VĪNAS MOTES BĀRNI

Nikodems Rancāns, Latgaļu rakstnīks un tautas audzynotojs. Rokstu krojums. Red. M. Bukšs. Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1971. 263 lp.

Nikodems Rancāns (1870-1933) bija viens no skaitliski ļoti mazās Latgales tautas atmodas darbinieku saimes, kuŗa nesavtīgi dzīvotais mūžs, bagātās gara dāvanas un vispusīgā darbība atstājusi dziļas pēdas Latgales skolu dzīves, garīgās kultūras un materiālās labklājības augšupcelšanas vēsturē. Tēvu zaudējis jau sešu gadu vecumā, ar mātes, radu un labvēļu gādību apdāvinātais N.R. 1889.g. beidz Pleskavas reālskolu, brīvprātīgi iestājas kaŗa dienestā, mācās kaŗaskolā un kā virsnieks tiek komandēts uz Franciju, bet nav ar šīs profesijas izvēli apmierināts un kļūst par katoļu priesteri, 1896.g. beidzot Pēterpils garīgo semināru. N.R. garīdznieka un kultūras darbinieka karjēra sākas Pēterpilī, kur viņš pavada ilgāku laiku, blakus intensīvam darbam skolās, draudzēs un sabiedriskā dzīvē, atrodot iespēju iegūt arī teoloģijas maģistra gradu (1903.g.). Pēterpils posmā N.R. ir ļoti aktīvs turienes latgaliešu organizēšanā, viņu nacionālās apzinas modināšanā un jaunatnes izglītības centienu nesavtīgā atbalstīšanā. Pēc 1905.g. revolūcijas, toreizējam Rēzeknes katoļu draudžu dekānam Francim Trasunam kļūstot par valsts domnieku, Nikodems Rancāns tiek iecelts Trasuna vietā un sāk savu pragmatisko, bet tai pašā laikā arī dinamisko darbību latgaliešu izglītības, kultūras un materiālās labklājības celšanā. Ir jāatceras, ka ap gadsimta maiņu Latgale, sakarā ar gadu desmitiem ilgo drukas aizliegumu un gadsimtu administratīvi polītisko atšķirtību no pārējiem Latvijas novadiem, savā kultūrāli saimnieciskajā attīstībā bija palikusi tiem aiz muguras savus gadus piecdesmit, ja ne vairāk. Lai panāktu nokavēto un rosinātu ļaudis uz nacionālu atmodu un pašdarbību savā labā, N.R. raksta, sprediķo, organizē, dibina skolas un biedrības, modina un ceļ Latgali pretī gaismai, izglītībai un nacionālai pašapziņai. Esot Aglonas ģimnazijas direktora amatā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 1927.g. Ar savu pašaizliedzīgo, vispusīgo un nesavtīgo darbību ieguvis tautas mīlestību un cieņu, monsiņors Nikodems Rancāns šķīrās no dzīves 1933.g. 21.jūlijā pēc četru gadu darbības Rēzeknes valsts skolotāju institūta direktora amatā.

Recenzējamā rakstu krājuma pirmais izdevums (ietverot 2.izd. 17.-209.lp.) publicēts vācu okupācijas laikā Latvijā, 1943.gadā, filologa M. Bukša (kas ir arī 1938.g. publicētās monografijas par Nikodemu Rancāna autors) redakcijā. Kas bijis oriģinālizdevuma pirmajās sešpadsmit lappusēs, lasītājam paliek nezināms; 2. izdevumā tās veltītas īsiem izdevēja priekšvārdiem vācu valodā un Valerijas Seiles dažu lappušu gaŗam Latgales atmodas laikmeta raksturojumam, kuŗa pirmpublicējuma avots nav uzdots.

Grāmatas oriģinālizdevuma galveno daļu aizpilda M. Bukša lietišķīgais apcerējums par N.R. dzīvi un darbību, St. Keiša un M. Bukša iztirzājumi, veltīti N.R. grāmatām, rakstiem un manuskriptiem turpat vai visās dzīves nozarēs, sākot ar augļu dārzu, bišu, tīrumu un sakņu dārzu kopšanu etc. un beidzot ar Latvijas vēsturi u.c. mācības grāmatām; tur ir arī Valerijas Seiles novērtējums par N.R. kā jaunatnes audzinātāju un nosvērtais, saturā bagātākais Latvijas skolu darbinieka Broņislava Spūļa raksts par mons. Nikodema Rancāna kultūrāli sabiedriskās darbības nozīmi. Īsākas atmiņu skices par N.R. ir devuši St.Keišs, L.Latkovskis un V.Springoviča.

Galveno papildinājumu recenzējamam 2. izdevumam sastāda prāv. A. Anspoka referāts un M. Bukša runa N.R. 100. dzimšanas dienas atceres svinību sakarībā (211.-255.lp.), kas būtībā nekā jauna vairs nesniedz. Lasītāju varētu mazliet kaitināt prāv. A. Anspoka referātā ieturētais sprediķotāja ne pazemīgais, bet paštaisnais tonis, dažkārt pārspīlēti apgalvojumi (piem., 227.lp "... ka pōrnūvodnīkim, radzams, nabeja ni vismozokos cilvēceibas izjyutas / pasvītrojums mans. Rec. / pret latgaļim kai vīnas tautas un zemes piļsōnim, jo latgaļi tyka patīši kolti pi kauna stulpa jūs ticeibas un volūdas dēļ." ) kā arī pārliecīgā superlātīvu lietošana attieksmē pret N.R., kas pašam Nikodemam Rancānam nekādā ziņā nebūtu patikuši.

Ir tiesa, ka Latgales vēstures notikumi un to pētīšana, Latgales kultūras individuālitāte un latgaliešu izloksnes (rakstu krājuma līdzstrādnieki lieto terminus latgaļu tauta un latgaļu valoda) tiesības tika nobīdītas sērdienītes kaktiņā, diemžēl, arī Latvijas neatkarības gados sava veida "koloniālisma" ietvaros, un tam tā nevajadzēja notikt. Ir labi, ka šīs lietas pētī un par tām raksta - nākotnes vēsturnieki būs par to pateicīgi. Bet būtu vēl labāk, ja to varētu darīt bez žultaina rūgtuma pieskaņas, jo arī Nikodems Rancāns teica (180.lp.): "Latgaļi un baltīši, vīnas motes - Latvijas bārni, todēļ jostrodoj kūpā un vīnotim spākim joceļ tautas labklojeiba."

 

Adolfs Sprūdžs