ROMANTISKS PRIMITĪVISMS UN TĀ PRETSTATS
Irma Grebzde, Meitene un puķe. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 28.8 lp. $6.00.
Valentīns Pelēcis, Malenieša pasaule III. Mineapolē: Tilts, 1971. 190 lp. $5.50.
Pagātnei ir liels pievilcējs spēks. Pat tad, kad, skrejot pakaļ katram jaunumam, mēģinām to aizmirst, mēs nevaram no tās atbrīvoties. Tikai sevi ar saukļiem pieviļam. Pieviļam arī, ja pārāk aizraujamies ar to "zelta laikmetu", kad viss bija skaists un dzīvē nebija problēmu. No šīm klintīm Grebzdei un Pelēcim būtu jāizvairās: abi raksta par pagātni.
Grebzde raksta romānu, kas stāsta par komūnu Kanadas mežā, kurā salasās vesela rinda narkožu ietekmē paklīdušu jaunekļu un tiek brīnišķīgā veidā izārstēti. Un kā šis brīnums tiek paveikts? Pārvēršot Kanadas meža stūri mūsu senču saimniecībā ar tautas tērpiem, sagšām, pirti, pašceptu maizi un paštaisītu sieru un, saprotams, arī ar demokratiskām cilts kopsanāksmēm. Šajā dzīvē visas grūtības un visas mūsu šarežģītās problēmas izkūst kā vecs sniegs pavasaŗa siltajā saulītē, un nonīkušās meitenes uzzied kā jaunas puķes. Te pasaule un pat laika gājiens ir apgriezti otrādi, un mēs dodamies atpakaļ vientiesīgā jaunības pasaulē.
Var jau sacīt, ka romāns ir romāns: izdomas (varbūt pat iedomas) spēle, tikai muļķis visur meklē reālismu. Ar to tomēr laikam nepietiks. Arī romāns nevar iztikt bez savas saistības ar dzīvi un tās likumību. Grebzde pati mums neļauj aizmirst, ka viņa raksta par mūsu ikdienas problēmām: par materiālismu, par dzīves standartu sabrukšanu, par aizbēgšanu ne tikai no dzīves, bet arī no civīlizācijas narkožu murgu pasaulē. Viņas ideāli nāk tieši no mūsdienu romantiskā primitīvisma, kas tikai drusku pārlatviskots. To brīnumdarbu īstais noslēpums ir ticības atjaunošana: mums jātic sev. Šī ticība Grebzdes romānā plūst nemitīgi no neredzamiem avotiem ūtopiskajā meža kolonijā. Daudzi tic, un visi, kuŗus šī ticība skaŗ, pārvēršas jaunos labdaŗos. Jo tālāk grāmatā lasām, jo biežāk un jo ātrāk šīs pārvērtības notiek un jo mazāk tās tiek atbalstītas ar atbilstošām rakstura īpašībām. Kamēr tie jaunieši sev ticību iegūst, lasītājs to ir pilnīgi pazaudējis, un romāns arī pārvērties par vēl vienu izbālējušu testamentu šai vecai romantikai.
Pelēča pasaule mums nāk kā svaigs un pilnīgs pretstats. Šeit nevaram meklēt nekādas vieglas atbildes smagām problēmām. Nav brīnumdarbu un nav tukšās sentimentālitātes. Pelēcis raksta par to īsto dzīvi, par savu dzīvi. Viņa pasaule ir pilna ar problēmām, kuŗām ideoloģiskās atbildes grūti pielaikot. Redzam dzīves ainas, kuŗās nāves tuvums un cilvēku muļķība stāv blakus dzīves skaistākiem brīžiem. Savā ziņā šī ir grāmata par vietu, par vienu Latvijas apvidu un turienes cilvēkiem, par dzimtvietu un beidzot vēl arī par mūsu pašu vietu mūsu dzīvē.
Mēs šo grāmatu varam lasīt un izbaudīt tāpēc, ka tā mums stāsta par mūsu dzīvi dzimtenē, par tiem sīkumiem, pie kuŗiem bijām pieraduši, kā arī par tiem lielajiem notikumiem, kas mūsu dzīvi ir pārvērtuši. Pelēcis asi apraksta un iztēlo mūsu neatkarības beidzamos gadus un okupācijas sākumu. Mūsu aizraušanos ar Ulmaņa "varoņdarbiem" viņš spilgti parāda, pievienojot Martas Grimmas dzejoli "Dziesma Vadonim". Pelēcim mūsu acis nav jāatveŗ. Pietiek ar pāris sīkām un ironiskām piezīmēm un ar anekdotu par pāris aizsargu, draugu piedzīvojumiem atbrīvošanā, kuŗiem viņš veltī divas skarbas rindiņas: "Latviju mēs izglābsim, izglābsim, / Pašā Rīgā dirsīsim, dirsīsim...." (67) Pelēcis tomēr nepaliek par propagandistu un sludinātāju šo vārdu šaurajā nozīmē. Starp asajām un ironiskajām rindām vienmēr atspīd viņa cilvēku mīlestība un plašie dzīves ieskati, kas satiras žanram dod plašāku pievilcību. Kad kaut kas ir jāsaka, Pelēcis nemētājas ar vārdiem: "Varbūt ar trim dziesmām mēs varam visu pagājušo, esošo un nākamo latviešu tautas vēsturi izdziedāt: Kas tie tādi, kas dziedāja, Es kariņā aiziedams un - Vējš augstākās priedes nolauza...." (172)
Šī ir arī grāmata par dzimtvietu, par Cieršņiem, kuŗos Pelēcis, sekojot sava tēva pēdās, pats ir saimniekojis. Cieršņi ir viņa dzīves centrs, kas kā magnēts tur kopā daudz dažādas atmiņas. Visās trijās grāmatās Pelēcis mums rāda dzimtvietas nozīmi. Tas ir mūsu dzīves darba centrs, kas saista tāpēc, ka esam tur zemē iearuši tik daudz no savas enerģijas. Un ne tikai enerģija tur ir aprakta - arī cilvēki, kuŗu dzīve ir skārusi mūsējo. Beidzamajā daļā Pelēcis mums parāda arī, ko nozīmē šo dzimtvietu zaudēt. Visas saistības ir izirušas kā ar dzīvajiem, tā arī ar tiem, kas jau miruši, un dzīve ir jāsāk no jauna. "Sēdot uz soliņa Brīvības ielas malā, raugoties cilvēku nemierā un pārvērtībās, sajutu, ka īstenībā arī mūsu pašu vairs nav. Viss jau pagātnē." (45) Vai atkal atceroties tēva nāvi un domājot par savējo, tā neliekas vairs tik svarīga: "Un tad viss, viss Neesmē... Kas taustīs manu pēdējo sirds klibošanu - nezinu. Varbūt nevajag. Tiešām nevajag." (104)
Ja šajā grāmatā meklēsim kādu dzīves gudrību, tad to varbūt varēsim atrast aprakstā par Ziemsvētkiem pie meža eglītes: "Mūžīgās uguns, tāpat kā mūžīgās dzīvības, nav ne atsevišķam kokam, ne putnam, ne lopam, ne cilvēkam. Ir tikai "kopējais" dzīvības skrējiens paaudžu paaudzēs: sēkla - dzīvība, labība - dzīvošana, gatavība - nāve ... Un atkal, nāve - sēkla jaunai dzīvībai..." (91) Tā nu te ir atmiņu grāmata par pagātni, kas daudz runā par tagadni un varbūt pat par nākotni.
Oļģerts Puravs