DUMPĪBAS ROMĀNS

Anšlavs Eglītis, Es nepievienojos. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 358 lp.

Anšlava Eglīša jaunais romāns ir laikmetīgs - par jauniem un veciem dumpiniekiem, par dumpīgo jaunaudzi un nereti ģeķīgo vecaudzi. Romāns raksturīgs ar īpato Eglīša dzīves skatījumu, kuŗā reālitāte atstaro jaunās formās bagātīgas un daudzkrāsainas iztēles un vārdu mākslas kopējā veidojumā. Savā virsbūvē tas ir ļoti reāls romāns, kas attēlo jaunās paaudzes dumpīguma savtīgos cēloņus (194.lp.: "Nav taču svarīga iekārta, bet vieta, kādu tu dotajā iekārtā ieņem.") un norisi un vecās paaudzes dažkārt izmisīgus mēģinājumus pārlikt laipas paaudžu plaisai. Arī šinī romānā duŗas acīs autora vispusīgā vielas pārzināšana.

Virsraksts ir ļoti izdevies un romāna risē autors to liek mutē ne vien savam varonim studentam Floriānam Kalderam, bet arī vecās paaudzes tēliem, dažāda veida dumpīgiem un iecirtīgiem raksturiem. Šis virsraksts izklausās kā sava veida latvisks sauklis dažādiem spītniekiem, savrupniekiem un savdabjiem. Floriāns nav vairs gluži "zaļš", no hipijiem aizgājis, jo gribējis dzīvot ar ērtībām (134.lp.), daudz ko izbaudījis un pametis (99.lp.), jau attīstījies īpats, bet sarežģīts raksturs (169. lp.), kas gluži kā daudzi iepriekšējo Eglīša romānu tēli bieži padodas pēkšņām izjūtām (27.lp.), vēro pasauli it kā no malas ar gaŗlaikotu smīniņu (2.lp.), atturas no aktīvas iejaukšanās notikumos, jo vairās sarežģījumu (131.lp.). Beidzot Floriāns ir nereti fantasts, kas nesaka un laikam arī nedomā, ka viņš kādreiz melo, kaut gan to apgalvo citi (Dafne, 135.lp.). Drīzāk viņš varētu atzīties, ka izsakās neprecīzi, kā to apgalvo Makgrūdera kundze. (67.lp.: "Jums piemīt tieksme uz izteiksmes neprecīzitāti.") Viņš šai ziņā ļoti atgādina Oliveru Vilku romānā Omartija kundze, un viņu gribētos dēvēt par sava veida Minchauzena modernu mazmazdēlu Eglīša tvērumā. Dafne viņu dēvē arī par mistifikātoru. (250.lp.). Tipiskākie viņa fantastiskie stāsti ir: 48., 135., 159., 356. u.c. lp. Šādam raksturam paveŗas neparedzētas iespējas dažādās romāna situācijās parādīties ļoti īpatā un neierastā veidā un tādā pašā veidā atstarot sevī apkārtējo vidi. Tāpēc šāds raksturs lieliski kalpo arī autora stila nolūkiem.

Autors pats raksturo Floriānu un viņa vidi 156.lp.: "Viņš bija modernās pasaules produkts, un šī bija nervoza, samocīta, saindēta pasaule." Neievērojot moderna jaunieša domu gaitu, Floriānā nereti pavīd pa tipiski latviskam vilcienam, kaut vai, piem., līdzjūtība pret dzīvo dabu (211.lp.), pienākuma apziņa (291.lp.), individuālitāte, savrupība (110.lp.), un nereti viņš atklāj savu latvisko cilmi un palepojas ar to (157.lp.), tāpat kā ar eiropiskumu (169.lp.). Visumā viņš ir ļoti labās domās par sevi un tikpat pašapzinīgs kā Makgrūdera kundze. (120.lp.) Floriāna dumpīgums ir savdabīgs, personisks dumpīgums, kas sakņojas tieksmē būt patstāvīgam un neatkarīgam, tam nav sakara ar Erona Zilbera organizēto apvērsumu, ne hipiju nemieru ar pastāvošo iekārtu vai izlutināto bagātnieku jauniešu tieksmi pēc pārmaiņām un personiskas varas. Turpretim viņa tēva, satelītu čaulu inženieŗa Indriķa Kaldera dumpīgums ir ģeķīgs. Šādam tipam dzīvē netrūkst daudz prototipu, tikai Eglītis tos visus groteskā veidā novedis līdz galīgai konsekvencei. Indriķis ir lielīgs, pļāpīgs, uzpūtīgs (200.lp.), pārgudrs, "jauneklīgs". (18.nod.) Šis tas izceļas īpaši spilgti pretstatā viņa laulātai draudzenei Norai (152.lp.), kas ir vēsa prāta sieviete, kārtīga, formāliste, noslēgta, mierīga, lepna (71.lp.). Pretstatā vīram viņa ir mazrunīga un pasmaga. Abi ir nesaderīga laulāta pāŗa grotesks paraugs. Lielisks svaigs tips ir Makgrūdera kundze - dāņu emigrante, kas ieprecējusies bagātībā. Viņa ir pašapzinīga, drosmīga un kundzene visās situācijās.

Sievišķīga Minchauzena mazmazmeita ir amerikāniete Ketija, kas savu dzīvi vienmēr ceļ priekšā citiem savos fantastiskos stāstos. Tie ir sīki personīgi meli - pasakas pašai par sevi. Tās izretinātas pa visu romānu, labi tajā iekomponētas. Tā ir sava veida dzīves grūtību pārvarēšanas metode - nežēlojoties, bet lepojoties ar neuzticīgo vīru.

Juris Albergs ir latvietības sargātājs trimdā. Viņš ir varens pretstats Indriķim, pasakot tam patiesību acīs. Viņa dzīves filozofija izteicas daudzās vietās (205., 210., 208. u.c. lp.).

Romānā ir daudzi jauki dabas apraksti, piem., meža tēlojums (215.lp.), kas ir īsi un iekļaujas romāna ritmā. Krāšņs ir arī ugunsgrēka tēlojums (295.lp. Raksturīgas ir Amerikas tiesu pratināšanas un procesu kuriozitātes, kas jau reiz labi attēlotas Eglīša darbā Tiesa nāk, bet šeit izveido romāna nobeiguma daļu ar dažu jaunu atziņu. (321.lp.: "Ja šī zeme aizies bojā, tad savas tiesu sistēmas un jurisprudences dēļ.") Romāna kompozicija ir stingra kā parasti, ar tipu maiņu, situāciju dažādību un ironisku nobeigumu.

Anšlava Eglīša stila atslēga šai romānā ir Noras prātojums par sevi 228.lp: "Ja notikumus apzināti mazliet pārspīlēja, tie zaudēja drausmīgo asumu, šķita triviāli, pat smieklīgi". Ar raksturu iztēles spēju var izteikt ko vien grib, pagriest lietas neredzētos lenķos. Šedevrs ir parodija par Noras dzīvi Ketijas fantazijas garā. (226.-227.lp.). Kā vienmēr spēcīgs izteiksmes līdzeklis Eglītim ir ironija, kas spiežas caur visiem raksturiem un sprēgā dialogos. (113.lp.: "Kā visi dziļi reliģiozi cilvēki viņš nebaidās no grēka, jo zina, ka tas tiks piedots.") Atkārtoti spēcīga tā ir īpaši, runājot par Indriķi. (76., 78., 99., 147.lp.) Ar Indriķa muti autors ironizē par šejienes likumiem (203.lp.) un daudz ko citu. Arī Floriāns dabū savu tiesu (114.lp.), bet pats bieži ironizē par visu (117./118. u.c. lp.)

Darbības tempu strauji virza meistariskie dialogi, izgaismojot notikumus un raksturus.

Eglīša valoda ir veikli plūstoša, līgana, vijīga, kur vajadzīgs, arī strupa, īsa, pat vienvārdu teikumos, vienmēr pieskaņoti attiecīgās situācijas izjūtai.

Salīdzinājumi ir asprātīgi un uzskatāmi, piem., 46.lp.: "Šīns bija liels plats kā futbolists, ar milzīgām ūsām, tā ka no biezokņa rēgojās laukā tikai strupais deguns kā pinkainajam skotu aitu sunim." Makgrūdera kundze saka par savu kalpu: "Karlosa dvēseli es pazīstu kā izlocītu uz āru visās noslēptākās vīlēs." (84. lp.)

Arī dabas aprakstos ir trāpīgi salīdzinājumi: "No krāšņajiem mūžīgi zaļajiem biezokņiem bija pārpalikuši tikai apogļoti stumbeņi kā melnas asakas." (297.lp.)

Vietvietām manāmas arī aliterācijas, kas dara dažkārt valodu daiļskanīgāku, dažkārt pastiprina cita veida nokrāsu, atkarībā no noskaņas, piem. - Lupīna ar lapsīgi kuplām, zilām ziedu astēm (354.lp.), ...priekšnamu pieklaudzēja soļi... (43.lp.), ... aiz plānas pieklājības paslēptus, ironiskus jautājumus (131.lp.), ... biksēs bikstās ... (225.lp.)

Tāpat kā citos darbos, Eglītis lieto vienu otru jaunvārdu: bancinieks (65.lp.), ceļazars (124.lp.), ceļa dakša (24.lp.), ceļakakls (300.lp.), mazrati (11., 138. lp.), papīrvāku grāmata (92.lp.) u.c.

Čumuraini dažkārt ir autora salikteņi: augstmuguraini krēsli (33.lp.), mēļspalvaini putni (57.lp.), pērkoņpātagas (235.lp.), sarkanjumtots (25.lp.) u.c. Īsākie salikteņi skan veiklāk: sīkpensija (141.lp.), kuplūsains (51.lp.), pārprauloti sensapņi (209.lp.) un tā joprojām.

Kā agrāk, Eglītis mīl noriseņus ar priedēkļiem: piebāzās durvīm (23.lp.), uzdimdēja otrajā stāvā (251.lp.), nobelzās ārdurvis (286.lp.) un tml. Daži apvidus vārdi bagātina valodu: degvīna ķocis (165.lp.), pluinīja ugunīgus vīkšķus (356.lp.), drupačas (184.1p.) u.c. Kaut ko negātīvu Eglītis izsaka, pievienojot lietvārdam negāciju "ne", piem., slikta ranča ir "neranča" (61.lp.); slikts, negaidīts viesis ir "neviesis" (36.lp.) u.c.

Viss minētais ir tikai īss ieskats ar nedaudz piemēriem, katram pašam darbs jālasa, lai atklātu visu krāšņumu. Ar šo darbu Eglītis atkal devis mūsu literātūrai reālās īstenības un psīchiskās patiesības tēlojumu ar izsmalcinātiem vārdu mākslas līdzekļiem.

Vāka un apvāka zīmējumus darinājusi Veronika Janelsiņa modernā pusabstraktā stilā un skopās līnijās, it kā izsakot cilvēka vienpatību un savdabību.

 

Magdalēne Rozentāle