Gudbergurs Bergsons (Gudbergur Bergsson, 1932)
APGABALA KANDIDĀTS
Jāņa Gorsvāna viņetes
Viņi bija sastājušies bariņā tautasnama priekšā: A/S Saldētas Zivis direktors, gaŗš, mūžīgā steigā un rūpēs sanervozējies vīrs ar vēderu kā alusmucu zem šaurajām krūtīm, jostas vietā viņam bikses iežņaudzās vēderā un bikšturi tikko turējās uz pogas; rēderis, mazs, tievs un kustīgs, ar līkiem sniegbaltiem liekajiem zobiem mutē un melnu matu nojumi virs sejas kā dilstoša mēness, rokas viņš turēja kabatās sabāztas; un zivju brāķis Einārs - uzpūties resnītis sarkanu seju un zilām dzīsliņām notīklotu degunu, viens no priekšējiem zobiem tam bija padevies uz āru, un tāpēc viņš izskatījās pēc cirslīša - Viņi stāvēja un gaidīja, kad vēlēšanu apgabala pirmais deputāts būs beidzis runāt un iznāks uz kāpnēm. Pagāja laiciņš, un deputāts parādījās kā uzbozusies vista, ko purina ass ziemelis, pakavējās durvīs un uzlūkoja sapulcējušos, turēdams cepuri rokās. Pamanījis izrīcīgos vīrus, kas lūkojās viņā ar pētījošām, bet uzticīgām acīm, viņš taisnā ceļā devās pie tiem un smilkstošā buldoga balsī teica:
- Būs labi, dārgie draugi. Un nu es gribētu te bariņā nomīzties, ja man atļauts.
Viņi atgāja sānis, un vēlēšanu apgabala pirmais deputāts atvieglināja pūsli; putojoša strūkla trāpīja sažuvušas pīkšas galvai tieši acī. Mīzdams viņš smagi iestenējās, bet tad noducināja kā pērkons, skali un visiem dzirdami:
- Jā, ja mēs nesakausim komunismu, dārgie, tad komunisti sakaus mūs. Un tas ir visas lietas kodols.
Saldēto Zivju direktors piekrītoši norūca. Pieredze viņam bija mācījusi ar atbildi nesteigties. Rēderis, ieradis palaist muti un lēkt starpā, turpretī spalgi noteica:
- To jau es vienmēr esmu teicis. Un atkārtojis bez gala.
Pa to starpu vēlēšanu apgabala pirmais deputāts, pie katra šļirciena ierēkdamies, beidza nolaist ūdeni, viņš sniedza ardievodamies direktoram un abiem pārējiem roku, ar otru atlaida vaļīgāk bikšupriekšu un stūķējās ap baltā krekla stūriem. Tad, klusi pie sevis kaut ko bubinādams, viņš uzsita Saldēto Zivju akciju, sabiedrības direktoram uz pleca, aiz gurna saņēmis, pieskāva sev zivju brāķi un pateicās klātesošajiem par ierašanos un atbalstu.
- Tas bija loti skaisti no jums, - viņš teica.
- Ha, ha, he, hi, hi, - izrīcīgie viri palaida smiekliņu.
Pacēlis cepuri auss augstumā, deputāts devās cauri sanākušajiem ļaudīm, kas pašķīda uz abām pusēm pa gludi nograntēto pagalmu un samulsuši nodūra acis .
- Dievs svētī! Dievs svētī! Dievs lai jūs visus svētī! - viņš sauca uz visām pusēm.
- Un tevi arī, jauno matroz! - Viņš noglauda zeņķi aiz ausīm.
Rāpdamies limuzīnā, viņš smaidīja pār visu ģīmi viltīgi kā lapsa un sakārtoja bikšupriekšu.
- Viņš var gan, - kad vēlēšanu kampaņas melnais limuzīns strauji bija uzņēmis gaitu, ierunājās zivju brāķis. - Kā naglai pa galvu, ko veselais saprāts saka.
- Ta' vellu! He, he, he! - smējās rēderis.
- Ja vien tas man agrāk būtu prātā ienācis, veči! Tā komunisma lieta, - viņš piemetināja un smējās locīdamies.
Viņi sastājās ap pīkšas galvu un uzgrieza pārējiem muguru.
- Bez jokiem, bet viņš nu vienreiz tik ir brālis, - noteica zivju brāķis.
- Brālis? - tievais murmināja. - Viņš ir tīrā pērle!
- Gluži tāpat, kā tu un es, - rēderis piebilda. - Tā vien rādās, ka viņam viss - ar vieglu roku. Visādā ziņā.
Brālis!, viņi pie sevis pukstēja un noraudzījās, kā pīkšas sažuvušās galvas acu dobumā pamazām saplaka mīzali, ka uz kurpēm bija piles, un putas un tumšs plankums uz grants. Zivju brāķis tur bikstījās ar labās kurpes purngalu, it kā ko īpašu meklēdams, un pie sevis ņurdēja:
- Visa tā nebeidzamā runāšana droši vien sabeidz nervus.
Viņi stāvēja vēl ilgi, domās iegrimuši, klusi un prātnieciski - trīs izrīcīgi vīri kā aploka mieti ap dāboliņa lauku -, un šūpoja galvas. Tad it kā dvēseles trīsvienībā sasmaidījās:
- Ta' velnsarārā!...
Un kā dūdojoši baloži riesta laikā tie sita viens otram uz kamieša un plecu pie pleca devās uz automašīnu.
Uz pārējiem vēlēšanu kandidātiem viņi negaidīja.
