Juris Mazutis
|
|
VECMODĪGĀ DZIESMA
|
Ja ilgām aun ērtības kurpes sāpēm jož nespēka jostu sapņus tērpj darbdienas drēbēs – kā dziesma spēs pārvarēt tāli? Vai nodrebēs, līks mežu gali?
Ja sveškunga klaušas kaļ arklu ienaids sēj sadzīves sēklu izkapts pļauj ābolu, nātras – kā dziesma spēs pārvarēt tāli? Vai nodrebēs, līks mežu gali?
Ja tumsai sniedz vagara nūju rītam liedz cerības sparu dienai zog sentēvu sauli – kā dziesma spēs pārvarēt tāli? Vai nodrebēs, līks mežu gali?
|
LĪNES DZIESMA
|
Līne – lēnā, labā ezermeita savu dienas seju saules rietā nomazgā naktij smaidu smeļas zelta zvīņu ezerā un gaida ceļinieku pārnakšnieku
Līne – lēnā, labā ezermeita uz grīdas galdu klāj, kā pārdevēja bazārā zaļu zāļu tēju mierinājumam savāra un tējas lapas zīlēs varbūt mīlēs
Līne – lēnā, labā ezermeita savās tumšās acīs dzelmes seno veldzi nes pie sveces dzied viņas sprādzes, saktas, krellaines kvēl lūpās ogu sārti neaizkārti ------------------------------------ Līne – lēnā, labā ezermeita vai tu aizlīgosi mūžu tūkstoš saulrietos? vai maz nejūti, ka reiz tev diena nepiedos? un tomēr mīlēt vari – sirdi skari
|
DZĪVAIS MIRUŠAIS (Draugam)
|
Draugs, tev acīs kapakmeņi Elpā zārka tvans, kaļ dzeņi Tavas aiziešanas stundu
Draugs, tev vārdos kapu miklums Skatā slēgti vāki, stiklu Lūžņu gabalainās sāpes
Draugs, tavs pieskāriens ir mēris: Drēgains, vēss. No pārpilnības dzēris Esi sastinguma drudzī.
|
Richards Rīdzinieks
|
|
|
Moralizējošs pamflets
Pie mums vispār visu, kas iespiests, sauc par literatūru, kaut gan nekur pasaulē tā nedara. Fēlikss Cielēns
Bija jau iesākums briesmīgs, trimdā kad ceļamies doties, traģiski cēla bij dzeja, pie mātes kapa kā stāvot. Dzejnieki akmenī kala mocekļu, varoņu spītu, mirstošās dvēseles savas, ticību nākotnei tālai. Līdzi visur bij dzeja - zemgaļu vaimanu dziesmas - kur nu šie dzejnieki visi, saite ar brīvību pašu? Ingrīda, Dagda un Čuibe, Raisters, Johansons, Lija... Fricis par mūžību domā, Lazda dus Dzintara jūŗā, Strēlerte atziņas cilā, pasauli pārvērtē Toma... Vienīgi Eglīša dzeja uguni svēto vēl sarga; kaut kas nomira toreiz, kas celsies tik pastaru dienā. Stingušas dvēseles visiem, krūtīs vēl šodien mums būtu, Sodums ja paraupjiem pantiem nebūtu pavēris logu, sakot, ka drosmei ir jābūt izdzīvot, ieraudzīt sevi. Dzejnieks vienmēr var dzejot, dzejnieku paaudzes apklust . Un atkal mums izauga dzeja Elles ķēķī un citur, bijušo nesot sev līdzi, rītu un šodienu jaušot: dūmaku Linards un Saliņš, saule kam svētī ik rindu. Krēsliņš, kuŗš pasauli vēro asos un groteskos leņķos; Ivaskai skaista ir skaņa, kā stabule novakarē, migla kad klājas pār noru un strautā jāmazgā kājas. Gālei ir dzintara rotas, Kraujiete mežmalā ogo, Zemdega diendusas pļavā, Bičole papardes ziedos. Spānijas krāsas mīl Avens, kur vēlas, tur atrodas Mierkalns, ēnainas Mūkam ir domas - krucifikss lielceļa malā. Zeltkalis Ojārs palaikam veserim atskanēt atļauj, diemžēl mūžā ne reizi Pēgazam savam vēl ļāvis nav celties pret sauli augšup, it kā ko gaidīdams vienmēr. Krāslaviet’s sūrstošu sāpi vīrišķīgs izkliedza kādreiz, tagad daudz rāmāks ir kļuvis, morāli sludina domīgs. Vaidelote mums Velta, miglājā nākotni zīlē, saredzot pārlaiku miņas svētāko upuru traukos. Stumbrs kā senlatvju milzis paceļ uz vareniem pleciem uz pusēm dalīto tautu līdzi ar robežām visām. Piedod lai dzejnieki citi, kuŗus neminu vārdos, katram labu es vēlu, paaudzei savai un mīļai. Bet gadi nestāv uz vietas, paaudzei jaunai ir jānāk - dzejnieks vienmēr var dzejot, dzejnieku paaudzes apklust. Jājautā Kaugaru Baibai, vai trimda ir īstā vieta, valodu reducēt strupu, ieejot Beketa stūrī? Koncentrēt vienmēr ir grūtāk, nekā izteikties plaši, mirstoša valoda iedzeļ, latviešu dzeja ir dzīva. Johansons Pāvils patiesi dzejnieks nozīmē labā, gaumīgiem pretstatiem asiem skaistumu parādīt iespēj. Kronbergam skaistums nav svarīgs, tālu viņš lidot un augstu vēlas ar valodas spārniem, mīlot ik latvisku skaņu. Rozītis sajūtu atdod - bārenis bēdīgs un cieš, atbildi devis jau Rainis- „tur arī Latvija pati”. Starp citu, Daugava visiem jaunajiem jālasa būtu, vieglāk tie saprastu sevi un to, kas noticis agrāk. Raunai ieteicu mīlēt sevi un vārdus vairāk, pilnīgāka tad skaņa būs tam, kas iznēsāts sirdī. Stiprākas Mazutim saites ar pagātni novēlu iegūt, citādi izgaist var dzeja dažādos pasaules vējos. Margita, mīļā es lūdzu, pasmaidi taču jel kādreiz, tik daudz nenēsā sevī, izkliedz, lai sadzirdu labāk! Stumbra-Kronberga virziens, manuprāt, pareizais trimdā, gados, kad valoda nodilst, laika nav gaumīgi sijāt. īsts būs dzejolis vienmēr, pirmreizīgi, kas skanēs, iedurs sirdī kā dzelksnis, noskūpstīs līgavas lūpām, pēc kuŗa tiešām nekad vairs pasaule nebūs kā agrāk! Trimda varbūt vēl ieilgs piecus vai piecdesmit gadus, dzejoļiem jālido tālu, jāsasniedz lasītājs katrs Ņujorkā, Melburnā, Ķelnē, Burošā, Detroitā, Līdsā... Un kam gan šodien ir laika izlasīt visu, kas rakstīts? Jāpelna maize un manta, reti tik vakaros iznāk, kaimiņi nenāk ja ciemā, pašķirstīt laikrakstu kādu, kuŗš stāsta, cik dūšīgi esam, kur dancos, kad dievvārdus turēs, cik daudz mums lazdu un čaku, cik kāds kur turīgs ir kļuvis. Un lai cik mīļa tam dzeja, nevar to lasītājs atrast, nezin viņš, skanēs kad atbalss, izlasot tuvas sev rindas. Tūters, Krēsliņš un Saliņš, Ivaska, Ikona, Irbe, Zemdega, Gūtmane, Lorbergs, Sidrabiņš, Kaugara, Jēgens, Rozītis, Nollendorfs, Ruņģis, Krāslaviet’s, Rīdzinieks, Liepiņš, Bērziņa, Kasvante, Gāle, Pļavkalns, Apse un Spoģis, Freimaņi, Skrupšķele, Avens, Jaunzeme, Johansons, Viesiens, Dombrovska, Graši un Lindbergs, Senkēviča, Brence un Balka... Kritiķi uzslavē visus, kuŗi tik latviski raksta, (Achilla papēdis glaimi - čekisti Rīgā pat zina), un tādēļ lasītājs samulst, nezinot, kuŗu nu lasīt. Gudrākais laikrakstiem klausot - Kaugaru, Ikonu meklēs - apbalvo žūrijas taču pašus vislabākos darbus! Un kā sev tuvo lai atrod, tas, kam acis tik veŗas? Nogurst, izsīkst un aizmieg jaunietis valodā dzimtā burtodams, gribīgi cerot, meklēdams latviešu sauli... Ja jau latvieši tādi, labāk tad palasīt īrus! Dilānam īsta ir smeldze, Gincburgam uzsitiens paass, Eliots jauks ir un Hese, Diktoniuss skaudrs un tiešs! Šim jaunietim valoda neaugs par māmuļas virtuvi tālāk, dzīvos nu mūžu viņš akls ar sāpošu vainu sirdī. Lai cik cildenas domas - dzejoļi valodas ziedi; dzejoli pārtulkot nevar, ciešami atdzejot varbūt. Neba jau alojies Anšlavs labākos jaunības darbos, parādot tā kā uz delnas mākslas kritiķu stilus - bet trimdā likumi neder, rakstīti parastai dzīvei, laiki kad izvētī visu, atstājot to tik kas vērtīgs. Tagad tik īsti mēs jūtam, pietrūkst cik Rudzīšu Jāņa, loti kurš mīlēja dzeju, kalpodams tai cik nu spēdams. Šķiet, ka varētu Andrups vērtēt un parādīt ceļus, zina viņš, kas sarakstīts agrāk, kultūra auga kā mūsu - ziņkārīgs tomēr ne pārāk, saistīts ar paaudzi savu. Johansons Andrejs, bez šaubām, spētu darīt un labi, taču jau klusējis ilgi, novārtā atstādams dzeju. Sproģere varētu rakstīt vairāk un pastāstīt citiem; kādēļ ne Ņujorkas Saliņš, reiz, ja tam apniktu dzejot? Pļavkalns drosmīgi godīgs, bet kļūdās valodā kādreiz un angļu grāmatās meklē mērauklas latviešu dzejai. Kultūra neaug bez saknēm, bez valodas nedzejos dzejnieks. Diezgan ir samanīgs Irbe, veikli gaismodams leņķus, bet bieži aizklīst no tēmas, uzplaukstot pašmērķī žirgtā. Bīstami sacīt, ko domā, viegli tā ievainot ļaudis, toties vēl ļaunāk ir ilgi pukoties īgni pie sevis. Kādēļ gan baidīties pašus kritiķus kritizēt kādreiz? Varbūt dažs smīnēs un sacīs, lai vērtēt pūlos tad labāk! Diemžēl, par kritiķiem visiem minētiem esmu es vārgāks, daktiļus jaucu ar jambiem, steidzīgs un paviršs bez gala. Un tā mēs gadu no gada kritikas trūkumu jūtam, nespētu briedis no purva izkāpt sev meklēdams taku. Toreiz, kad sašķēla tautu, Cedriņš kad moceklis kļuva, mocīja Medeni, Čaku, Ādamsons pārtrauca elpot, Latvijā sasala domas, iestājās garīga tumsa. Bet gāja dienas un gadi, ieročiem sarūsot purvos, cīruļi izšķīlās olās, instinkts tos zilgmē dzina, mūžīgai vasarai garai priecīgas trallināt dziesmas. Pirmais bij Vācietis Ojārs, ticīgs un drosmīgs pārlieku, un viņam sekoja daudzi, žilbinot acis un prātus; naivākiem brīdi pat šķita, ka paaudze varenā cirtīs deviņos gabalos jodu, pašķirs uz nākotni ceļu! Aizmirsās lasot šo dzeju, cik griesti Latvijā zemi – dzejniekiem jāmaksā mesli, kungiem un baznīcai svētai. Tam, kas reiz ieticis robā, jādzejo drīzi bez mitas nieki, kas atļauti pašreiz, pārvēršot amatā mākslu. Vācietis, pieaugot prātam, drūmāks un gudrāks nu kļuvis, Čaklais vēl cīrulis zilgmē, baidās pret zemi vērst skatu, Peters jau atdzēries akas, skarbāku ikdienu meklē, Ļūdēns, kā sāpoša rēta, aizklīdis rasotā rītā, Vizma kā mūžība klusē, tik Imants nākotni tausta... Slava kaut plaukumā pašā, pagurums pārņēmis daudzus. Dzejnieks vienmēr var dzejot, dzejnieku paaudzes apklust. Literatūrā un Mākslā par kritiku raksta bez gala, saskaldot jēdzienos rindas, formulas meklējot mākslā. Brālis sit brālim uz pleca, Krievzemes gudreļus piesauc, dzejniekus moka un staipa skaudīgā intrigu spēlē. Diez’ kā gan Jansonam-Braunam ietu, ja celtos viņš šodien augšā no dziļjūras kapa godīgi rakstīdams atkal? Paaudze dzejnieku dižā, glābiņu vienu tik redzu – plašākās formās patiesi uzplaukt var amata māka. Zinu, ka griesti jums zemi, ne katrs atļauts jums temats, bet pūra latviešu lādei dibena nav un nav sienu! Rainis ar Caku un Virzu viscēlākos paraugus rāda; tas, kas modēm skries pakaļ, jaunu sev neatklās ceļu. Un tad lirikai tīrai pataupīt smaidošās dienas, vārdi kad atskan kā dainas, uz galda kad iedziedas papīrs! Kaugurieši bij vīri, spītīgi ejot caur stroju, varenais džutas dumpis un Valmieras Sokrāts Ruģēns. Vidzemes Sārumu Mārcis, kurš tik daudz baznīcu cēlis, dzērāji lielceļu krogos, par mūžu nodzertu sēro. Vēl viens man prātā ir temats, kuŗu atdodu labprāt, katram, kas pētīt grib pakaļ par cīņām un piekto gadu: toreiz kāds skolotājs dīvains, kā nu to zinājis, pratis, uzšuvis baltu sev tērpu, uzkāpis zirdziņā sīkā, jājis pa Daugavas krastu, kā tautiskā laikmeta gleznā. Skolotājs sen jau pats nošauts, zirgus vairs nepazīst bērni, bet Dignājas Ģiptarānos virsaitim ziedus var nolikt. Pateicis tagad es esmu to, kas sirdi man spiedis, rakstīdams paviršas rindas kultūras skaistākam ziedam.
|
IMITĀCIJA |
Ne tālu no jūŗas, mežiem pa vidu, pirms tūkstoš gadiem, ugunskurs kūrās. Zālē bij rasa, un grieze grieza, liesmoja pagales plaiksnīdamās. Atblāzma glaudīja ieročus, sejas, dzintara rotas iemirdzēja. Dziedāja meitene tumšajā naktī, par jūŗu, vēju, par vainadziņu. Mirdzēja buras tālajā selgā, glāstīja saule sidrabodama. Puisis drošinieks aizbrauca jūŗā, uzlecam sauli meklēdamis. Nomira tētis, nomira māmuļa, sirmoja līgava gaidīdama. Klausījās ļaudis sapņodami, vējš nesa balsi pār purva strautu, dzirdēja briedis, dzesēdams slāpes, dzirdēja bebris žogodamis. Lībiešu meitene dziedāja dziesmu, liesmu atblāzmā laistījās rotās.
|
FEBRUĀRI |
Jau trīsdesmit četras dienas ir apmācies. Pat suņi klusē; bet rīt - bet rīt tie varbūt ries, kāds varbūt kaut kur pakārsies, kāds varbūt kaut kur dzims, kāds priecīgs dejā griezīsies, kāds ložu skrejā ļims -. Jau trīsdesmit četras dienas ir apmācies. Tu uzmanies! Kad naktīs moka lietuvēns, tu kļūsti lēns, tu kļūsti gauss, tu kļūsti milzu auss! Kas visām sienām cauri dzird, kā nedzimušas sirdis pukst, kā kaktos sazvērnieki čukst; kā kaut kur tālu, lielu tālu, zemē nokrīt zieds -; bet velti roku gribi celt un mēmām lūpām kliedz. Jau trīsdesmit četras dienas ir apmācies. Diez’ vai tu vispār atceries, cik īsa nakts, cik gaišs ik rīts, kad zālē čirkstēja sienāzīt’s?
Toreiz, kad viss bija pareizs. --------------
|
ABC
|
Es sevi mīlu vairāk par citiem. Es savu māti mīlēju vairāk par citām mātēm. Es savu sievu mīlu vairāk par citām sievām, es savus bērnus mīlu vairāk par citiem bērniem, es savu tautu mīlu vairāk par citām tautām.
|
Baiba Bičole
OKTOBRIS
|
|
I |
Ap maniem āboliem apaud savus glaudīgos pirkstus, manos tīrumos iekaisi rudzu sēklas pārziemošanai.
Izsviesto medu glabāsim dziļajā stūrī, ziemas vakaru baltajai maizei pārklāsim vasaras zeltu tad, kad šķitīs kupenas neizbrienamas.
Slepenās saulrieta stundās sarkanus dūraiņus, sarkanas zeķes tev adu, sprēgās ledi un sniegi, tev pārstaigājot.
Jo tik man ar āboliem ritēt, augšāmcelties ar maizi, medū mērcētu muti dīvainas pasakas stāstīt, krustu šķērsu pār laukiem joņot, visus apvāršņus savelkot vienuviet – sevī un tevī.
|
II |
Viņam no pirkstiem izbira zvaigznes. Piešķīda acis, dzirksteļojot virpulī sagriezās pēdas un plaukstas, nenoturama sirds.
Meži sarkanām sejām spiedās pret rūtīm, pret durvīm, visi veļi dziļām zemes balsīm gavilēja.
|
PIRTS (Siliem piesaulē)
|
Zem bērziem, zem priedēm mežmalas ēnās manas bērnības
pūra lāde pirts. (Līdz tai divdesmit astoņus gadus esmu gājusi, kāpusi, braukusi, lidojusi). Pēcpusdienas lodziņā dūmu zīme: šovakar tu atgriezīsies. (Tagad mana meita man blakus, tikpat veca kā es toreiz - pirms divdesmit astoņiem gadiem - ar pirmo plaukumu stāvā). Pamazām satumst. Tumsa sevī ietin mežus, ievelk kalnus,
visa pasaule ieraucas vienā vienīgā pirts loga blāzmainā acī.
- Beidzot pārnāk vīri, pārnāk puikas sviedru zvaigznēm uz pierēm – meitieši, nu jūsu kārta pērties! Priekšiņā nometu drānas – pēdējais slieksnis – maigi smaržo pēc dūmiem, burvību pustumsā svece šūpo lāvas un sienas, siltums, siltums kā kūstot – bērza slotas mīkstās plaukstas ai, dejo, dejo ap mani, pār mani – ar visām šūnām un audiem es atsaucos, padodos, atbrīvojos – lai, lai laitī pašas dzīvības sākuma tumsa, svelme un ūdens.
|