Edīte Zuzena

LIETOJAMĀS DAINAS

 

Dr. Juris Svenne savā 18. novembŗa svētku runā Vinipegā zīmīgi teica, ka lielie pasaules notikumi, kā, piemēram, abi pasaules kaŗi paveŗ arī mazajām tautām dažādas iespējas. Tikai tās jāizmanto. Savā laikā mūsu valstsvīri izmantoja 1. pasaules kaŗa pēckaŗa posmus, nodibinādami un nostiprinādami Latvijas valsti. Jāvaicā, vai nupat atkal nav pienācis brīdis nostiprināt mūsu pārradāmās valsts balstus?

Šeit nerunāsim par polītiskajām iespējām, bet balstiem, uz kā dibinās mūsu tautas rakstura pamati: trīs „D” – darbs, daiļums, dziesma. Kādēļ tagad brīdis izdevīgs? Pašlaik Amerikā un citur pasaulē atsevišķā cilvēkā un cilvēku grupās pieaug tieksme meklēt un atrast savās tautiskajās īpatnībās tā saucamo etnisko aizmuguri (search for the ethnic background). To pat grasās atbalstīt ar valdības līdzekļiem. Jaunatne visā pasaulē cenšas „darīt savu lietu” (one’s own thing), vēlas būt individuālisti un ar to izcelties. Lai latviešu vecākā paaudze velti neglaimo sev, ka latviešu sestdienas skolas, kursi, nometnes pēkšņi tagad un ne pirms 10 gadiem atmodinājušas jauniešos tautiskumu. No latviskuma mācīšanās gan nākušas rosmes un materiāli, bet skubinājums tos izmantot ir pašreizējā individuālisma dziņa visā pasaulē. Tā liek drošāk dziedāt korī, dzīvāk dejot tautiskās dejas un spēlēt kokli, ģitaru, stabuli. Ir moderni citu vidū rādīt savu etnisko cilmi. Dzelzs jākaļ kamēr karsta! Attieksmes pret dabu, daiļumu, dziesmu un to izvērtēšana atšķir latvieti no cittautiešiem. Šo triju balstu sākums un pamats atrodams dainās. Bet latviešu valodas pratējam tūlīt rodas jautājumi Kuŗas dainas ņemt? Kādēļ tieši tās? Kā dainas lietā likt pašreiz?

Skaistā rindā plauktā stāv dzimtenē vai Kopenhāgenā izdotie dainu sējumi. Tiem reizēm noslauka putekļus. Biežai cilāšanai tie neveikli. Jau dzimtenē daudz lietoja Dainu izlases grāmatas vai Latv. skolotāju savienības izdotās Tautas dziesmu vācelītes, ap 112 lp. katra. Tur dainas bija sakārtotas pēc visvairāk lietojamās tematikas, piem., III daļā par ģimenes locekļiem: tēvu, māti, bāliņiem, māsiņām, sērdienīti. Trimdā 1945. gadā Stokholmā izdota Veronikas Strēlertes tautasdziesmu izlase Māras laiva, 192 lp. Sākumā tai ir prof. Arnolda Spekkes 22 lappušu gaŗa apcere „Dainas un vēsture”, viela pētniecībai. Šai krājumā dainas sakārtotas 2 daļās: 1. Zeme, 2. Ļaudis ar 25 apakšnodaļām, kā: dievības, Latvijas ūdeņi un Rīga, senā sēta, kaŗavīrs, dzimta, kristības, bērna darbi, kāzas, dzīves ziņa u.c. Speciāls, tikai šaurās tematikas Māras dziesmu sakārtojums un analize ir Arvīda Brastiņa Māte Māra, izdota Klīvlendā 1967. gadā, 310 lappuses. Tā aptveŗ arī visu latvieša senās sētas dzīvi: ar bagātīgu 243 fotoattēlu un zīmējumu klāstu.

Pēdējos 30 gados dzimtene iznākušas Latviešu tautasdziesmas. Izlase, I-III sēj. 1955.-1957. g. Prof. J.A. Jansona sakārtotās latviešu tautasdziesmu izlases krājumi Darba vara lielu dara 1950. g. un Dailes lokā 1970. gadā, 240 lappuses, „Liesmas” apgādā. Tā nav nejaušība, un ir zīmīgi, ka 1970. gadā dzimtenē iznāk divi dainu krājumi. Otrs ir LPSR Zinātņu akadēmijas valodas un literatūras institūta izdotā Dziedot mūžu nodzīvoju izlase, sastādījusi Rita Drīzule, 320 lappuses ar 25 H. Purviņa zīmējumiem. Abu pēdējo grāmatu metiens ir 40,000 eks. katrai. Dailes lokā maksā 84 kap. Dziedot mūžu nodzīvoju 85 kapeikas. Ar Dziedot mūžu nodzīvoju ir tautai iedota jaunā dziesmu grāmata ģimenes godu vajadzībām, kā ievadā sacīts: „Šīs izlases nolūks ir ne tikai vien parādīt seno tautasdziesmu daili, bet arī sniegt daļu no tā ieražu dziesmu materiāla, kas būtu piemērots izmantojumam padomju ģimenes svinībās” (6. lp.) Tātad: šķiriet vaļā dziedāšanai vārda došanas (kristību), pilngadības (iesvētes), kāzu un bēru dienās un aizstājiet ar tām baznīcas dziesmas! Grāmatā ir trīs daļas: Bērnība, Kāzas, Bēres. Dziesmas bērnībai un bērēm aizņem katra ap 30 lappušu; kāzu daļai atliek ap 230. Tur 16 apakšnodaļās attēlota visa kāzu gaita: pošanās kāzām, laulības, līgavas šķiršanās no tēva sētas, kāzu mielasts, apdziedāšanās, jaunā pāŗa guldināšana, modināšana u.c. Krājuma beigās ir 47 tagad runā maz sastopamu vārdu paskaidrojumi, kā: bajārs, vecaine, dieveris, mēļš u.c. Katrai dziesmai atzīmēta pierakstīšanas vieta un numurs, 90% dziesmu ņemtas no FS-folkloras sektora nepublicētajiem materiāliem.

Nav šaubu, ka trimdā jauna, piemērota un pielietojama dainu izlase ir pirmās nepieciešamības lieta! Kādai tai jābūt, lai tā ieviestos tautā? Un es domāju – tautu, katru latvieša māju? Kādā veidā pielietot un izlietot šādu dainu krājumu pašreiz? Dainu izlase būs mācības līdzeklis skolām, nometnēm, dziedāšanai, teikšanai – skandēšanai, daudzināšanai un dramatizējumiem. Bet, ja krājums rocīgs, vai nevarētu ar dainu ierakstu, kaut baltā lapā, aizstāt angliskās dažādu gadījumu apsveikumu kartītes, dāvinājumu un vēlējumu ierakstus? Un kādēļ mūsu dainu aistētiskās un ētiskās vērtības neatgriezt mūsu godos, – ja tik nav simtiem viesu – piemērotos svinīgos brīžos ģimenē? Jārēķinās gan ar to, ka klausītāji dainu tekstus vai nu aizmirsuši vai vēl nezina, tādēļ vajadzīgs priekšā dziedātājs vai teicējs, un tad pārējie var atkārtot attiecīgo pantu dziedot vai runaskorī. Dažreiz var lasīt arī attiecīgas dainas duetā vai grupās, kas labi padodas dainu asā trochaja vai daktiļa ritmā. Latvietis izbauda ne tikai skandējumu, bet arī klausīšanos, ieklausīšanos. Dzimtenē jau ilgāku laiku kupli apmeklēti dzeju skandēšanas vakari, līdzīgi mūsu rakstnieku rītiem, tikai lielākam klausītāju pulkam. Dziedāšanai godos var izlietot jebkatru pazīstamo tautasdziesmu melodiju: mažorā – priecīgai dainai, minorā – sērīgai. Mūsu Rīgas skolotāju institūta darba dziesmai pirmos divus pantus dziedāja „Aijā žūžu lāča bērni” pārējos „Aiz upītes es izaugu” melodijā. Un beidzot, mēs nemaz nekļūsim par pagāniem, kad godos, īpaši latviešu kāzās, lasot vienam un atkārtojot kopus, lietotu dainu skandējumus dažādām kāzu izdarībām.

Ari Jāņos līgojot, mums tagad jārīkojas ar vienu priekšā teicēju. Tas pats būs darāms lietojot ļoti asprātīgās apdziedāšanās dziesmas. Un kādēļ bēru mielastā, mirušo pieminot, tik uzdzert un norēkties, kad „Kas tie tādi” vai „Tek saulīte” meldijā var nodziedāt kādu piedienīgu dainu? No latviešu bēru dainām māj zināms optimisms, miers, paļāvība, kas pārvar izmisumu.

Mums, ko dainas vairs nepavada no šūpuļa līdz kapam, kā teicis Barona tēvs, būs savi grūtumi atgriezties un jaunajiem ieaugt dainu pasaulē. Dainas par jaunu jāapgūst. Lai mums atkal padotos dainu skandēšana, un lai tās neizklausītos primitīvas „blēņu” dziesmas, jāiepazīst dainu dziļais, bieži allegoriskais saturs, to mērķtiecība un latviskās dzīves ziņas atspoguļojums. Tādam izskaidrojumam jābūt izlases ievadā, populārzinātniskā garā, viegli saprotamā valodā.

Kādam tad vajadzētu būt jaunajam praktiski lietojamam dainu izlases krājumam? Mani ieteikumi:

 

A.

Ievadā izskaidrojumi par dainām ka latviskas dzīves aistētisko un ētisko pamatu. Gaišo (mažora) un sērīgo (minora) pazīstamo melodiju saraksts un ieteikumi to lietošanai dažādai dainu tematikai. Ļoti sīks tematisks satura rādītājs, lai veikli iespējams sameklēt vajadzīgo dziesmu.

 

B.

Pats dziesmu krājums sakārtojams saskaņā ar mūža gājumu:.

1. Bērnība: bērns, kristības, pašiem bērniem skandējamas dziesmas par ģimenes locekļiem, dzīvniekiem, dabu; rotaļu dziesmas u.t.t.

2. Jaunība: dievestības, tēvzeme, kaŗavīrs, Rīga un dzimtenes ūdeņi, sērdiene ( kā tautas simbols), darbs, tikums, rota; Jāņi; apdziedāšanās, lūkošanās, derības.

3. Kāzas un dzīves ziņa.

4. Vecums un bēres.

 

C.

Nobeigumā senu mazlietotu vārdu paskaidrojoša vārdnīca un norāde uz paskaidrojumu par dainām cittautu valodās.

Krājums nebūtu illustrējams, lai to nesadārdzinātu. Lai bērns vai pieaugušais veido sev illustrācijas savā iztēlē. Izlasei derētu kabatas grāmatas formāts, kāds ir, piem., dziesmu krājums Lai atskan dziesmas. Un nesteidzināt izdošanu, pirms nav uzklausīti daudzi derīgi padomi.