Š.g. 1. un 2. jūlijā Rīgā notika Padomju Latvijas skolu jaunatnes 3. dziesmu un deju svētki, kas bija savdabīga ieskaņa dziesmu svētku simtgades atzīmēšanai Latvijā.
Svētki pulcēja Rīgā apmēram 18.500 dalībnieku no visiem Latvijas novadiem. Tai skaitā – 11.800 koristu, 5.800 dejotāju un 850 pūtēju orķestŗu dalībnieku.
Dziesmu svētku virsdiriģenti: Leonīds Vīgners, Jānis Ozoliņš, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Gunārs Ordelovskis, Alfrēds Segliņš, Jānis Brants, Hermanis Eglītis, Ivans Repiševskis.
Deju svētku goda virsvadītāja bija Milda Lasmane. Bet deju virsvadītāji: Uldis Žagata, Ingrīda Saulīte, Irmīna Indriksone, Osvalds Štrauss, Harijs Sūna, Gunārs Rubenis, Aleksandrs Krasovskis.
Dziesmu svētku galvenais režisors bija Pēteris Lucis.
1. jūlijā, plkst. 10.00 dalībnieki uzsāka gājienu no Komjaunatnes krastmalas pa Rīgas ielām.
1. un 2. jūlijā sporta biedrības „Daugava” stadionā notika deju svētku koncerti, bet 2. jūlijā Mežaparka lielajā estrādē – dziesmu svētku koncerts.
Svētku norisi noskatījās viesi no Krievijas Federācijas, Lietuvas, Bulgārijas, Ungārijas, Cechoslovakijas un Polijas.
Interesantas domas izteicis gados jaunākais koru virsdiriģents Jānis Brants, norādot, ka dziesmu svētku simtgadē vajadzētu dziedāt arī piectūkstošbalsīgam skolēnu korim. Šo domu var vienīgi apsveikt.
 Divi no jaunākiem svētku dalībniekiem. (Juŗa Krieviņa uzņēmums) |
*
L.u.M. 5. februāŗa numurā Oļģerts Grāvītis raksta par Jāņa Ivanova 14. simfoniju stīgu instrumentiem. O. Grāvīša rindās paspīd teikums: „... Nez kāpēc, labi pazīstot sava profesora personību, gribas uzdrīkstēties apgalvot, ka nepelnītu aizvainojumu svelošās sāpes, sarūgtinājumu un vilšanās mērs viņa sirds dienasgrāmatā saglabājies lielākās devās par visu pārējo.”
Te nu bija! Komponists, kas ieguvis vislielākos pagodinājumus, ordeņus un prēmijas, pēkšņi izrādās aizvainots, sarūgtināts un grūtsirdīgs.
Bet –
„Mīlā vīlies ūdenslīdējs
nav jau tūdaļ dzīves nīdējs,”raksta nobeigumā pieminēts, ka jau tapusi arī meistara 15. simfonija, ar kuŗas pirmatskaņojumu atklās Latvijas Padomju komponistu savienības VII kongresu š.g. oktobrī.
Tiešām nezinu, uz ko attiecas Rīgā lietotie spārnotie vārdi par „simfonisko ūdenspumpi”, bet katram, kas sasniedzis šo respektējamo ciparu simfoniju rakstīšanā, gribu uzsaukt augstas laimes ar vecās ziņģes vārdiem:
„Brālīt’, pumpē vēl reiz,
vēl jaunības laiks!”
*
L.u.M. š.g. 15. janvāra numurā lasām interesantas Jāzepa Vītola un Jāņa Zālīša domas par Skrjabina mūziku. Kamēr Zālītis dievināja Skrjabinu, Vītols, maigi izsakoties, bija ļoti rezervēts. Īpatnēju biogrāfiju par Skrjabinu divās grāmatās sarakstījis F. Bovers (Bower), Tajā 3 reizes pieminēts arī Vītola vārds, tāpat Skrjabina draugs lietuviešu rakstnieks Jurģis Baltrušaitis. 1911. g. Skrjabins par skaņu un krāsu poēmu „Prometejs” saņēma Gļinkas prēmiju (1500 rubļus). Otrā rītā komponists Ļādovs (1855.-1914.), Vītola labākais draugs, piecēlies neparasti agri un teicis: „Nevarēju visu nakti gulēt! Ko gan teiks par godalgošanas komiteju, ja pēc pāris dienām dzirdēsim, ka Skrjabins aizvests uz Udelņi (vājprātīgo iestāde pie somu robežas).” Gandrīz tāpat kā tagad.
*
Nesen Domā pirmo reizi koncertēja jauna latviešu ērģelniece Brigita Mieze, šāgada Latvijas valsts konservatorijas ērģeļu klases (profesors Nikolajs Vanadziņš) absolvente. Nav pašreiz latviešu tautai daudz jaunu ērģelnieku un jāpriecājas par katru, kam spēks un dūša nodarboties ar šo grūti iekaŗojamo un nekad neuzvaramo Sv. Cecīlijas instrumentu.
*
Laikraksta Latvija Amerika 32. numura lasām gaŗāku Valijas Ruņģes rakstu „Gaŗām gāju sila malu, āboliņu dēstīdams”. Apcere veltīta Rīgas skolotāju institūta 50 gadu dibināšanas atceres sarīkojumam š.g. 15. jūlijā Gaŗezerā. Atsevišķa raksta daļa piemin slavenos audzēkņus: „Mūziķi un koŗu diriģenti ir: Roberts Zuika, Voldemārs Aparjods, Jānis Kalnietis, Jānis Pālēns, Nik. Balodis, Ernests Kupcis, Ilga Lamberte-Muntere, Irēne Berziņa-Eberšteine, Alma Skudra-Kārkliņa, Vilis Eizāns, Pēteris Lielzuika, Kārlis Šteinbergs, Aurēlija Lillenurma-Raiskuma.”
Raksta autore pazemīgi piebilst, ka „saraksts, iespējams, nav pilnīgs, jo atmiņa var vilt.”
Taisnība. Kas gan var zvaigznes izskaitīt un jūŗas zvirgzdus salasīt?
Tālāk. Ka nosauktās personas patiesi ir slavenības, par to jau nevienam nekādu šaubu nebūs, tikai aizmirstas ir tomēr dažas, kas dzīvo mazā pasaules stūrītī, ko sauc par Latviju. Piemēram, Jēkabs Vītoliņš, ilggadīgais institūta mūzikas skolotājs un varbūt vienīgi viņa ietekmē šie audzēkņi kļuvuši par slavenībām. Tagad viņš ir mūzikas zinātnieks un folklorists – mākslas zinātņu doktors. Tad komponists Jānis Līcītis, 1934. g. absolvents, sonātu, variāciju, stīgu kvartetu, simfonisku svītu, kantāšu, solo un koŗa dziesmu autors. Vēl – Krišs Deķis, 1937. g. absolvents, 1949. g. beidzis Latvijas konservatoriju, izcils Rīgas zēnu koru diriģents. Cēsu skolotāju institūtā 1938. g. iestājās arī ļoti slavenie diriģenti brāļi Kokari – Imants un Gido.
Citā vietā pieminētas arī rakstniecības un glezniecības slavenības. Nekur gan neredzam Latvijas archibīskapa Jāņa Matuļa vārdu, kas arī bija Rīgas skolotāju institūta absolvents.
*
Š.g. augusta beigās Sidrabenes tautas svētkos risinājās arī paneļa diskusijas par latviešu dziesmu svētku problēmām nākotnē. Panelī bez šo rindu autora darbojās arī komponists Arvīds Purvs un diriģents Valdis Aldiņš. Tāpat diskusijās piedalījās Kanādas dziesmu svētku biedrības priekšnieks Žanis Šmits, Dainas koŗa diriģenta Alma Skudra-Kārkliņa, Viestura vīru koŗa diriģents Jānis Barušs, jaunatnes pulciņu pārstāvji un apm. 50 interesentu. Sanāksme vienprātīgi vienojās atzinumā, ka latviešu dziesmu svētkiem svešumā galvenā kārtā jākalpo vienīgi latviešu pašu gara vajadzībām.
Latviešu presē par to neparādījās neviena rinda.
*
Liekas, ka arī latviešu preses mūzikas kritika nav vairs savu uzdevumu augstumos vai vienkārši klusē. Par Daugavas Vanagu dienu Milvokos š.g. septembŗa sākumā lielo koŗu un orķestŗa koncertu nebija nevienas recenzijas, turpretī Sidrabenes koŗu sniegums tika aprakstīts vairāk no meteoroloģiskā viedokļa, t.i. pie zināmas dziesmas iesākās lietus, pie kādas citas atspīdēja saule.
*
Amerikas latviešu dziesmu svētkos Klīvlendā vairs nediriģēšot Bruno Skulte, īss un lakonisks preses vēstījums.
Vai drīkstētu jautāt kādu iemeslu dēļ? Vai arī jātur atkal mute ciet?
*
Jāpiemin, ka bērnu koris „Rīga” piedalījās UNESCO bērnu un jauniešu muzikālās sekcijas desmitajā konferencē Tunisā. „Pūt, vējiņi” dziedāts koklētāju ansambļa pavadībā.
Tāls latvju dziesmas ceļš no Kurzemītes līdz Āfrikai!
*
Š.g. 1. oktobrī kokpūtēju kvintets „The Phoenix Woodwind Quintet” savā Ņujorkas koncertā atskaņoja arī Andreja Jansona svītu par vecām latviešu dejām. Kā zinām, pats komponists piedalās šinī kvintetā kā obojists. Ansamblis paredzējis arī turpmākos koncertos popularizēt baltiešu mūziku un nākošajā koncertā 5.novembrī klausītāji varēs iepazīties ar Longina Apkalna „Rondo Strano” (1970) pirmatskaņojumu, kā arī Paula Dambja „Gaviezes deju” (1971).
Latviešu mūzikas daudzināšanai „svešu tautu novados” Andrejs Jansons tiešām darījis ļoti daudz. Kaut šis darbs nekad neapsīktu!
*
Laikraksta Laiks 62. numurā titullapā plaši aprakstīta apspiesto tautu parāde Čikagā. Redzami arī fotouzņēmumi. Kādā no tiem apspiesto tautu komitejas priekšsēdis V. Vīksniņš, Amerikas latviešu apvienības valdes priekšsēdis I. Spilners un Detroitas apspiesto tautu komitejas priekšsēdis S. Rudzītis pielikuši labo roku ķermeņa daļai, kur parasti atrodas sirds.
 |
Kas tad nu? Vai Amerikas latviešu – trimdinieku vadību ķērusi trieka?
Sīkāk izlasot paskaidrojumus, „bilde” tomēr izrādās daudz vienkāršāka, jo ir skanējusi mūzika, resp. spēlēta vai dziedāta ASV himna. Līdz ar to ļoti piemēroti būs citēt arī pazīstamās Emīla Dārziņa dziesmas vārdus:
Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,
To turi ciet ai visu savu sirdi u.t.t.Imants Sakss
