Lidija Dombrovska
PIE OKEĀNA
− Cita pasaule. Kaut kur, kur Klusais un Atlantijas okeāns sadodas ar viļņu rokām. Tur, kur ir sākotne, milzīgs nedalāms plašums, kas reflektē debesis. Tad spīva sacelšanās. Viļņu mutes saveļas melnos murskuļos. Šļāc putas, veido detaļas. Zaļgans marmorējums, gaismas kaskādes.
− Bet nedaudz tālāk jau manāms atslābums. Vēl vēja skrējējs staipa burbuļgumiju. Ūdens virsma vizmo kā zīda satins, pārslīd pāri visumam un sastingst savā gludumā, it kā nekā cita nebūtu bijis. Tāds miers. Tikai saules traipi un sudraba delfīni − tie brīžiem liekas violeti, kas snaikās starp gaismas un viļņu mežģīnēm, nonāk ekstāzē un nirst kā apreibuši. Bēg paši no sevis.
− Ūdens un gaiss jaucas, gaisma skrienas ar pretgaismu, stari saplūst un norobežojas. Fikcija kļūst par īstenību. Viss uztveŗamais ir nogludināts. Mirdzošs. Sistemātiska saules spēle. Debess ir uztveŗamāka, īstenāka kā jebkad. Jūŗa ir piesūkusies skābekli, guļ − un trīc aiz labsajūtas. Nu šķeļas mākoņi, deg saule, iekrīt jūŗā un saceļ saules negaisu. Zilganais atstaro mēļas un sārtas nianses. Jūŗa kūp. Pa ūdens virsmu staigā ūdens tēli. Bet lejā, zem viļņu kruzuļiem, guļ gaismas jūŗa. Tā nedeg, neeksplodē kā vulkāns, un tomēr tā nav mazāk nāvīga. − Jūŗa ir vienreizēja. Nepārspējama. Neaprakstāma. Tā ir sevī iegrimusi cita pasaule. Tai ir sava dzīve. Tāda ir arī akmenim. Bet akmens dzīve ir iemūžināta, apslēpta, nesakarīga. Statiska. Viss, kas dzīvoja un kustējās un elpoja ir ieslēgts akmenī − mūžīgai dusai novēlēts. Bet jūŗa ir spraiga un niķīga. Tā var būt klusa kā melleņu meži. Krācoša kā tūkstoš gulošu vagābundu. Valšķīga kā spāniešu dejotāja, kas māk spēlēt dubultspēli.
− Mānīt. Valzivis var izvagot jūŗu krustām, šķērsām, tā kā tās virsma līdzinās šacha spēlei. Kad kāds jūŗnieks nonāk nelaimē, guļ un plūst pamests uz plosta, nāk valzivs, mudina spēlēt uz viļņu rievām. Mazākās zivteles tēlo šacha figūras − karalieni, ķēniņu, kalpus. Spēlē līdz jūŗnieks aizmieg un iekrīt pār plosta malu jūŗā. Ir arī citi vilinājumi − katrs taču zina, ka nāras dzied, par tām ir daudz dzirdēts. No viņām ir jāvairās. − Tās dvēseli piedzied. Tad ir jāmirst. Jūŗa esot bīstamāka par braucieniem universā. Tā stāsta astronauts, kas ir piedzīvojis abas vietas − gan mēness tuvumā bijis, gan jūŗas sirdī. − Jūŗa var būt nesaudzīgi mēma. Gandrīz hipnotiski bezskanīga. Kā nāve. Tikpat dziļa un plaša un neizpētīta. − Cita pasaule. Ūdenslīdējs dodas dzelmē, lai izpētītu dziļumus. Grib atklāt ūdeņu noslēpumus. Atrod zemūdens klintis, zālāju sedzenēm apsegtus milžus. Zemūdens piepļus. Zivis, kas drāžas kā raķetes. Citas plūst lēni, sapņaini. Arī okeānā ir dažādi mājokļi. Klinšu dobumos mīt jautras zivis, uzbāzīgas, draudīgas. Bailīgās peld apkārt, mirkšķina acu plakstus, baidās pašas no sevis. Ir arī zivis ar maskām. Varbūt tās taisās uz karnevālu. Formas veidojas, sakūst, deģenerē. Jūŗas zvaigznes, ziedoši koraļļi, mūdži, rāpuļi, vēži, ūdens pūšļi. Gliemežsuņi. Viss nepārtrauktā pārvērtībā. Tik skaistā, ko tikai dzīvnieki prot pilnīgi izdzīvot − izdzist kā skaņa. Sim, − prom. Kāda varena spēle. Kāds orķestris. − Kādreiz. − Vienmēr. Visas sīkās formu detaļas grib pārveidoties, atrast jaunu izteiksmi, citu dzīvi. Kāda ņirboņa, kāda enerģija. Un visi ir tik neapmierināti. Zivis sagriež mutes šķības, tārpi rīstās smiltīs, draud nožņaugties, jūŗas ķērpji grib iztaisnoties kā naglas, kustas un kustas. Visi dzīvo, lai ietu nāvē. Elpo lai izdzistu. − Lūk, jauns bars delfīnu. Zvāļojas. Mētā astes pa labi, pa kreisi. Plakš, plakš. Varētu domāt, ka viņi tā bērnībā mācīti likt pleznas uz āru. Tāpat kā cilvēki māca saviem mazuļiem − papēdi iekšpusē, bet pēdas vienmēr uz āru. It kā tam būtu tik liela nozīme. − Nekas cits kā tīrā ieraža. Tāda tirannija. − Arī delfīniem ir sava sistēma. Pie tiem nekas nenotiek neapsvērti. Pavirši skatoties varbūt var izlikties, ka viss notiek vislempīgākā brīvībā. Pamīšus, − gan šā, gan tā. − Virs jūŗas putni. Laidelējas. It kā tie būtu brīvi. Bet putnam pakaļ citi putni. Laižas baros, veidojot kāšus. Tik brīvi, tik pakļauti. Tā putns aiz putna. Zemu, augstu līdz nokrīt un pazūd.
Dažkārt liekas, ka jūŗa ir atturīga. Ka viss pārsteidzošais nokrīt no debesīm. Negaidīti. Neparedzēti. Kad tumsa klāj tumsu. Un debesis kļūst neredzamas. Debesis bez debesīm. Totāls tukšums, kas tomēr nav tukšs, bet ieplūst cilvēkā kā skumju smeldze. Tumsa veido savu apveidu. Ilgi. Savvaļīgi. Atgādina kaut ko, kas ir bijis, kas būs. Kas nāks pēc visiem rītiem. Vēlāk. Pēc visa. Pēc atnākšanas un izdzišanas. Pēc iznīcības. − Pirms sākuma. Tikai īsu brīdi. − Tad uzšaujas saule. Staigā pa debesīm un sauc. Modina radību. Žilbina. Deg, kamēr izdegs. Tā tas ir un būs. Saule un jūŗa spēlē savas lomas kā labi aktieŗi, cieši turas pie manuskripta un izslēdz tukšumu. Nerrojas. Darbojas. Var notikt, ka saule aptumšojas. Tad jūŗa kļūst nemierīga, domā, ka pasaulei gals pienācis. Valšņājas, rāda atvarainās brūces. Vaid un žēlojas. Tad uzšauj kūkumus, stāv un klanās pret tumšo sauli. Nonāk izmisumā. Sāk nāvēt, lai aizmirstu nāvi. Nāvē. Rij visu, kas tikai pagadās. Kuģus, cilvēkus, dzīvniekus, pati savas asaras. Grauž un drupina krastus. Svaida oļus, izmētā akmeņus. − īstā hierarchija. Okeāns savu spēli pārvalda. Par to nevienam nav jāšaubās. Tā pakājē sapņo liedaga smiltis savus sapņus. Redz buŗu laivas ar biedīgām pūķu galvām, vienaču pirātus, melnus gladiatorus, vergus. Un sapņotāja ausī vējš iepūš senus stāstus. Lūk, lidojoša zivs. To ir daudz. Visa debess ar zivīm pilna. Debess līdzinās jūŗai, bet jūŗa ir liekna pļava. Zied saules vizbules, un putu spāres slīgst un ceļas. Tramīgā, nostalģiskā jūŗa. Pasaules gals un sākums. Kāda pacilātība, kāda nāve. Skaistā, odisejiskā jūŗa. Tik brīva, tik citāda. Dievaiņu lolojums, debess spogulis − no Visuvarenā krekla iztrūkusi sudraba poga. − Pasaules vārti. Ver, ver savus vārtus. − Pār zemi iet kaŗi. Dārd mašīnžokļi. Lauž ķermeņus, sirdis. Dzirkstī asi iesmi. Un cilvēks rok cilvēkam kapu. Bet jūŗa nebēdā. Tā skalojas visam pāri, it kā nekā cita nebūtu. It kā tas būtu viss. Okeanu − okeans. Cita pasaule. Pasaule bez kapu ciļņiem, bez aizliegumiem, bez prātojumiem. Miglas dienās nāk viļņu sulaiņi melnās livrejās, veŗ durvis kaili noskūtai dienas jaunavai. Okeāns dārdina bungas. Nu sākas orģijas. Lielā pašiznīcināšanās līksme. Nāvei nav likumu. Tā nedzeļ. Nebiedē. Paisums, − bēgums, jūŗa plūst un ieplūst pārlaiku skavās.