KUĢI VED UZ VIENTULĪBU

 

Gunars Saliņš: Kā patīk Tev Jaunsudrabiņš, kuŗa balva nupat Tev kritusi?

Eglons Spēks: Triloģiju Aija, Atbalss un Ziema lasīju 1945. g. vasarā pēc kaŗa Kurzemē. No krievu armijas mežu „ķemmētājiem” slēpjoties, izpinām ar brāli augstā eglē „lizdu”. Kamēr krievi pa apakšu „ķemmēja” mežu, sēdēju augšā eglē un lasīju Jaunsudrabiņa triloģiju. Jāatzīst, ka draudīgajā mežā triloģijas pesimistiskās ainas iedarbojās ar diezgan sīvu sūrstēšanu. Tas, manuprāt, bija tāpēc, ka Jaunsudrabiņa patiesīgums ir neapstrīdams. Baltā grāmata skan kā suminājums paradīziskai nevainībai. To turu vislielākā cieņā.

Kaut arī Jaunsudrabiņa jaunība bija jo skarba un norisinājās arkadiskā ganu dzīves poēzijā, tad tomēr viņa „Stabules” skan apollonisku ideālu virzienā.

 

G.S.: Un Akurāters? Man allaž licies, ka Tavai jūŗai jo bieži līdzīgs kairums kā Kalpa zēna vasarā Latvijas laukiem?

E.S.: Kalpa zēna vasara man simbolizē latvisku jaunības vasaru – valdzinošu slavas dziesmu jaunībai un dzimtenes skaistumam. To lasot, vienmēr rodas vēlēšanās, lai tā turpinātos un lai jaunības romantisms neiestingtu sentimentalitātē.

 

G.S.: Kādi autori prozā Tevi vispār jūsminājuši – latviešu, cittautu? Kādas grāmatas Tev bijušas līdzi pēdējos jūŗas braucienos? Vai seko prozai pašreiz Latvijā?

E.S.: No latviešu prozistiem lielāko iespaidu esmu guvis Janševska, Jaunsudrabiņa, Blaumaņa, Poruka, Ezeriņa un Anšlava Eglīša darbos. No cittautiešiem jāpiemin Horātija dzeja un franču prozas klasiķi. Grāmatas ir smagas. Izlidojot uz kuģiem, bagāža ierobežota. Tāpēc manā garīgā dzelzs inventārā uz kuģiem vienmēr līdzi ir bijusi dzeja. Ivaskas, Kaugaras, Saliņa un Tauna dzeja.

Vadošie prozisti Latvijā manuprāt ir Bels un Ziedonis. Viņu sasniegumi literatūrā iepriecina, tāpat kā Jāņa Lūša rekordi. Vispārējo ieskatu par prozu Latvijā man devusi Jaunā Gaita.

 

G.S.: Vai jūŗas braucienos arī daudz raksti? Krājas piezīmes? Vai kāds no godalgotās grāmatas stāstiem tieši uz jūŗas sarakstīts? Un vai daudz piestrādā un slīpē, līdz iznāk kaut kas tik dzidrs kā „Lidzivis” vai „Pāve un Antaress”?

E.S.: „Nakts Krētā” un „Akmens” ir rakstīti uz sauszemes. Visi pārējie ir rakstīti okeānos uz kuģiem. Arī romāna „Viktorija” līdz šim uzrakstītās desmit nodaļas ir radušās dažādos platuma un garuma grādos zemes lodes okeānos un jūŗās. Stāsti ir vairākkārt pārstrādāti un viss nevajadzīgais, cik vien iespējams, atsijāts.

 

G.S.: Ko Tavi kuģi pārvadā? Kāds Tavs postenis? Kā pie tā tiki? Un vai tāda jūŗas braukšana joprojām bīstama?

E.S.: 1962. g. nobeidzu Stokholmas navigācijas skolā stūrmaņu klasi, pēc tam specializējos par navigācijas (otru) stūrmani uz eļļas un ķīmikāliju kuģiem.

Aptuveni pusei no jūŗas avārijām pamatā navigatoru kļūdīšanās. Rezultāti tad dalās aptuveni līdzīgās daļās kuģu strandēšanā un sadursmēs. Tādas nelaimes ir vienmēr dramatiskas, jo no kuģa izkāpt nevar tā kā no automašīnas ceļmalā. Lielais kuģu skaita pieaugums ir palielinājis arī bīstamību. Daudzās vietās tāpēc ir izsludinātas satiksmes separācijas zonas, bet vēl ir šaurumi, pa kuriem jāspiežas cauri „tā kā ar elkoņiem”. Bīstamas ir piekrastes un upes, par kurām vēl nav publicētas jūŗas kartes.

 

G.S.: Kuŗi Tev likušies interesantākie maršruti un ostas? Kuŗi neinteresantākie? Vai ilgi vēl taisies kuģot? Ja būtu piedzimis jaunajā ērā, vai Tavs maršruts nebūtu uz mēnesi utt.?

E.S.: Sākuma gados interesantākie maršruti veda gar vēsturiskajiem Vidusjūŗas krastiem – vēlāk vienmēr tur, kur bija kāda jauna vai sena kultūra. Jo bagātīgi kontrastējas Indija ar Japānu. Jo nozīmīgi ir bijis apjaust zemes lielumu no saltā Magelāna šauruma līdz Aļaskas sniegotajiem kalniem un ledus gālēm vai arī apbraukt zemei apkārt ekvatoriālā virzienā.

Ja piedzimtu jaunā ērā, tad brauktu Rites meža burvības lūkoties, „lai svētās papērksnītes ziedu novaktētu”.

Ceru palikt uz sauszemes, jo jūŗas skarbums ir pietiekami iepazīts.

 

G.S.: Ko jūrnieku perspektīvā vari teikt par latviešiem dažādās pasaules malās? Par cik Tavai rakstīšanai un dzīvošanai bijis sakars tieši ar Tavas enkurvietas – Stokholmas latviešu rakstu un mākslu ļaudīm?

E.S.: Mana kuģošana ir virzījusies tālu prom no tiem centriem, kuŗos latvieši apmetušies. Kuģi ved uz vientulību. Zviedrijā esmu piedalījies vairākos literāros vakaros un vienu ziemu nodziedāju Reitera korī.

 

G.S.: Cik jaušams, arī Tava otra grāmata rakstās par jūŗu, tikai šoreiz romāns. Kāda tur no autora viedokļa starpība?

E.S.: Romāna „Viktorija” fons veidots no skarbām jūrnieku dzīves ikdienas ainām, pret kuŗu tad likts nesentimentāls romantisks mīlestības stāsts. Darbība risinās visos kontinentos un okeānos. Galvenās personas ir latvieši.

 

G.S.: Vai neplāno rakstīt ko vairāk arīdzan par dzimto Liepāju, par Bārtas krastiem un pēdējām dienām Kurzemē? Ziņkāro arī, vai nav Tev diezgan dzejoļu, lai iznāktu krājums – tie, kas stāstiem pa vidu, liek domāt, ka tā varētu būt.

E.S.: Pie otras grāmatas nobeigšanas vēl ir diezgan daudz ko piestrādāt. Tāpēc tad arī par trešo grāmatu nekas nav plānots. Dzejoļus nerakstu. Stāstā „Saderināšanās ar Maigu” divu dzejoļu autors ir Ilzars. Viņa vārds pie abiem dzejoļiem ir arī minēts. Pārējie dzejoļi Ir mani tulkojumi no nigeriāņu literatūras. Arī tur autoru vārdi ir minēti. Ārējo apstākļu un nepielūdzamās laika dimensijas dēļ esmu nolēmis palikt pie prozas.

 

G.S.: Un kad sagaidīt Tevi atkal Ņujorkā? Prātā vēl reize, kad ar Sigurdu Vīdzirksti braucām Tev naktī pretī, kur gaidīji mūs uz steķiem „pie Empaiersteitbildinga”. Tikko pārvedu un taupu Tavai iebraukšanai pudeli bērzu sulas, kas raudzēta citas laureātes – dzejnieces Baibas Kaugaras – pagrabos pie Bostonas.

E.S.: Ņujorka staro kā spodra jaunās latviešu dzejas bāka. Tur labprāt pie dzejas un gleznu „steķiem” piestātos, bet tā kā lielajiem dziesmu svētkiem Ķelnē nevar gaŗām braukt, tad vediet Baibas Kaugaras bērzu sulu uz Ķelni. Ķelnē tik labas sulas nebūs. Tur ir vienīgi ūdens.

 

Ņujorkas pievārtē / Vesterosā, Zviedrijā 1972. gada 20./28. augustā