Sakarā ar Komponistu savienības VII kongresu Rīgā, 1972. g. oktobrī, LuM redakcija intervēja vairākus latviešu komponistus un muzikologus, lūdzot atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:
1. Kādi jaunrades meklējumi Jūs nodarbina, kas pašlaik aktuāls Jūsu mākslā?
2. Kā Jūs vērtējat sasniegumus latviešu padomju mūzikā pēdējos gados; kādas daiļrades problēmas izvirzījušās?
3. Kādus skaņdarbus Jūs uzskatāt par nozīmīgākajiem? Kas tajos iezīmējas jauns?
4. Kādi konkrēti mūzikas mākslas attīstības jautājumi prasa izpēti un teorētisku skaidrojumu pirmām kārtām?
5. Kā Jūs vērtējat jauno komponistu sniegumu? Kas tajā savdabīgs?
6. Jūsu domas par mūzikas dzīves aktivitāti un virzību a) Rīgā, b) perifērijā.
7. Vai jūs apmierina Komponistu savienības sanāksmju darbs? Jūsu ierosinājumi.
1. Strādāju pie tautasdziesmu apdarēm sieviešu kora dziesmas žanrā.
2. Esmu optimists. Tāpēc sasniegumu kontā saskatu daudz ko skaitļošanas vērtu. Un ne tikai mūsu komponistu daiļradē, bet arī latviešu padomju atskaņotājā mākslā.
Par galveno mērauklu kļuvusi mūsu mūzikas un mūziķu autoritāte citās republikās, ārzemēs. Kā šo autoritāti vairot, kā pastiprināt latviešu skaņu mākslas internacionālos sakarus, tā laikam arī viena no galvenajām problēmām daudzo šodienas jaunrades problēmu vidū.
3. Komponistu savienības VII kongresa deviņu koncertu programmās esam ietvēruši daļu no šobrīd nozīmīgākajiem republikas skaņražu sacerējumiem. Tur, sākot ar šķietami necilu dziesmu un beidzot ar lielas formas vokālu vai instrumentālu sacerējumu, klausītāji dzirdēs daudz ko jaunu tiklab darbu tematikā, saturā, kā arī mūzikas stilā, izteiksmē. Pats patīkamākais jaunums šo koncertu laikā, man šķiet, būs atziņa, ka blakus vecākās paaudzes meistariem nostājas arvien vairāk vidējās un jaunākās paaudzes komponistu ar savu radošo seju, ar savu muzikālo individualitāti.
4. Laikmetīgās mūzikas jautājumi. XX gadsimta mūzikas mākslas jaunāko parādību regulāra apguve un novērtējums, mūsu brālīgo republiku šodienas mūzikas sasniegumu aktīvāka propaganda – tie laikam gan ir paši aktuālākie uzdevumi.
5. Jura Karlsona, Imanta Zemzara, Aivara Kalēja, Rutas Skudras-Vintules, Lolitas Vambūtes un citu jauno komponistu sniegums dažādos mūzikas žanros ir daudzsološs. Taču jaunie autori, īpaši konservatorijas studenti, ir it kā pārāk bikli, neaktīvi, nevajadzīgi atturīgi. Tā ir pati zīmīgākā viņu „savdabība”, ko es labprāt jo drīzāk gribētu pieredzēt atmestu.
6. Rīgā mūzikas laikam kļūst jau par daudz: tik bagātīgs vienlaicīgi dažādās zālēs ir mūzikas sarīkojumu klāsts un tik daudz arī jaunumu, ka ierindas klausītājs apmulst. Brīžam grūti izvēlēties, kurp iet, tāpēc netiek aiziets nekur... Perifērijā nopietnās mūzikas sarīkojumu varētu būt krietni vairāk.
7. Absolūti neapmierina.
Oļģerts Grāvītis, komponists, muzikologs
1. Par saviem jaunrades meklējumiem un sasniegumiem pašam grūti runāt. Formas un izteiksmes līdzekļu koncentrētība, satura skaidrība – šie jautājumi man vienmēr bijuši aktuāli.
2. Salīdzinājumā ar sešdesmito gadu latviešu padomju komponistu jaunradi vērojama izaugsme, it sevišķi vidējās paaudzes komponistu skaņdarbos. Tehnisko līdzekļu arsenāls kļuvis mūsdienīgāks, ko gan nevar teikt par a capella kora dziesmu. Ar retiem izņēmumiem tā ir stipri tradicionāla.
3. R. Kalsona Koncerts čellam ar orķestri
4. Estrādes, bigbīta un džeza mūzikas loma mūsdienu jaunatnes gaumes audzināšanā un klausītāju pakāpeniska sagatavošana aktīvai mūsdienu mākslas uztverei.
5. Par jauno komponistu skaņdarbiem grūti spriest, jo pats jēdziens „jaunais komponists” ir pārāk nenoteikts. Ja runājam par nesenā pagātnē konservatoriju beigušajiem, tad maz pazīstam viņu patstāvīgo jaunradi. Radioprogrammās lielākoties figurē gandrīz vieni un tie paši uzvārdi un skaņdarbi, kas pa lielākajai daļai ir diplomdarbi, samērā neizteiksmīgi, bezpersoniski, jūtama simfoniskā orķestra iespēju un līdzekļu nezināšana.
6. Par Rīgas mūzikas dzīves aktivitāti un daudzveidību nevarētu žēloties, kaut gan kvalitāte ne katrreiz atbilst kvantitātei. Bieži vien neapmierina estrādes koncertu, Doma koncertzāles repertuārs. Latviešu simfoniskā mūzika pārstāvēta maz...
7. Komponistu savienības sanāksmes varētu būt interesantākas. Nebūtu par ļaunu apspriest arī republikas vadošo komponistu skaņdarbus.
Edmunds Goldšteins, komponists
1. Ostinato apvienošana ar aleatoriku.
2. Pozitīvi. Pirmajā plānā izvirzās pilsoniskuma princips. Varbūt derētu šad un tad paškritiski sevi pavērot – profesionālās meistarības jautājums aktuāls vēl šobrīd.
3. Jāņa Ivanova jaunākās simfonijas, Ald. Kalniņa darbs ar latviešu tautasdziesmu.
4. Mūsdienu mūzikas un kritikas līdzsvarojums.
5. Manuprāt, jauno komponistu daiļrade krietni atpaliek no šodienas mūzikas prasībām un jauno mūzikas kritiķu līmeņa. Kāds paradokss!
6. Kā Rīgā, tā rajonos ir aktīva mūzikas dzīve, bet programmas ir gaužām vienveidīgas. No visu gadsimtu mūzikas bagātībām programmās 95 procentus vietas aizņem klasiskā un romantiskā mūzika. Bet pārējā?
7. Neapmierina. Jāraksta labāka mūzika un jābūt drosmīgākiem un analītiskākiem vērtējumiem.
Pauls Dambis, komponists
Vēl izteikušies Lūcija Garūta, Elhonons Jofe, Ludvigs Kārkliņš, Romualds Kalsons, Arnolds Klotiņš, Dmitrijs Kuļkovs, Jānis Līcītis, Tatjana Kuriševa, Pauls Kvelde, Viktors Sams, Silvija Stumbre u.c. Par 7. jautājumu resp. Komponistu savienības darbību visi izteikušies negatīvi, ieskaitot pašu valdes priekšsēdi Ģedertu Ramanu. Te viņa citāts:
Mūsu sanāksmēs bieži iznāk tikai tāda pačalošana, laipnību apmaiņa, tādēļ bieži tās nav interesantas. Vairāk uzmanības jāpievērš interesantu un problemātisku skaņdarbu apspriešanai. Jāpanāk, lai ik gadus katra komponista un mūzikas zinātnieka darba pārskats šādā sanāksmē būtu obligāts pienākums.
Ģederts Ramans, komponists
Ko gan lai saka par organizāciju, kuŗas vadība pati par sevi ļoti zemās domās? „Likumsakarīgi” varētu domāt, ka notiks vadības maiņa. Jaunajā valdē tomēr ievēlēti tie paši vecie: priekšsēdis Ģederts Ramans, priekšsēža vietnieks Pauls Dambis, atbildīgais sekretārs Oļģerts Grāvītis.
Savā darbības pārskata referātā Ģederts Ramans visai kritiskus vārdus veltījis Latvijas Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra vadībai:
Kā liecina pēdējā laika avīžu un žurnālu kritiskie materiāli, ir nepieļaujami atslābuši kontakti starp komponistu, literātu, libretistu un muzikālā teātra ļaudīm. Stāvoklis nav iepriecinošs ne oriģinālbaleta, ne oriģināloperetes novadā. Pašlaik jaunu oriģināloperu piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu. Sākot ar 1968. gadu, uzrakstītas un LPSR Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātra mākslinieciskajai vadībai nodotas piecas operu partitūras. Taču pēc Oļģerta Grāvīša operas „Sniegputeņos” pirmizrādes (1967. g. novembrī) no tām iestudējumu piedzīvojusi tikai viena – Ādolfa Skultes „Princese Gundega , kas uzvesta, 1972. gada janvārī. Tātad viena oriģinālā opera gandrīz piecu gadu laikā. Vai nav tā kā par maz? Varbūt četras pārējās partitūras nepelna interesi? Jau minētā Edmunda Goldšteina opera oratorija „Iedēstiet rozes zemē nolādētā” ir muzikāli spēcīgiem raksturojumiem bagāts, tematikā aktuāls darbs. Atzinīgi šo sacerējumu novērtējusi LPSR Kultūras ministrijas Repertuāra redakcijas un mākslas ekspertu kolēģija...
Savu tiesu dabū arī mūzikas kritiķi, it sevišķi par t.s. „zemtekstu” meklēšanu:
PSKP CK 1972. gada lēmums par literātūras un mākslas kritikas lomas paaugstināšanu mūsdienu apstākļos guvis jo dziļu atbalsi arī mūsu radošās savienības kolektīvā. Kritiķi daudzkārt apliecinājuši savas spējas vērtēt šodienas parādības partejiski un principiāli. Tomēr kritiķi reizēm bijuši subjektīvistiski, bieži vien neargumentēti tendenciozi, viņu tonis bijis aizvainojošs. Mums šķiet, ka mūzikas kritiķu vidū savstarpēja lietišķa kritisko domu apmaina maz vēl cieņā, ka mūsu mūzikas kritiķi nemāk īsti polemizēt. Jānovēl izvairīties no vulgarizējumiem mūsdienu jaunrades parādību vērtēšanā un nesalasīt rakstā vai nesaklausīt mūzikā paša kritiķa sadomātus zemtekstus. Tās ir peļamas, novecojušas mākslas kritikas metodes.
Mēs aicinām mūzikas kritiķu saimi atrast vairāk enerģijas un laika šķietami sīkajiem dienas preses uzdevumiem – recenzijai, intervijai, anotācijai, pat informācijai. Mūsu dzīve ik nedēļu atnes ko jaunu. Cik no tā atspoguļojas presē? Turklāt preses darbiniekus vien vainot nevar. Laikraksts „Literātūra un Māksla”, piemēram, prasmīgi organizē materiālus; labi noorganizēts mūzikas propagandas darbs arī žurnālā „Māksla” Taču šie izdevumi pamatoti sūdzas par autoru kūtrību, rakstītāju aizņemtību. Drošāk jāiesaista dienas preses izdevumos muzikologu jaunaudze.
Komponistu savienības VII kongresa ietvaros notika arī tautas koŗa „Dzintars” 25 gadu jubilejas koncerts, kuŗā debitēja jaunā komponiste Ruta Vintule. Recenzente Malda Silmale LuM 28. oktobŗa numurā to piemin ļoti atzinīgi:
Jaunās komponistes Rutas Vintules ciklu „Ziemas impresijas” (M. Losbergas vārdi) veido četri skaņdarbi – bagāti ar tēliem un noskaņām, kā arī impresionistiskām krāsām un ritmu. Kora dziedājumā šie skaņdarbi raisījās loti vijīgi, īpaši izsmalcināti izskanēja cikla pirmās un ceturtās daļās sākuma posmu dabas tēlu kaprīzo noskaņu maiņa un to pretstats cilvēka subjektīvām izjūtām. Spilgts bija cikla nobeigums – saules dzīvinošā spēka slavinājums. Liekas, R. Vintules dziesmu cikls bija viens no vislabākajiem kora koncertā dzirdētajiem sniegumiem.
Jaunas „blēņas” izgudrojis arī Pauls Dambis. Tālāk Malda Silmale tanī pašā rakstā:
Interesants, svaigs un bagāts likās Paula Dambja trīsdaļīgais cikls „Blēņu dziesmas” ar A. Elksnes vārdiem. Cikla pirmajā dziesmā sakausēts personības un filozofiskā plāksnē tverto dzimtās zemes tautasdziesmu slavinājums, otrajā dziesmā personības subjektīvās izjūtas atraisās kā viens no patstāvīgiem elementiem, kas trešajā ir divu emocionālo sfēru kontrasti, tā iegūst traģisku skanējumu; solodziedājuma fona faktūru veido nelieli melodiski ritmiski kora kompleksi (vienzilbīgi izsaucieni), kas bieži raksturo ļaunumu, cietsirdību. Kora atskaņojumā varēja vēlēties lielāku kvēli un degsmi – it īpaši trešās dziesmas kulminējošajā posmā.
Nobeigumā – kā tas arī būtu, latviešu komponisti atkal pulcējās savā zemē, lai iespēju robežās pārrunātu aktuālus jautājumus un noklausītos jaunāko mūziku. Trimdā tas nekad nenotiks, kaut gan šo rindu autors vairākkārt sludinājis komponistu, diriģentu un mūzikas darbinieku kongresa vēlamību. Taču, vērojot dziesmu svētku simtgades sagatavošanu, varu mierīgi atspiesties uz trimdas kapa krusta un mierīgi saukt līdz: „Nav vērts, nav vērts!”
Imants Sakss
