Jānis Klīdzējs
TAS OTRS
1.
Senāk tā neēda tevi nost bez sāls. Tagad tie tevi zāģē, dursta, baksta no visām pusēm un kaktiem. Tie būs tie paši, kas gultas atsperēs var ielaist elektrību, kad tik šiem ienāk prātā ar tevi tā pacūkāties. Kādreiz agrāk tās balsis vakaros tikai čukstēja: tu šāds un tāds un it nekāds. Tie slepenie runātāji šodien sāka ņirgāties un viņu vārdi bija bezkaunīgi un asi kā dunči. Kā gan viņi var pazīt mani tik pamatīgi, ka sāk zāģēt par lietām, ko es zināju tikai viens pats? Tiem ir kaut kāda sistēma un arī aparāti.
Paklausies tu, polak: Neskrien citiem pa priekšu. Es gribu tikai labu. Labs būt ar visiem. Strādā lēnāk, dari tikai savu normu, ne vairāk. Nav smuki, ka cilvēks stāv dīkā pie savas mašīnas. Ja tu bosiem līdīsi bez ziepēm, mēs tev uzliksim karsto.
Andrejam ap galvu bija tāda kā skārda stīpa. No tās lēca karstas dzirkstis ap pieri, matos un dziļāk. Domas tinās, skrēja un nesatikās vairs. Andrejs nosvīda no jauna. Brīdi viņam likās, ka ir sācis skriet un krīt. Paskatījās spogulī un redzēja sevi stāvam uz vietas. Aptaustīja pats savām rokām seju un plecus, lai sevi justu: Esmu tepat. Esmu - es. Andrejs.
Tagad tādi laiki, dēls. Varbūt redzamies, varbūt ne. Ej un dari tā, lai tu būtu labs ar visiem. Un piesargies arī. Kad cūka atēdīs galvu, to vairs arī ķēniņš nepieliks. Cūka, cūka, cūka. Galva, galva, galva. Cūka ir. Galvas nav.
Gribējās saukt palīgā. Galva kliedza: Celies. Skrien. Tev jābēg.
Andrejs saturēja galvu abām rokām un uzkliedza: Sēdi uz vietas. Zināja, ka sēd.
Man jāsēd. Ar gribas spēku. Jāturas pie krēsla. Citādi nebūs labi vairs. Pasēd minūtes. Trūkstas un staigā. Tad abām rokām turas pie palodzes.
Kī-i. Kī-i. Kī-i. Tā pati ķieviste. No pļavām. Kur tās purenes aprīlī. Kī-i. Kī-i. Kī-i. Kad beigsi skolu, tu vairs tā nedomāsi. Vairs tā nerunāsi, Andri. Kī-i. Kāpēc tev tā jāsaka, Nate? Tu esi tāda, ka es... vienmēr. Kī-i.
Andrejam 47, bet vēsture viņā daudz smagāka par pusi gadu simta. Ielas lejā un pilsētas tālumā pār jumtiem virmoja violeti, zaļi, dzelteni, sarkani, oranži un vēl visādu jūklainu krāsu ugunīgie burti. Tos viņš redzēja tikai ar acu virsmu. Galvā tinās pār pasauli izstiepta filmas sloksne. Tur tad bija pirmais zaļums. Baltu un melnu aitu blējieni piekalnēs. Bērzu zaru brūnuma dziesmas mīkstajā vējā. Ūdeņi kā zilas un platas laivas pļavu ielejās. Zem egļu tumšā zaļuma kalna malā vēl sniega svītras. Lejāk no tās dzelteno pureņu salas. Ķievistes šaudījās vieglām spārnu vēdām pār pļavas ūdeņiem un pureņu salām savu sērīgo mīlestību izvaidēdamas: Kī-i. Kī-i. Kī-i. No klases atvērtā loga to visu varēja dzirdēt un redzēt. Jaunā ģimnāzijas ēka iesvētīta tikai novembrī. Tās baltais četrstāvs redzams no tāluma. Viņu bija tā priekšpēdējā klase. Daži skolotāji puikas jau godāja par - kungiem, meitenes par - jaunkundzēm. Šie bija 27, šās - 19. Visi savējie. Kā brāļi un māsas. Māsiņa no māsiņām bija Nate. Viņš tai palīdzēja algebras nolīdzinājumos un trigonometrijā. Patika palīdzēt. Nate tāda meitene. Viņa reti smējās balsī. Mazliet smējās ar acīm, kad skatījās Andrī. Vējš parāva viņas matu šķipsnu pār pieri. Tie bija kā rudzi jūlijā.
Tādas reizes kā šodien nāca viļņiem. Pieturējās dienas trīs. Reizēm nedēļu. Tad kaut kā aizkūpēja, un atkal varēja cik necik naktīs izgulēties. Šoreiz jau nedēļu no vietas, nē - jau otru. Viņu lamāja tie fabrikas slaisti. Nāca un bažījās tēvs. Tad Nate ar savu ķievisti. Nate ar ķievisti varētu šeit nākt un palikt ik vakarus. Kā no kurienes bija radušās jaunas balsis. Tās bija īsti baigās. Un par Andreju zināja it visu. Arī tās domas un patikšanas, ko viņš tikai pats savā gultā gulēdams padomājis. Tā bija jauna spiegošana, nekaunīgi uzbrucīga. Lien tevī iekšā. Zina visu.
Kāpēc tu, stulbeni, ar Zentu toreiz nepagulēji? Tu bailīgs, dumjš, viegls. Viņa gribēja. Gribēja, gribēja, gribēja. Viņa teica. Tu-mmmm. Tev skaists dzīvoklis. Cik maksāja tāds nailona dīvāns? Trīs simti. Tu to tik vien zini, mammas dēls. To tik vien. Ļoti mīlīga krāsa dīvānam. Man patīk tādā atzvelties. Kā pļavā. Tu – nnnjā -, mmmm... Viņa aizgāja pie Voldiņa. Dzīvo kā runči. Tu - vecs. Vecs, vecs, vecs. Tagad, tagad, tagad. Rītu jau vari būt beigts. Beigts, beigts, beigts.
Andrejs noberza pieri ar abām rokām. Dzina balsis projām no ausīm. Ar gribas spēku jāvar viss.
Ar piespiešanos viņš centās aizdomāt atpakaļ. Uz laikiem, kad viss bija labāk nekā šodien. Tur - jaunības zemē. Ar draugiem. Viņiem visiem bija lieli sapņi par rītdienām. Toreiz klasē visiem bieži jādzied: Tev mūžam dzīvot, Latvija. Līdz apnikumam. Tikuši pļavmalā dziedāja: Tumšā naktī, zaļā zālē.
Jau nākamā rudenī viss bija citādi. Klasē visiem vēl biežāk jādzied: Varen plaša mana zeme dzimtā. Tikuši mežmalā viņi dziedāja: Tev mūžam dzīvot, Latvija.
Pēc pāris gadiem Andreju un citus puikas ietērpa vācu uniformās un tad viņiem bija jādzied: Lilī Marlēn. Tikuši ārā no ierindas un kazarmām, pašu puikas kopā dziedāja: Tev toreiz bija lakatiņš zilais.
jau vairāk nekā 20 gadu Andrejs Amerikā. Gadu no gada viņš dzīvoja tā it kā šie gadi būtu tikai tādi pagaidu, kad nebija vērts neko nopietnu pasākt. Tāda pasaule, kāda tā bija nevarēja palikt ilgi. Jābūt citādāk. Šad tad nāca pa vēstulei no dzimtenes. Puse no tiem 26 un 19, kas bija viņa klasē, jau miruši. Pirms pāris gadiem uzzināja, ka Nāte un viņas tēvs miruši aiz polārā loka, Sibirijas ziemeļos, jau 1942. gadā.
Tie slepenie murmināja atkal: Latvieši neskaitās. Latvieši neskaitās. Latvieši neskaitās.
Tas nu bija par daudz. Muti ciet! Andrejs uzkliedza pilnā balsī un tik skaļi, ka pats no tāda brēciena satrūkās. Ja šie sāk atļauties par daudz un kļūst tik totāli bezkaunīgi, tad jāsāk vilkt pa ņuņņām.
Ar latviešiem nekas nenotika tā, kā vajadzīgs. Viņš bija latvietis. Arī ar viņu visi un visur apgājās tā, it kā viņš nebūtu latvietis. It kā šie nemaz nezinātu, ka ar latviešiem nevar vis šā un tā. Latvieši nav vairs ganiņi un pastalu valkātāji. Ir 500.000 tautasdziesmu. Kas jums? Ir lielākā dziedātāju tauta pasaulē, jums dzied tikai patafoni un saksafoni. Nedomājiet mūs par kaut kādiem zemākiem. Man pašam vajag vairāk koncentrēties. Upurēties. Valdīt sevi ar gribas spēku vēl vairāk. Jāliek visiem saprast, ka esmu latvietis.
Tu esi vecs. Vecs, vecs, vecs. Drīz būsi beigts. Beigts, beigts, beigts. Latvieši neskaitās. Neskaitās. Neskaitās.
Muti turēt! - Andrejs uzkliedza tā, lai šie dzird un saprot, kas latvieša apņēmība. Uzmetis mēteli plecā, ātri elpodams Andrejs kāpa lejā. Kur iet? Nav jāiet tālu. Tepat ir tādi, kas nezina. Atskatīdamies, viņš aizgāja līdz ielas stūrim, kur mazā ēdnīcā kādi trīs pāri gremoja klusēdami. Mūzikas automāts kaktā alta balsī kliedza par pazaudēto mīlestību. Andrejs apsēdās un, nopētījis šo telpu visapkārt, pasūtināja ābolmaizīti un tēju.
Tas ir jādara, viņš domāja. Nevar tālāk atlikt. Beidzot ir jādara nokavētais. Ir svēts pienākums to darīt. Vēra muti vaļā, bet mēle nekustējās, kakls bija sauss un tanī nebija balss.
Visus spēkus saņēmis, Andrejs pacēla galvu pret apkalpotāju un caur zobiem izčukstēja:
„Es-esmu- latvietis-”
„Ko jūs teicāt - ?” vaicāja tumšmatainā sieviete un izskatījās izbrīnījusies.
Tāda tu esi? Arī tu pie tiem pašiem, kas izliekas, ka nekā nezina?
„... ka latvietis -” Andrejs klusi atkārtoja un nopūtās.
Sieviete paraustīja plecus un saskatījās ar tiem trim pāriem, kuri dzēra savas kafijas.
Andrejs bezcerīgs un sabijies reizē paskatījās uz apkalpotāju kā pēdējo žēlastību lūgdamies. Tad viņš pamanīja triju pāru skatienus. Viņam likās, ka visu deguni būtu kā seši revolveri, kas vērsti pret viņu. Šie bija sapratušies. Jau šie runāja par viņu, viens par otru.
Polak, nestrādā tik ātri. Nelien tiem bosiem bez ziepēm. Tūļa. Tūļa. Tūļa. Vecs, beigts. Vecs, beigts.
Andrejs steidzīgi samaksāja un teciņus metās ap stūri. Visi zina. Visi runā. Ticis atpakaļ dzīvoklī, viņš nosvīda pār visu muguru un seju. Novilka aizkarus visiem trijiem logiem.
2.
Vajag domāt pareizi. Vajag domāt labās domas. Tad viss būs labi. Andrej, vajag domāt organizēti. Vajag koncentrēties. Upurēties vairāk. Lai šie runā. Lai šie ārdās. Lai šie nievā. Vajag paciest. Paciest. Panest.
Andrejs sevi mierināja un rāja, bet filmas sloksne gar viņa pieri skrēja arvien ātrāk.
Kī-i. Kī-i. Kī-i. Polack, sonofabitch.
Tūļa, tūļa, tūļa.
Bet, Zentiņ, gribēju laipns, labs, godīgs pret tevi būt. Nevajag tava labuma. Tu - lamza, mamza. Stop mumbling. Speak up.
vecs, vecs, vecs. Beigts.
Nevajag padoties. Vajag turēties. Viņš bija latvietis un zināja, ka īstam, kārtīgam latvietim nevajadzētu bīties it ne no kā visā pasaulē. Šīs bailes šovakar mācās viņam virsū vēl vairāk nekā visās iepriekšējās reizēs. Darba dienu, pie mašīnas turoties, vēl varēja panest un izturēt. Mašīnu rūkoņa deva tādu kā mudinājumu drosmei, un mašīnām bija rokturi, pie kā pieturēties. Melnais nāca no jauna, kad viņš pārnācis aizvēra dzīvokļa durvis. Andrejs maz kur izgāja arī svētdienās. Dzīvoja tikai pats ar sevi jau otru gadu.
Pasāka dziedāt, jo Andrejs zināja, ka latvieši ir pirmā un labākā dziedātāju tauta pasaulē. Zināja arī to, ka ar dziesmām spēj aizdzīt kaŗus, uzvarēt ļauno un visādu nelabumu cilvēkos. Varbūt dziesmas spētu darīt kaut ko ar to visu, kas tagad cēlās pret viņu. Andreja dziesma pārlūza jau otrā pantiņā, jo viņš vairs nezināja tai vārdus. Nebija dziedājis kopš kaŗu gadiem, kad bija ar visiem saviem puikām kopā un uzrāva: Neraudi, ja nepārnākšu.
Klusums sāka kliegt atkal, un viņam likās, ka kaut kādi aiz sienas, vai lejā uz ielas sauktu viņa vārdu un lamātu ar netīriem vārdiem lauzītā angļu valodā . Bija tā, ka jau gribējās mesties ārā, piedauzīt pie kaimiņu durvīm un pateikt to, ko viņš īsti par tiem domāja: Jūs visi esat prasti radījumi. Jums nav ne kultūras, ne mākslas, ne izglītības, ne sirds. To pasaku tikai, lai jūs paši sevi redzētu un saprastu īstā gaismā. Gribu jums tikai labu darīt. Palīdzēt. Padomāja. Bet arī palīdzēt un labu darīt viņš tā uzreiz nedrīkstēja, jo zināja, ka latvietis ir sirds izglītots cilvēks. Tāpēc nepieklājas tā uzreiz grūzt pa muti ārā to, kas sakustējās krūtīs. Latvietim vienmēr jāturas par labu piemēru visiem citiem. Tikai tā varēja palīdzēt latviešu lietai. To rakstīja un mācīja avīzes. Par to pašu rāja sapulcēs. Andrejs bija turējies par labu piemēru 21 gadu. Lai arī kāds bija aizvainojums kādreiz. Varēja sirds kāpt pa kaklu ārā. Tas nekas. Sirds jāsavalda. Citādi nebūtu īsts latvietis. Rūgtums jānorij. Tikai ar tādu labu piemēru latvietis varēja palīdzēt tautai un arī pats tikt uz augšu. Šur tur Andrejs jau bija ticis: Bankā viņam bija 21.000. Vakara kursa universitāte bija strādājis jau 12 gadu un nākamajā būs jau diploms rokā. Polītiskās zinātnēs. Latvietim jāpārvalda politika. Kad sapratīs to, viss cits būs skaidrs.
Gadi bija gājuši, bet nekas nebija kļuvis skaidrāks, vai mainījies un noticis kaut cik uz to pusi, kā Andrejs bija iecerējis un vēlējies. Tāpat vien viņš urba un ēvelēja tēraudu, un viņa rokas un viss augums smaržoja eļļās. Tāpat kā sākumā viņš bija un palika tas pats laipnais, pacietīgais, izturīgais, visu panesējs latvietis Andrejs. Nedrīkstēja paspert ne soli no pasāktā ceļa, jo tas taču varētu maitāt latviešu labo vārdu un slavu.
Pēc atgriešanās no mazās ēdnīcas, kur viņš bija gribējis citiem izskaidrot to, kas ir latvietis, bailes sāka uzbrukt ar lieliem lēcieniem. Pulsaina šalka sākās viņa pierē un ar karstu vilni pārlija pār kaklu un lejāk uz muguru. Iesvieda Andreju tādā kā nesamaņā. Likās, ka visas sienas un lietas sāktu gāzties un nākt viņam virsū, viņš pats sāktu nebūt un ieplūst un zust šalcošā pelēkumā. Nezināja, kas un kā notika, bet Andrejs ar izmisīgu spēku cīnījās tikt atpakaļ uz sevi. Apziņa un instinkts viņu rāva ārā no plūsmas, kuŗā bija pazudis viņa apzinīgais: es esmu. It kā mosties sācis, viņš atjēdzās, ka skrien no vienas istabas otrā kā bēgdams. Pirmā doma viņā iesaucās: Es mirstu. Zūdu. Tā cilvēks nokrīt. Un viņa vairs nav.
Paspēra soli uz loga pusi. Parāva aizkaru uz augšu. Es redzu ielas ugunis. Esmu vēl. Vēl stāvu. Neesmu pakritis. Sāka aptaustīt sevi abām rokām. Ir divas piedurknes. Pleci. Galva vēl turpat. Pielika delnu krūšu pusē. Sirds dauzījās ātri un spēcīgi. Tā tad - esmu vēl dzīvs. Tomēr - ar mani ir kaut kas noticis. Es vairs neesmu - es pats. Kaut kāds cits. Andrejs metās vannas istabā, kur tas lielais spogulis. Redzēja pretī tādu šauru seju. Krunkās savilktu pieri. Nosvīdušu degunu. Muti vaļā. Gaišus, stāvus sastumtus matus. Vai tās manas acis? Nebija vis. Tās kliedza: Glābiet! Kā tevi sauc? - Andrejs vaicāja sejai spogulī. Tā atvaicāja gluži to pašu pretī: Kā tevi sauc? Kas tu esi? Seja no spoguļa atkal atvaicāja: Kas tu esi? Likās, ka būtu vēl kaut kas jāvaicā, bet vairs nebija ne balss, ne atbildes. Tikai tāda mēma, pelēka pustumsa, kas sūcās dziļāk un dziļāk.
Zaudēju prātu. Izjūku. Zūdu.
Pānika satvēra Andreju. Ar elpas trūkumu rīstīdamies, metās no dzīvokļa ārā un pa kāpnēm lejā.
Jātiek projām. Cik vien ātri var. Kaut kur. Vienalga. Projām!
3.
Brīžiem sāka sajust, ka ļaužu drūzma ielā viņu tā kā pastumj, pavelk, pagrūž uz priekšu, bet nekavē. Nes tikai tālāk. Nezināja, cik ilgi un tālu viņš bija tā nests.
Kaut kur iegāja. Tur bija balsis, cilvēki, gaisma, mūzika. Varbūt viņš pats bija kaut ko teicis. Viņam pasniedza glāzi. Sākumā bija bailes teikt vienu pašu vārdu, jo viņš zināja: Esmu zaudējis prātu. Tagad esmu traks. Ja runāju, tie citi tūlīt zinās, kas par lietu. Jāved šis uz tādu un tādu māju. Dzēra vēl otru glāzi, ko bija dabūjis ar pirkstu zīmēm. Likās, ka ledaini sūrās glāzes saturs bija sācis palēnināt šo šalkoņu un pulsaino steigu viņa pierē, deniņos un krūtīs, un Andrejs varēja elpot jau mierīgāk. Arī baiļu svina mētelis bija kļuvis vieglāks. Šeit ir cilvēki, Andrejs domāja. Zināšana, ka cilvēki ir apkārt un tuvumā viņu mierināja. Iedrošināja mazliet. Andrejā radās neatvairāma dziņa atvērt muti, runāt, izteikties. Viņš pateica pāris vārdus. Nekas nenotika. Dzēra vēl trešo glāzi.
Tūļa. Tūļa. Tas nekas. Vai tu, Zenta, domā, ka tu viena pati tāda, kas prot azotes sakratīt? Sonofabitch. Tu pats - sonofabitch.
Bailes viņā vēl viļņojās ar sparu, bet tās bija pārsegtas ar zilu dūmaku. Andrejā sitās tādi kā ūdeņi pret dambi: vajadzēja runāt, stāstīt, izgāzt, izliet ārā no sevis visu kaut ko tādu, kam Andrejs nezināja vārda. Zināja tikai, ka tas ir viņā. Smags un dziļš. Smacē un grauž. Tāds kā sāls ezers būtu. Andrejs pats nezināja, kā tas bija sācies, bet viņš dzirdēja pats savu balsi, kas runāja un stāstīja. Reizēm angliski. Tad latviski. Juku jukām. Visu, kas nāca prātā, ko nekad nebija ne pieminējis, ne stāstījis kādam. Tā viņš bija runājis jau labu pusstundu un tikai tad pamanīja, ka svešais, kas sēdēja viņam blakus, nemaz neklausījās. Skumīgums no jauna iesita vientulīgu sāpi Andrejā: Tu stāsti viņam no sirds, izlej savas jūtas un bēdas kā brālim, bet šis nepaklausās ne ar pus ausi.
Pats nezināja, kur un kā bija radusies šī drosme viņā un Andrejs darīja kaut ko tādu, ko nebija iedrīkstējies darīt visus šos 21 gadus: Viņš piebakstīja pirkstu pie svešā piedurknes. Tas pagrieza platu, brūnu bārdu.
„Es esmu latvietis,” teica Andrejs un sagaidīja, ka šis svešais būs patīkami pārsteigts, jo kā nekā latviešu centībai un darbam visur bija labs vārds un slava. Pašu avīzes par latviešu centību un panākumiem rakstīja ik nedēļas.
„Lat - vietis - ?” Svešais atkārtoja Andreja teikto, izdalīdams divos balsienos. „Visādas nodarbošanās, amatus un profesijas esmu dzirdējis. Pazīstu uz dēļa braucējus pa okeāna viļņiem. Meitu māju turētājus. Uz kakla uzsitējus. Ziedu puikas un meitenes. Arī vēl citus un visādus drosmīgus un priecīgus dzīvotājus. Jūsu amatiņš man ir pilnīgi svešs. Varbūt ļoti jauns. Kas tā tāda par nodarbību? Pastāstiet. Ja tā ir tāda būšana, ar kuras piekopšanu un labu prasmi var tikt pie labas un priecīgas dzīvošanas, esmu ar mieru kļūt par jūsu mācekli.”
Pirmā brīdī Andrejā bija tāda sajūta, ka šis nekaunīgais bārda ar savu netīro muti vēlētos ar īpašu nolūku noslaucīt Andreju no zemes virsmas. Pilnīgi nost no globa. Tad viņa eksistences punktā uzlikt nulli. Bija piemirsušās bailes. Ja Andrejs būtu zinājis, kā krogos kauties tādā reizē kā šī, vajadzētu zvelt. Visas latviešu tautas vārdā. Lai šis tāds pagul zem galda. Kad šis pamostos, tad šo apgaismotu: Lūk, kas ir latvietis! Vai patiesi varētu būt tā, ka šis nebūtu izlicies un nezinātu, kas tie tādi latvieši? Nezināt, šinī 1972. gadā! Tad vēl salīdzināt latvieti ar visādiem braucējiem uz dēļa. Tā jau bija starptautiska cūcība. Par to, kas tā tāda starptautiska cūcība, Andrejs bija nolēmis rakstīt savam universitātes grādam diplomdarbu.
Nemaz nav vērts ielaisties un atbildēt. Tu pats esi uz dēļa braucējs. Arī vēl sonofabitch turklāt. Andrejs aizgriezās projām un nolieca galvu pār jau savu- tukšo glāzi. Viņam atkal sāka likties, ka pasaule ir tukša un melna. Nekur nav nekādu cerību, ne glābiņa. Arī šeit cilvēki ir tādi paši kā mūsējie. Auksti, cieti, pārgudri, vienaldzīgi. Tikai pastumj tevi nost. Tevis nevajag nevienam. Kas laimīgi, tie turas savos baros. Nelaimīgie-tie lai nīkst un klīst pa vienam.
Nav kaut kas tā, kā vajag. Andrejs satrūkās pats no savām domām kā herētiķis, kas bija iedrošinājies padomāt pret pareizo ticību. Kur manī varēja rasties tik nelabas domas? Salīdzināt pašu cilvēkus, mušu tautiešus ar šo te krogus bandu, kur es savā trakumā esmu ieskrējis? Skaidrā es tādu domu pret savu tautu nekad nepielaistu. Mūsējie taču visi ir latvieši. Un latvieši nevar būt tādi kā citi. Ja arī viņi būtu tādi, tad viņi nedrīkst būt tādi. Latvietis ir kaut kas cits. Viņš ir piemērs - kā jādzīvo pareizi un jādomā kārtīgi šinī nekārtīgajā pasaulē.
Kas šinī klasē tūlīt pēc „Varen plaša mana zeme dzimtā” dziedāja to veco ziņģi, kas ir pret tautu - „Tev mūžam dzīvot, Latvija?”. Atzīties uz vietas! Citādi man visa klase, visi vārdi jāpaziņo rajona sekretāram. Nate pieceļas un saka: Es. Tu viena pati? Viena pati. Tu esi spītīga un melo.
„Padod, lai piepilda tavu glāzi,” tas pats bārdainais svešais iztraucēja Andreju ar pastūmienu plecā. „Maksāju es. Parunāsimies.”
Andrejs paklausīgi pasniedza glāzi. Tā kā mostoties viņam likās, ka svešā balsī būtu kaut kas tāds, ko varētu saukt par draudzīgu un līdzjūtīgu. Šo nedaudzo - tikai dažu vārdu skaņa Andrejā sakūla no jauna viņa dziļumā aizdambēto sāls ezeru. Viņam gribējās šonakt ļoti runāt ar kādu cilvēku par visu, kas jau gadiem bija juku jukām tinies un režģījies viņa dvēselē. Kāds nezināmais viņā dega, slāpa un sāpēja. Vispirms viņam vajadzēja cita cilvēka acīs pārbaudīt savas bailes.
„Ko tu domā, kad tu paskaties manī?” vaicāja Andrejs. „Kā es izskatos? Ko var
redzēt?”
„Tu izskaties tāds, kas reti iet krogos. Mazliet tāds - pēc svētā Franciska.”
Tas bārda ir patīkams velna dzinējs. Vai patiesi nekā viņš nemana tāda?
„Vai tad nekā nevar manīt? Nekā tāda vairāk?” Andrejs pētīja tālāk.
Bārdainis iesmējās:
„Var manīt to, ka tavs svētais Francisks šonakt satrūcies par kaut kādiem saviem grēkiem. Un cērt tik krogū iekšā, krustu nepārmetis.”
Andrejs nevarēja likties mierā. Viņam vajadzēja skaidras un gaišas atbildes. Saņēmis visu spēku, bez aizstāvēšanās un izlikšanās Andrejs izgrūda visbīstamākos vārdus:
„Zini, saproti... Es - es - es - esmu... Esmu traks. Šovakar pazaudēju prātu - Tā tas notika. Ne no kā – Pēkšņi - Vai to var – ļoti – manīt -?”
Šo smagumu no sevis izstūmis ārā, Andrejs noslaucīja pieri, kas bija norasojusi vienā minūtē.
Svešais gandrīz priecīgi nokāsējās:
„Varbūt tu pats vari. Es nekā. Tu esi tāds pats kā visi citi.”
„Tāds pats?” Andrejs atvaicāja, kā pestīšanas pasludināšanu sadzirdējis.
„Nebaidies un nevaidi. Labāk iedzer. Tādās reizēs der,” bārdainis iestūma draudzīgu dunku Andreja plecā. „Ja tu esi traks, tad tagad visi ir tādi paši kā tu. Saki man, cilvēk, cik tagad pasaulē ir palicis tādu, kas šādā vai tādā veidā nav vēl traki? Beidz vaidēt. Sāc dzīvot. Būsi pavisam cits puika. Priekā!”
Tāds cerīgs iedrošinājums Andrejā atraisīja visu spontāno maigumu. Stāstīja un stāstīja. Iedzēra pa malkam un runāja vēl. Viņa mute brīžiem apklusa un noraustījās. Noslaucīja asaras, kas bija notecējušas līdz zodam.
„Man kauns,” viņš teica, zodu noslaucīdams.
„Nav ko kaunēties,” savu bārdu pašūpoja svešais. „Arī suns reizēm raud. Man bija suns, kas man palīdzēja raudāt. Vai tu esi redzējis suni raudam?”
Andrejs klusi pamāja.
„Redzi,” bārda atsāka. „Cilvēkam ir daudz vairāk par ko raudāt. Iznāk biežāk nekā sunim. Savus suņus cilvēki pažēlo un paglāsta biežāk un mīl vairāk nekā cilvēki viens otru. Vai tu to nebūtu manījis? Esi? Tad varam runāt. Ja tu tādas lietas redzi un pamani, tad tev ir labākas acis par tiem, kas savās dzīvēs nav nekad satrūkušies no jušanas, ka viņi varētu pazaudēt savu prātu. Tie cietie prātu nepazaudē. Tie kož tikai citiem, nekad paši sev. Tāpēc es esmu aizgājis no visas šīs sugas nomaļāk.”
„Uz kurieni tu varēji aiziet?” Andrejs pacēla galvu izbrīnā. „Aiziet? Uz nakti. Uz mežu. Uz ūdeņu malu. Arī uz pārdomāšanu un nesteigšanos. Reizēm uz - zobu pret zobu.”
To pateicis, bārda smējās klusiem, trausliem smiekliem.
Andrejs klusēja, teikto pārdomādams un apsvērdams.
Pie eglēm, kalna malā vēl sniega svītras. Nate: Tagad tādi laiki. Var neredzēties. Pureņu salas pļavā. Kī-i. Kī-i. Kī-i. Var neredzēties. Neredzēties. Neredzēties. Neredzēšu. Neredzēšu. Nekad. Nekad.
„Tagad runāsim par tevi,” brūnā bārda pieliecās tuvāk pie Andreja. „Tev ir uznācis tas lielais melnais. Kundziņi un galvu dakteri to sauc par depresiju, māniju, schizo un velns zina vēl ko. Tu esi šonakt tādā kā tunelī, brāl. Saturies, gan jau tiksi ārā. Zini un paturi prātā, ka visiem tuneļiem ir sākums un gals. Ir izeja atkal gaismā.”
Andrejs ievilka dziļāku, brīvāku elpu. Bija vēl cerība. Šis bārda nemaz nesaka, ka es traks un tā tālāk. Runā par depresijām un melnajiem.
„Melnos esmu piedzīvojis un pārdzīvojis,” Andrejs nopūtās. „Šis ir citāds. Uzkrita virsū kā pati lielākā nāve. Es metos bēgt. Projām no mājām. Vienalga uz kurieni. Tas bija tāds pēkšņais terrors. Tāds, kas tev saka, ka - tevis vairs nav. Izpūš tavu prātu kā dūmus no pīpes kāta. Un tu skrien un bēdz. Nezini uz kurieni. Par tādu es runāju.”
Svešais draugs lēnām dzēra, šūpoja glāzi, un ledus ieskanējās pret tās malām.
„Arī šo zorti es pazīstu. Šis terrors ir tas Otrs tevī. Tas slepenais ar lielo burtu „0”. Pareizāk raksturojot tādu stāvokli, būtu jāsaka tā: Tas Pirmais tevī ar to Otru ir tā pa īstam satvērušies viens otram pie rīklītes un nelaiž tik viegli vaļā. Tad tu savās smadzenēs, nervos un visā ādā sāc just tādu kā zemes trīci. Esmu to izjutis, brāl. Mēs katrs sastāvam no diviem. Tas Pirmais mūsos ir apmēram tāds kā tas tavs svētais Francisks. Ne gluži tāds. Tas strādā. Pelnī maizi. Mazgā auto. Krāso garāžu. Guļ ar sievu, ja tā ir. Pa reizēm parauj uz mežmalu arī citas sievietes. Dzer džinu, skaču un vodku ar draugiem. Reizēm šis palielās, ka neesot bailes ne no kā visā pasaulē. Šis mūsu Pirmais organizē un kārto mūsu dzīvi, kā nu šis spēj, prot un ir šai lomai sagatavots. - Tam Otram ir gluži citāda daba un uzdevums. Tas sakrāj un savāc sevī visu to no mūsu dzīvēm un gaitām, ko tas Pirmais ir atzinis par sāpīgu, nepatīkamu atcerēties. Viņš ir pacietīgs. Bet dažkārt arī tam gribas piedalīties mūsu dzīvošanā. Ne gluži atklāti, bet tā pa kluso. Reizēm mēs sakām un darām lietas, ko paši nemaz nemanām. Ja kāds cits mums saka, ka mēs tā un tā, tad mēs noliedzam, ka tas nav tā un tā...”
Tas ir vārdu jūklis, Andrejs domāja. Bārda grib velnu padzīt.
„Kur tu esi rāvis tādas lietas?” neticīgi galvu pašķiebis pavaicāja Andrejs. „Tas izklausās tā... Nu, zini - tā...”
„Kur rāvu? No dzīvošanas. No sevis. No citiem. Arī no grāmatām par cilvēku un par to - kā šis danco pats savā leļļu teātrī. Lieta tā, brāl, ka mēs bieži vien ļoti labi zinām un pazīstam, kā strādā mūsu auto mašīnas motors visos sīkumos. Par mūsu pašu motoriņiem mēs neinteresējamies līdz tam laikam, kamēr tas sāk skriet sienā vai lokā pats ap sevi. Tā tas ir, cilvēk. Pacelsim.”
„Kas ir tā?” Andrejs vaicāja, skatīdamies bārdainī caur pieri.
„Tas ir - ko es jau teicu. Tu zini vairāk par savu bjuiku vai fordu nekā par sevi. Ne jau tu vien. Miljoni. Tūkstošiem tādu, kas komandē citus un māca, kā dzīvot un darīt. Redzi, mēs visi sastāvam no divdabas. Pabeigšu par to mūsu Otru. Ja savu Pirmo ar savu dzīves veidu un domāšanu esi nobadinājis, atstājis to bez dzīvās dzīves minima, tad Otrs cenšas tikt pie izdevības un kontroles. Sakrata savu dvīņu brāli pamatīgi. Redzu, ka tev šī mana runāšana nepatīk. Beigšu. Tev jāmācās pašam zināt un saprast. Tā tās lietas, brāl.”
Andrejs bija satrūcies. Jau gribēja teikt: Tu tā sarunā ar nolūku, lai mani satrauktu un sabiedētu no jauna. Vai tu vari tik daudz zināt, kā tu izliecies? Tu taču neesi nekāds latvietis. Tikai tāds bārda.
Tomēr noklusēja. Tad ievaicājās:
„Tu saki, ka ir tāds Otrs? Varbūt arī ir. Ko lai cilvēks dara tādās reizēs, kad tas mūsu Otrs - kā tu to sauc - nāk tev virsū kā bītniks ar nazi. Nu, kā tāds hipijs, saproti.”
Bārdainis paskatījās Andrejā ilgāk un smaidīja, bārdu šūpodams uz leju un augšu:
„Dara katrs pa savam. Dažs lūdz Dievu. Tas var palīdzēt. Var arī nepalīdzēt. Cits skrien pie galvas daktera. Var palīdzēt. Var arī nepalīdzēt. Vēl kāds cits pasāk pirmo reizi mūžā izvērst sevi pašu uz āru kā savu bikšu kabatu. Šis rauga izbērt savu iekšējo saturu sev priekšā un sāk saskaitīt savu inventūru. Cilvēks sāk iepazīties ar savas personības budžetu, tā sakot. Šī novēlotā pūlēšanās var palīdzēt. Var arī nepalīdzēt. Gadās arī tādi, kuŗi skrien panikā un izdara pašnāvību. Arī tas galu galā var palīdzēt. Var arī nepalīdzēt.”
Brūnā bārda, visas šīs briesmas izklāstījis, dzēra savu glāzi tālāk tik mierīgi un vienaldzīgi, gandrīz pat iepriecināts, it kā šis visu laiku būtu runājis tikai par saulainumu un mīlestību. Uz Andreja pusi viņš pat nepaskatījās un nemanīja, ka Andreja rokā glāze bija sākusi drebēt un dzēriens nolija uz viņa krekla.
„Kas tu tāds esi, ka tik labi pārzini – visu – šo – baigumu -?” pusbalsī ievaicājās Andrejs.
„Es esmu bītniks,” norūca svešais. „Bīt – niks -?” atvaicāja Andrejs, gandrīz neelpodams. Pirmā doma - trūkties augšā un mesties uz durvju pusi. Viņš bija teicis kaut ko par bītniku ar nazi. Vai nebija dzirdēts, ka bītniki, šie melnās saules brāļi, savus nažus reizēm lietajā smaidīdami. Tikai tagad Andrejs pamanīja, ka šim bītnikam bija nevien plata bārda, bet arī mati nokārušies līdz pleciem. Vaigi zem viņa bārdas bija liesi. Neizskatījās tāds, kurš būtu ēdis trīs reizes dienā. Caur visu savu baiļu sadrebējumu Andrejs tomēr varēja samanīt, ka šī bītnika sejā nebija nekāda barguma, dusmu vai ļaunuma. Tur bija tikai slinks miers un apnikusi vienaldzība.
„Cilvēk, tu izskaties nobijies, kad padzirdēji - kas es tāds par putnu,” bītniks atsāka. Tad iesmējās: „Nebaidies, es tevi nenobeigšu šodien. Pirms mēs abi mirstam kādreiz, vēl jāpiedzīvo tās dažas labās lietas, kas šāsdienas pasaulē palikušas. Par piemēru, cilvēka parunāšanās ar otru cilvēku. Tev nebija bailes ar mani šonakt parunāties, vai ne?”
„Tā ir. Nebija,” Andrejs atbildēja un nodomāja: līdz šim.
„Tad jau labāk. Varam parunāties vēl. Kā jau teicu - esmu bītniks. Strādāju tikai tik daudz, lai varētu mazliet paēst, samaksāt krogu, kad sametas skumīgs prāts. Kādreiz nopirkt kino biļeti. Pūlos tikai tādā mērā, lai būtu dzīvs un redzētu visu to jezgu, kas tagad notiek. Gribētos piedzīvot arī šīs visas dullās dzīves un tās dzīvotāju iznākumu. Tā man atliek laika domāt un pārdomāt un arī šo to saprast - kas un kā. Tie, kas visu laiku tikai strādā un krāj naudu, tādi kā tu, tie jau sen ir pārtraukuši domāt un saprast,” bītniks klusi iesmējās un iedūra rādītāja pirkstu Andreja vēderā tā, ka iesāpējās.
Zenta, kāpēc tu uzreiz tā? Kāpēc tu dusmīga? Es gribēju būt labs, laipns. Nevajag tava labuma. Tu - lamza-mamza. Nevaru saprast. Nekas nav jāsaprot. - Nate, nerunā tā, ka neredzēsimies. Latvieši neskaitās. Polak, mazliet lēnāk. Kur tev jāsteidzas? Es domāju, ka jāstrādā labi. Tev nekas nav jādomā. Nav jādomā. Un kad domā - nav vairs domas...
Andrejs sāka dzirdēt bītnika balsi no jauna:
„Šur tur klosteros mūki vēl domā. Daži baznīcu vīri ir sākuši domāt. Skolotāji arī ir atsākuši domāšanu uz dzīvi un cilvēku, tāpat kā baznīcas tēvi. Tiem jāaudzina bērni, ko šo bērnu vecāki padarījuši par mērkaķiem. Koku vietā tie mīlulīši kāpj fantāzijās. Šiem mūkiem, mācītājiem, skolotājiem maz cerību. Viņos pat bērni neklausās vairs. Viņu gudrie tēvi un mātes tos visus ir nolikuši uz tā zemākā plaukta - pie vientiešiem. Dzīve ir jautra un cerīga, vai ne?”
Bītniks nopūtās un skatījās savā tukšajā glāzē. Tad Andrejā nemaz nepaskatījies, viņš atsāka:
„Kuŗam gan atliek laika šodien paklausīties sevī pašā vai otrā cilvēkā? Tu uz bītnika gadījies. Citi tevi būtu pasūtījuši. Zināmā mērā mēs esam gara radinieki. Es esmu bijis trako mājā. Pēc pusgada izkūlos ārā. Daudziem citiem tā nelaimējas.”
Tie trīs dzeŗ savas kafijas. Es gribu ar mīlestību. Lai saprot un zina. Es – esmu – latvietis - Un ko šie? Laiž elektrību gultas atsperēs.
Ko tas bārda bija teicis par to māju? Viņš tur bijis. Citi netiek vis ārā. Bailes pār Andreju sāka augt kā pelēks kalns. Viņš vēl beigās var citiem likt saprast par mani. Tā un tā. Pagājušajā nedēļā esmu pāris reizes nobraucis gaŗām tai vietai. Tā ir tāda kā atsevišķa pilsēta, aiz kokiem un žoga. Viens tāds upuris stāvēja abām rokām iekrampējies žogā un pamāja man ar roku. Kā viņš varēja zināt, ka šim man jāpamāj?
Andrejs sāka svīst atkal, elpoja ātrāk un cēlās.
„Paldies,” sacīja Andrejs bītnikam un cēlās. „Man jāiet.”
„Neskrien galu darīt,” bītniks viņu parāva atpakaļ sēdeklī.” „Tam tu vēl par jaunu. Tev var dot tā - ap 40. Purns tev arī tīri glīts. Šinī cūcīgajā pasaulē tev vēl šis un tas ļoti interesants var gadīties.”
Steidzīgo domu šalkoņa Andreja pierē uzreiz sāka rimties. Varbūt šis bārda ar mani nedomā nekā tāda darīt. Saka, ka man tikai 40. Kad viņš runā par šo cūcīgo pasauli, tad viņš to saka kā ar manis paša muti. Mums šis un tas saskan.
„Tu esi labs cilvēks,” Andrejs noglāstīja bītnika piedurknes elkoni.
Ap viņiem kliedza dzertuves mūzika un citu reibušo vīriešu un sieviešu balsis. Bītniks īsti nebija sadzirdējis Andreja teikto.
„Ko tu teici?” viņš atvaicāja.
„Ka – tu - esi - labs- cilvēks -”
„Es – labs – cilvēks - ?'' bītniks atkārtoja Andreja vārdus ar izbrīna pilnu iekliegšanos. „Ja tu vēlreiz tā, brāl, nožagāsies par to manu labumu, tad tu no manis vari dabūt ar kreiso pa to savu jau tā mīksto ķirbi. Nepūt man dūmus dibenā. Es – labs - cilvēks -”
Andrejs cēlās atkal. Bītniks sagrāba Andreja elkoni ar spēku un norāva viņu atkal atpakaļ:
„Sēdi, pods!” viņš teica un skatījās Andrejam cieši acīs. „Saki tu man - kur tu redzi manu labumu? Saki - ”
Andrejs centās izrauties no bārdainā rokas grābiena un domāja ātri: Te taisās ātrās ziepes. Tādas, ka pat traks to var saprast. Es tāds un šis tāds pats. Var sanākt glīta būšaniņa. Sist? Bēgt? It kā no nekurienes radās tāds spītīgs lepnums, atmodināts aizsargāšanās spēks no senajām dienām: Ne ar tādiem esmu ticis galā. Tiem bija nevien bārdas, bet arī mašīnpistoles.
„Lūdzu negrābsties ap mani!” Andrejs to teica daudz skaļāk nekā bija iedrošinājies līdz šim brīdim. Ar kreiso roku viņš satvēra bītnika stilbu, bet savu labo ar sparu sita atpakaļ un bija brīvs no viņa grābiena. „Un - arī nepodo. Saprati? Varbūt esmu traks, bet muļķis vēl neesmu nekādā ziņā. Ja tu gribi, mēs varam runāt tikai kā līdzīgi.”
Uzreiz jutās kaut kā daudz vieglāk un labāk, kad to bija izdarījis un pateicis. Bija tāds kā prieks un apmierinājums pašam ar sevi pirmo reizi pēc ilga laika. Tomēr jau nākamais čukstiens Andreja domās sāka viņu satraukt un apbēdināt: Vai es, latvietis, varēju un drīkstētu būt līdzīgs ar šo tādu te? Kā es tā varēju domāt un teikt? Ja to visu dzirdētu citi manējie? Pazemojums visai latviešu tautai. Kaunies, Andrej .
Viņš pagriezās no bītnika projām un skatījās pretējā kaktā, kur violetajā mijkrēslī kāds cits bārdainis sniedzās ar savu lielo roku sievietes azotē. Šī spiedza mazliet, tad sāka smieties.
Tu – tūļa. Nevajag tava labuma. Lamza, - mamza, Mr. Andrej, lai jūs varētu graduēties no šīs universitātes, jums jāpapūlas vairāk angļu valodā. Kī-i. Kī-i. Kī-i. Dēls, pārnāc mājās. Arī kaŗš nenokauj visus. Kā zini, arī es pārnācu.
„Bet - tu taču teici – ka – es – labs – cilvēks -” bītniks gandrīz iekliedzās Andrejam pie pašas auss un tā it kā Andrejs būtu pateicis kādu rupjību un bārdaini aizvainojis. Uz brīdi bītnika seja savaikstījās it kā uz raudāšanu, bet no viņa mutes izgāzās smieklu dārdoņa, kas skanēja kā ledus plaisāšana, kā cirvja cirtieni cietā kokā:
„Es - labs – cilvēks - ... Es - labs – cilvēks - ... Tas ir briesmīgi glīts loks, ko tu šonakt sarunāji. Saki beidzot - kur tu redz! to manu labumu -? Tu teici – ka – es – labs – cilvēks -”
„Ar to redzēšanu ir tāda lieta, ka to var arī tad, kad redzētais cilvēks pats nekā neparāda,” apdomīgi sāka Andrejs. „To var sajust, ka tevī ir labs cilvēks. Tu centies kliegt bargi, bet tavā balsī nav vilka zoba. Tanī ir kaut kas tāds, no kā var manīt, ka arī tev pašam ir kāda sāpīga bēda ciesta. Man tā liekas. Tā nu iznāk, ka caur visām tavām krēpēm un spalvu var redzēt, ka - tu esi labs cilvēks.”
Bītniks nobrauca ar delnu pār pieri, visu seju un bārdu un nošņaukājās. Tad viņš pastūma abas tukšās glāzes uz viesmīļa pusi:
„Uzpildi abās. To pašu.”
„Maksāšu es. Mana reize,” pasteidzās Andrejs, un viņš jutās labi, ka bītnikam bija sagādājis prieku ar to labo cilvēku. „Lai iet arī,” pastūma zodu uz Andreju bītniks. „Tu šonakt esi bagātāks par mani. Man atkal jādomā par to pašu, ko tu sarunāji - ka es labs cilvēks. Es pats jau sen biju beidzis ticēt, ka manī varētu būt kaut kas no labā palicis pāri. Zini, brāl, jau savus gadus desmit neviens un nekad nebija tā teicis, ka - es labs cilvēks. Kādreiz tā teica mana māte. Tās mātes ir tādi radījumi, kas vienmēr par saviem produktiem kaut ko tādu saka. Pat par tādiem kā es. Mana māte gan vairs nesaka nekā. Neesam viens otru redzējuši gadiem. Vismaz trīs būs. Viņai nav pat laika pašas dzīvošanai. Tas lai paliek. Pārsteigums ir tad, kad tādā nakts kaktā kā šis tev pasaka kaut ko tādu. Tad kaut kas un kaut kur tevī paliek tāds silts. Varbūt tā ir sirds, kā saka. Varētu teikt, ka aizkustinoši. Vai es esmu tas, kas tā saka? Nevarētu būt. Tādi vārdi man ir par mīkstiem. eesmu mīksts. Arī tu man sāki labāk patikt, kad varēji slieties pretī kā vīrs. Brāl, tevī ir kaut kas no meitenes bailēm un pazemības...”
„Vai to tā var redzēt?” satrūkās Andrejs, jo par sev! bija vienmēr domājis kā par goda vīru, kas visu var izturēt un panest.
„Bez piepūles, cilvēk. Bez kādas piepūles. Patiesības labā gan jāsaka, ka šodien ir arī tādas meitenes, kas var nošaut vīrieti tūlīt pēc tam, kad tās izkāpušas no viņa gultas. Tā ir cita dziesma. Kad tu izrāvi savu roku no mana grābiena un sāki cirsties pretī, tu man sāki patikt. Mīksti cilvēk! man nepatīk. Tie neder ne sev pašiem, ne citiem. Ar savas gribas parādīšanu pret mani, tu sāki rauties ārā no sava melnā un tā Otra.”
„Vai tu tā domā? Vai to var redzēt?” ievaicājās Andrejs un pataustījās savos gaišajos matos it kā tur iekaisīto cerību sataustīdams.
„Tā tas man liekas, cilvēk. Tā tas izskatās, brāl.”
Jumti. Jumti. No tā paša loga. Divdesmit vienu gadu. Tev toreiz bija lakatiņš zilais. Un ziedēja pļavas un sils. Tūļa. Lamza – mamza. Es tūļa? Tu pats tūļa. Un tas – lamza-mamza.
„Tagad man gribas tev pastāstīt par sevi. Gribas parunāt par mani pašu. Tu un es pats esam daudz runājuši par tevi. Kā jau teicu - es neesmu mīksts. Esmu zadzis. Ielaidis dunci plecā. Bijis aiz restītēm. Esmu noplēsis kleitas tām, kas staigā gorīdamās un izaicina, vai tās bļauj, vai padodas bez pīkstiena. Visādi ir gājis. Pēdējos gados esmu mazliet mainījies. Varētu teikt - nostabilizējies.”
„Tagad esi citāds kā biji?”
„Varētu arī tā pateikt. Citāds. Esmu iepazinis to savu Otru, kas reizēm var tevi terrorizēt kā murgs gaišas dienas vidū. Kad tas mūsu Pirmais iepazīstas ar to Otru, viņi satiek tīri labi. Bailes rodas no nezināšanas. Tāpēc man vairs nav jāterrorizē citi. Ir tiesa, cilvēks nekad nav bez savas nastas. Esmu atklājis citu terroru: Vientulību. Kad tu šovakar šeit iemeties kā trenkts un vajāts suns, es tūlīt redzēju un manīju, ka šodien tu esi tāds pats kā es. Teicu sev: Tas ir tāds pats vientulīgs lops kā tu. Vai tu domā, ka es tā sāku ar tevi runāties kā ar brāli kaut kāda svētā gara žēlastības apgaismots? Mans instinkts izdūrās tev cauri, un tas zināja, ka tava skaistā, tikumīgā, taisnā ceļa dzīve ir tev iezvēlusi ar veselas tonnas bomi pa galvu. Pacelsim. Priekā.”
Bītniks pacēla savu glāzi pret Andreju. Andrejs pacēla savējo pret viņu.
„Vēl mazs papildinājums tavai zināšanai par mani,” bītniks turpināja savu stāstu, jo arī viņam bija uznācis tāds runāšanas un izteikšanās uzplūds kā Andrejam pirms dažām stundām sākumā. „Mans tēvs ir slavens un diezgan turīgs galvu dakteris. Zini, viņš ir tas, ko sauc par galvu čokurātājiem. Mana māte ir aktrise. Vakaros, kad skaties savas televīzijas stiklā, tu redzi viņas skaisto seju vismaz reizi nedēļā. Abi šie savas lomas spēlē visai labi. Kā tas bija, kā tas nebija, bet man viņu spēle apnika. Viņi sagaidīja, lai es spēlēju līdz un atdarinu viņu lomas. Nolēmu savu lomiņu šinī sajauktajā dzīvē atrast pats. Pacelsim. Priekā.”
Viņi atkal pacēla glāzes.
Kī-i. Kī-i. Kī-i.