PAR KUNGA KAMBARSULAINI
Uldis Ģērmanis, Tā lieta pati nekritīs. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 139 lp. $ 4.20.
Kad
pa ausu galiem biju dzirdējis Ģērmaņa jaunās grāmatas virsrakstu, tad ienāca
prātā pasaka par lapsu, kas veselu dienu nostaigājusi aunam nopakaļ,
cerēdama, ka tā manta, kuŗa tik vaļīgi karājas, reiz nokritīs... To
iedomājos tādēļ, ka mēs savā svešuma dzīvošanā cerīgi nopakaļ esam
staigājuši gan saviem lielajiem draugiem, gan naidniekiem, sak, ja ne
vienam, tad varbūt otram "kaut kas nokritīs", kas Latvijai atdos brīvību.
Kamēr Uldi Ģērmani pazinu tikai pēc rakstiem, iedomājos viņu kustīgu, strauju, kam asprātīgs "duŗamais" vienmēr uz mēles. Tiekoties ar ausīm dzirdamu, acīm redzamu, parādās mierīgs (pat lēnprātīgs) līdzsvarots vēstures pētītājs, ar labu literāru talantu. Godīgu cenšanos ap redzēto, atrasto objektīvi izgaismot arī tad, ja notikumi un fakti neglaimotu ne paša vēlmēm, ne mūsu brīvības un "labajos gados" iecementētiem pieņēmumiem.
Minētās raksturības viņam sagādājušas gana pulka pretinieku visur, kur vēl latviešu raksti tiek lasīti. Piemēram, pāri Ulža "stikliem un lediem", brēkdami, sodīdamies laipoja nevien Brežņeva un Pelšes "aplaudisimangas dipitori" Rīgā, bet arī mūsu "globālās latvietības galotnēs" nopūtas un kunkstēšana par Ģērmaņa "sarkanumu un aklumu" bija slātaviešu un čangaliešu goda mielasta skaļumā. Svešumā Zili stikli, zaļi ledi piedzīvoja otru izdevumu. Latvijā tā ir visvairāk meklētā grāmata. Ja šai grāmatā autors bija atstāstījis savu Rīgas ciemu izjūtas, atziņas, atmiņas un redzēto, tad grāmata Tā lieta pati nekritīs ir viņa ieskatu, redzējumu un apvērtējumu apvienojums ASV un Kanadas ciemos piedzīvotam. U. Ģērmaņa "grēks" ir, ka viņš savos latviešu tautas likteņceļu iztirzājumos nav kautrējies runāt par īpatnībām, ko mēs gadu simtu nebrīvē un verdzībā lai izdzīvotu, esam no paaudzes paaudzē sevī "iedzemdinājuši", par īpatnībām, kuŗas mēs vadonības laikmetā apslēpām ar visvaronīgākajām un patriotiskākajām mudēm, "nekam nederīgo demokratiju" pastumjot zem izrakstītiem dvieļiem un piegultas tepiķīšiem. Tur dzīparoja: Tev mūžam dzīvot, Latvija; labāk stāvus mirt nekā ceļos dzīvot; sekojiet vadonim, viņš vied tautas nemirstību; liec zobenu zem galvas utt...
Vairums paaudzes, kas dzīvoja neatkarīgajā Latvijā un kas vēl pašreiz dzīvo svešumā, ir vadonības gadu piekritēji. Tas tikpat dabiski salīdzinājumā ar tiem latviešiem, kas pēc 1905.gada atmuka te, tie, kas vēl dzīvi, pat tagad visumā turas pie jaunībā vai spēka un dumpības gados apgūtām Marksa-Ļeņina māņticībām. Tādas ievirzes ir katra cilvēka īslaicīgajā dzīvītē. Bet labi, ja pa vidu pagadās vīri, kas neatkarīgi spēj sameklēt arī savai tautai neglaimojošo, citiem vārdiem - paklausīties arī mūsu apspiedēju un pretinieku "melos" par mums. Tie, mierīgi apvērtēti, var palīdzēt vairāk mūsu "nemirstībai", var darīt mūs stiprākus, redzīgākus nekā kārtējās pagātnes jubilēšanas ziņģes vai Vietnamas rīsa laukos un Taivānas salā "iedēstītās" Latvijas brīvības cerības.
Kādi ir krievu čekas archīvos dokumentējumi par latviešiem kā tautu un cilvēkiem, tas atklātībā nav nekur publicēts. Katrā ziņā Kremļa polītiskās drošības iestādēs tādi ir - gan sakarā ar 1940.gada okupāciju, deportācijām, gan arī notikumiem pēc Hitlera sakāves. Varbūt kādreiz arī tie redzēs saules gaismu, kaut pagrūti ticams, ka tas varētu būt mūsu paaudzes laikā. Paturot prātā mūsu strēlnieku un oktobŗa revolūcijas latviešu pirmrindnieku likteņus Staļina laikā, čekas raksturojumi un ieteikumi var būt visai līdzīgi Ostlandes komisāriāta vadlīnijām 1941.g. rudenī:
Nacionālie centieni jānovirza nekaitīgajā kultūras jomā, it īpaši tautas mākslā, (tautasdziesmas, tērpi, tradicionālie svētki) tiem jāļauj dabīgi iznīkt. (...) Rasiski vērtīgajam latvietim (...) jāatstāj iespēja Austrumu koloniālo apgabalu celtniecībā saplūst ar vācu elementu. Turpretim elementi, kas rasiski mūsu tautā neiederas, jāpamudina izceļošanai, paveŗot tiem saimnieciskas iespējas Austrumos. Tie tur lietderīgi var aizpildīt vidusslāni, kuŗa Krievijā joprojām gandrīz nemaz nav. (...) Latvietis ar visām savām garīgajām un organizātora spējām, polītiski ir nenobriedis. Viņa polītiskā patstāvība jāsamazina līdz minimam. Lai nepieciešamo polītisko tiesību atņemšanu izlīdzinātu, latvietis labi jānodrošina saimnieciski. (...) Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. (...) Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam. Ir arī izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu polītisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli vadīt, tos izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos. Mums jāvairās tomēr aiziet tik tālu, ka viņš mana, uz ko mēs tēmējam. (...) Svarīga loma pārvācošanā ir kaŗadienestam. (...) Pēc desmit gadiem, varbūt arī agrāk, latviešu pārvācošana nebūs vairs nekāda problēma (...) Ar latviešiem jāapietas uzmanīgi vienīgi tikmēr, kamēr esam spiesti šo zemi pārvaldīt ar iespējami mazu vāciešu skaitu. (62.-63.lp.)
Tiktāl U. Ģērmana latviskojums no kāda Latvijas ģermānizētāja ieteikumiem, lai uz visiem laikiem nolikvidētu mūsu tautas "problēmu" .
Nav visai patīkami dzirdēt, kā mūžvecais ienaidnieks mūs apvērtē, bet vāčieši pie visiem projektiem izstrādā rīcības sistēmu, izpētījot materiālu un citus apstākļus. Mūsu miesas un gara kaites, tāpat vajadzības te labi apsvērtas, vai kā Ojārs Jēgens dzejo:
...
Par šķepnesi, par vēstnesi,
Par bruņu kalpa kalpu,
Par lauksargu, par mežsargu,
Par muižas staļļa puisi,
Par krāsnkuri, par rijkuri,
Par kunga kambarsulaini,
Par piķieri, par šķilteri,
Par naktssargu, par vārtsargu,
Par pussargu, par aizsargu,
Par visu kaŗu kalpu... (50.lp.)
Šādu pētījumu, redzējumu un pārdzīvojumu sakarībā, radusies grāmatas Tā lieta pati nekritīs pamatdoma - kāpēc mēs tādi esam? Mūsu tautas vergu gājiens cauri varām, gadsimtiem un paaudzēm nebija nekādu izlasītu varoņu vai skaistumkaralieņu parāde. Katram savs verga mūžs bija jānodzīvo un tālāk sava verga gudrība jāmāca bērniem, lai tie pie kungiem tiktu tuvāk, vieglākos darbos vai amatiņos. Dažiem šīs U. Ģērmaņa pārdomas sariebušas. Īpaši tiem, kas savās sejās iemīlējušies vadonības gadu spogulī. Viņi saka, ka Ģērmanis apsēsts ar oportūnismu, pretrunām un nepatiesībām. To pašu par Ģērmani apgalvo arī tagadējās Latvijas vagaru un amatiņu "pašspoguļotājies".
Vēsturē tādas nelāgas sagadīšanās: Krišjānis Valdemārs mums ieteica braukt jūriņā, krāt zeltu pūriņā un pirkt zemīti Krievzemē, jo tādai mazai tautiņai jau neesot lielas izredzes nākošos simt gadus pārdzīvot... Krišjānis Barons tanī pašā grūtajā, tumšajā laikā atraka, cēla saulītē skaistāko, tīrāko: mūsu tautas gara un miesas eksistences jēgu, ticību. Bet Kronvaldu Atis saprata, ka ne tālās jūŗas, vai Krievzemes līdumi glābs latviešu tautu, bet glābiņš ir tikai tautā pašā, tās īstenā gara gaismā un savas zemītes mīlestībā...
Apmēram piecdesmit gadus vēlāk Andrievs Niedra, Kārlis Ulmanis, Pēteris Stučka... Gatava Krilova fabula: Niedra velk atpakaļ, cīnīties par Latviju sadarbībā ar vācu muižniecību, Ulmanis pieredzējis ASV materiālo uzplaukumu, īpaši auglīgajās farmeru pavalstīs, iepazinis demokratisko valsts satversmi - glābējus meklē anglosakšos, bet Stučka lido Marksa komūnistiskās laimības mākoņos, kas sasniedzami latviešiem Ļeņina, Trocka vadībā, zem "Mātes Krievijas" protektorāta. Katram bija savs pulks sekotāju, bet Stučka sev aizrāva līdz uz neatgriešanos jauno, drošsirdīgo strēlnieku paaudzi, lai pats par to dabūtu kapa vietu pie Kremļa mūriem, īstā laikā nomirdams... Par pārējo "Kremļa apsargu un Perekopu šturmētāju" un to komandieŗu "laimīgām un nodrošinātām" vecumdienām, parūpējās Staļins ar Bēriju.
Un vai Otrā pasaules slaktiņā nenotika tāpat? Ir par sarkanā, ir melnā bruņu kaŗa kalpiem... Uldis Ģērmanis nemeklē tikai vēstures kailos faktus vien. Viņa spriedumos, pārdomās, vienmēr ieaužas latviešu personisko traģēdiju raksti. Viņš mūsu verdziskumam un nesaticībai atceras vārdus, ko rakstījis dzejnieks Apsesdēls visiem nemiera, nesaderības un brīvības alku apsēstiem latviešiem:
Noliksim, biedri,
Uz brīdi darbu un darba rīkus...
Un padomāsim, ko ceļam,
Priekš kā te uz akmeņa akmeni veļam?... (55.lp.)
Pašreiz tik nepieciešamām mudēm gan nebūs daudz sekotāju ne "klusajā", ne "skaļajā" vairākumā. Tāda pārdomāšana vēsturisko notikumu un aizpaaudžu tālumos ir gaužām grūta, sarežģīta un, šķiet, jau arī nereāla. Mūsu personiskā vienmūža smadzenītēm daudz saprotamāk, priecīgāk notramdināt dziesmiņu, ko sacerējis Bagin-Fricis, Rīgas Latviešu biedrības 28 gadu jubilēšanā 1896.gadā:
Novēlēsim saules mūžu
Rīgas Latvju biedrībai
Un par visu pateicību
Izsacīsim valdībai!...
Kā būs ar Latvijas lietas "krišanu vai nekrišanu" nākamos trīsdesmit, piecdesmit gados, nezinu. Manas acis te maz vairs laba var saredzēt. Varu maldīties, jo veči jau allaž redz tikai savu vecumu un galu. Bet Ulža Ģērmaņa Amerikas piezīmēs (apakšvirsraksts) pamatos tās pašas rūpes, par ko pirms simt gadiem dega un raizējās Atis Kronvalds.
Kāds no tagadējiem "oportūnistiem" Latvijā, man Rīgā ciemojoties, teica: "Spontānās varonības, kā latviešu , strēlnieku, tā senās Saules kaujas, nebija grūtākās. Grūtākais, varonīgākais ir par savu tautu un pārliecību cīnīties ikkatru nebrīves pelēko dienu un visu mūzu...
Neskaitot ievadu, grāmata sadalīta piecās nodaļās: Stokholma-Toronto, Losandželosa, Mineapole, Čikaga un Kalamazu, Ņujorka- Stokholma. Daudz interesantu "ģērmaniska" rakstura novērojumu, tiekoties gan ar seniem draugiem, gan arī svešniecībā iegūtiem nedraugiem. Vispār Ulža Ģērmana rakstus neiesaku lasīt tādiem, ("skaistiem" latviešiem), kas vēl joprojām apzvērē, ka viņu pagastā visi saimnieki bijuši "goda vīri" un staigājuši "taisnām mugurām"... Viņa raksti traucē atmiņu skaistuma snaudu.
Valentīns Pelēcis
