KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

VIENA CILVĒKA GARA POLARITĀTE

Šāgada sākuma LPB Kanadas kopas izkārtojumā Toronto un Hamiltonā notikuši Andreja Eglīša dzejai veltīti sarīkojumi, kuŗos par dzejnieku runājušas Ingrīda Vīksna (Toronto) un Inta Purva (Hamiltonā), skandēta dzeja un dziedātas dziesmas ar Andreja Eglīša vārdiem (J. Barušs, pavadot I. Saksam). Labā jaunatnes izpildījumā sarīkojumos publika atkal dzirdējusi pazīstamo „Dievs, Tava zeme deg”.

Hamiltonas sarīkojumā nolasīts arī šim gadījumam īpaši sacerēts Jāņa Andrupa raksts.

„Savus izteiksmes līdzekļus dzejnieks kopis un asinājis, mācīdamies grāmatu pasaulē un augdams pieredzē,” raksta Andrups un norāda, ka jaunībā Eglītim tuva bijusi romantiskā dzeja, Poruks, Ziemeļnieks. Tiešas šo dzejnieku dzejas atbalsis Eglīša lirikā tikpat kā nesaklausīt, varbūt gan tās pavīd kā „romantiska pasaules skatījuma iezīmes”. Franču dzejas „vīrišķā, metalliskā skaņa” Eglīša dzejā ienākusi ar Ed. Virzas tulkojumu starpniecību, bet tai tikai katalizatora loma. Ar J. Raini Eglītim „dažkārt kopējs izteiksmes īsums un tieksme izvērst teikumu sentencē, bet citādi tuvākas radniecības nav”. Turpretī Andreja Eglīša dzejā kupli sabalsojies dzimtais Ļaudonas novads ar tā senajām paražām, kas bijušas vēl dzīvas, kad dzejnieks tur vadījis savu jaunību.

Šajā Ļaudonas mantojumā Andrups saskata divas garā atšķirīgas galvenās iezīmes. „Vienā pusē brammanīga dižošanās, tieksme pacelties pāri ikdienai, vajadzība pēc heroiskiem darbiem un leģendām, lai ikdiena kļūtu par vēsturi.” Un pretstatā tam – „klusināta, maiga, liriska balss, ar lielu tieksmi uz mistiku... Kopā ar skaļo bajāru sadzīvo otrs cilvēks, kas ir kluss un sevī vērsts, un skatās dabā kā mūžam jaunā brīnumā ar bērna un dzejnieka acīm.”

Andrups domā, ka šī Ļaudonas klusinātā balss ir dominante Andreja Eglīša dzejā. Bet blakus tai – tieši īpatnējie Ļaudonas pretmeti. Tātad – klusums un uguns vārdi.

Eglīša dzimtajai pusei Andrups veltījis raksturojošas rindas: „Kad Jaunzemju ciemā, kur dzīvoja Andreja Eglīša radi, sapulcējās uz svētkiem..., tā bija īsta dižmaņu saime, kur tika teiktas pacilātas runas un cildināti bijuši un nebijuši varoņdarbi. Bet kad bajāriskums vīru saimē sāka pieņemt pārāk kareivisku raksturu, tad talkā steidzās sievas ar aukstu ūdens spaini no akas... Bet tai pat laikā šī novada ļaužu gars ir līdzīgs gleznainajam Plenču ezeram ar tumšu egļu spoguļošanos rāmajā līmenī. (..) Kapu svētki ir vasaras lielākā diena, kad liekas, visa Maliena sapulcējas pie dzīvības un nāves vārtiem, bet bērēs rūgti smaržo skujas un deg bēŗu ugunskuri.”

Bēŗu un kapu motīvs ir raksturīgs Eglīša dzejai un tas tātad dziļi ielaidis saknes dzejnieka dzimtās puses noturīgajās tradicijās, ļaužu vienkāršajā, īstajā misticismā.

Nobeidzot Andrups vēlreiz atgriežas pie šiem pretmetiem un raksta:

„Ja Andrejs Eglītis var mest ļaudīs visugunīgākos vārdus un tai pat laikā rakstīt brīnišķīgi klusinātas, mēnesgaismas apvizētas mīlestības dziesmas, tad tā ir gara polaritāte, kuŗu viņam dāvājis dzimtais novads...”

Tā kā šie sarīkojumi sakrīt ar Andreja Eglīša 60 gadu dzimšanas dienas atsvēti, jāpievienojas Andrupa raksta beidzamajam teikumam: „... dzimtenes varavīkšņu ūdeņi sveicina dzejnieku kā savu vārdā saucēju.”

 

I.

 

 

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

Par latviešu Nacionālā Fonda darbību 1972. g. O.F. laikrakstā Latvija Amerikā (17/3 – 73) raksta:

„Starptautiskajā cilvēku tiesību dienā NF kopā ar ELJA-s Skandināvijas nodaļu piedalījās apspiesto tautu demonstrācijā Stokholmā. Demonstrāciju pārraidīja zviedru televīzija. Tanī labi bija redzami mūsu jauniešu nestie plakāti ar prasību pēc brīvības Baltijas valstīm.”

Margināliju redakcijas rīcībā ir ziņas, ka demonstrāciju rīkojusi Zviedrijas liberālā jaunatne sadarbībā ar Solidaritetskommittén för Sovjets samvetsfångar. (Komitejas nosaukums latviski skanētu apmēram šādi: Komiteja solidārizācijai ar Padomju Savienībā pārliecības dēļ ieslodzītajiem.)

 

1.

No Stokholmas mums piesūtītajā VI Zviedrijas Latviešu Centrālās Padomes Darbības pārskatā (1972/1973) turpretī lasām šādas ģenerālsekretāra J. Reneslāča rindas (par to pašu demonstrāciju):

ELJA’s darbiniekiem derētu iedziļināties arī to organizāciju mērķos un ideoloģijā, kuŗi (sic!) sevi dēvē par „Solidaritetskommittén för Sovjet samvetsfångar” un visas apspiestās tautas par „Sovjets folk” vai krieviem. (..) Ne latviešu organizāciju, ne kāda atsevišķa latvieša uzdevums nav rūpēties par citu tautu labklājību kamēr pašu tauta nebauda brīvību. Un ne pavisam jau ne par padomju tautu! Kas tā tāda vispār ir? (..) Katrā ziņā jāiegaumē un turpmāk jāievēro, ka ZLCP un tās darbinieku uzdevums nav (..) apmeklēt vai sūtīt kādus pārstāvjus uz daždažādiem mītiņiem! Nepavisam ne uz tādām (sic!) ko aranžē komitejas kuŗas solidarizējas ar ‘padomju tautu’.

J. Reneslācis tajā pašā „Darbības pārskata” nodaļā arī saka, ka ZLCP „runā visu latviešu vārdā”.

Laikam jau nerunā. Jo kā citādi Stokholmas demonstrācijā arī latvieši būtu prasījuši piemērot cilvēku tiesību chartas noteikumus visām apspiestām tautām, kamēr ZLCP ģenerālsekretāra uzdevumos šādas „rūpes” neietilpst.

2.

„Padomes locekļu caurmēra gada vecums ir tikai 49,6 gadi!” citā vietā priecīgi raksta ZLCP org. noz. vad. J. Reneslācis.

Citur pasaulē caurmēra gada „vecums” ir viens gads resp. 365 (gaŗā gadā 366) dienas.

 

3.

Bet pat tik gari „caurmēra gadi” neko nelīdz. ZLCP „Darbības pārskata” ietvaros padomes Kultūras daļas vad. R. Legzdiņš ziņo:

„Latviešu kultūras darbinieku apzināšana (..) nav sekmējusies... lielākā tiesa kultūras darbinieki jau miruši...”

 

4.

It kā ar to vien pietiktu! Nekā, ir vēl ļaunāk.

Par to liecina virsraksts laikrakstā Latvija (17/3 – 73):

No kapu kopiņām pazūd DV emblēmas. DVF Bradfordas nodaļas veikums gada laikā.

„Vai, vai, mūsu mīļie! (Priekškars)”. – Skat. 148. lp. J. Raiņa Rakstu 15. sējumā!

 

5.

Dziesmu svētkiem trimdā – tāpat kā Latvijā – ir liela pozitīva nozīme. Par to nevarētu būt divu domu pat tad, ja piedevām jārīko vairāki rakstnieku cēlieni. Tas tikai liecina par garīgu vitalitāti. Dziesmu svētkus Rietumeiropā dzīvojošie latvieši šogad rīko Ķelnē. Uz turieni aicināt aicina ar zeltu apdrukāts prospekts, ko laidusi klajā rīcības komiteja:

 „Ik latvietim brīvajā pasaulē laikus jāsāk domāt par nokļūšanu Eiropas likteņupes Reinas krastos.”

Nelaime tikai tā, ka šī upe ir pagalam piesārņota. Gatavais sūdu grāvis, teiktu kārtīgs latviešu lauku papus.

Bet brauksim gan. Kā ziņo rīcības komiteja, tad „Gircenicha restorāns, sākot ar vīna pagrabiem līkumotajās krusta ailēs, līdz pat plašajām ēdnīcu telpām, kļūs latviešu pulcēšanās un satikšanās vieta...”

Latvieši ir tiešām viena īsta dzejnieku tauta!

 

6.

Bet ar zināšanām tā ir, kā ir (ja jau kultūras darbinieki izmiruši!).

„... augstos vārtus vērs tūkstošgadīgais Ķelnes doms,” teikts prospektā. Vai domos neieiet pa durvīm? Bet katrā ziņā nav pagājuši tūkstoš gadi, kopš domu sāka celt. Tas notika 1248. gadā. To iesvētīja 1322. g., bet slaidos torņus nobeidza tikai 1880. gadā.

„... 1873. gada 26. jūnijā, Rīgas Latviešu biedrībā pirmo reizi atskanēja Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju...” mūs informē rīcības komiteja.

Diemžēl vēstures fakti ir nelokāmi. Toreiz dziesma sākās ar vārdiem: Dievs, svētī Baltiju!..

Un no tā nav ko kaunēties: lai Dievs svētī visas trīs Baltijas tautas – kā šodien, tā arī nākotnē! Āmen!

GIR–