JAUNĀS GAITAS AUTORI
Gleznotāja Lidija Dombrovska, kas ir ari dzejniece, stāsta:
Esmu rīdziniece. Savus pirmos soļus spēru pašā sirmās Rīgas sirdī, krāšņajā Vērmanes dārzā un apstādījumos, kur kanāla ūdeņi atspoguļoja koku plaukstošo lapotni.
Piederu pie pēdējā ģimnāziju absolventu izlaiduma, īsi pirms bēgļu gaitu sākuma. Mūsu ģimenē bija vienmēr liela interese par mākslu. Māte gleznoja, nodarbojās ar daiļamatniecību, darināja dekoratīvas sienas segas, kur techniskā prasme apvienojās ar spilgtu iztēli. Māte jaunībā bija mācījusies pie slavenā krievu modernās mākslas pioniera Maleviča (no kubisma līdz supremātismam), kuŗa darbi atrodas arī Ņujorkas mākslas muzejā u.c. Malevičs bija 1919. g. mākslas profesors Maskavā, arī Pēterpilī. 1926. g. viņš atstāja Krieviju un devās uz pretakadēmisko Bauhaus Vācijā, kur 1927. g. iznāca viņa grāmata Bezpriekšmetu pasaule (Die gegenstandslose Welt). Mūsu ģimenes īpašumā bija daudzi skaisti latviešu gleznotāju darbi. Vēlāk, nonākot Dānijā, apmeklēju mākslas skolu, tad izdevās izturēt grūtos pārbaudījumus un iestāties Dānijas mākslas akadēmijā, kur mācījos no 1951.-1955. gadam. Ārzemju ceļojumos radās izdevība iepazīties ar slaveniem gleznotājiem – Ležēru, Šagalu, de Štēlu, Poljakovu un daudziem citiem.
Savā mākslas radīšanas darbā, kas aptveŗ dažādas izteiksmes fazes, esmu galvenokārt vadījusies no krāsu un formu problēmu izpētes. Jau agri iesaistījos sistemātiskā krāsu kvalitatīvo īpašību problemātikā, krāsu tonalitātes izsvēršanā. Radās prasība pēc dažādo dimensiju kontaktu izsekošanas, krāsu mijiedirbes, lineāro izmēru, harmoniju un pretstatu formālo sakarību analizes. Novērošanas un transformācijas ceļā man izdevās formulēt četrdimensionālu telpisko funkciju, kas balstās uz abām plākšņu dimensijām, telpu, kas atrodas gleznas aizmugurē, un gleznas priekšplānu, to, kas ir starp mākslas darbu un skatītāju. (Līdzīgi darbu apraksti ir sastopami kubistu aprakstos par objektu lietāšanu.) Mana tiekšanās ir saistīta ar sintētisku jaunradi, kompozicijā iesaistīt apkārtējo telpu, pārvērst to tīrā gleznas funkcijā, atklāt un kultivēt jaunas dimensijas. Jaunās mākslas formulējumi, (kas novērojami jau spontānistu, dadaistu un strukturālistu apsvērumos) sliecas uz kvantu (lielumu un daudzumu) funkcijām, dažādu situāciju problēmām un struktūrfilozofiju. Pamatdoma sakņojas plašākas morfoloģijas uztverē, lielākas fleksibilitātes margina iegūšanā. Mākslinieciskā vīzija kļūst par poētisku priekšlikumu, izaicinājumu. Domāju, ka mākslas procesa izraisītājs faktors ir mazsvarīgs, svarīgāks ir veids, kā sevi vistiešāk, pārliecinošāk formulēt. Tradicionālā glezniecība lietajā krāsas, lai radītu illūzorisku telpas iespaidu gleznā. Dažkārt izvēlos krāsas ar aptuveni vienlīdzīgu vērtības kodolu, liekot tās vienu otrai blakus. Tādā veidā krāsa vairs nav līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai, bet kļūst par mērķi un nosaka visu gleznas uzbūves raksturu.
Uz jautājumu par Eiropas glezniecību 1972. gadā, varu teikt, ka mākslas būtība nav mainījusies. Varbūt vienīgi runa par vērtību – nihilismu, atsacīšanos iežogot, ieslēgt mākslinieciskās vērtības normas. 1970-to gadu māksla nav iztulkojama, tā ir topoša. Kaut kas, kas veidojas, mainās, kļūst citāds. 60. gados telpas izpratnes risināšanā tika iesaistīti gaismas efekti tā, ka radās vīzuāli iespaidīga vide. Varēja vērot eksperimentus ar kinētiku un heppeningiem. Pēdējo gadu mākslā ir izveidojušies jauni virzieni, kā konceptmāksla „Sonsbeek” skatē Holandē 1971. gadā. Interesantas iespējas izstāžu struktūras atjaunošanā atplaiksnās mēģinājumi ar filmu.
Arī Padomju Latvijas mākslā notiek liela rosme. Rīgas Mākslinieku namā izstādās dažādu žanru gleznotāji, kuŗu reālistiskā dabas pieeja ir iekļauta konkrētā sižetā. Valsts mākslas muzejā blakus kārtējām mākslas skatēm 1969. gadā bija iekārtota Jāņa Valtera no Rietumberlīnes pārvestā 100 gadu dzimšanas dienas atceres izstāde. 1972. g. vecmeistaru galerija tika papildināta ar 13 citām Valtera gleznām. Zināmi sasniegumi ir panākti vienā no jaunākām mākslas nozarēm – lietiskā grafikā jeb reklāmas mākslā un metalla kalumos. Maskavas metrostacijas „Turgeņevskajas” izdaiļošanā piedalījās latviešu metallkalis Džems Bodnieks, kuŗa darbi ir apskatāmi ari Kongresa pilī Kremlī u.c. Padomju Latvijas glezniecībā pašreiz ir pārsvarā t.s. komerciālā māksla, mākslas darbu lielākais vairums ir tādi, kas tikai piesārņo. Pat tie nedaudzie gleznotāji, kas mēģina populārajai illustrātīvā reālisma glezniecībai pienest laikmetīgāku pieeju, no Vakareiropas mākslinieku viedokļa nekādu kultūras dāsnumu nav spējuši sniegt. Arī trimdas glezniecībā ar retiem izņēmumiem zeļ komerciāla galeriju māksla.
Kā Padomju Latvijas, tā trimdas literātūra dod iemeslu optimismam. Tikai tēlotājā mākslā joprojām valda ir nesaprašana, ir chaoss.
