DR. ARNOLDS SPEKKE

(1887. g. 14.6. – 1972. g. 27.7.)

Dr. Arnolds Spekke bija daudzpusīga, neparasta personība. Viņš savā 85 gadu gaŗajā mūžā apvienoja nopietna zinātnieka, laba audzinātāja, rosīga sabiedrības darbinieka un diplomāta karjēras.

Viņš dzimis kā skolotāja dēls Zemgalē, Vecmuižas pagastā. No mātes puses viņš mantojis viduslaikos Livonijā ievestu somugru („krieviņu”) asinis. Savā jaunībā viņš vairākkārt mainījis savus studiju un pētījumu priekšmetus. Mēs viņu redzam gan kā mechanikas, gan kā jurisprudences studentu un tikai vēlāk viņš pievērsās savai īstajai specialitātei – romāņu filoloģijai. No 1906.-1907. gadam viņš studēja Rīgas polītechniskajā institūtā un no 1909.-1915. gadam Maskavas universitātē. No 1915.-1918. gadam viņš darbojās par skolotāju vairākās Maskavas ģimnāzijās un archaioloģijas institūtā.

Latvijas valstij nodibinoties, Spekke atgriezās dzimtenē, nodibināja Liepājas pilsētas reālģimnaziju un no 1920.-1922. gadam bija Rīgas 1. valsts ģimnāzijas direktors. Tajā pašā laikā viņš sāka darboties jaunajā Latvijas universitātē par romāņu filoloģijas docentu. Jau 1922. gadā viņš kļuva jaunās universitātes romāņu filoloģijas profesors. Viņš veica arī administratīvus pienākumus. No 1925.-1927. gadam viņš bija filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns un no 1927.-1929. gadam universitātes prorektors studentu lietās.

Itāliešu humānistu dzeja ierosināja Spekki pētīt arī Livonijas humānistu latīņu dzeju. Viņu sevišķi interesēja Bazīlijs Plīnijs (Plēns), Augustīns Eicēdijs (Unferfērts) un Salomons Frencels fon Frīdentāls. Šo dzejnieku darbos viņš atrada radniecību ar vācu un itāliešu humānistu dzeju un ierindoja viņus pienācīgā vietā pasaules literātūrā. Šo pētījumu rezultātā 40 gadu vecumā Spekke ieguva doktora grādu par disertāciju Alt-Riga im Lichte eines humanistischen Lobgedichtes vom Jahre 1595. Tajā pašā gadā disertācija nāca klajā grāmatā.

Livonijas humānistu darbos Spekke atrada daudz neizmantotu materiālu par Livonijas kaŗa un poļu laikiem, par Latvijas tā laika iedzīvotāju savstarpīgajām attieksmēm. Spekke sāka nopietni interesēties par vēsturi, sevišķi latviešu tautas vēsturi. Latvijas universitātes vēstures nodaļā toreiz vēl dominēja baltvācu vēsturnieki, kas savā gara pasaulē dzīvoja vēl pagātnē, visus notikumus Latvijā vērtēdami no vācu kolonizatoru viedokļa un latviešus neuzskatīdami pat par tautu, bet zemāku šķiru. Radās „nacionālo kaujinieku” grupa, kas ieņēma vācu vēstures „bastionu”, ar profesoru Švābi priekšgalā. „Nacionālie kaujinieki”, viņu vidū arī Spekke, sāka vēsturi pētīt un rakstīt no latviešu tautas viedokļa, brīžiem gan pazaudējot sakaru ar apkārtējo pasauli. Viņi Latvijas vēsturi iztīrīja no kolonizatoru sārņiem, bet daži brīžiem aizgāja pretējos ekstrēmos. Latvijas vēsture kļuva izolēta, patstāvīga vienība. Lielākā daļa „latviešu vēstures kaujinieku” nebija pēc profesijas vēsturnieki, bet gan tiesībnieki, filoloģi, tautsaimnieki un citu specialitāšu, pat inženierzinātņu, pārstāvji, bet viņu sirdis piederēja vēsturei un viņi paši sevi uzskatīja par vēsturniekiem, un daži viņu vidū bija patiesi labi vēsturnieki. Profesionāli trenētu vēstures pētnieku tikpat kā nebija. Ar augstāko zinātnisko gradu tieši savā mācāmā specialitātē bija tikai senvēsturnieki un archaiologi Francis Balodis, Eduards Šturms, Voldemārs Ginters un Gustavs Lukstiņš. Arī prof. Augustam Tentelim bija tikai goda doktora grads vēsturē.

Vēstures druvā darbu bija bezgala daudz. Profesors Spekke sāka studēt Latvijas vēstures avotus ne tikai Latvijas, bet arī Polijas un Itālijas archīvos un bibliotēkās, atrodot jaunas, agrāk neizmantotas chronikas, ceļojumu aprakstus, dzejas darbus un interesantus tiesu protokolus. Viņu sāka interesēt arī kartogrāfijas attīstība, sākot ar grieķu Ptolemeja un arāba Idrisi kartēm, kas rāda, cik īpatni senos laikos bijuši uzskati par Baltijas telpas izskatu un atrašanās vietu. Spekke iepazīstināja latviešu lasītājus arī ar viduslaiku arābu ģeogrāfu ziņām par latvju zemi un senajām leģendām.

Vēl 1932. gadā Spekke bija Rokefellera stipendiāts zinātniskā komandējumā Polijā un Itālijā, bet jau nākamā, 1933. gadā, viņš kļuva sūtnis Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā un Albānijā ar pastāvīgo rezidenci Romā. Kaut gan Spekke agrāk bija visai aktīvs cīnītājs iekšpolītikā kā zemnieku savienības akadēmiskās sekcijas vadītājs, ārpolītiskā darbā viņš agrāk nebija piedalījies. Jāpiemin tomēr, ka Spekke jau bija darbojies par latviešu-franču tuvināšanās biedrības priekšnieku un šajā sakarā ierosinājis franču institūta nodibināšanu Rīgā. Viņš bija arī lasījis referātus vairākās ārzemju universitātēs un piedalījies starptautiskos vēsturnieku kongresos (1933. gadā Varšavā, 1937. gadā Rīgā un citur). Kaut gan bez diplomātiskas pieredzes, viņš ar savu interesanto, var teikt – šarmanto, personību, asām novērošanas spējām, atjautību un plašo humanitāro izglītību radīja pret sevi respektu ārzemju diplomātu vidū. Spekke izmantoja arī izdevīgo dienesta vietu tālāko studiju veikšanai romāņu literātūrā un Latvijas vēsturē.

Pieejamie dokumenti liecina, ka Spekke kā diplomāts bija reālists un sava laika cilvēks. Viņš bija lojāls pret savu vadoni – Kārli Ulmani –un tulkoja Ulmani interesējušos Itālijas fašistiskās iekārtas pamatlikumu tekstus un korporatīvās sistēmas statūtus. Spekkem pašam fašistiskā iekārta tomēr nepatika, un viņš labāk jutās itāliešu kultūras darbinieku aprindās. Vācu nacionālsociālistisko kustību viņš atklāti nīda. Vāciešus viņš vispār neieredzēja. Zināms iemesls tam varēja būt vācu vēsturnieku uzbrukumi viņa pētījumiem. Ieskatoties II Latvijas sūtņu konferences protokolos, redzam, ka Dr. Spekke toreiz ir atbalstījis Baltijas valstu savienību ar Padomju Savienību un Franciju. Tas gan bija 1935. gadā un nākamajos gados viņš savu nostāju mainīja, kļūdams pret Padomju Savienību ļoti aizdomīgs.

Profesors Spekke klajā laida vairākus jaunus pētījumus – Ķēniņa Stefana ienākšana Rīgā un cīņas par Doma baznīcu (1932. gadā, kad Latvijas valdība gatavojās atņemt Doma baznīcu vācu draudzei un pārvērst to Latvijas archibīskapa katedrālē). 1935. gadā klajā nāca viņa lielākais darbs Latvieši un Livonija 16. g.s. Klajā nāca arī viņa Latviešu vecākie tērpu zīmējumi un apm. 50 citu pētījumu dažādos žurnālos un arī laikrakstos.

Kad 1940. gadā fašistu valdība slēdza Latvijas sūtniecību Romā, Spekke bija spiests nodrošināt savu un savas ģimenes tālāku eksistenci kā reportieris, valodu skolotājs un citos darbos. Viņš piedzīvoja badu un izmisumu, bet vissmagākajos savas dzīves gados rada mierinājumu, sarakstot itāliešu valodā savu lielo Latvijas vēsturi, kas pēc kaŗa nāca klajā latviešu un angļu valodā. Interesanti, ka arī dzīves pēdējos gados, ļaunas un sāpīgas slimības mākts, viņš mierinājumu rada tālākā pētniecības darbā. Latvijas vēsture itāliešu valodā dienas gaismu nepiedzīvoja, bet latviskais teksts klajā nāca 1948. gadā un angliskais – 1951. gadā. 1952. gadā klajā nāca viņa La Lettonie et le probleme Baltique, kam sekoja angļu teksts Latvia and the Baltic problem 1954. gadā. 

1954. gada martā viņš sāka Latvijas sūtņa un pilnvarotā ministra pienākumus Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc Latvijas diplomātiskā korpusa vecākā un ārkārtējo pilnvaru nesēja Kārļa Zariņa nāves kļuva Latvijas diplomātiskā dienesta šefs. Savus uzdevumus viņš veica 16 gadus, kad 1970. gadā, ļaunas slimības mākts, viņš no saviem pienākumiem atteicās. Dr. Spekke turpināja tālākus pētījumus un publicēja vairākus darbus angļu un latviešu valodā, kas ieguva starptautisku atbalsi. 1956. gadā nāca klajā viņa Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeogrāfiskā atklāšana, kam 1957. gadā sekoja papildināts teksts The Ancient Amber Routes and the Geographical Discovery of the Eastern Baltic. 1959. gadā nāca klajā viņa Baltijas jūŗa senajās kartēs, kam 1961. gadā sekoja angļu teksts The Baltic Sea in Ancient Maps. 1965. gadā „Pilskalna” apgāds no jauna izdeva viņa Ķēniņa Stefana ienākšanu Rīgā. Apgāds „Labietis” klajā no jauna laida Vecākos latviešu tērpu zīmējumus. Nesen prof. Spekke laida klajā personīgā izdevumā arī Privātas vēstules un dokumentus. Jau 1967. gadā nāca klajā viņa plašās atmiņas, kas bija tēlotas kā „ainas, epizodi un silueti” grāmatā Atminu brīži. Tām tomēr nebija parasto memuāru raksturs un jādomā, ka Spekke bija tos paredzējis klajā laist nākotnē. Tas tomēr nenotika. Mimeografētā izdevumā nāca klajā viņa interesantu domu bagātais pētījums The Balts and Slavs, īsi pirms savas nāves Dr. Spekke vēl pieredzēja sava pēdējā darba Basilija Plīnija Rīgas slavināšana 1595. gadā tulkojuma izdevumu. Viņa pētījumu loks bija noslēdzies. Spekke bija atgriezies tur, kur bija savu karjeru sācis pirms 45 gadiem. Reizē noslēdzās arī viņa dzīves loks.

Dr. Spekke sniedza savu artavu arī profesora Edgara Dunsdorfa un „Daugavas” apgāda lielajā Latvijas vēstures sērijā, sniedzot vairākas nodaļas sējumam Latvijas vēsture 1500-1600, kuŗa lielāko daļu sarakstīja pats Dunsdorfs. Plašais sējums nāca klajā 1964. gadā. Ar to arī varam nobeigt pārskatu par Spekkes dzīvi un darbiem.

Spekke bija īpatnējs zinātnieks – literāta un vēsturnieka apvienojums. Viņa darbos nepārtraukti zibsnī ļoti oriģinālas domas, trāpīgi teicieni, asprātīgi un dažkārt ciniski satiriski vērtējumi. Viņš ir plaša vēriena, bet var manīt, ka viņu atbaida vēsturnieka darba metodes, dziļākas tekstu analizes, vēŗu un bibliogrāfijas aparāts. Viņš mīl pārlēkt no vienas problēmas uz otru, apstājoties tikai vietās, kas viņu speciāli ieinteresējušas. Savos darbos viņš min daudzus avotus, bet vairumā tos neiztirzā. Vēl lielāks ir to avotu skaits, kas paliek nepamanīti vai nepieminēti. Šķiet, ka viņa daba ir bijusi mākslinieciska, kas cīnījusies pret metodisko pieeju. Viņa pamattreniņš bija literātūrā. Arī savā ģimenē viņš saistījās ar mākslinieci – pianisti Aleksandru Stērsti, pazīstamā latviešu kultūras darbinieka Andreja Stērstes meitu. Viņa kundzes māsa – pazīstamā dzejniece Elza Stērste precējās ar dzejnieku Edvardu Virzu, kas abi meklēja ierosmes franču dzejas pasaulē. Nav brīnums, ka vēstures vielu Spekke bieži mazāk analizēja, bet vairāk izjuta un skatīja gara acīm, kā savā nekrologā minējis docents Benno Ābers, kas viņu labi pazina.

Ļoti nozīmīgs ir interesantais Spekkes ieskats vistālākajā latviešu tautas pagātnē. Spekke pašos pamatos ir rakstījis latviešu tautas vēsturi, ne tik daudz Latvijas vēsturi, kā to saskatījis literātūras zinātnieks Jānis Andrups. Spekke arī meklējis citu mazo tautu likteņos līdzības un kopsakarības ar latviešu tautu, ko pirms viņa neviens nav darījis.

Kaut arī šo rindu rakstītājs savos pētījumos pamatos skata Latviju starptautiskajā fonā, katram jaunajam latviešu vēsturniekam būtu vērts nopietni pārdomāt profesora Spekkes vārdus: „Ilgi, pārāk ilgi, mēs esam meklējuši, pētījuši un gudrojuši, ko citi ļaudis domā un runā par mums... Būtu laiks pienācis arī mums pateikt savu vārdu, ko un kā mēs domājam par šiem pašiem cilvēkiem.” Protams, tas prasa drosmi un pašcieņu, ne diplomātiju un laipošanu. Jaunajiem latviešu vēsturniekiem un polītiskajiem zinātniekiem, kas jau ir „atspērušies” un atraduši sev pamatu, Spekkes drošie vārdi var labi noderēt. Šo rindu rakstītājs no paša pieredzes var liecināt, cik gan sīkmanīgi, ierobežoti un niecīgām zināšanām ir daži izslavēti „lielās pasaules” vēsturnieki un cik slimīgi šovinistiski un nacionāli ierobežoti ir daži krievu, poļu un vācu vēsturnieki, kam pievienojas arī kādi angļi, zviedri un amerikāņi, kuŗu izpratnē mazo Baltijas tautu parādīšana vēstures fonā ir nevajadzīga, lieka un „sīkmanīgi šovinistiska”. Šo sīkmanīšu ietekme gan strauji mazinās, arvien vairāk pieaugot jauno baltiešu zinātnieku ietekmei, vismaz Rietumu pasaulē. Arī Austrumu pasaulē vismaz uz laiku sagrīļojās staļinisma radītā nacionālšovinistiskā krieviskuma fronte, un vismaz kādu laiku notika nopietni mēģinājumi labot 1930-to gadu beigu vēstures viltojumus, kur noklusēta latviešu loma lielajos notikumos. Nekas tomēr nav mūžīgs.

Rietumos skolotā latviešu jaunā vēsturnieku saime nav „kaujinieki”, bet centīgi patiesības meklētāji vēstures avotos, ar nolūku rekonstruēt iespējami pareizas vēstures ainas, atklāt vēsturisko personu īsto darbības motivāciju un izdarīt iespējami pareizus vēsturisko notikumu vērtējumus un secinājumus.

 

Dr. Edgars Andersons