VAI SIRREĀLISTS?

 

„Lieciet ilgviļņus taisnos matos vai stiepiet taisnus viļņainos! Šujiet ielāpus uz jaunām drēbēm un dodiet ķīmiski tīrīt vecās!”

„Steidzieties ar džeta lidmašīnām, ātrvilcieniem un automobiļiem un ja nav ar ko, tad kājām! Nenokavējiet sirreālista J. Jēgera gleznu izstādi...”

Tādā gaŗā Londonas Avīzē (8. un 15.9. 1972.) 63 gadus vecais J. Jēgers, kas savā laikā apmeklējis Rīgas amatniecības vakara skolas daiļamatniecības nodaļu, kur glezniecību mācīja Kārlis Miesnieks, reklamēja savu pirmo personālo izstādi. Tā notika Draiana galerijā (Drian Galleries), Londonā, laikā no 1972. g. 18. septembŗa līdz 6. oktobrim.

Jēgers glezno vienkāršotas cilvēku figūras, bez telpas illūzijām, plakani, daudz nedomājot par formu ritmikas vai krāsu saskaņas problēmām. Te nav darīšana ne ar apzinātu „likumu” laušanu vai jaunu ceļa meklēšanu, ne arī bērnišķīgas vitalitātes apveltītu naīvās mākslas pārstāvi, bet gan ar īpatni, kuŗam, bez šaubām, ir kaut kas ko teikt. Rakstā „Es un mana māksla” (Londonas Avīze, 18.8.1972.) Jēgers cita starpā saka:

„Savu stilu es atradu Londonā uz ielas, kur virmo reklāmu ugunis. Soho, kur dzīve sit augstu vilni, sievietes drausmīgi krāsojas un ģērbjas izlaidīgi, vulgāri. Teātŗi un krogi. Meifērs, kur miljonāri, zagļi un ubagi iet pa tām pašām ielām un cilvēka izsmalcināto darbu pārdod par visaugstāko cenu. Es sāku gleznot tagadējā cilvēka dzīves psīcholoģiju savā paša izveidotā sirreālistiskā stilā.”

Būdams loti centīgs, Jēgers var sasniegt pieņemamus rezultātus (nr. 5, 12, 25, 26), taču visbiežāk, kā to rāda lielākā daļa izstādīto darbu, piemēram, nr. 3, viņš tālāk par forsētu brutalitāti un ar to saistīto nejutību netiek. Nešaubīsimies par autora pārliecību, dzīves pieredzi un sūtības apziņu. Tomēr ir vajadzīga labāka mākslas darba uzbūves principu izpratne, lai spētu, lietojot gleznieciskus izteiksmes līdzekļus, „tagadējā cilvēka dzīves psīcholoģiju” pārvērst pilnvērtīgā vizuālā mākslas formā.

Izstādītajos darbos nemana zīmīgos, zemapziņas uzvandītos rēgainās fantāzijas biedus... Te seguma sirreālismam neatrast. Taču apsveicama ir Jēgera uzņēmība un drosme stāties prasīgās angļu mākslas publikas priekšā.

 

 

 

PĀRVIETOTĀS PERSONAS IR VIENMĒR CEĻĀ UZ MĀJĀM

Ja sastopaties ar vārdu New American Cinema, apmeklējat Ņujorkā kinoteātri The Anthology Cinema, vai šķirstāt žurnālus Film Culture vai Filmmakers Cooperative, tad noderēs zināt, ka ar šiem nosaukumiem saistās lietuvieša Jona Meka darbība ASV. To apgalvo zviedru laikraksta Dagens Nyheter filmu kritiķis Edstrēms (Mauritz Edström), kam labi prātā palikusi 1971. gada Kannas neoficiāli redzētā Meka filma Ceļojums uz Lietuvu. Edstrēms novērtē šo filmu kā tādu, pēc kuŗas redzēšanas atgūts prieks iet uz kino.

Meks kaŗa laikā darbojies lietuviešu pagrīdē, bēdzis uz Vāciju, kur ievietots darba nometnē, bet pēc kaŗa devies emigrācijā uz ASV kopā ar brāli. Abi nodevušies filmu mākslai, taču ne lai „izkonkurētu visas pasaules holivudas”, bet lai radītu alternatīvu filmu industrijas visuvarenībai. Zviedru kritiķis domā, ka tas viņam pilnā mērā izdevies, cita starpā arī ar filmu Hallelujah the Hills. Bet pāri visam – 16 mm filma par apmeklējumu Lietuvā 25 gadus pēc tās atstāšanas.

Šī filma elpo, – raksta kritiķis. Meks vada savu filmu kameru, paļaudamies uz nemaldīgu instinktu, un viss atdzīvojas – darbs, ļaudis pie pusdienu galda, rotaļas un joki. Dzīvību iegūst sejas un spainis akā, kas pilna bērnības atmiņu, Meka filma ir intensīvs tās zemes notēlojums, kuŗā gūti izšķirīgi impulsi dzīvei un darbam. To viņš panācis, konfrontējot trimdas gadus pārdzīvojušās atmiņas ar īstenības vienkāršo, tiešo valodu.

– Mēs joprojām esam DP, pārvietotās personas. Arī šodien, – saka Jons Meks.

– Un visa pasaule ir pilna ar mums. Mēs esam visos kontinentos. Un tajā acumirklī, kad aizgājām no savas zemes, sākās mūsu ceļš atpakaļ uz mājām. Un uz šī ceļa mājup mēs esam joprojām.

Edstrēms redzējis šo filmu izrādām viesnīcas istabā. Ekrānam izlietots palags, ko viņš redzējis gludinām, kad ieradies viesnīcā. Un vēl pēc gada viņš nav varējis šo filmu aizmirst, mudina to izrādīt vismaz televīzijas raidījumā, jo tad ļaudīm atkal radīsies prieks interesēties par filmu mākslu.

 

G.I.

 

 

 

PAR IZMANTOŠANU

Zvanīja telefons. Noraizējusies balss paziņoja, ka pāris manu dzejoļu no krājuma Ceļojumi (apg. Imanta) ievietoti Rīgas izdevuma Svešuma Balss 2. (27.) numura vadlapā, un gribēja zināt, kāpēc es tos tur esot izstādījis. Ej nu skaidrojies! Ja jau cilvēks tic, ka es tā, – tad jau gribēto Rīgas literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons panācis; un es tur neko daudz nevaru grozīt.

Neesmu pirmais, kam nākas šo vienreizējo pagodinājumu piedzīvot. Droši vien nebūšu arī pēdējais. Kollēga Juris Kronbergs arī turpat „noziedojis” pāris vārsmas. Tomēr gribējās kaut ko pateikt, pat aizrakstīt uz Gorkija ielu, pavaicāt: Kā nu jūs tā, bez atļaujas? Pie tam lapā, kuŗai tik slikta slava. Iesācējs būdams, meklēju labus paraugus, kā to darbiņu elegantāk veikt. Un, lūk, labākais paraugs kā lācim no rīkles izņemts: līdzīgu sūdzību „Atbildē bēguļiem” izsaka Jānis Plotnieks LuM 1972. g. 2. septembŗa numurā:

Daži darboņi, kas ārzemēs sevi mēdz dēvēt par bēguļiem, izdod klaji fašistisku žurnālīti Treji Vārti. Taču šim izdevumam lasītāju aprindās laikam gan nav nekādas popularitātes. Tādēļ bēguļi bieži vien cenšas un pārcenšas pat tik tālu, ka palīdzību no sava fiziskā un garīgā bankrota sāk meklēt mūsu zemē, mūsu Padomju Latvijā. Minēsim piemēru: pēc gaŗlaicīgiem, frāžainiem slavinājumiem ulmaniskās Latvijas diktatoram darboņi, lai paceltu sava žurnāla akcijas, tūlīt ar steigu dod lasītājiem interesantu materiālu. Zem tendencioza virsraksta „Okupētās Latvijas dzeja” viņi, protams autoriem atļauju neprasīdami, pārpublicē latviešu padomju autoru dzeju sakopojumu.

Es, tāpat kā citi mani biedri, kuŗu dzejas izmantotas netīrajai polītiskai spēlei, esam sašutuši par šādu nekaunību. Emigrācijas darboņi aizmirsuši to, ka nevienam demokrātiskam, progresīvam latviešu dzejniekam nekad nav darījis godu un nekad arī nedarīs godu tāds fakts, ja ar viņa darbiem sevi cenšas izrotāt kāda reakcionāra lapele.

Kungi bēguļi, jūs esat sajaukuši adreses; jums Latvijā vairs nav nekā ko meklēt un atrast; latviešiem, arī latviešu padomju dzejniekiem, nav nekā kopēja ar tādiem vēstures atkritumos aizslaucītiem fašistu bēguļiem vai tekuļiem. Tādēļ, lūdzu, aizveriet durvis no ārpuses! Un – uz neredzēšanos!

Vot, es domāju, brangi! Jāpārmaina tikai daži lozungi, un Plotnieka bļāviens gluži labi derētu arī man. „Izmantotiem” taču jāturas cik iespējams kopā!

To pašu tematu turpinot, LuM 9. septembŗa numurā Imants Auziņš ‘sarunā’ ar Hariju Hiršu saka: „Mūsu dzeja lasītājiem stāsta ko citu, kam nav nekā kopīga ar jūsu sīkajiem polītiskiem mērķiem. Arī jūsu paviršā atlasē tā ir dzeja par mūsu spraigo šodienu, par savas zemes mīlestību, rūpēm par tautas valodu un kultūru.” – Labi. Arī mana iesācēja grāmatiņa bija tā domāta.

Tad Ilgonis Bērsons pats LuM 23. septembŗa numurā ņem priekšā Jaunās Gaitas redaktora R. Ekmaņa 1970. g. padomju Latvijas kultūras apskatu.

„Savādi tas”, Bērsons saka, „ka ‘brīvās domas’ izdevums pieļauj citu domu brīvu izkropļošanu.” Runa ir arī par R. Ekmaņa pūlēm „noķengāt latviešu padomju literatūru.” Šīs „pūles” Bērsons atspēko, darot to, „kas nav iespējams lielākajai daļai Ekmaņa lasītāju.” – „Pārbaudīsim pēc pirmavotiem,” aicina Bērsons.

Gribas saukt: Acumirkli! Pagaidiet! Ko viens otram pierādīsim?

Vai neesam pa glumo partejiskuma šoseju nobraukuši tik tālu, ka kritiku un pārmetumus savstarpēji apmaina abu „pušu” ‘brīvprātīgie’, t.s. „vidutāji”, „kultūrzinātnieki” u.c. tamlīdzīgi ļaudis, kamēr cilvēki sānielās brīnās – no kurienes pēkšņi vējš sacēlies? Būtu jau labi, ja katrs latvietis varētu pirmavotus pārbaudīt, arī izlasīt tos „sakopojumus”, tās „atlases” un to „sacerējumu”, kas izpelnās skarbākas piezīmes. Tomēr ne katrs vēlas minēto darīt, ja var, un ne katram iespējams minēto darīt, ja gribētu. Tuvākā nākotnē grūti paredzēt pārmaiņas uz brīvas domu izmaiņas pusi, nav gaidāms arī krass savstarpējās iecietības pieaugums. (Viss te īsumā apskatītais norāda pretējo.) Un tieši tāpēc jāgriežas pie tiem, kas kultūras ‘ražojumus’ izmanto kā izejvielu „šķiru cīņai”, ‘ražotājiem’ atļauju nelūdzot: Kungi, vienalga kuŗa ceļa „tekuļi” jūs esat, „bēguļi” no atbildības pret tautu esat visi, ja ierokaties savās pozicijās tik pamatīgi, ka bez mākslīgas idejiskas sacensības vadlīnijām nevarat sarunāties.

 

Juris Mazutis

 

 

Redakcijas piezīme: Rolfa Ekmaņa uzņēmums ar pudeli (JG 84. num.) ir maldinājis llgoni Bērsonu, kas LuM 23. septembŗa numurā nosaucis R. Ekmani par bārtenderu. Pārbaudot pirmavotu resp. pudeles etiķeti, izrādās, ka tā ir vitamīnu pudele. Meklējiet rakstos!