NE JAU POLKAS SOLĪ...

Augusts Štrauss, Saules ēnā. Rīgā: Liesma, 1971. 183 lp. 48 kap.

Liepājas rajonā dzīvojošais Augusts Štrauss ir ļoti vitāla, savdabīga persona. Jau ar pirmajiem publicējumiem periodikā viņš piesaista lasītāju uzmanību ar reālistisko dzīves tēlojumu, ar nopietno autora attieksmi pret daudziem jautājumiem, kas saviļņo mūsdienu cilvēku. Ar laiku dzejnieka talants pilnveidojas, aug meistarība un 1970.gadā parādās 1. dzejoļu krājums.

Agrā bērnībā pārcietis smagu slimību, viņš ir piesaistīts invalida ratiņiem uz visu mūžu. Mazāk stiprs raksturs samierinātos ar izveidojušos situāciju. A. Štrauss izglītojas mājās, paplašina savas zināšanas pasaules literātūrā, izkopj pasaules uzskatu un personību, neatlaidīgi meklējot savu vietu dzīvē, vietu, kur viņš būtu derīgs sabiedrībai.

Visapkārt viņam rosās ļaudis - traktoristi, kas tīrumos veļ velēnu pēc velēnas, sējēji un pļāvēji - šie vārdos paskopie, bet darbos čaklie lauku cilvēk. Un tieši viņu dzīvē vērīgi prot ielūkoties Štrauss. Lauku dzīve un lauku cilvēki - viņa dzejas pamatā. Dzejoļiem piemīt savdabīgs smagnējums, nopietna nosvērtība. Lauku dzīves smaržas un skaņas, darba ritmi un svētku prieks tajos mijas nepiespiesti un dabiski.

Liela nosliece viņam uz filozofisko dzeju:

Mani biedē nojauta,
Ka pasaule ir bez gala daudzpusīga.
Kā bites uz medu
kā knišļi uz asinīm atbalsis nāk,
Kad esmu aizskāris vienu stīgu.

Darbs un daba ir lielie stūrakmeņi, uz kuŗiem balstās Štrausa dzejas pasaule. Dzejolī "Mantojums" dzejnieks saka, ka visvairāk grib sev paturēt tēva rītus, "kas bij piesūkušies ar darba gribu / Kā zeme ar lietu vakarējo". Jūtam, ka tā ir neatlaidīga un stipra cilvēka dzīves programma.

Tikai nesāc no visplašākā -
No debesīm un saviem sapņiem,

dzejnieks raksta, un šī konkrētība raksturīgā visai viņa dzejai, tā izaugusi no paša dzīves pieredzes. Kā zemnieks tīrumā neiziet polkas solī, tā grāmatas Saules ēnā autors neļauj draiskoties vārdiem. Dzeja ir darbs - vārdiem jāstrādā ar pilnu slodzi.

Štrausa dzeja lasītājam ir vajadzīga, tā ir rūgtena, bet spēcina. Pasmel malku un pabaudi!

 

Māra Kalmane