šādas nearodnieku izstādes ir ļoti populāras, tās jo bieži, pašiem neapzinoties, rīko arī latviešu organizācijas, tādējādi kuplinot savus sarīkojumu kalendārus. Tiem, kas vēlas mūsu kultūras un gara dzīvi proletārizēt, šādas nearodnieku izstādes vajadzētu rīkot arī mūsu dziesmu svētkos un kultūras dienās. Tās būtu tuvas un saprotamas daudziem apmeklētājiem, bet nevajadzētu tās sajaukt ar nopietnu mākslinieku-arodnieku darbiem kopējās skatēs, kā tas lieku reizi noticis atkal Vankuveras dziesmu svētkos.

 

19.

Īpatnējai tautas mākslas attīstībai saskarē ar moderno pasauli, varam izsekot Panamas „balto” Kūnas indiāņu molu rotājumos. Molas ir īpatni šūdinātas blūzes; sievietes, sākot kā jaunas meitenes, mācās šos apģērba gabalus izrotāt ar fantastiskiem rakstiem un zīmējumiem. Šķiet vēl nesen, indiānietes lietoja vienīgi abstrakti ornamentālus rakstus, cenšoties, līdzīgi kā latviešu jostu rakstā, ornamentu nekad neatkārtot – vienmēr veidot to jaunās variācijās. Bet rotājums ir strauji pārveidojies – pašreiz „molās” redzam ainas no ikdienas notikumiem, ticējumiem, kā arī reklāmās un žurnālos redzētu attēlu atveidojumus. Daudzējādā ziņā šie vēl primitīvos apstākļos dzīvojošie Klusā okeāna piekrastes indiāņi ar savu izsmalcināto spēju spontāni sintezēt jaunus iespaidus un formas var interesēt arī latviešu māksliniekus, īpaši domājot par sienas segām. Šādas problēmas savos darbos ir risinājuši Madernieks, Cīrulis, Heimrats u.c.

 

20.

Ulmaņa „vienotības” laikmetā brīvi atraisīts un organiski neiesaistīts mākslinieks kļuva nevēlams. Kad 1938. gadā pie Rakstu un Mākslas kameras, kas bija pakļauta sabiedrisko lietu ministram, nodibināja Latvijas tēlotāju mākslinieku biedrību, kuŗā iekļāva visas līdzšinējās mākslinieku biedrības, krieviem divus gadus vēlāk atlika tikai iecelt jaunu valdi – mākslinieku savienība bija jau noorganizēta. Žēl, ka ministrs Alfreds Bērziņš mākslas jautājumos nav bijis ieinteresēts, tā arī grāmatā Labie gadi par šo viņa vadībā nodoto mākslas aparātu atrodam 19 rindiņas. Neuzzinām arī, kādi tālāki plāni bija iecerēti latviešu mākslas centralizācijā. Piemēram, kā valdība domāja rīkoties ar māksliniekiem, kas nevēlējās iesaistīties šajā valsts kooperatīvā un pakļauties, Bērziņa vārdiem runājot, „stingrās kārtības un disciplīnas cienītāja” Jūlija Druvas uzraudzībai?

 

21.

Pašreiz latviešu māksliniekiem Latvijā ne tikai jābūt par biedriem mākslinieku savienībā, ja viņi vēlas izstādīties un iegūt valsts atvēlētos materiālus savai daiļradei, bet viņiem ir arī jāstrādā valdības uzraudzītās darbnīcās. Kas notiek, ja kādam neveicas strādāt pēc pastāvošā stila priekšrakstiem vai negribas izpildīt obligātos pasūtinājumus? Iespējams, ka tad viņam aptrūkst līdzekļu, lai samaksātu īri par „piešķirto” darbnīcu. Tādu „sociāli neizmantojamu” skunstnieku vienkārši izslēdz no Mākslinieku savienības. Vairums Rīgas kollēgas šādu atrisinājumu, varbūt, uzņem kā pašsaprotamu lietu. Lieki piezīmēt, ka „galma gleznotāji” dzīvojuši tā arī citos feodālisma periodos. Piemērs feodālā lorda un mākslinieka sadursmei ir krievu skulptora Ernsta Neizvestnija un toreizējā premjera Chruščova konfrontācija Manēžas namā, Maskavā, 1962. gadā. Ieraudzījis kādu abstraktu Neizvestnija bronzas skulptūru, Chruščovs gribējis zināt, kur mākslinieks ņēmis materiālu, kas trūkst valstij? Neizvestnijs atbildējis: „Es to nozagu, tāpat, kā to dara visi citi.” Tēlniekiem vēl arvien trūkst bronzas, trūkst arī sintētisko materiālu. Sīkskulptūras un medaļas, pat rotas lietas veido no māla. Dedzināts māls latviešu meistaru rokās ir ļoti pievilcīgs materiāls.

 

22.

Alfreds Bērziņš klusē arī par Ulmaņa laikā uzsākto senās Rīgas „pārveidošanu”, kuŗu Baltijas apgabala plānotāji Ļeņingradā turpina vēl tagad. Kā pirmo pēc Ulmaņa apvērsuma, vēl 1934. gadā, iznīcināja Rīgas senās sirds, vēsturiskā Rātslaukuma architektonisko vienību, noplēšot ēkas gar laukuma vienu malu. Sekoja Vecrīgas saimnieciskā centra izpostīšana. Ulmaņa paša izraudzītā vietā vajadzēja celt finanču ministrijas ēku masīvu. Latvju enciklopēcija par finanču ministrijas jaunceltni raksta, ka „no tīri architektoniskā un pilsētas apbūves viedokļa būvvietas izvēle nebija laimīga, jo tā atradās starp šaurām un līkumotām Vecrīgas ielām”, pie kam, „kad noskaidrojās, ka izraudzītā būvlaukumā nevar novietot visas ministrijas iestādes, nācās atpirkt blakus ēkas un likvidēt dažas viduslaiku ieliņas”.

 

23.

Rīgas pilsētas vēsturiskais muzejs varēja pat sarīkot veselu apbūves laukumu izrakumos iegūto senlietu izstādi. 1939. g. 15. maijā muzeja direktors Rauls Šņore kataloga priekšvārdos ar sajūsmu raksta: „Latvijas vienotā valsts galvaspilsēta Rīga dzīvo celtniecības laikmeta rosībā, kas visredzamāk izpaužas Rīgas ārējā

izskata pārmaiņā. Nozūd veseli pilsētas kvartāli, kuŗu novecojušās, laika garam neatbilstošās, un ārējā izskatā bieži atbaidošās ēkas un šaurās ieliņas, aizkāra valsts galvas pilsētas cieņu. Nozūd, lai atbrīvotu vietu monumentālām celtnēm, plašiem laukumiem, apstādījumiem un taisnām ērtām satiksmes maģistrālēm. Top atjaunotās Latvijas galvas pilsētas jaunā seja.”

 

24.

Vienis prātis ar archaiologu Šņori bijis arī viņa kollēga archaiologs Hugo Riekstiņš, kas 1939. gadā sarakstījis grāmatiņu Daži viduslaiku celtniecības pieminekļi Rīgā. Tur lasām, ka „Rīgas namniekiem un pilsoņiem rūpes par plašu uzdzīvi ir bijušas svarīgākas nekā par mākslinieciski vērtīgu celtņu radīšanu. Un tādēļ Vecrīgas celtnes, cik tās vēl uzglabājušās, salīdzinot ar citām Hanzas pilsētām, kuŗas locekle bija arī bagātā tirgotāju pilsēta Rīga, ir tīrās būdiņas, kuŗas neraksturo ne savu laikmetu, un protams vēl mazāk savu īpašnieku. Veltīgas bija mūsvācu bēdas, ka daži desmiti šo būdiņu pazuda, dodot līdzšinējā žurku grausta vietā skaidru un tīru laukumu vai arī laikmeta garam atbilstošas monumentālas celtnes”. Rodas iespaids, ka bija paredzēta vēl plašāka pārbūve. Lasām arī, ka pateicoties „mūsu Vadoņa” enerģiskajai gādībai „sīko nameļu uzbāzība” 1937. gadā izbeidzās arī ap Doma baznīcu, izveidojot „skaisto 15. maija laukumu”. Šķiet Ulmanim piemitusi tīri amerikāniska kaislība visu noplēst un nosegt ar bruģi. Vai gan Rīgā un Pārdaugavā zemes trūka? Mālu Ansis – tomēr?

 

25.

Ja vēl divdesmitos gados Teodors Zeiferts, redzot uz ielas vācu madāmiņu ar savu taksi, varēja pus pa jokam skaļi skaisties, „ak, kā tas man nepatīk, ka vācu suņi tā apčurā Rīgu”, tad, kas gan varēja iedomāties, ka pēc pāris dekadām pazudušas būs vācu tantiņas un Vecrīgas centrs saberzts putekļos. Žēl, ka apzināti šajā kultūrvandālismā aiz polītiskas tuvredzības savu roku pielika arī Latvijas valdība. Nevar neatzīmēt arī latviešu archaiologu lielo kāri pēc iespējas plaši izrakņāt Rīgas pamatus, meklējot senās Latvijas liecības.

 

26.

Rīgā vēl tagad spriež, vai pareizi darīts, uzceļot sarkano strēlnieku muzeju senajā Rātslaukumā. Ir zīmīgi, ka kaut arī Vecrīga ir izsludināta par valsts aizsargātu vēsturisku pieminekļu zonu, vēl arvien nav pieņemts atjaunošanas plāns, kas paredzētu vēsturiskā Melngalvja nama restaurāciju. Kā norāda gadījums ar sarkano strēlnieku muzeju, izšķirīgi ir polītiskie, nevis kultūrmākslinieciskie apsvērumi. Varbūt vienīgi Romā atrodam vēl pašreiz diktatoru Kaligulas un Musolini vārdus, iekaltus viņu laikā celtos pieminekļos. Rīgā ikreizēja polītiska maiņa nozīmē organizētu vandālismu.

Gvido Augusts