AKMENS NAV AKMENS, UN TREŠAIS LOGS

Theodor Kallifatides, Tiden är inte oskyldig. Stockholm: Bonniers, 1971.

Ne visi rakstnieki un dzejnieki, kas, rakstīdami vai nerakstīdami arī "savā tēvu valodā", rakstīs valodā, ko apguvuši citā zemē, citas tautas vidē, kļūs par pasaulē pazīstamiem Konrādiem vai Nabokoviem. Bet ir jārēķinās ar attīstības ievirzi, ka, arvien intensīvākas migrācijas rezultātā, radīsies arvien vairāk tādu autoru, kas nerakstīs savus literāros darbus valodā, ko mācījušies, bērni būdami, bet kādā citā.

Starp redzamākajiem dažu gadu laikā izvirzījies grieķis Teodors Kalifatidess.

Kāda ir šādu autoru loma blakus tīri personiska rakstura panākumiem, ja tādi rastos? To kādā sanāksmē loti labi formulējis Kalifatidess pats, sacīdams, ka rakstot tās tautas valodā, kuŗas vidū autors dzīvo, viņš vistiešākā ceļā var būt savas tautas pārdzīvojumu iztulkotājs, tāpat, kad ir runa par ieceļotāja cilvēka pārdzīvojumiem vidē, kas vietējiem ir pašsaprotama, bet ieceļotājam - it kā mēmu akmeņu dārzs.

Katru reizi, kad saku akmens,
domāju par citiem akmeņiem,
un jūŗa ir tikai daļēji
tā pati jūŗa,

krājumā "Laiks nav nevainīgs" raksta Kalifatidess. Izceļotājs, cilvēks trimdā, dzīvo vienlaicīgi divu dažādu kultūru veidotās jēdzienu, priekšstatu un pārdzīvojumu pasaulēs. Dažādu valodu vārdi ir burtiski tulkojami no vienas valodas otrā, bet katrā valodā vārdam ir specifiska "trešā dimensija": pārslēgties no vienas valodas otrā nozīmē arī nomainīt viena vārda emocionālo un (kultūr)vēsturisko dimensiju ar otru:

Es esmu pazaudējis savu valodu,
un lietām, kad tām pieskaŗas mute,
nav garšas;
starp mani un jaunajiem vārdiem
vienmēr ir bezgala gaŗš
klusuma brīdis.

Taču ne valoda un kultūra vien izmainās, ne tikai piederības sajūta vien iegūst citu raksturu. Citādāka kļūst arī polītisku iemeslu dēļ bēgušā trimdinieka emocionālā nostāja un izjūtu asums (vai trulums): "gaŗš klusuma brīdis" - īstenībā - ir arī starp emocionāli saspringušo pārdzīvojumu, dzimteni atstājot, un dzīvošanu šī pārdzīvojuma atblāzmā it kā tas joprojām būtu tikpat spēcīgs un īsts. Bet nekā tāda vairs nav, pārtiekam no pelniem, un mute runā citu, nekā rokas dara un sirds pavēl. Trimdiniekam ir māja, kuŗas vienā logā iespīd saule, kad tā lec, otrā redz sauli atblāzmojam debesīs pēc norietēšanas, bet

pa trešo logu viņš neredz nekā,
tikai dzird - kaut kur ūdens čalo,
dzird mušu, kas pamodusies priecīgi dīc
par gaismu spuldzē pie griestiem.

Trešo logu viņš mīl visvairāk.

Tās ir tiešas izjūtu detaļas, brīžiem pretrunīgas, rezignētas, bet tomēr īstas un pārdzīvotas. Cilvēkiem, kas visu to nav paši pieredzējuši un izjutuši, grūti būs atrast "pareizos vārdus".

Gunars Irbe