JG93 Juris Kessels. Sibirijas parallēles

1849. gada 23. aprīlī piecos no rīta arestēja Fjodoru Michailoviču Dostojevski. 1945. gada februārī Austrumprūsijā arestēja Aleksandru Isajeviču Solžeņicinu. Dostojevski notiesāja uz četriem gadiem Sibirijas katorgā par piedalīšanos Petraševska liberālu grupā, kas pulcējās, lai pārspriestu polītiskus, sociālus un literārus jautājumus. Solžeņicinu notiesāja uz astoņiem gadiem spaidu darbos Sibīrijā, kā vēlāk Padomju Savienības aģentūra Tāss ziņoja, uz nepamatotu polītisku apvainojumu pamata. 1862. gadā Dostojevska darbs Zapiski iz mertvogo doma (Piezīmes no miroņu nama) parādījās viņa paša vadītajā žurnālā Vremja (Laiks). 1962. gadā Solžeņicina stāstu Odin deņ Ivana Deņisoviča (Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē) iespieda literatūras mēnešraksts Novij mir (Jaunā Pasaule). Dostojevskim bija 28 gadi, kad viņu apcietināja, Solžeņicinam 27. Dostojevskis pavadīja Sibīrijā pavisam desmit gadus, Solžeņicinu rehabilitēja pēc vienpadsmit gadiem.

Simt gadu atstarpe ir starp šiem darbiem, kas apraksta soda nometnes Sibirijā. Nav mainījies ne sodu smagums, ne paraža notiesāt ļaudis par nenoteiktiem noziegumiem. Mainījušies tikai apstākļi, kas pēc simt gadiem kļuvuši daudz smagāki nekā Dostojevska laikā.

Krievu rakstnieki arvien bijuši pakļauti cenzūrai, kas pēc oktobŗa revolūcijas kļuva sevišķi barga. Priekšraksts, ka mākslai jāiesaistās Kremļa polītikas īstenošanas darbā un sociālistiskais reālisms, vēl joprojām vienīgais oficiāli atzītais virziens literatūrā (un pārējās mākslās) – ir par iemeslu šolaiku krievu rakstniecības visumā zemajam līmenim. Valdības daudzus gadus popularizētie temati, kuŗus krievu pagrīdes humors raksturo kā „cilvēks mīl traktoru”, nepavisam neveicināja literatūras attīstību. Fakts, ka valdības iestādes izņēmuma kārtā atļāva publicēt tāda satura darbu kā Solžeņicina Vienu dienu, izskaidrojams ar nelielo maiņu partijas ģenerāllīnijā, atstaļinizācijas periodā 1962. gadā, kad Solžeņicina stāsts noderēja Staļina despotisko metožu kritizēšanai.

Viena diena ir stāsts par cietumnieka izmisīgajām pūlēm izvilkties dzīvam cauri vienai dienai strādnieku paradīzes spaidu darbu nometnē. Dzīve Padomju Savienības darba nometnē ir daudz drūmāka nekā cara laiku katorgā, par kuŗu stāsta Dostojevskis savā Miroņu namā. Dostojevskis (romānā Aleksandrs Petrovičs Gorjančikovs) uzlūko savu ieslodzīšanu kā pelnītu sodu, gandrīz kā atpestīšanu. Katorgā viņš atrod sevi. Kopā ar citiem katordzniekiem izkraudams liellaivas, nesdams ķieģeļus, rokot sniegu, viņš kļūst fiziski un garīgi spēcīgāks, iedziļinās ticības jautājumos, attīsta prasmi novērot un izprast vienkāršos ļaudis, viņu dzīvi un raksturus.

Solžeņicina varonim Ivanam Deņisovičam Žukovam turpretī nav citu domu kā vien raizes, vai izdosies izvilkties dzīvam cauri smagajai dienai – no pirmā zvana, piekarinātas sliedes gabala šķindiena, līdz pēdējam. Viņš citē veco soda nometņu veterānu Kuzminu:

Šeit cilvēks dzīvo tikai pēc taigas likuma, bet, neraugoties uz to, arī šeit ļaudis izdzīvo...

Ja ticam, ko vēstī Dostojevskis, cara laika katorgas dzīve nebija tik pārmērīgi grūta. Caru dēvēja par krievu tautas tēvu. Līdzīgi Staļins tika saukts par tēvu un skolotāju. Tomēr liekas, cars bijis daudz labsirdīgāks nekā padomju diktators. Tiesa, katordznieki valkāja kāju dzelžus, nereti tika sodīti ar smagiem miesas sodiem, cieta arī sargu ļaunprātības dēļ, bet, šķiet, viņus vismaz paēdināja daudz labāk. Viņiem bija iespējams tirgoties ar apkārtējiem iedzīvotājiem, viņi varēja ārpusē pirkt pārtiku un tabaku, nelegāli pat degvīnu. Un viņi drīkstēja staigāt brīvi pa visu nometni, nebaidīdamies no sodiem. Gorjančikovs atzīmē pirmos iespaidus katorgā:

Lai gan piespiestais smagais darbs ir nogurdinošs un neinteresants, pats par sevi tas ir saprātīgs (...) Ziemā mūsu nometnē darba tikpat kā nav (...) Pārtika liekas gluži pietiekama. Maize nav racionēta, to var ēst cik gribas.

Un mazliet tālāk:

Parasti es pirku mārciņu vērša gaļas dienā. Ziemā mārciņa maksāja puskapeikas (...) Nometnē tika ienesta tabaka, ķieģeļu tēja, dažādi smalki cepumi un tā tālāk, patiesībā itin viss, izņemot vodku.

Gorjančikovs nav nodalīts atsevišķi kā polītiskais ieslodzītais, bet mitinās kopā ar zagļiem, slepkavām, izspiedējiem, laupītājiem no visām Krievijas impērijas malām, no visiem iedzīvotāju slāņiem. Sākumā katordznieku vairums viņu nepieņem kā savējo, jo viņš ir muižnieks, kungu kārtas. Bet rodas arī draudzīgi ieslodzītie, pat tādi, kas ar mieru kalpot nometnes apstākļos. Grūti iedomāties, ka Solžeņicina Ivans Deņisovičs Žukovs varētu pat sapņot par līdzīgu dzīvi un ērtībām divdesmitā gadsimta vergu nometnē.

Simt gados daudzkas mainījies. Žukova cietuma biedri bez izņēmuma ir polītiskie ieslodzītie. Viņu noziegumi nav precizēti; lielāko tiesu tie ir fiktīvi. Mēs uzzinām, ka Žukovs pēc „atzīšanās” notiesāts uz desmit gadiem par spiegošanu vāciešu labā. Sargi uzlūko cietumniekus par neliešiem un izmanto katru iespēju viņus sodīt par visniecīgāko, visabsurdāko noteikumu pārkāpšanu. Piemēram:

Ieslodzītais drīkst valkāt kreklu un apakškreklu, bet neko vairāk. Ja kāds ieslodzītais slepeni apvilcis ko vairāk, viņam uz vietas jāizģērbjas, arī sniegā, salā un vējā.

Dostojevska Miroņu nams ir notiesāta sievas slepkavas četru katorgas gadu mākslinieciska atskaite. Dostojevski neinteresē ne polītika, nedz arī cietumu reformu jautājumi. Viņš sevišķi neuztraucas arī par miesas sodiem. Viņš nesprediķo, neklāsta savus uzskatus, lai gan pavisam viegli saskatīt, ka romāns ir autobiografisks. Dostojevskis galvenokārt aplūko iemeslus, kas liek cilvēkam izdarīt noziegumu, arī tad, ja parasti viņš ir gluži saprātīgs, pat lēnprātīga persona. Dostojevskis nododas kriminālnoziegumu analizei, izsekojot krievu zemnieka dabai. Viņa apraksti ir nesistemātiski, bet asi tverti un dziļdomīgi. Viņš aplūko katordzniekus no labsirdīga zemnieka līdz aukstasinīgam „profesionālam” kriminālistam, kas spēj pārgriezt savam upurim rīkli, nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Retajās reizēs, kad Gorjančikovs stāsta par sevi, viņš uzsveŗ, ka izglītotam, augstākas šķiras cilvēkam katorgas dzīve daudz grūtāk panesama nekā zemniekam vienkārši tāpēc, ka citi ieslodzītie viņu ne labprāt uzņem savā vidū. Labdzimušais jūtas nelaimīgs bez grāmatām un citiem kultūras stimuliem un piedevām dzīvo kā izstumtenis sociālo izstumteņu vidū. Gorjančikovam respektīvi Dostojevskim pagājuši gandrīz divi gadi, iekām viņš ieguvis daļēju katordznieku uzticību. Pilnīgi par savu cilvēku viņš nav uzlūkots nekad. Bet tāds „ārpusnieka” stāvoklis ļauj viņam ērtāk novērot un analizēt likteņa biedrus nekā iekļaujoties viņu masā pilnīgi. Analizējot katordzniekus, Dostojevskis mēģina katrā no viņiem atrast arī ko labu, un ja tas nosaucis katorgu par miroņu namu, tad tikai norādot, ka dzīvot tomēr ir vērts, lai kādos apstākļos.

Kad pienāk laiks katorgu atstāt, viņš nolūkojas uz saviem kāju dzelžiem gandrīz ar nožēlu un sirsnīgi atvadās no saviem biedriem.

Ja Dostojevska romānu var apzīmēt par daudzkrāsainu gleznojumu, tad Solžeņicina Viena diena ir monochroma grafika. Tas ir īss, asi konstruēts stāsts, bez analizēs, skanīgiem monologiem, bez filozofēšanas, salts un cietsirdīgs stāsts par pūlēm dzīvot tik necilvēcīgos apstākļos, kādus vien cilvēks spēj sagādāt otram cilvēkam. Vienīgi visļaunākās Hitlera koncentrācijas nometnes var sacensties ar nometni, kuŗā ieslodzīts Ivans Deņisovičs.

Solžeņicins raksta vienkāršā, strupā, skaidrā valodā trešajā personā. Viņa stāstījumam piemīt tiešums. Lasot šķiet, ka gandrīz var dzirdēt ledaino vētru brāžamies pār sasalušo, sniegiem klāto klajumu. Var sajust dzeļošo salu, kas saldē Žukovu līdz pat kaulam.

Dostojevskim nav nekā tamlīdzīga. Kur Dostojevskis plaši iztirzā personāžus, Solžeņicins tēlo tikai viņu rīcību, un tā lasītājam atklājas personu raksturs. Aprakstot leitnantu Volkovu, Solžeņicinam vajadzīgas tikai dažas rindas. Dostojevskis, rakstot par līdzīgu personu, kādu majoru, piepilda vairākas lapas grāmatas dažādās nodaļās. Pastāv ieskats, ka nekur nav labāk aprakstīts krievu zemnieks kā Miroņu namā, un nekur nebūs pārliecinošāk notēlota cilvēka dziņa izdzīvot, pārciest dienas grūtumus kā Vienā dienā.

Solžeņicins raksta pilnīgi objektīvi, paslēpdams savu personību. Žukovs ir gluži parasts ieslodzītais, viens starp daudzajiem, kamēr Aleksandrs Petrovičs Gorjančikovs ir pārāk cieši saistīts ar autoru Dostojevski, lai viņu uzlūkotu par parastu katordznieku. Abi rakstnieki panāk savus nolūkus: Dostojevskim ir krievu cilvēku rakstura studijas, Solžeņicins, apsūdz Staļina laikmetu.

Nevērojot aukstumu, badu, brutalitāti, arī Vienā dienā, tāpat kā Miroņu namā, ieausts cerības pavediens. Stāsta beigās Žukovs prāto:

Diena bez mākonīša! Gandrīz laimīga diena. Viņam bija jāpavada 3653 tādas dienas kā šī: no pirmā zvana līdz pēdējam. 3653 dienas, pieskaitot četras liekās – gaŗajos gados.

Divdesmit gadus pēc Dostojevska nāves Zviedrijas akadēmija sāka ik gadus piešķirt Nobela prēmijas par izciliem sasniegumiem zinātnes un literatūras piecās jomās. Nav šaubu, ka, piedzīvodams šo laiku, arī Dostojevskis būtu ieguvis prēmiju. Lai gan viņu uzlūko par vienu no ievērojamākiem rakstniekiem visā literatūras vēsturē, Padomju Savienībā viņš vēl joprojām nebauda sevišķu uzticību. Solžeņicins liecina, ka pat šodien Dostojevska darbi „netiek publicēti pilnībā” (t.i. bez svītrojumiem un labojumiem). Tā ir skeptiska nostāja pret padomju pseudosociālismu, ieskats, ka cilvēku saprātā ir daudz irracionālu elementu, un interese par reliģiskām problēmām, kas dara Dostojevski tagadējo padomju funkcionāru acīs ne visai pievilcīgu.

Solžeņicina Staļina laiku kritika bija vajadzīga atstaļinizētājam Chruščovam. Bet kad rakstnieks turpināja arī pastāvošās iekārtas kritiku (kaut gan ne tik skarbi kā Vienā dienā), nevērojot 1962. gada slavināšanu, viņu tūdaļ izsludināja par „diversantu” un „nicināmu renegātu”.

Solžeņicina turpmākos darbus – Rakovij korpuss (Vēža klīnika), V kruge pervom (Pirmajā aplī) un Avgust četirnadcatogo (1914. gada augusts, I daļa) – cenzūra atzina par publicēšanai nepiemērotiem. Kad tie tomēr parādījās vai visās pasaules lielākajās valodās, partijas laikraksts Pravda nodēvēja šos un citus Solžeņicina darbus par „pret Padomju Savienību vērstām paskvilām, kuŗu nolūks ir nomelnot mūsu dzimtenes sasniegumus un padomju ļaužu cieņu.” Nežēlastībā kritušā Solžeņicina manuskriptus un archīvus konfiscēja un 1969. gada 6. novembrī viņu izslēdza no Padomju Rakstnieku Savienības ar ieteikumu atstāt PSRS.

1970. gada 8. oktobrī Zviedru akadēmija Solžeņicinam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā „par ētisko spēku, ar kādu Solžeņicins turpinājis senās, neaizstājamās krievu literatūras tradīcijas”.

Autors Juris Kessels dzimis Latvijā. 1950. gadā ieceļojis ASV. Kopš 1955. g. dzīvo Kalifornijā. Studējis Kalifornijas universitātē Losandželesā, ieguvis BA gradu angļu literatūrā Sanfernandoveli valsts kolledžā. Turpina studijas MA grada iegūšanai.