VISS BEIGU BEIGĀS IR - SAREŽĢĪTI
Ilze Indrāne, Ūdensnesējs. Romāns. Rīgā: Liesma, 1971.g. 396 lp.
Īstenībā vajadzētu runāt par gluži normālu parādību, par gluži normālu mūsdienu autora literāru darbu - Ilzes Indrānes romānu Ūdensnesējs. Bet ir pierasts, ka "normāls" ir jau kaut kas izcils, ka "nenormāli" vāji darbi - normāla ikdienas parādība. Ūdensnesējs nav nekādā ziņā ikdienas parādība mūsdienu latviešu literātūrā. Uz konkrētā literātūras ikdienas fona tas ir sniegums - pārākā pakāpē.
Varētu runāt arī, lietojot trafareto frazi par "patīkamu pārsteigumu": Ilze Indrāne (dz. 1927.g.) nav izcila daudzrakstītāja un viņas līdzšinējo prozas darbu literārajā nostrādājumā varēja sajaust ne vairāk, ne mazāk par svaigu viduvējību. Nekā no tādas - romānā Ūdensnesējs. Romāns ierauj lasītāju it kā sūcošā, līdz raujošā palu straumē; un tas, kas pamodināto interesi ne tikai notur "uz līmeņa", bet kāpina un vairo, nav intriga, fābulas risinājuma piesaistītājs "kas nu būs", bet gan ietiepīgais un visa izšķīrējs - kā. No šā "kā" veidojas literāru darbu dziļuma dimensijas, un Indrānes jaunajā darbā šī dimensija ir kā staipeknis, kas apmeties ap kaklu un nelaiž vaļā.
Romāna satura formālā "varone", t.i. galvenā persona it kā būtu Klinta - bezzemnieka Purva Kapeikas meita, skolotāja institūta mūzikāli apdāvinātākā audzēkne, kas vēlāk - it kā aiz spītības - apprec Olavu Dābolu, lielsaimnieka dēlu, bet pamet to un romāna turpinājumā darbojas par bāriņu nama vadītāju; tas jau pēc kaŗa. Taču viņa romānā ir tikai katalizātors, ass, ap kuŗu virpuļo laikmeta skartie cilvēki. To ir daudz, tie ir dažādi, to likteņi dažādi - un aiz katra: pa dziļuma dimensijai, kuŗā nevienam "patiesi" nav vispārināmas motīvācijas. Viss beigu beigās ir - sarežģīti. Patiesību var atrast - atcērtot dziļumā iedzītās saknes, visu vērtējot aktuālā momenta "par" un "pret" mērauklām, bet ar to nekas nav atrisināts un izskaidrots. Indrāne pat nemēģina kaut ko tādu darīt, un tāpēc viņas romāna lappusēs cilvēki dzīvo, tiem ir asinis sirdī, kājās un pirkstu galos. Un tās rit, kā asinis rit pa dzīvu cilvēku dzīslām: tajās ir bailes, izmisums, spīts, mīlestība. Laikmeta "lielās līnijas" un tā "pašsaprotamās patiesības" noplaiksnījās kaut kur pie apvāršņa, bet Indrāne runā par laikmeta rezultātu, par cilvēkiem, kam it kā būtu uzdots pašiem spriest un lemt, bet kas tomēr netiek vaļā no tā, ka viņi ir vieta, kur vienmēr krustojas paša individuālā dzīves stāsta pagātne un laikmeta dažādo varu "tev būs".
Tur ir Klintas tēvs Purva Kapeika, izcils materiāls šablonam par "atbrīvoto bezzemnieku", bet Indrānes Purva Kapeika runā:
"Kad man viens algs - muiža vai kolhozs, bet mans viņš nav!"
Tur Klintas pamestais vīrs Olavs, ko Purva Kapeika kopā ar pieklīdušu zirgu vēl desmit gadus pēc kaŗa glabā pagrabā zem šķūnīša: skaidrs, ka Olavs bijis leģionā, bet skaidrs arī, ka viņam nav nekā kopīga ar Lielvāciju, vienu no Latvijas okupantiem:
"Mans vectēvs nomira ar viņu suņupātagu ugunskrustiem uz muguras. Piektajā gadā."
Un pa vidam - romāna sižeta centrā: bāriņi - viens no kaŗa rezultātiem, par ko vismazāk runāts. Tie ir bez vecākiem palikušie bērni: noklīdušie, pamestie, tādi, kam vecāki pagalam, un tādi, kam tādu nekad pa īstam nav bijis. No tiem arī izaug cilvēki. Bet kā? Kādi? Indrāne ir skolotāja, viņa bērnus pazīst, viņai var ticēt: bērni aug katrs pēc sava ģīmja un līdzības. Kaut kur ir likumi, sistēmas, varas, bet bērni aug un kļūst personības - lielākas, mazākas, vienkāršākas, sarežģītākas, bet katram ir sava seja. Pasauli neapdzīvo cilvēku masa, to apdzīvo cilvēki.
Indrānes spēja atdzīvināt pustoņus devusi literātūrai pilnskanīgu, krāšņu prozas darbu. Nav jēgas šeit tuvāk pieskarties saturam: fābulu var vienlaicīgi dēvēt par vienkāršu un ļoti sarežģītu - atkarā no tā, kam gribam pievērst uzmanību. Romāna vērtība meklējama detaļu izstrādājumā, atsevišķo konkrēto ainu saskaņā ar iespējamo dzīves īstenību, repliku atbilstībā, kad tās ieliktas mutē, kas tikai to, un neko citu, var sacīt.
Var jau, ja grib, aizrādīt autorei, ka viņas divi negātīvie lielsaimnieka tipi, Olavs un viņa māte, ir izdevīgs šablons "dotajā laikā un vidē". Bet - vai tad tādu trūka? Olava māte ir kaut kas no Putnu mammas Kovaļevskas Posta puķē. Var aizrādīt arī, ka bāriņu nama "sadzīves ainām" viņa veltījusi par daudz aprakstu un lieki pagausina romāna ritējumu. Var jau sacīt, ka gadiem ilgā zirga slēpšana Purva Kapeikas "pazemē" ir pārāk groteska, lai būtu īsta. Var iebilst, un pat ļoti, pret romāna visai lieko gredzena kompoziciju, visu it kā ietilpinot sarunā ar mazo Konstanci, kam romānā nekādas lomas nav: to pašu varēja uzrakstīt bez šī kalambūriskā ievada un nobeiguma.
Ne sevišķi ticama izklausās nule institūta pabeigušās un mūzikāli apdāvinātās Klintas bezcerīgā darba meklēšana laikā, kad "inteliģento bezdarbnieku" laika posms Latvijā bija pāri. 1937./38.g. tautskolās strādāja 9.137 skolotāji, un ne jau nu visi tie bija tikai "mantīgo pēcteči". Bet autori mēdz būt selektīvi, pakārto raksturus un personas literārā nodoma prasībām - tādus aizrādījumus var veltīt vai katram literāram darbam, un ja no tā vien būtu atkarīga literārā darba vērtība, ko tad darītu statistiķi un vēsturnieki? Dzīve ir niansēta, un Indrānes "niansēm" vajadzējis šo cilvēku, bet viņa tos nav nelietīgi izmantojusi.
Ilzes Indrānes stils romānā Ūdensnesējs ir tuvs Ilzes Šķipsnas valodai romānos Aiz septītā tilta un Neapsolītās zemes. Abu rakstnieču darbos ir līdzīga stāstījuma dinamika: vārds dzen uz priekšu vārdu, teikums - teikumu. Tā nav koncentrēta, bet piesātināta literāra valoda, kuŗā katrai sīkdaļai ir nozīmīga loma veseluma veidojumā. Ilzei Indrānei sveši arī visādi "viņš domāja", "viņa juta": dabas ainas apraksts, valodas ritms veido romāna personu emocionālās kvalitātes, un šīs emocijas ir arī atkārtoto teikumu uzbūvē - grūti būs Ūdensnesējā atrast repliku, ko tas, kam tā uz mēles, nebūtu varējis pateikt. Viņas romāna personām ir katrai sava valoda, kas pati par sevi vien jau ir vaibsts attiecīgā cilvēka portretā.
Purva Kapeika vai visu iesāk ar savu "kad":
"Marš, istabā! Kad nu tu kauns kaunam dzīvo..."
Periferijā - skolas direktors, laiks - laikam 1944.g. rudens:
"Buržuju runa, vot, ko es tev pateikšu! Klavieres uzskaņot? Pasaki tu man - kurā skolā vēl ir klavieres? Kurā? (..) Himnas jāzina no galvas izdziedāt. Vot, tā es tev teikšu - un beigta balle."
Olavs:
"... Un tu ar savu zirgu būsi kungs un saimnieks. Ko zemnieks vairāk var vēlēties - to pašu ellē, to komunistu paradīzē - zemi un zirgu!"
Rihards, Klintas dēls, kas nule spēlējis modernu mūzikas gabalu:
"Vientuļo šakāli... (..) Skolas orķestrī zāģējām... (..) Uz klavierēm, vai zini, nedzird tos kaucienus. Bet tu iedomājies vijoles... Tuksnesis... Dzeltena gaisma - izkaltusi kā dzeltena lapa zarā. Uti pēkšņi - kauciens! (..) Paklausies. Nu - vai tā nav vientulība? Dzeltena, briesmīga kā kamieļa āda... Tu tikai saproti - ar klavierēm tā neiznāk, bet vijoles šito vientulību velk caur sirdi kā dzeloņdrāti. Un tad! Un tad - baigie piesitieni, slepeni soļi tumsā..."
Izrauti no konteksta šie citāti vien nespēs neko pierādīt, varbūt ieziņkārot: kam vien iespējams, vajadzētu izlasīt Indrānes Ūdensnesēju, lai saprastu, cik lieliska valoda ir mūsu rīcībā un cik labi tā padodas, kad veido modernu prozas darbu atbilstoši autora iecerei.
Ko Indrāne gribējusi pateikt? Jāatkārtojas un jāsaka: šis nav prozas darbs, kuŗā tā autore lūkojusi "noskaidrot" vienu vien, no visām citām galīgi un pavisam atšķetinātu, patiesību. Tā rīkojas šablonpatiesību sludinātāji, ne rakstnieki. Indrānes cilvēki staigā apkārt katrs par sevi, katrs ar savu paša patiesību. Un nevienu no tām Indrāne neizsludina par Patiesību Patiesību. Tā viņa nonāk ļoti tuvu dzīvajam cilvēkam, kam - beigu beigās - visapkārt stāv jautājuma zīmes: Kā tad? Atbildēt jau viegli, ja pieliek savu subjektīvo vai no standartfražu arsenāla patapināto mērauklu. Bet to var pielikt tikai virskārtai, garozai. Indrāne ar to nav samierinājusies un nolobījusi garozu nost; un no tā arī romāns ieguvis panorāmu, patiesīgumu īstenības pakāpē.
Gunars Irbe