ROMĀNS BEZ ATSKABARGĀM
Teodors Zeltiņš, Mīlestības maize, Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 224 lp. $5.40.
Iepazīšanās ar meiteni, iemīlēšanās, precēšanās, kaŗa gadi Latvijā, pirmais bērns grūtos apstākļos, bēgšana uz Vāciju, ikdienišķās rūpes Sudetijā, krievu ienākšana un beigās laimīga izglābšanās Rietumos. Uz šāda, mūsu emigrantiem tik pazīstama, fona Zeltiņš ir sarakstījis romānu, pareizāk, varbūt, stāstu, kur viņš simpatiski attēlojis mazā, vienkāršā cilvēka gaitas, attieksmē pret savu sievu un jaunpiedzimušo dēlu. Tas ir patiesībā kādas ģimenes stāsts, jo savā, daļēji morālizējošajā, ievadā autors paskaidro, ka "ģimenes ir šūnas", kas šajā gadījumā dzīvo īpatu hermetisku dzīvi, visa darbība ir iekšup vērsta un centrējas ģimenes aktīvitātē, dažādas kaŗa laiku grūtības pārvarot.
Savos "ievadvārdos" autors paskaidro, ka šī grāmata ir kāda anonima manuskripta piesūtīšanas sekas, jo piesūtītājs ir vēlējies dokumentēt sava veida dzīves skaistumu, kas atrodams "par maziem dēvēto cilvēku dzīvītēs, kur dienas dažkārt ir tik līdzīgas viena otrai kā dvīņu māsas."
Nākamajā nodaļā Zeltiņš ietilpina savas "redaktora piezīmes", paskaidrojot, ka viņš esot manuskriptu "pamatīgi rediģējis" un tāpēc lasītājs grāmatu lasot tur droši vien atradīšot Zeltiņam raksturīgus "izteiksmes paņēmienus"... Citiem vārdiem - šī nav Zeltiņa grāmata, jo viņš nav šī stāsta autors un tāpēc tas maldina, ka uz vāka ir tikai viens vārds vien. Pareizāk būtu bijis, ja mēs lasītu: anonims autors, Mīlestības maize.
T. Zeltiņš, redaktors utt. Šo grāmatu varam saprast kā kāda individa sīkās dienasgrāmatas piezīmes, kuŗas tad Zeltiņš būtu pieslīpējis, nogludinājis un ietērpis literārā izteiksmē, kaut gan tūdaļ jākonstatē, ka retais rakstītu savas piezīmes dialogu veidā.
Grāmatas labākā daļa ir vienkāršais, nemākslotais dialogs, kas tuvskatā stāstītāju allaž pietur "ģimenes šūnas" tuvumā, tā radot iespaidu, ka ģimenes dzīve eksistē mazā, nelielā kabatiņā, kur apgrozās visa darbība. Kaŗa šausmas, uzlidojumi, pārējā pasaule - viss paliek kaut kur aiz nelielās istabas durvīm, kur jaunais tēvs Jānis ar jauno sievu Tiju priecājas par mazo dēliņu Marti. Deminutīvā valodas formā ar mazo puisīti sarunājoties, rodas tā insulārā ikdienas reālitāte, kas mums visiem ir tik labi zināma. Vai grāmata ir interesanta, tas ir cits jautājums. Fiksējot uz balta papīra necilas ikdienas gaitas, liks dažam labam nožāvāties. Protams, visas trīs attēlotās personas ir gaužām reālas un par to autoram dodams savs plūss. Tāpēc lasot gribas lēkt pāri lappusēm un gaidīt kādu lielu traģēdiju, kas kaŗa laikos tik viegli varēja rasties. Piemēram, varēja taču abi laulātie aizbraukt uz Drēzdeni un tikt nobumboti, bet nekas tamlīdzīgs nenotiek, un savā ziņā (mazliet cietsirdīgi) lasītājs top pievilts.
Grāmatu izlasījušam atplaukst vismaz viena autora (vai Zeltiņa) morāliska atziņa: sirdī šķīstos ļaudis sarga kāda augstāka vara cauri slimībām un kaŗa biediem. Šī sajūta tad nu beigās kļūst par to ētisko barometru, kas dod grāmatas "pozitīvo toni". Mazas bažas gan rodas ievērojot notikumu gludumu, kur viss "iet kā pa diedziņu", bez atskabargām, bez emocionāliem jūtu uzplūdiem. Tādējādi personas grāmatā dažkārt kļūst par runājošām lellēm, un tas rada aizdomas, vai Jānis un Tija ir "reāli cilvēki" vai tikai autora fantazijas augļi. Tad grāmata sāk izskatīties pēc "klusās dabas", taču to var, varbūt, saprast, ja ievēro, ka nezināmā autora stāsts ir ticis rediģēts, atņemot asumus un negludumus, ko sevī slēpj kāds manuskripts.
Tālivaldis Ķiķauka