KAŖAKALPU ROMĀNI
Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās. Rīgā: Liesma, 1967. 275 lp.
Pauls Kūsbergs, Enna Kalma divi 'es'. Rīgā: Liesma, 1971. 279 lp.
Bruno Saulītis, Ošu gatve. Rīgā: Liesma, 1969. 391 lp.
Vai kaŗš ir briesmīgs? Jā, kaŗš ir briesmīgs. Tas ir tik briesmīgs, ka tikai retam autoram, kas laidis klajā romānus par kaŗu, izdevies dot kaut ko aptuvenu kaŗa briesmīguma pilnīgam izgaismojumam. Parasti autoru darbos iejaucas "savas puses" patētika, kas visam briesmīgajam pārlej pāri kaut kādu attaisnojošu mirdzumu. Tādēļ laikam patiesākos kaŗa romānus rakstīs un uzrakstīs zaudētājas puses prozisti - ar nosacījumu, ka viņiem ļauj rakstīt un publicēt darbus par kaŗa tematu.
Latvijā kaŗa laika tematikai veltīti daudzi prozas darbi, un tās nesenā vēsture ir avots, kam izsīkums nedraud. Autoru situācija tomēr nav apskaužama: viņiem savos darbos ir jātiek galā ar "uzvarētāju patētiku", ar visu attaisnojošo "mūsu puses" viedokli, Kaŗa būtības izgaismojumam tomēr nekādas "puses" nevar pakalpot, jo traģēdija un pārdzīvojumu smagums vienmēr un visos laikos gūlies uz individuālo cilvēku pleciem, ar viņiem maz rēķinoties.
Mārtiņa Krieviņa romāns Strēlnieki pārnāk mājās veltīts Otra pasaules kaŗa laikā Krievijā saformētās latviešu gvardu divīzijas gaitām, romānu iesākot ar sabrukuma posmu vācu un krievu kaŗa sākumā un nobeidzot ar "saulainu oktobŗa dienu", kad "Latviešu divīzijas strēlnieki" iesoļo Rīgā un viņus tur apsveic "ar smaidiem, rudens ziedu klēpjiem un draudzīgiem saucieniem". Tā ir patētika.
Sava stāstījuma gaitā Krieviņš tomēr ļauj pavīdēt pa detaļai, kas jo nozīmīgākas tieši pasvītrāti padomjpatriotiskā noskaņojuma ietvaros. Iesoļojot Rīgā, strēlnieki, piemēram, redz tribīnē stāvam pazīstamus cilvēkus, kuŗus daži no soļotājiem labi atceras no vācu trieciena nedēļām 1941. gada vasarā: tie bēga, gļēvi izvairīdamies no "patriotiskā pienākuma", vēlāk viņi tos sastapuši kā no aizmugures ieradušos karoga pasniedzējus. Un nu tie ir šie cilvēki, kas "pieņem parādi" un runā par uzvaru. Pa ielām solo kaŗakalpi, tribīnē stāv uzvarētāji vagari. No Krieviņa frontes aprakstu nodaļām savukārt izriet, cik ļoti "latviešu divīzija" bijusi nelatviska un NKVD uzraudzīta, no kā kaŗavīri baidījušies vairāk nekā no vāciešiem. Šo uzraugu cietsirdība labi notēlota, aprakstot, kā cīņas biedri cenšas no NKVD pasargāt kaujā ievainotu biedru, kas palicis starplaukā un ko pārsējusi vācu māsa, atstājot pie ievainotā arī pāris gabaliņu šokolādes. Šo vācietes žēlsirdību varētu uzlūkot par pietiekamu ieganstu aizdomām pret ievainoto, par viņa sakariem ar fašistu varu! Skaidrāk atmosfairu gvardu vienībās vairs nevar izgaismot.
Igauņu līdzīga rakstura vienībām veltīts igauņa Paula Kūsberga darbs Enna Kalma divi 'es' (Paul Kuusberg, Enn Kalmu kaks mina, tulk, Jānis Zīgurs), Arī tas ir vienpusīgs kaŗa patētikas caurausts romāns, kuŗā atkārtoti runā par "lielās krievu tautas" parādīto uzticību "mums", t.i., igauņiem. No Kūsberga rindām spiežas laukā tipiska kalpu mentālitāte: sak, tev būs iegūt kungu tautas uzticību. Tai kalpojot? Apmēram tādos pašos toņos vācu laikā Rīgā runāja par "lielās vācu tautas" uzticības iegūšanu; un noliekot vienu otrai blakus šīs kalpošanas mentālitātes detaļas, Baltijas tautu traģēdija iegūst daļu savu patiesāko vaibstu. Ne vienas, ne otras "puses" kaŗakalpi īstenībā nekaŗoja par kaut ko citu kā vienīgi par "lielās tautas" interesēm.
Kūsberga romāns ir tipisks izpatikšanas un pieluncināšanās literātūras paraugs. Tomēr arī no tā lauztin laužas ārā mazāk "pielāgotas" detaļas. Kūsbergs neslēpj, ka igauņu vienību liela daļa saformēta no darba nometnēs sadzītiem igauņiem un ka viņu "patriotisms" īstenībā novienkāršojams uz cerību, kaut vai šādā ceļā, sarkanās armijas rindās, nokļūt atpakaļ Igaunijā.
Romāna galvenā persona Enns Kalms ievirzās notikumu gaitā ar savu noraidošo nostāju pret kaŗa mērķi un kaŗu vispār. Turpinot stāstīt par Kalmu, Kūsbergs visai uzskatāmi apraksta vienu "smadzeņu mazgāšanas" paveidu. Individi, kas - kaut vai ar varu - spiesti būt atkarīgi viens no otra, aizstāj" savu personisko 'es' ar kollektīva. Šīs pārvērtības iemesls nav idejiskas pārliecības apgūšana, bet gan dotajos apstākļos izaugusi solidāritāte. Tajā dominē kollektīva locekļu emocionālās saites, esot vienam no otra atkarīgiem. Neko jaunu Kūsbergs ar to nav atklājis. Ar līdzīgu tematu sastopamies arī dažos somu, piemēram, Veines Linnas, romānos: somu komūnists vērš savas šautenes stobru pret krieviem tāpat, kā citas polītiskās pārliecības somi, jo - tāds ir visus vienotājs noskaņojums un tādas - biedriskuma prasības. Kūsberga nopelns, ka viņš, kaut krietni vien neveiklākā nostrādājumā, liek saprast, ka līdzīgi fainomeni vadījuši arī spaidu kārtā par sarkanarmiešiem pārvērsto deportēto igauņu rīcību. Tā ir detaļa, kas vistiešāk izgaismo kaŗa īsteno briesmīgumu.
Kādā vietā Kūsbergs liek sagūstītam krievam "baltajiem igauņiem" stāstīt, ka no frontes vienībām neesot ko baidīties, bet gan no tām, kas nākšot aiz tām. Kūsberga kaŗakalpi par tādu apgalvojumu pasmejas.
Taču smiekliem nav iemesla: par to lasām Bruno Saulīša romānā Ošu gatve, kas īstenībā mazāk veltīts kaŗam, vairāktā tiešām sekām, "aiz frontes vienībām".
Saulīša "kaŗakalps" - pretējā pusē nekā Krieviņa un Kūsberga - ir baltvācietis Harijs Morgenšterns, kas pēc repatriēšanās "likumsakarīgi" nonācis Hitlera armijas rindās un atpakaļ Latvijā, kur dzimis un audzis. Atsevišķos epizodos, kur šim Morgenšternam viena no galvenajām lomām, Saulītim izdevies izzīmēt robusti tvertu, bet dzīvu saskaldītu izjūtu un pārdzīvojumu vadīta jaunieša tēlu dotās īstenības robežās. Tieši apstāklim, ka Saulītis nav nodevies nekādai "ideoloģiju dziļumpsīcholoģijai", jāpieraksta nopelni, ka romānā sastopamies ar cilvēku papes figūriņas vietā.
To pašu var sacīt arī par labu daļu citu Saulīša cilvēku Ošu gatvē. Frontei aizveļoties gaŗām Kārļa Paipalas lauku mājām, tās ielenc polītiskā aizmugure, indoktrinēti un ar vajāšanas maniju apsēsti cilvēki, kuŗus pat ar komūnisma ideju saista vienīgi varas faktors: kā varu sagrābt, noturēt un izmantot skaldīšanai un valdīšanai. Padzītā fašisma un likvidējamās pilsoniskās iekārtas vietā tiem nav nekā vairāk par kailu varu ko dot, un patiesi likumsakarīgi šī vara vēršas arī pret komūnistiem un trūcīgiem cilvēkiem, kas jaunajā iekārtā grib atrast cilvēcību un taisnību.
Spraudziņas šo kaŗakalpu romānu audumā atsedz patiesības kailumu, un pa tām tā elpo - šķautnaina un daudzšķautnaina.
Gunārs Grava