|
Jouhanness no Ketlumas
(Jóhannes úr Kötlum, 1899-1972)
|
 |
| TELEGRAMMA UZ PRĀGU |
Divi pūķgalvu milži
Es sarkstu aiz kauna, Vaculik. Tu izslējies stāvi pret varu, bet es velkos rāpus kā izbiedēta, bikla vabole, ielūdzu pie sevis Dīnu Rasku un Pipeneli pamīdīties pa manu niecīgumu. 1968.
|
|
Torsteins no Hamri
(Thorsteinn frá Hamri, 1938) |
 |
|
KĀ TAS SASKAN
|
Kā tas saskan ar dabas likumiem − es mērcu savas aptraipītās rokas tīrā ūdenī. Drīz visu pilsētu piemeklēs šī lipīgā sērga − kā tas saskan ar dabas likumiem.
Nezāles, kur agrāk auga dziedinātājas tējas zālītes;
nelieši un maukas, kur agrāk zvilnēja cienījami pilsoņi − kā tas saskari ar dabas likumiem.
Manas rokas ir nomazgātas tīras un baltas, kā tas saskan ar dabas likumiem.
Es pasludinu, kas turams cieņā un godā, un rušinos pats pa savu dārziņu, kā tas saskan ar dabas likumiem. Es − vienīgais godīgais visā pilsētā.
Un visbeidzot − kā tas saskan ar dabas likumiem − es pierādīšu arī, ka manī ir spēks un labestība
taisnīgie un netaisnīgie katrs saņems savu tiesu un daļu, kā tas saskan ar dabas likumiem.
|
| LĪDZJUTĒJI |
Laikraksti un radioviļņi vēstī, ka iznīcinot veselas tautas, un nu visiem līdzjūtībā būtu jāpaceļ balss.
Un tad mēs to arī darām: izraujam savas sirdis no krūtīm un piespraužam kā ordeni uz svārku atloka, un brīdi pastaigājamies,
iekām noliekamies gulēt
|
|
JŪS |
Jūs teicāt: Līdz pēdējam pilienam... Un jūs, kas kritāt aiz šiem vārdiem pirms gadsimta, vai gada, vai stundas − jūsu dzīvā, siltā asins vēl plūst.
Pēdējais iztur ilgi: kad pārspēka priekšā it viss šķiet jau pagalam, viņa asins sajaucas ar sekotāja asinīm un uzvar.
Un akās, kur spoguļojušās jūsu nosvīdušās, asinīm klātās un izģindušās sejas, arī mēs karstajās dienās dzesējam slāpes.
Kas tiesa, tas tiesa: ūdens ir vēss un dzidrs, un ūdens spogulis akās ir skaists... Mēs noliecamies pār gludo līmeni un skatāmies, un redzam savas sejas sarkstam aiz kauna.
|
|
(Snorri Hjartarson, 1906)
|
 |
|
BALTS ZIRGS MĒNESS GAISMĀ |
Baltas baltas kā jauna sapņa spārns ir tās krēpes
Kā ilgs, ilgs jājiens uz zirga linu balta ir cilvēka ceļš
Bet gaŗi, gaŗi ir ēnu valstības pirksti zirga krēpēs
|
| ZEMES VIRSŪ |
Nākdams pa ceļu no jūŗas starp mežu un tīrumiem rudens šonakt aprāvis gājumu pie savrupa bērza, sakūris sarkanu sārtu, sildījis rokas un no rīta aizsteidzies tālāk − uz mežu, uz kalnu virsotņu pusi.
|
| VAKARS |
Pa kailo koku smalkajām zaru tīklu acīm plūst zeltaina straume pāri vakara sēklim un sanes tur mirdzošas zivis.
Uzvilcis rudu buŗu atbuŗos mijkrēslis un izlasīs zivis no tīkla.
|
| CEĻĀ |
Katrs ceļš projām ved mājup.
Dienu ratam straujuma netrūkst: jau aiz kalniem muiža strauta malā, upes līkums, kur pārnakšņo būdā. Krēslo. Mēnessirpis pacēlies pret bālajām zvaigznēm.
Soļi apraujas nogrobas malā: līdz apvārsnim guļ tuksnesis nosarmojis un salts, un balti kvēlojot krīt zvaigžņu vārpas uz nedzīviem akmeņiem un pelnu smilts.
Gaŗa būs nakts, un ledaini auksta.
Bet aiz kalniem, aiz debess pamalēm snauduļo laiks gaismas torņos.
Un apklusīs ceļi, un gājums par sapni kļūs.
|
| NAMS ROMĀ |
Kluss un tumšs namā pie Trinita dei Monti kā toreiz
baltas kāpnes piekalnē zvana ar ziedošās jaunības trauksmaino, priecīgo zvanu
augšā vakara debess un pa spožai zvaigznei.
Es paraugos logā un arpā pie sienas.
Spožā zvaigzne, kaut būtu es nemainīgs!
Šeit viņš nozuda tumsā − zemes jaunais mīlnieks, kas visjaukāk dziedāja
pazuda tumsā Džons Kītss
uz zvaigžņu pusi.
|
|
(Hannes Pétursson, 1931)
|
 |
| BRĪŽI, KAD VISS UN NEKAS |
I
Dzejas vārdi, kam tie der? Tēraudam pieauguši spārni, nu lido tālāk par ērgli. Tēraudvārdi, kam tie der?
Dzejas tīkls, vai satrūcis? Sējums bij no kaķa soļiem un kalnu saknes.
Ak tās dienas, kad pasaule bija zivs dzejas tīklos!
II
Knīpele tautiņa − zem agri dzimušas teikas plašajām debesīm!
Uz viņlaiku spārniem lidoji brīvībai pretī, tavs sapnis un zeme − svēts kalns jūŗas vidū.
Vai tagad gaidi uz paliem, piesieta pie klinšsalas?
III
Kas par sodību dzīvot tuksnesī!
Pie dzīvības turamies, pieķērušies saukļu gudrībai. Un lietas rindām kā nakts ar dienu − mūžīgi pretstati: akmens, zieds. Nāvei sava un dzīvībai sava valstība.
Kas par sodību − izraidīti no mājām tuksnesī!
IV
Manas dziesmas, tveriet pavasaŗa dzīvību! nevaldāmus palus, rūgstošu zemi, putnus, kas mākoņos ceļu zina,
jo saiti vēji nāks pār pilsētu, izsalkuši plēsīs lapotni un rāmus ezeŗus, salkumā dauzīs jumtu virs manas galvas.
V
Uguns doma, kas tevi kavē?
Svied savu liesmu šo dienu ritumā: pār mūsu šķobīgo drosmi, dulbuŗu gudrību, vārdu plūdiem!
Pārvērt pelnos šo melu mitekli, šo dižības perekli!
VI
Pamazītiņām vēju skavās sabirzt kalni, ūdens paņem kalnus uz rokām un aiznes.
Pamazītiņām tava pasaule izkust no vietas.
VII
Dīvains rīta svīdums: apklusināta dieva priekšā satumst aiz vecuma acis, dzīve plūst gaŗām.
Dīvains gan: brīdis pilns strīdīgas gribas un baiļu, pilns līdz malām pastarās tumsas,
un tomēr tik cēls, tomēr tik skaists un tomēr tik jauns.
|
| SAPNIS |
Es iegāju mēnesnīcā
Es iegāju mēnesnīcā. Ai mirdzošie pali! Vakaru pusē balti nosarmojis blāzmo mežiem apaugušais krasts. Redzi, mana pavasaŗa valstība nu ir balta un nemainīsies vairs. Es iegāju mēnesnīcā, iegāju kristalla dzidrumā!
|
| CETURTAIS GUDRAIS |
Še es stāvu, un viss nu ir gaŗām un cauri. Izstieptās rokās es turu dāvanas, un par vēlu es atnācis esmu − pēc gājiena pa nepiemīlīgu zemi un bez zvaigznes, kas ceļu rāda. Nu stāvu šajā svešajā, tumšajā kūtī. Un to eņģeļu līksmību man vairs nedzirdēt.
Par vēlu atnācis, un viens svešā kūtī; tikai acis, zaļas kā jūras dziļumu fosfors, raugās man pretī no tumsas. Es dzirdu − tumsā kāds gremo blakus silei, kur gulējis bērns.
|
| KOPERNIKS |
Pret vakaru, kad iedegas zvaigznes un mēness, viņi atgriežas no tīrumiem. Vējš nēsā klusas zvanu skaņas, kad tie noliektām galvām mierīgi iet pa taku gar balto krucifiksu, pārmetuši pār plecu labi nodeldētos, tēvu laikos darinātos rīkus, bet laimīgi, ka viss ir, kā tam nolikts būt: lūk, tur − mēness un vēji, te − ziedi, ceļi.
Vai ik dienas viņš sveicinājis tos, bet viņi iet un nezina, ka viņš atcirtis šo zemi no satrunējušās saknes un iemetis kā akmentiņu tumsas un tukšuma dziļumā.
|
|
|
 |
|
FRAGMENTI NO KRĀJUMA ‘LAIKS UN ŪDENS’ |
I
Laiks ir kā ūdens, un ūdens ir dziļš un salts kā es pats.
Un laiks ir kā ainava, ko veidojis ūdens un ota manos pirkstos.
Un laiks un ūdens manī saplūst un zūd bez ceļu.
IV
Viļņi triecas pār vaŗa sarkanām smiltīm. Vēji svelpj zilā zālē. Zieds nozied un mirst.
Es metu akmeni pret baltu mūri, un akmens smējās.
XVIII
Dziļi ūdenī − divas tumši sarkanas zivis. Uz baltas sienas − zila ēna kā nakts.
Virs kalnu grēdas − mēļš vijolīšu mākonis.
Tā vēsts, ko man vēstīt, ir balta; un zeme dziļā miegā.
Un kā lietus atkušņa naktī zilā ledus ūdenī krīt mani vārdi.
|
| JŪŖA |
Es esmu klīdis pa saulē izkarsušām krastmalām. Svešu jūŗu bangas nāca lauzties ar manām kūsājošām asinīm.
Es esmu pametis it visas ostas un sekojis katram paisumam un bēgumam.
Nu dziļā un mānīgā dziļumā atdusas mans prāts un griba, un vairs nezinu pats − vai tā jūŗa esmu es, vai es pats tā jūŗa.
|
|
(Johann Hjálmarsson. 1939)
|
 |
| * * * |
Zāle bez vārda Divi klusējoši putni, kas gaida
Un atnāk nakts, un mīlestība atnāk
Un zāle nomirst
|
| * * * |
I
Zvejojām iepretī šļūdonim, un saule skūpstīja mūsu jūŗu apnikušos vaigus kā mīļā pēc ilgas prombūtnes; un tad vēsma nāca no dienvidiem, tā bija vēsa un veldzēja, mēs bijām ilgi uz to gaidījuši.
Pavārs Nonni novilka savalkāto kreklu un ļāva vējam spēlēties gar augumu. Viņš bija vienās rētās, un mēs zinājām, ka tās no haizivju zobiem un naža dūrieniem, ko viņš dabūjis, kuģojot ar angļu ogļu kasti pa Dienvidu jūŗām. Viņš tērgāja par meitām, kas tumsā pusplikas nākušas uz ostu. Jā, velns parāvis! viņš rūca un ierāva malciņu no konjaka pudeles, kas uz zveju viņam vienmēr līdz. Un viņa acīs zvēroja svešāds spīdums, ko mums pārējiem nebija lemts izprast.
Sāk pūst, zēni! sauca bocmanis pa logu un
Jā, velns parāvis!
Vīri uz klāja rāva ārā tīklus, un saka pūst ziemelis, un dzīve ir kā zivs, kas aiz tīras laimes papeld āķim gaŗām.
II
Pievakarē pārradās laivas; visas, atskaitot vienu. Mēs nācām malā paši beidzamie un redzējām ļaudis stāvam uz mola un skatāmies jūŗā; bet mēs zinājām, ka te nebija ko gaidīt vairs, zinājām, ka nāve ir stiprāka par rokpeļņiem, kas blenž jūŗā.
III
Rīt no rīta mēs atkal dosimies jūŗā, un pavārs Nonni nepiemirsīs uzpildīt pudelē konjaku, kas liek asinīm ritēt, un varbūt viņš atkal deldēs mēli par meitām Kubā un haizivīm, kas ir kāras uz jūrnieka miesu, un mēs smiesimies par viņa mūžīgo melšanu, un arī šļūdonis pasmaidīs un nogrozīs sirmo galvu.
|
|
(Jón Óskar, 1921)
|
 |
| ŠĪ ZEME |
Kad nu beidzot gaisma nāk atpakaļ pie manis, brizdama pa tumšajām dienām, es mostos, un acis ierauga šo zemi rīta svīdumā blāzmainu, es redzu savu zemi iznirstam no dziļas, dziļas tumsas, es redzu šo balto zemi ceļamies augšup. Un tur viņa nāk atplēstām rokām, un es sadzirdu balsi, kas sauc: ‘Un es domāju, ka šim miegam nebūs gala!’
Un šī zeme atdzimst un ir jauna jaunā gaismā, un es eju pa gaismu un klausos balsī dzidrā kā rīts, un balss čukstus man stāsta: ‘Kalna sirds atkal pukst!’
|
| PATIESĪBA |
Mēs meklējam patiesību, bet tā nav saskatāma aiz mūsu dūšas trūkuma. Ceļi vaimanā, noziegumus redzot. Mēs ejam mierīgi tālāk. Mājas līgojas, kad cerības kājām sabradā. Mēs izliekamies aizmiguši, lai varētu sacīt, ka mēs gan nekā neesam manījuši. Bet rokas trīc. Tās trīc arī, kad noejam pie krāsmatām, un pirksti uz sagrautā mūŗa velk vārdus: Nebija iespējams novērst.
|
|
(Jón úr Vör, 1917)
|
 |
| PESTĪTĀJS |
Vecajā dievnamā reiz redzēju kokā izgrieztu pestītāju,
− redzēju nabagu zēnu krastmalā paceļam kluci un aitu ganāmā laikā slīpējam nazi uz pelēka akmens − redzēju viņu nosirmojam un nomirstam pagasta nabagmājā.
Sašķiebušās stāv visas tās ēkas, ko viņš cēlis; aizmirsti ir bērni, kam viņš dzīvību devis, jo viņa vārds sadega priekš daudziem Tā Kunga gadiem kopā ar mācītāja baznīcas grāmatām. Savu radītāju viņš bija izgriezis kokā. Nu nav arī Kristus vairs virs luktas durvīm, jauna baznīca jau uzcelta un Viņš nebija vairs cienīgs šī pagasta goda.
Jēzum Kristum, kokā grieztajam, atradās vieta Nacionālajā Mūzejā galvaspilsētā.
|
| KALNA SKAISTUMS |
Nerunājiet par debesu dzidro skaistumu un šļūdoņu zilgo skaidrību, mēs tak izdzinām ceļu uz karstajiem avotiem un uzcēlām būdu kalnupes līkumā Kjerlingarfjellos. Simt četrpadsmit dienas rasa vai salna uz kurpēm telts spraugā, auzu biezputra un sālīta zivs, rupjmaize un sastāvējies margarīns, un zili ledus kluči peldēja Hvitaurvatna saules atspulgu ugunīs.
Toreiz bija kaŗš Spānijā un nekādas Amerikas, tikai viens sprauslājošs Fords. Ik pārnedēļas tas vilkās pie mums tuksnesim šķērsām pāri pa pusgatavo ceļu , ar svaigu pienu kravā.
Seši jaunekļi ar laužņiem un lāpstām, dienas kā bezgalība − lietus, akmeņi un zeme, nodeldēti joki. Un tā aizklunkurēja vasara par sešsimt kronām ziemas iztikai.
Dvēsele − toreiz mums nebija nekādas dvēseles. Atcerieties to, cienījamie ceļotāji! Šeit ir skaisti, ja skatās pa jauna limuzīna logu.
−−− Nē, tas gan nav stāstāms. −−− Bet bija viena tāda pievakare un brīnum jauka un rāma svētdiena, kad saule spīdēja pār šļūdoņa ledājiem, un pēdējā sālītā zivs bija apēsta, un arī pēdējā rupjmaizes rika un kartupelis. Tovakar pa lavas pauguru sarkanajām it kā zagļu iemītajām takām gar kalnezeru lavījās trīs ieklīdeņi, kam vēl bārda pat neauga, un rokas turēja kapļa kātu. Un gulbju pāris slaidiem kakliem spalvas mešanas karstumā nepamanīja uzglūnošās briesmas.
Es pats viņus nenositu, bet klāt es tur biju , un pirksti bija apžņaugušies ap kapļa kātu Un es ēdu −−− todien’ es ēdu kalnu skaistumu, dzejnieku sapni, Bergeivinda karstavotā izvārītu.
|
| JŪŖA UN KALNS |
Kalns pārkāries mums pār galvām pelēks, draudošs un kails; jūŗa gāžas mums virsū un dzied, un sauc. Kur mums būs palikt?
Starp rīta svīdumu un nakti ejam un meklējam, ko viļņi būs atnesuši no saulainām zemēm.
Kapsētā starp mums atdusas sveši jūŗas braucēji zem krustiem bez mirušā vārda.
Mūsu dievnams ir krastmala:
jūra sludina patiesības vārdus
|
| DIVI VECI |
Savada sirds kad tā uz trauslas rudens lapas peld pa nāves jūŗu.
Melnā zirgā tu aizjāji, skaista un jauna, kad biju atnācis, lai atdotu tev savas uzvaras.
Ilgus gadus gājām nesatikušies to pašu ceļu. Pie kapa tu vienīgā raudāji.
Nu zinu, ka mīlestību ar uzvarām nepērk, bet dod un saņem pazemībā.
... to saprast mācījos, kad bāla rudens lapa nokrita uz mana šķirsta.
|
|
(Vilborg Dagbjartsdóttir, 1930)
|
 |
| DZELTENĀS NARCISES |
Nākošā rītā nāca sievas raudāt pie kapa. Un redzi: Viņas atrada dzeltenus ziedus, nakti saplaukušus. Tātad tomēr pavasaris.
|
|
CETURTĀ STĀVĀ VIRS GALVENĀS IELAS |
Novietnē spēkrati pieplok pie zemes kā nobaidīti bruņurupuči, vai peles. Es ilgojos nokāpt pie tiem, lai noglāstītu.
|
|
(Sigurdur A.Magnússon, 1928)
|
 |
|
PIE NEZINĀMĀ KAREIVJA KAPA |
Teic paldies likteņa labajam prātam par neziņas apsegu, bezvārda brāli: kļuvi par Svēto, ko miesnieki pielūdz.
Karaļi, ministri un tautas komisāri nes tev vainagu upuri un teic tavu godu, jo tu ļāvies kā klausīgs jērs, lai aizved uz bluķi,
kamēr tie laizīja asinis no pirkstiem svētkiem sapostās svinību zālēs un plānoja jaunus upuŗu svētkus.
Sardzē pie tava kapa stāv nākamais upura jērs un blenž kā no miega uztraukts tuksnesīgā dienā un gaida uz svētku reizi.
|
|
(Einar Bragi, 1921)
|
 |
| VĒRPĒJAS |
No rudenīgas mēness gaismas, no salnas un baltiem vakarmākoņiem laiks viņai vērpj sudraba matus, vienai tā gaŗus, gaŗus vakarus sēdot ar sakārstu pelēku vilnu klēpī un klausoties ratiņa dūkoņā, līdz dziesma apklust un vērpējas māsas līksmas saklausa vēsti nakts klusumā pār jūŗu: Laiks vērpumu rādīt!
|
| PIEVAKARĒ |
Es redzēju, ka pret vakaru balts briedis, visu vasaru neklaiņojis baram līdz, skumīgi palūkojās nokaltušo smilgu stiebros zem kājām, tad it kā negribīgi aizgāja no ganībām uz Kidjakalnāja pusi, lai mirtu vientuļā nogāzē, kur tikai salti stari krita uz tā baltajiem ragiem.
|
| RUDENS IZSTĀDĒ |
Stājies zem manas paceltās rokas: varbūt piedzīvosi, ka jauns mēness kā ņiprs kucēns būs uzrāpies uz kalna melnā kupŗa, glūnēs un sukstīs aitu pēdas starp klinšu bluķiem.
Stājies zem manas paceltās rokas: izgadīsies un ieraudzīsi; jā, pat kāda dzirkstele varbūt no šārudens ilgotās zvaigznes ielēks tavās gaišredzībai nepiemērotās acīs tai mirklī, kad tā sašķīdīs putekļos.
|
| SLAVA |
Lēnām
savelkas cilpa ap izdēdējušo kaklu,
un virsājā putns izbijies iedziedas skaļāk,
tad uz mirkli pieklust visi pasaules trokšņi,
un ļaudis aizgrābti klausās putna dziesmā, vij vēl vienu virvi.
|
| KREŅĶI |
Ta velns, mūsu izplatījuma kuģi un mākslīgie zemes pavadoņi viens pēc otra plunkšķēdami krīt ēnā, ko met mākonis biksēs; tās zaļajās revolūcijas jaunības dienās tam steigšus uzrāvis kājās jūsmīgs dzejnieks. Kāda velna pēc viņš nenošāvās agrāk?
|
