Jānis Gorsvāns
MŪŽĪGĀ IEVA
Gaŗāka darba fragments
Toreiz viss notika pirms seniem gadiem.
Tu biji, un es biju.
Tu biji Ieva un es - Ādams.
Ādams un Ieva.
Un kupls ābeles koks.
Un toreiz bijām briesmīgi jauni.
Un skaisti.
Un pārdroši.
Un gudri.
Jā, gudri.
Jautājumus negribējām dzirdēt, jo zinājām visas atbildes.
Toreiz patika rotaļāties.
Bija skaistas, pārgalvīgas un gaŗlaicīgas rotaļas.
Toreiz.
* * *
Šodien apskatu spogulī savas plānās matu šķipsnas un trīs sirmus pavedienus.
Pagrūžu apakšā citiem, tumšākiem. Ja būtu pabužinājies vairāk, droši vien atrastu arī citus pelēkus.
Bet negribas aizkārt savu patmīlību.
Atstāju matus nesabužinātus.
* * *
Toreiz Ievai bija sārtas lūpas, briestošas krūtis un palaidnīga prieka pilnas acis. Un tumši mati. Un ziņkārīgas rokas, kas šad un tad, it kā nejauši, pieskārās.
Un dūjas balss.
Bija grūti pateikt – Nē - dūjas balsij.
- Ādām, - viņa teica, - aizved mani pie Zuzītes, - un pieglauda savu plecu manējam, un uzlika savu roku uz manas.
- Ādām, aizved mani pie Nitas.
Un aizvedu.
- Ādām, aizbrauksim uz ezera malu.
Un aizbraucām uz ezera malu.
Citus vakarus bija neprātīga skūpstīšanās, glāsti un manu pirkstu satraukta tekalēšana pāri viņas kaklam, taisnajai pierei, mazajām vaigu bedrītēm un krūšu briestošajam apaļīgumam.
Tas bija toreiz.
* * *
Šodien, tāpat kā citas dienas, ceļos agri, mazgāju muti, skaloju muti, sukāju plānos matus, paēdu ātras brokastis un braucu uz darba vietu.
Nu jau gadiem tā.
Nu jau gadiem.
* * *
Toreiz, vienreiz, ezermalā Ieva un es staigājām gar ūdens malu. Viņa mēģināja iegrūst mani ezera dziļumos. Turējos pretī, mēģinādams iegrūst viņu. Ievai un man slīdēja kājas - bija lielas šļakatas, ķīvēšanās un smiekli.
Vēlāk noklājām dzeltenu segu gaišajās smiltis, rātni apsēdāmies, skatījāmies viļņu plūdumā un viens otra acīs. Brīnums, ka dažreiz vajadzēja tik maz, lai būtu labi - ezera putu sarunu, zilo debesu, tālās saules, silto smilšu un Ievas. Varbūt, tomēr, tas bija ļoti daudz. Maza skabarga bija iedūrusies pēdā. Drusku sūrstēja. Gādīgām rokām Ieva sameklēja vainīgo nieku un izvilka ārā. Manas pateicīgās lūpas pieskārās viņas lūpām.
- Kādreiz tev apniks, - viņa teica.
- Apniks kas ?
- Apniks braukt ar mani uz ezermalu, apniks braukt pie Zuzītes, apniks būt kopā ar mani.
Paskatījos uz Ievas pusi. Domāju, vai teikt - nekad, vai - varbūt, vai - nezinu. Neteicu neko, jo bija labi. Par tālu nākotni negribējās domāt. Negribējās arī domāt, ka kādreiz varētu apnikt būt ar Ievu kopā.
Kā gan varēja apnikt būt kopā ar Ievu?
Kā?
* * *
Šodien iznesu trīs atkritumu mucas un noliku ielas malā. Rīt būs piektdiena, gaŗām brauks atkritumu savācējs un mucu saturu sabērs savas kulbas lielajā vēderā.
Atkritumu mucas pilnas iepriekšējās nedēļas dzīves, pilnas tukšām papīra kastēm, iesaiņojumu drazām, apgrauztām ābolu serdēm, sadauzītas krūzes lauskām, atplēstu, tukšu aplokšņu, vecu rēķinu un pagājušās nedēļas izlasītu laikrakstu. Vienas nedēļas dzīve sabērta trīs atkritumu mucās.
Cik daudzas atkritumu mucas vajadzīgas, lai aizmestu visu dzīvi prom?
* * *
Toreiz sarunājām braukt apkārt lielajam ezeram.
Bija saulaina sestdiena un svētdiena. Viņa sēdēja blakus, uzlikusi roku uz mana pleca. Drusku pabužināja manus matus, noglāstīja manu roku, piedūra mazu pirkstu manam degunam, palīdzēja stūrēt, stāstīja par savām vakardienas domām un brīžiem klusēja pāris jūdzes. Zaļas, dzeltenas un brūnas krāsas aizvizēja, aizzibsnīja gaŗām. Tālu ceļu līkumi sagaidīja un aizvadīja. Ezermalas krasti brīžiem vijās līdzi ceļa jostai, brīžiem attālinājās, iemaldījās mežu biezokņos, pāris reizes aptinās apkārt stāvāku kalnu galotnēm.
- Tā varētu braukt nedēļām ilgi, - viņa stāstīja un pieglauda savu galvu manam plecam.
- Kāpēc ne visu mūžu? - rādīdams nopietnu seju, prasīju nopietnā balsī.
- Nevar, - viņa tikpat nopietni atbildēja,
- mājās jāslauc govis, jābaro cūkas un diviem spilveniem jāuzšuj jauni pārvalki. Pasmaidījām nerātnus smaidus.
* * *
Pievakarē sīkā ezermalas ciemā sameklējām pārgulēšanas vietu. Bija neliela stostīšanās, pāris mirkļu vilcināšanās un daži neērti brīži. Lielā, pelēkos vākos iesietā grāmatā, bija jāieraksta savi vārdi. Metu žiglu, jautājošu skatu uz Ievas pusi, bet viņa mierīga stāvēja man blakus, it kā teikdama - Ko nu vilcinies!
Un tā lielajā grāmatā ar pelēkajiem vākiem ierakstīju, ka esam vīrs un sieva.
Izpalīdzīgs apkalpotājs aiznesa mūsu sīkās mantas uz mazu, šauru istabu, kuŗā bija iestīvēta plata gulta, neliels galds un divi krēsli. Drusku jutāmies neērti, drusku bijām noguruši, drusku minstinājāmies.
- Ko, tikai viena gulta? - Ieva brīnījās .
- Es varētu gulēt uz grīdas, - teicu, zinādams, ka uz grīdas negulēšu. Ieva brīdi klusēja.
- Varbūt... kaut kā... bet tev jāapsola. Es domāju...
- Nomazgā ceļa putekļus, sakopies, - teicu, mēģinādams izklaidēt Ievas mulsumu.
- Iesim meklēt kādu vietu kur var paēst. Esmu izsalcis.
* * *
Tajā vakarā laiku klaiņojam pa svešā miestiņa pāris ielām. Bija savāda, dēkaina sajūta, drusku palaidnīga, drusku priecīga, it kā zinot, ka nepazīstamajā vietā var notikt kāds negaidīts brīnums. Tumša nakts un tālas zvaigznes pārklājās pāri. Svešā miestiņa šaurās ielas atbalsoja mūsu draiskulīgos soļus. Ieva ielika savu roku manā elkonī, pieglaudās ar visu augumu. Labā, mūžīgā Ieva!
- Protams, ja viņa gribēs, gulēšu uz grīdas, - liku vienādus soļus blakus Ievas soļiem un aprunājos ar savām domām. - Protams. Nekad nebija bijusi vēlēšanās darīt Ievai ļaunu. Nekad. Ja gribēs - gulēšu uz grīdas.
- Varētu ieiet šeit, - Ieva vedināja, rādīdama uz nelielu izkārtni, kas solīja garšīgas brokastis, pusdienas un vakariņas. Un izmeklētus dzērienus. Un jaunāko skaņu plašu mūziku. Un laipnu apkalpošanu. Telpa bija iegarena, patumša un tukša. Smaidīgs večuks iztipināja pretī.
- Lūdzu, lūdzu, - un sirmu galvu drusku pieliekdams, pārlaida ar roku pāri tukšajai telpai, - pie kuŗa galdiņa jūs vēlētos sēdēt?
- Tur, kur ir mazāk cilvēku, - Ievai bija žigla atbilde, bet jau nākošajā mirklī jutu viņu drusku saraujamies. Laikam nevajadzēja tā teikt. Sirmais večuks pacēla savu balto galvu, paskatījās vērīgu, ilgu skatu Ievā, pārlaida acis pāri manai sejai, paskatījās atkal uz Ievu un iesmējās skaļā, trizulīgā balsī.
- Cilvēki, kas neprot jokot, man lāgā nekad nav patikuši, - viņš beidzot pavēstīja un aicināja pie galdiņa, kas vientuļš balstījās uz savām četrām kājām telpas tālākajā stūrī.
- Mans vārds ir Jēkabs, - večuks stāstīja, aizdedzinādams gaŗu, smaržīgu vaska sveci galda vidū. - Ziniet, man tiešām ir prieks redzēt šajā vietā jaunas, nepazīstamas sejas. Te ir tik gaŗlaicīgi, - un viņš drusku nopūtās.
- Vai esat kāzu ceļojumā?
Ieva drusku pārliecās pāri ēdienu kartei un sāka lasīt sīkus burtus.
- Jā, - īsi atbildēju, piecēlos un pavilku Jēkabu drusku sānis.
- Gribētu pasūtināt to labāko, kas šeit dabūjams, - stāstīju viņa ausij klusā balsī,
- un to labāko vīnu. Un mūziku. Un puķes uz galda.
- Puķes uz galda?
- Jā, puķes uz galda. Daudz. - Un iespiedu viņa plaukstā čaukstošu naudas zīmi.
- Protams. Protams. Puķes uz galda, - viņš atbalsoja manus vārdus un aiztipināja ātriem, sīkiem soļiem.
- Ko tu viņam teici? - Ieva, vienaldzīgu seju rādīdama un nespēdama savu ziņkārību valdīt, jautāja.
- Prasīju viņam, vai rīt būs saulaina diena. Viņš teica, ka būs.
- Tās ir labas ziņas, - viņa gudri runāja un vicināja sīku dūri manu acu priekšā.
- Meļi un grēcinieki vienmēr nokļūst ellē.
- Tad jau tiksimies tur.
Tukšo telpu piepildīja klusinātas dziesmas skaņas. Dažus mirkļus vēlāk Jēkabs nāca, nesdams lielu, kuplu puķu kaudzi, kas bija ielikta platā māla bļodā. Caur krāsainajiem ziediem un zaļajām lapām tikko varēja samanīt viņa pelēko matu cekulu un plato smaidu.
- Dārzs nu gan ir pa tīro, - viņš šķelmīgi piemiedza kreiso aci.
Ieva drusku paplēta savējās.
- Bet, Ādam, tev nevajadzēja, - viņa runāja un paslēpa savu seju smaržīgajā krāsu jūklī.
- Apskaties, margrietiņas arī! Skatījos un priecājos, ka Ievas seja ziedēja kā krāšņa puķe.
* * *
Vakariņas bija drīzāk kā kāzu mielasts, nevis mazā ēdnīcā parasti pērkamais.
- Vīns ir tas labākais, ko šeit var dabūt, - Jēkabs lepni stāstīja, - desmit gadus vecs. Tas labākais! - Un viņa augums drusku pastiepās gaŗāks, galva drusku lepnāk atgāzās atpakaļ. - Tas labākais! Lēnām izvilka spundi, ielēja glāzē un ļāva man nogaršot. Vīnam bija drusku salda un drusku rūgtena, drusku vasaras un drusku rudens saules sajaukta piegarša. Katru malku gribējās paguldzināt uz mēles, izbaudot desmit gadu rūgšanu un gatavošanos.
Bija varens kāzu mielasts, lai arī par kāzām netika runāts. Projām ejot Ieva paņēma trīs mēļus ziedus, iesprauda vienu sev matos, otru manā svārku atlokā un trešo Jēkaba pogcaurumā. Drusku pieliecās un noskūpstīja Jēkabu uz vaiga. Un viņš, savus gadus un sirmos matus aizmirsdams, apmulsa un nosarka. Labā un mūžīgā Ieva. Vīns skurbināja, nakts skurbināja, Ieva skurbināja.
- Tu esi labs, - viņa man stāstīja, ielika savas rokas manās padusēs un mēģināja mani pacelt. Saņēmu viņas augumu savējās un pacēlu. Pāris reizes apgriezāmies, pieplakuši viens otram, meklēdami viens otra lūpas un atrasdami.
Vīns, nakts, svešā vieta un pašu skurbums reibināja.
* * *
- Redzi, - viņa mēģināja man stāstīt, kad gulējām platajā gultā, - redzi, vienalga ko tu stāstīji Jēkabam un vienalga kādu uzvārdu ierakstīji pelēkajā grāmatā - mēs tomēr neesam vīrs un sieva.
- Protams, Ieva, zinu to, - atbildēju un uzliku gādīgu roku uz viņas krūtīm,
- zinu to.