Gunars Irbe

sava laikmeta noburtā – īslandiešu dzeja

Nodoms iepazīstināt mūsu lasītājus ar Īslandiešu dzeju nekādā ziņā nav pieskaitāms pie viegli īstenojamiem, bet vismaz šo rindu rakstītājam tas šķitis ārkārtīgi saistošs, aizraujošs. Dzeja jau vispār top it kā no milzīgas, šķietami bezveidīgas vārdu masas, izkaļot laukā kaut ko būtisku un nozīmīgu. Tāpat ar dzeju, ko iecerējuši un uzrakstījuši dzejnieki kādā citā zemē un kādā citā valodā. Vai arī, kas „aizmigusi nesaprotamos vārdos, teiksmainā grafikā”, kā par to pērnruden rakstīja rīdzinieks Knuts Skujenieks. Cittautu dzeja – un literātūra vispār – ir kā milzīgs akmens bluķis viņpus robežas: vispirms jātiek pāri robežai un pēc tam jākaļas akmenī iekšā, jāatskalda pa šķembai, jāurbj, jāvīlē, jānoslauka sīkie nobirzumi. Un tad ir prieks, ja no akmens izkalies laukā kaut kas tāds, kas nebūt nav svešs un nesaprotams: teiksmainā grafika (viņu alfabēts, viņu sintakse) slēpusi to pašu mums visiem pazīstamo – cilvēku valodu.

Šinī gadījumā var arī runāt par šā pazīstamā, cilvēciskā vilkšanu pāri slieksnim. Pār diviem sliekšņiem; jo atdzejotāji un tulkotāji ir bijuši spiesti par pamatu savam darbam izmantot kādu citu valodu, ne pašu īslandiešu; un tas vien jau nozīmē, ka sliekšņi turklāt arī krietni augsti. Jāpiezīmē tomēr, ka labai tiesai atdzejojumu kūmās stāvējuši arī īslandiskie „teiksmu raksti”, dzejas oriģināla valoda; un tad jau bijis vieglāk.

Tāpat it kā no akmens jāizkaļ laukā pati dzejas panorāma – attīstības taisnes un līkloču ceļi, sakarības un atkarības.

Un no tā, kas par to visu uzzināms rakstos un piezīmēs, noprotams, ka īslandiešu dzeja vienmēr un visos laikos bijusi sava laikmeta noburta. Tā ir bijusi kā akmens, kuŗā glabājas pāri gājēja cilvēka kāju siltums; tā ir bijusi lieciniece un apsūdzētāja, un spogulis. Un bulta, kas šķeļ gaisu, lidodama nākotnes virzienā, vai arī raidīta pret to, kas drūms un biedinošs stāvējis tautai ceļā vai soļojis līdzās pa tās ceļu no senatnes uz tagadni.

Ka tas tā, nebūs grūti noprast no Njordura P. Njardvika esejas par Snorri Hjartarsonu šā numura citā lappusē. Dzejā ēnas un gaisma mainās reizē ar pārdzīvojumu, ko izraisa notikumi un notikšanas nācijas dzīvē, cilvēku ikdienā un zemes un valsts likteņos.

Latviešu lasītājam, ja vien tas nav paguvis piesavināties kādas dižnācijas pieeju „pasaules lietām”, nav grūti iejusties īslandiešu dzejā, tātad – arī īslandiešu pārdzīvojumu pasaulē, kāda tā atspoguļojas dzejas vārdos. Jāpasvītrā: nav grūti; bet tad arī mūsu pieejai pārdzīvojumam ir jābūt mazas tautas cilvēka pieejai. Jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka ūdens šķirtne nebūt neiet starp divām zemes puslodēm, bet gan starp to, kas šķietas esam liels un dižens, un grib valdīt un noteikt, un mazo, bet savā dziļāk tveŗamā diženumā gadsimtus pārdzīvojušo, kas negrib samierināties ar to, ka tikai lielajiem un labi bruņotiem būtu pirmdzimtā tiesības ar motivāciju: „Mēs taču vienmēr esam valdījuši pār viļņiem...”

Sava laikmeta noburta bija latviešu dzeja, kad tā modās reizē ar tautas atmodu. Tikpat noburta – un apmēram tajā pašā laikā – bija īslandiešu dzeja, kad tā modās, lai būtu mūsu laikmeta nozīmē dzeja, ne vairs sena tautasdziesma.

Pirmais, kas tad arī palicis kā robežstabs un ceļa zīme īslandiešu literātūras vēstures tecējumā, ir Jounass Halgrimsons (Jonas Hallgrímson, 1807-1845). Sastingušo īslandiešu tautasdziesmu (rimur) viņš aizstāja ar savas individualitātes apzimogotu tiešu un uzskatāmu dabas un mīlestības liriku. Un ar to īslandiešu vārdu māksla pārkāpa slieksni mūsdienu virzienā.

Pārlaižot acis dzejnieku un viņu darbu rindai, kas sekojuši aiz Halgrimsona, redzam, ka viņu dzeja bieži vien bijusi zobens un rīkste, ar ko cirsti un pērti „tie kungi, kam vara un viltus”; un arī īslandiešiem tie bijuši gan pašu, gan svešas cilmes. Tāds varai uzbrucējs bijis, piemēram, Torsteins Erlingsons (Thorsteinn Erlingsson, 1858-1914), kuŗa krājumā Thyrnir (Tornis, 1897) dabas un mīlestības lirika mijas ar radikālu laicīgo un garīgo vagaru šaustīšanu.

Der arī pieminēt emigrantu Stefanu Stefansonu (Stephan G. Stephansson, 1853-1927), kas savas dienas vadījis Kanadas Albertā, audzinādams cūkas un rakstīdams dzeju, kuŗa, kā saka Haldours Laksness, droši vien būtu labāks slīpējums, ja cūkkopība nebūtu paņēmusi dienas labāko daļu no Stefansona laika. Aina tik pazīstama, ka ir turpat vai aizkustinoša!

Daudzi īslandiešu dzejnieki (un arī rakstnieki) rakstījuši „okupantu valodā” , tātad – dāniski. Citi turpretī, rakstīdami savu „dzīves dziesmu”, darījuši to īslandiski, bet meklēdami atrisinājumu savas tautas nākotnei internacionālās ideoloģijās un kustībās; un, protams, šajā ziņā mēs nonākam atkal pie tās pašas „jaunās strāvas”, kas veido mugurkaulu arī mūsu dzejai, savienojot nacionālo ar nerimtīgo prasību ievērot cilvēka, arī vienkāršā, tiesības visos laikos un apstākļos.

Viens no tādiem meklētājiem ir mūsu atlasē atrodamais Jouhaness no Ketlumas (Jóhannes úr Kötlum, 1899-1972). Viņš debitējis ar tipiski nacionālromantiskiem dzejoļiem, ar krājumu Bí bí og blaka (Čuči, čuči, manu bērniņ, 1926), kam sekojuši daudzi citi un arī trīs romāni, to starpā triloģija par īslandiešu izceļotājiem Amerikā. Trīsdesmitajos gados Jouhaness, vērodams, kādu gaitu ņem polītiskā attīstība Hitlera Vācijā, pievērsies sociālisma un komūnisma idejām, ar laiku kļūdams sava veida vadzvaigzne pat pēckaŗa gadu dzejas jaunaudzei. To veicinājusi Jouhanesa acīgā pieeja pasaules notikumiem, gatavība novērtēt un pārvērtēt visu, arī to, kam pats ticējis un uz ko paļāvies.

Īslandiešu dzejnieki un rakstnieki vienmēr ir bijuši gatavi uz visādiem izmēģinājumiem, bet tie vienmēr ir arī bijuši gatavi atmest to, kas izrādījies nederīgs vai nepilnīgs. Apmēram tā īslandiešu dzejniekus sarunā ar šo rindu rakstītāju raksturoja laikraksta Vísir literātūras kritiķis Oulafurs Jounsons (Ólafur Jónsson).

Turpinājumā tātad pavisam īsi par tiem, kas mūsu atlasē, atskaitot Snorri Hjartarsonu, kam veltīts īpašs raksts.

Jouns no Vēras (Jón úr Vör, 1917) pieskaitāms pie literārā modernisma celmlaužiem, viņam vadoša loma arī pēckaŗa gadu t.s. atomu grupas dzejnieku plejadā. Jouns debitējis 1937. gadā ar dzejoļu krājumu Ég ber ad dyrum (Es pieklauvēju); vairums šeit atdzejoto dzejoļu ir no krājuma Thorpid (Zvejniekciems, 1946), kas sarakstīti, dzīvojot Zviedrijā. Dzejnieka motīvu izvēle norāda uz tieksmi aizstāt agrāko nacionālromantisko dabas apdzejošanu ar skaudrāk izzīmētu, reljefāku dzīves īstenības ainu, kas nereti veidojas ar viegli karātavhumoristiskām pieskaņām. (Taču drīzāk ar uzsvaru uz ‘humors’ nekā ‘karātavas’; skat. piemēram, dzejoli „Kalnu skaistums”!). 1968. g. Jouns laidis klajā krājumu Mjallhvítarkistan (Sniegbaltītes šķirsts), kuŗā samanāma tieksme uz intimāku, personiskāku dzeju, uz sava veida „es ieeju sevī”.

Hanness Petursons (Hannes Pétursson, 1931) raksta dzeju, kuŗas semitradicionālā formā ietverta pieredze un pārdzīvojumi, kas tulkojami un izprotami vēstures un mūsu laikmeta kontekstā. Šķiet, Hanness pieder pie īslandiešu tagadnes dzejnieku plejadas pašiem ievērojamākajiem autoriem, un ceļā uz to viņš bijis jau ar pirmo krājumu Kvaedabók (Dzejoļu grāmata, 1955). Tam tātad gandrīz tāds pat tituls kā Snorri Hjartarsona debijas krājumam, kuŗa ietekmes šajā Petursona pirmajā grāmatā, protams, saģiedamas, tāpat kā Rilkes un Hermana Heses. Cikls „Brīži, kad viss un nekas” ir no krājuma Stund og stadir (Brīži un vietas, 1962). Jaunāki krājumi ir Innlönd (aptuveni: Zemes kaut kur dziļāk, 1968) un Rimblód (Rīmju lapiņas, 1971). Arī Petursona dzejā vērojama „ieiešana sevī”, un arī tā notiek ar spējiem, negaidītiem pagriezieniem, iegriežoties agrāk nezināmās dimensijās un ļaujot vienai dzejas gleznai spēlēties ar otru. Hannesu nodarbina paradokss, ka vienlaicīgi vairojas cilvēces pieredze un cilvēki attālinās viens no otra – garīgi. Kaut ko līdzīgu var saskatīt arī atdzejotajā ciklā, kuŗā īslandiskais patriotisms lūzt ironiskas sabiedriski polītiskas kritikas prizmā.

Aptuvens Petursona laika biedrs ir gadus astoņus jaunākais Jouhans Hjaulmarsons (Jóhann Hjálmarsson, 1939), kuŗš debitējis gadu vēlāk ar krājumu Öngull í tímann (Makšķerāķis laikā, 1956). Hjaulmarsonam tieksme uz sirreālistisko, par ko, varbūt, liecina arī viņa pēdējo dzejoļu krājumu tituli: Malbikud hjörtu un Fljúgandi naeturlest (Asfaltētās sirdis un Lidojošie naktsvilcieni, 1961) un Mig hefur dreymt thetta ádur (Esmu par to sapņojis agrāk, 1965).

Gadu ziņā Hjaulmarsona laika biedrs savukārt ir Torsteins no Hamri (Thorsteinn frá Hamri, 1938), kuŗa dzejā nozīmīgs motīvs ir īslandiešu bažas par savu nākotni, vērojot pasaules notikumus un kā tie skaŗ Īslandi. Torsteina dzejā ironija un pašironija mijas viena ar otru, bet stils ir atturīgs un savaldīgs, kuŗā saskatāma sakņu ielaišana īslandiešu valodas, vēstures un literāro tradīciju augsnē.

Hannesa Sigfusona (Hannes Sigfússon, 1922) dzeja, vismaz krājumā Sprek á eldinn (Prauli ugunī, 1961), ir pilna pastardienīgu nojautu; chaotiskā izkārtojumā viņa lirika it kā ataino atomu laikmeta sajukušos prātus, jūtu svaidīšanos. 1921. g. dzimušais Jouns Ouskars (Jón Oskar) turpretī mācījies franču dzejas skolā, bet tā skan tīri un īslandiski, kad viņš, cita starpā, izgāž savas dusmas par sociālu netaisnību un polītiķu lišķību.

Steins Steinars (Steinn Steinarr, 1908-1958) debitējis ar depresijas un bezdarba gadu ietekmētu dzejas krājumu Raudur loginn brann (Sarkanā liesma deg, 1934), kam sekojusi vesela rinda citu, ko nobeidz krājums Tíminn og vatnid (Laiks un ūdens, 1952). No viņa dzejas runā autora paša nelaimīgais liktenis (viņam nav bijis iespējams tikt pie izglītības, un viņš bijis invalids), kas dzejā sabalsojies ar sabiedriskajiem un nacionālajiem motīviem.

Franču dzeja un pieeja dzīvei ir arī Sigfusa Dadasona (Sigfus Dadason, 1928) lirikas pamatā, tā izsmaržo tālu zemju smaržas, ir vairāk dziļdomīgi filozofiska nekā uzskatāmi, tveŗami konkrēta. Dadasona dzejoļi nereti izvēršas par uzticēšanās pilnām sarunām ar lasītāju. Krājumi: Ljód (Dzeja, 1951) un Hendur og ord (Rokas un vārdi, 1959).

Sigurdurs Magnusons (Sigurdur A. Magnusson, 1928) studējis literātūru Kopenhāgenā, Atēnās, Stokholmā un Ņujorkā un ir īslandiešu rakstnieku savienības (Rithöfundasamband Íslands) priekšsēdis un žurnāla Samvinnan galvenais redaktors. Viņa spalvai pieder divi dzejoļu krājumi: Krotad í sand (Smiltī ierakstīts, 1958) un Hafid og kletturinn (Jūŗa un klintis, 1961). Magnusons sarakstījis arī vairākas ceļojumu aprakstu grāmatas un tulkojis īslandiski Seferi dzeju.

Vilborga Dagbjartsdotīre (Vilborg Dagbjartsdóttir, 1930) raksta bērnu grāmatas un dzeju, kas lielāko tiesu ir liriski izgriezumiņi no vienkāršās, ikdienišķās dzīves, ko viņa spēj izgaismot, it kā uzšķiļot dzirksti un liekot sīkdaļām iegūt jaunus veidolus. Kyndilmessa (Sveču diena, 1971) ir viņas jaunākais krājums.

Einars Bragi (1921), kas, cita starpā, īslandiski tulkojis Lorku un bijis apskaužami labi iekārtota un saturā bagāta literāra žurnāla redaktors (žurnāls, diemžēl, vairs neiznāk), debitējis ar dzejoļu krājumu Eitt kvöld í júni (Vakars jūnijā, 1950). Atdzejotie dzejoļi ir no Bragi jaunākā krājuma Í ljósmalinu (Gaismas lokā, 1970).

Kā no šī skopā, fragmentārā pārskata redzams, īslandiešu lirika ir gan vispusīga, bet tomēr – laikmeta noburta: tā izlido – kā putns lido – meklēt graudus un impulsus viņpus jūŗas (jo lai kur arī īslandietis dotos, vienmēr viņam ir jāšķērso jūŗa, okeāns), bet vienmēr atgriežas, lai skanētu par pašu „sāpēm un cerībām”, uzrakstīta seniem teiksmu rakstiem līdzīgajā īslandiešu valodā, kas ar savu skanējumu vien atgādina Īslandi pašu, šo, kā Hanness Petursons saka, svēto kalnu jūŗas vidū, šo klinšsalu „zem agri dzimušas teikas plašajām debesīm”.

P.S.: Šinī rakstā izmantoti vairāki Sigurdura A. Magnusona un Njordura P. Njardvīka raksti žurnālos un grāmatās, kā ari bibliogrāfiskas notācijas antoloģijā Modern isländsk poesi (Stockholm, FIBs Lyrikklubb, 1959) un citur.