45.
Apgāda „Imanta” izdotajā dzejas grāmatiņu sērijā daži no autoriem ir pazīstami arī kā gleznotāji un grafiķi. Vai varam jautāt šai sakarā, cik „krāsaini” jūt un domā šie mākslinieki-dzejnieki? No septiņiem zemāk minētajiem daiļiniekiem, visakūtāk krāsas izjūt Ojārs Jēgens: 29 krāsas min 77 reizes, Valda Kajaka (illustrējusi Andreja Irbes grāmatu Mums nav svētvakaru) diferencē 20 krāsas, minot tās 29 reizes. Valdas krāsu izjūta dzejā tikpat kā neatkārtojas, vienmēr rod jaunus verbālus toņojumus, turpretim Tālivaldis Ķiķauka (redzēts gan kā akvarelists, gan kā illustrātors) min tikai 15 krāsas, bet tās lietotas 58 reizes. Voldemārs Avens izjūtās ietvēris 18 krāsas, bet tās lietotas 40 reizes, Dina Rauna (mākslas studente, „... vai tu dzirdi dzelteno garšu...”) atzīmē 13 krāsas, lietojot tās 39 reizes. Richards Rīdzinieks, pazīstams arī kā grafiķis Ervīns Grīns, kā jau ziemeļnieks, lieto padrūmu paleti tikai ar 9 krāsām, lietojot tās 19 reizes, bet Dānijā dzīvojošā gleznotāja Lidija Dombrovska-Larsena apmierinās ar 8 krāsām, lietojot tās 16 reizes. Salīdzinājumam „nemākslinieki” mūzas kalpi, Roberts Mūks piemin 6 krāsas 15 reizes un Velta Sniķere tikai 2 krāsas (baltu un melnu), katru tikai reizi.
46.
Velta Sniķere gan reizi iemet dzejā arī visu spektru: „te viz, te veŗas varavīkšņu vārti ... dzidrie septiņvārti”. Šādi, tīri labi varētu raksturot Edvīna Strautmaņa lielizmēra gleznojumus, de-kūnigiskas variācijas, par Ņujorkas abstrakcionistu temām. Šie darbi („Gliemežu kliedziens”, „Zirgu zagļi dejo”, „Pingvīnu pārsteigums” u.c.) 1973. g. janvāŗa mēnesī bija izstādīti LoGiudice mākslas salonā, Ņujorkas „Soho” rajonā, kur netālu dzīvo arī pats mākslinieks. Strautmaņa gleznas tiešām dūmaini varavīkšņu vārti.
47.
Izstādē dzirdēju kommentārus: „Es šo bildi redzēju pirms piecpadsmit gadiem Čikagā”, cits piebilda: „Man pilnīgi tāds iespaids, ka mēs iesoļojam laikā pirms divdesmit gadiem. Ka mēs tieši tās pašas bildes skatāmies.” Strautmanis domā, ka komerciāli ir svarīgi vienmēr mainīties, radīt jaunas formas, būt „Pirmajam”. Tīri techniska maiņa notikusi arī Strautmaņa darbos – virsmas apdarē, krāsās. Mākslinieks glezno uz nenostieptiem audekliem, ar sintētiskām krāsām. Gleznu izmēri tik lieli, ka otu vietā lietotas slotas, no kuŗām dažas ar nodilušiem sariem atslietas studijas stūrī. Domas var dalīties par Strautmaņa daiļrades rezultātiem, bet savā dzīvē Edvīns ir nelokāms Ņujorkas modernists, cits teiktu „bojā ejoša latviešu varoņatvase”.
48.
Iepriekšminētajos septiņu dzejnieku-mākslinieku dzejoļos dažkārt skandēts arī sidrabs un zelts, bet kopš grūti izšķirt, vai šie jēdzieni ik reizes lietoti kā vielas vai krāsas apzīmējumi, tie augšminētajā skaitā nav uzņemti. Visbiežāk minētās krāsas šo septiņu autoru darbos: melns 53 reizes, balts 47, zaļš 25, zils 23, dzeltens 14, brūns 13, sarkans 13, pelēks 13, sārts 9, zaļgans 5, sidrabains 3, pelēkbalts 3, u.t.t.
49.
Angļu novelists Alduss Hakslijs (Huxley, 1894-1963), pirms divdesmit gadiem eksperimentēdams ar meskalīnu, savā grāmatā The Doors of Perception (Harper, 1954, 27. lp.), konstatēja, ka cilvēka augsti izkoptā krāsu izjūta ir bioloģisks lukss, kas tam kā dzīvniekam nav nepieciešama, taču tā tam ir nenovērtējami dārga dāvana kā garīgai, domājošai butei. Atzīmēdams, ka bites, piemēram, varot izšķirt tikai nedaudzas krāsas, Hakslijs ironizēja, ka „vērtējot apzīmētājus, kādus Homērs licis Trojas kaŗa varoņu mutēs, tie neesot bijuši daudz pārāki par bitēm savās spējās izšķirt krāsas”. Kas gan senajā Atikā līdz ar Avenu būtu dziedājis: „Molbertā sēdu, oranžo ēdu, zaļo un ultramarīnu”?
50.
Latvijas plakātmākslas īpatns paraugs skatāms Rīgā izdotajā atmiņu krājumā Mēs jaunu pasauli sev celsim (Rīgā, 1972. g.). Atainoti Rīgas apbedīšanas biroja darbinieki 1940. g. 21. jūnija demonstrācijās ar plakātu „Nu ļaujiet mums to līķi rakt, kas sešus gadus prata zagt”. Šī atmiņu krājuma pirmajā daļā gan daudz norādes, kā 21. jūnija demonstrācijām gatavoti plakāti un šūdināti sarkanie karogi, bet visā sējumā nav minēts neviens mākslinieks. Kur kavējās Bušs, Pupa un citi pagrīdes grafiķi, to cerams uzzināsim grāmatas otrā daļā.
51.
Kādā virzienā plakātmāksla Latvijā progresējusi, daļēji uzzinām no Viļņas Baltijas republiku plakātmākslas bjennāles salīdzinošā vērtējuma 1970. g.: „... mierīgi iet pa reiz iemītu sliedi, reproducējot nomenklatūras tēlainības atribūtus, kārtojot tos nomenklatūras kompozicijas schēmās”.
Vai šīs iemītās sliedes avangardā nesoļo apbedīšanas biroja ļaudis ar savu 1940. gadā zīmēto zārku? Mainīsimies uz augšu!
52.
Īpašu dimensiju šai procesijai dod leišu plakātmākslas nenoliedzamie sasniegumi, kuŗus uzskatāmi varam vērot krājumā Lietuvos plakatas (Viļņā, 1971. g.). Grāmatā sakopoti 19 agrīnu publisku paziņojumu un plakātu kuriozi, 63 attēli attiecas uz plakātmākslas sniegumu brīvvalsts laikā, 33 attēli no Staļina laika un beidzot 161 attēls dokumentē plakātmākslas attīstību Lietuvā kopš 1954. g. Šādā perspektīvā mākslinieks un skatītājs var daudz ko mācīties. Salīdzinājumā ar saviem kaimiņiem Rīgas plakātisti ir gan labi techniķi, bet izdevēji un laikam jau arī paši mākslinieki ir ar gauži didaktisku noslieci. Kopš šie plakāti neatrodas sacensībā ar citām polītiskām idejām, nevajadzētu gan apvainot cilvēku intelliģenci ar truliem un gauži nodeldētiem simboliem. Mīļie kollēgas, derētu paskatīties, kas notiek Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Kubā.
53.
Lai skaidrāk reljefētu latviešu mākslas problēmas, tiešām der ieskatīties Padomju Lietuvas izdevumos. Piemēram, ar interesi varam salīdzināt leišu 6 sējumu Lietuvių liaudies menas (Viļņā 1957-1970) ar latviešu etnografu izdoto Latviešu tautas māksla trīs sējumos (Rīgā, 1961-67). Vai latviešu sērija nevarēja būt plašāka? Līdz šim desmit sējumos izdotā Arheoloģija un etnografija (Rīgā, 1957-72) prasās pēc illustrāciju papildsējumiem. Piemēram, lietuviešu tautas mākslas apcere aptveŗ arī archaioloģiskos izrakumus, un interesants atsevišķs sējums ir veltīts īpatnējiem ceļmalas un kapsētu stabu altāriem un kapa zīmēm, kuŗu ģenēze sevī ietveŗ arī baltu pirmtautu reliģiskos simbolus. Šos leišu tautas mākslas tik īpatos veidojumus cara valdība 19. gs. – pārkrievošanas spaidu laikos – centās iznīcināt, un to novietošana bija stingri aizliegta ilgus gadus, bet te nu viņi sakopoti sējumā Mažoji architektūra (ievērot, ka lietuvieši nav atmetuši „ch” rakstību).
54.
Latvijas apstākļos neiedomājama uzdrīkstēšanās bijusi, piemēram, leišu mākslinieku izdevumā Daile, 15. numurā minētā Rietumvācijā dzīvojošā lietuviešu trimdas mākslinieka Alfonsa Krivicka darbu skates Viļņā un Kaunā. No raksta uzzinām, ka Krivickis izstādījis ap 20 darbu, pie kam līdzatvesto darbu ekspozīciju papildinājuši agrāki darbi, kuŗi ņemti no Čurloņa mākslas muzeja fondiem Kaunā.
55.
Raimonda Staprāna gleznu skati Rīgā savā kalendārijā pat neatzīmēja Latvijas izdevumi. Ziņas no Rīgas liecina, ka par izstādi savlaicīgi nav bijuši informēti pat Latvijas mākslinieki. Vai tik tiešām tā varēja interesēt tikai Rīgas polītiskos darbiniekus un kultūrsakarkomitejas ļaudis?
56.
Franču illustrētā žurnāla Realités 1972. gada decembŗa numurā, franču un angļu valodas izdevumos, bija ievietota Sanfrancisko Maksvela mākslas salona sludinājums, kuŗā teikts, ka Staprāna izstāde iezīmē jaunu „caursitienu” padomju un amerikāņu kultūrapmaiņā, jo šī esot pirmā reize kopš Otra pasaules kaŗa, kad kāds amerikāņu mākslinieks ielūgts izstādīt savus darbus Padomju Savienībā.
57.
Personiskas atmiņas un dokumentāras liecības izlūdzos par mākslas un literatūras cenzūru Latvijā, par mākslas izstādēm Latvijā krievu un vācu gados, par Iekšrīgas nodegšanu 1941. gadā, un par māksliniekiem Aleksandru Apsīti, Voldemāru Irbi (Irbīti), Kārli Padegu, Visvaldu Peņģerotu, Augustu Pupu, Vilhelmu Purvīti, Martu Skulmi, Oto Skulmi, Romānu Sutu, Hildu Vīķu, Kārli Zāli. Paldies! 322 Silvia Drive, Los Altos, Ca. 94022, U.S.A.
Gvido Augusts
