Ir noskaidrojusies Latvijas 1973. g. dziesmu svētku kopkoŗa koncerta programma.

 

Jauktajiem koŗiem:

Himna dzimtenei (O. Vācietis) – V . Kaminskis

Sveiciens Padomju Latvijai (J. Sudrabkalns) – J. Ozoliņš

Beverīnas dziedonis (Auseklis) – J. Vītols

Mēness starus stīgo (Aspazija) – E. Dārziņš

Kā gulbji balti padebeši iet (E. Veidenbaums) – K. Kažociņš

Rīgā pirku sirmu zirgu (T.dz.)  – J. Vītols

Rīga dimd (T.dz.) – J. Cimze

Aiz upītes es izaugu (T.dz.) – A. Jurjāns

Tumša nakte, zaļa zāle (T.dz.) – E. Melngailis

Dziesmai šodien liela diena (A. Skalbe) – P. Barisons

Ar kaujas saucieniem uz lūpām (J. Akurāters) – M. Zariņa apdare

Lauztās priedes (J. Rainis) – E. Dārziņš

Gaismas pils (Auseklis) – J. Vītols

Kādi augsti kalni (J. Rainis) – E. Melngailis

Jāņu vakars (T.dz.) – E. Melngailis

Trīcēj’ kalni, skanēj’ meži (T.dz.) – J. Graubiņš

Pūt, vējiņi (T.dz.) – A. Jurjāns

Baltā ieva (Krievu t.dz.) –  A. Svešņikovs

Krāc Dņepra plašā (Ukraiņu t.dz.) – B. Ļatošinskis

Bildinājums (Igauņu t.dz.) – M. Herma

Klusajā vakarā (Lietuviešu t.dz.) – I. Šveda

Cik tu esi skaista (?) – E. Suhoņa

Kantāte „Padomju Latvija” (O. Vācietis) – V. Kaminskis

Dziesma par Ļeņinu (J. Kameņeckovs) – A. Holminovs

Ļeņinam (I. Ziedonis) – Imants Kalniņš

Kas to Rīgu dimdināja (L. Kamara) – Ģ. Ramans

Cauri dārzam upe tek (Baltkrievu t.dz.) – V. Terausks

 

Sieviešu koŗiem:

Ieviņa (G. Selga) – J. Ozoliņš

Zvejnieku laiva (I. Ziedonis) – O. Grāvītis

Latgalē (Sk. Kaldupe) – Ald. Kalniņš

Nāru dziesma (E. Dārziņš) –  E. Dārziņš

Meitas gula ābolā (T.dz.) – E. Melngailis

Beidzamās rozes (T.dz.) – E. Melngailis

 

Vīru koŗiem:

Priedes (A. Skalbe) – V. Kaminskis

Partizānu dziesma (J. Vanags) – J. Ozoliņš

Noktirne no oratorijas „Cīņa ar Velna purvu” (A. Krūklis) – M. Zariņš

Mežezers (?) – J. Vītols

Lūk, roze zied (A. Līventāls) – A. Jurjāns

Strauja, strauja upe tecēj’ (T.dz.) – E. Vīgners

Jāpiezīmē, ka E. Melngaiļa „Tumša nakte” ievietota programmas pirmajā burtnīcā ar tikai 3 pantiem, resp. 1. 4. un 5., izlaižot pantu par „Dieviņu”. Programmas trešajā burtnīcā parādās precīzējumi, kuŗos norādīts, ka „Tumša nakte” dziedama ar visiem pieciem pantiem, ieskaitot „Nu, Dieviņi, tava vaļa”.

Savukārt V. Kaminska kantātē „Padomju Latvija” atskan vārdi un mūzika, kas pazīstami Amerikas Rietumkrasta dziesmu svētku rīkotājiem, gan citādākā ritmā un formā:

Kamēr dzīvo Latvija,
Tikmēr dzīvot man!

Visvairāk dziesmu piešķirtas Jāzepam Vītolam un Emīlim Melngailim, katram pa četrām. Dziesmu svētki Rīgā sākas š.g. 19. jūlijā.

 

*

LuM 49. numurs ziņo, ka

28. novembrī notika muzikoloģijas sekcijas sanāksme, kurā apsprieda gadskārtējā almanaha „Latviešu mūzika” izdošanas jautājumus (par almanaha sakārtotājiem apstiprināti muzikologi A. Darkevics un A. Bomiks), runāja par Komponistu savienības sadarbību ar republikas un Vissavienības laikrakstiem, žurnāliem un izdevniecībām, par gatavošanos 1973. gada Baltijas republiku muzikologu konferencei, kas notiks Rīgā, kā arī par latviešu komponistu klasiķu E. Melngaiļa un E. Dārziņa simtgadu jubileju atzīmēšanu 1974. un 1975. gadā.

Sanāksmes dalībnieki noklausījās E. Melngaiļa simfoniskos tēlojumus „Velna rija” un „Vakars uz Zilā kalna”, ko diriģenta C. Kriķa vadībā ierakstījis Latvijas televīzijas un radio simfoniskais orķestris.

Jāsaka, ka Melngaiļa pareģojumi lēnām, bet nenovēršami piepildās. Vēl jāgaida uz viņa baleta Maija uzvedumu, bet arī tas laiks reiz pienāks.

 

*

No 17. līdz 24. novembrim Maskavā notika PSRS Komponistu savienības valdes 6. plēnums, kuŗā piedalījās arī slavenais Latvijas kamerkoris „Ave sol”. Par to raksta arī LuM savā 1972. g. 16. decembŗa numurā. Te fragments no Tatjanas Kuriševas apceres:

Šeit lielākie nopelni ir korim „Ave sol”, par kura uzstāšanos daudz tika runāts plēnuma diskusijā un īsta sajūsma izskanēja neskaitāmajās neoficiālajās sarunās. „Ave sol” Maskavā dziedāja Im. Kalniņa dziesmu „Ļeņinam”, P. Dambja „Jūras dziesmas”, divas A.Bražinska balādes, trīs daļas no V. Tormisa cikla „Līvu mantojums” un U. Naiso „Karam nē!” (visi darbi tika izpildīti oriģinālvalodā). Speciālisti atzīmēja kora augsto tehnisko sagatavotību, spožās tembrālās un dinamiskās krāsas, teicamo stila izjūtu, muzikalitāti, cildināja kolektīva mākslinieciskā vadītāja Imanta Kokara nopelnus (koncertā diriģēja arī G. Kokars un I. Matrozis). Cerēsim, ka „Ave sol” teicamie panākumi tik ievērojamā muzikālā skatē pavērs tam ceļu uz vēl plašāku un nozīmīgāku māksliniecisko darbību. „Ave sol” programmā vislielākos panākumus guva viens no pašiem interesantākajiem latviešu padomju mūzikas jaundarbiem – P.Dambja „Jūras dziesmas” (jāpiebilst, ka šis bija vienīgais skaņdarbs, kas plēnuma koncertos tika atkārtots). P. Dambja cikla mākslinieciskās vērtības – smalku akvarelkrāsu skaņu raksta apvienojums ar tēla liriski dramatisku izteiksmes spēku, neuzbāzīgs, taču organisks nacionālais kolorīts padarīja šo darbu par internacionālu šī vārda visplašākajā nozīmē. To pēc nopelniem novērtēja klausītāju auditorija, diskusijā P. Dambja cikls tika atzīts par vienu no spilgtākajiem darbiem. Kaut arī tēlu iekšējā sistēma ir sarežģīta, šķiet, ka lielā vienkāršība, skaņdarba izteiksmes daudzpusība ļauj mums runāt par komponista daiļrades briedumu.

Ievērojiet vārdus, ka Paula Dambja skaņdarbs bija vienīgais, kas plēnuma koncertos tika atkārtots. Tāpat slavinājumi pienākas koŗa mākslinieciskam vadītājam Imantam Kokaram un diriģentiem Gvido Kokaram un I. Matrozim. Vareni ozoli izauguši no bijušiem Malienas ganu zēniem.

 

*

Daudzu mūzu skūpstītais komponists Marģeris Zariņš LuM 52. numurā publicējis savu stāstu „Leģenda par lielo Kristapu”. Acīmredzot veidojas jauns literārs cikls „Vecrīga”. Ļoti dzīvi un spraigi aprakstīta 1924. g. 5. aprīļa ledus iešana pie Rīgas tiltiem, kā arī pēdējo iznešana. Sakarā ar šiem notikumiem Rīgā radusies spārnota dziesma resp. šlāgers: „Aiziet jūriņā tas Kunga plosts – aiziet!” To itkā sacerējis Roberts Vizbulis ar saviem Piltenes prāģeriem.

Labi atceros šo šlāgeri. Tas savā laikā pāršalca visu Latviju. Bija jau arī otrs pants:

„Paliek’ krastmalā, paliek’ krastmalā, es – viens pats!”

Es tiešām nezinu, vai to kungu rakstīt ar lielo vai mazo burtu, bet pašreiz šī ir ļoti nozīmīga dziesma arī trimdas dzīvē. Atkārtojiet!

 

*

Pagājušo Ziemsvētku un gadu maiņa mani „iesauca” 2x2 nometnes mūzikas lokā Grotonvudā pie Bostonas, Mass. (ASV). Jutos priecīgs, ka manas lekcijas par Melngaili mūzikas loka ļoti intelliģentais latviešu jaunatnes pulciņš uzklausīja visai uzmanīgi un – neticīgi. Tāpat dziļāko uzmanību izpelnījās Andreja Jansona, Arnolda Šturma, Edītes Zeiles, Guntas Plostenieces referāti. Demonstrējām daudz skaņu­plašu un lenšu. Aktīvi darbojās rezidences komponisti latviešu nacionālo instrumentu nozarēs brāļi Mārtiņš un Pēteris Aldiņš. Dzīvu līdzdalību vakaru koncertos parādīja arī čelhnieki Juris Ķeniņš, Kristīne Treimane, dziedātāja Laila Saliņa, Māra Krēsliņa u.c.

Būtu vēlams, ka šādi 2x2 saieti tiktu organizēti arī latviešu vidējai vai pat vecākajai paaudzei. Tas noteikti palīdzētu vienai otrai paaudžu plaisas problēmai.

 

*

1972. g. 11. decembrī 80 mūža gadi apritēja latviešu ērģeļu meistaram profesoram Nikolajam Vanadziņam. Veselus 50 gadus Vanadziņš darbojies latviešu mūzikas dzīvē, no tiem pat divus kā Nacionālās Operas direktors. No 1938. g. Vanadziņš nepārtraukti vadījis konservātorijas ērģeļu klasi.

Kā viņš iekūlās tik šaubīgā pozīcijā kā Operas direktors, man vēl šodien nav skaidrs. Ka viņš pacēla Daugavpils tautas konservātorijas, tāpat Rīgas tautas konservātorijas mūzikas līmeni, tas viņa laika biedriem nekāds noslēpums nebija un nebūs. Perfekts mūziķis (liecināja viņa skolnieks Alberts Jērums), kas labi prata spēlēt pat Marselu Dipré, kur citi ērģelnieki kājas izmežģīja. Viņš reti improvizēja (ērģelniekiem nepieciešama māksla!), bet atrada iespējas ievietot J.S. Bacha īsākos darbos arī t.s. dievkalpojumu „luftpauzēs”.

Tad viņa populāri izteicieni: „Vai ne ko, jā? Kikirikū! Piķamice! Un uz priekšu! Ar Lohengrīna balto karogu pie Zviedrijas karaļa kājām!” Un tā tālāk.

Grūti iedomāties bohēmiskāku personu ērģelnieka kapacitātē. Šis aspekts neizzudīs viņa skolnieku un laika biedru atminņās. Bet ir vēl kas nopietnāks. Viņš ierosināja Doma baznīcas ērģeļu restaurāciju. Tāpat pašreiz Liepājas Trīsvienības baznīcas ērģeļu kapitālremontu. Arī nelaimīgo universitātes ērģeļu pārveidošanu. Visbeidzot mazo un niecīgo konservatorijas ērģeļu pārmainīšanu ar citām – plašākām.

Tad viņa skolnieki – P. Sīpolnieks, V. Vismane, O. Cintiņš, A. Biteniece, J. Ļisiciņa, B. Mieze, R. Glāzups, B. Dreiže. D. Herchbacha, A. Sproģe, V. Hunchena un pavisam nesen L. Feldchūne un A. Kalējs.

Viss tas liecina par bagātu un nozīmīgu muzikāla darba dzīvi. Tāpat kā Pētertorņa gailis.

Vai ne ko, jā? Kikerikū!

 

Imants Sakss