Njordurs P. Njardvīks

ĪSLANDIEŠU DZEJNIEKS SNORRI HJARTARSONS

 

 

Snorri Hjartarsona dzejā ir Īslandes dabas krāsu gammas un nesenās vēstures meti un pretmeti.

Snorri Hjartarsons (Snorri Hjartarson, 1906) bija nolēmis kļūt par gleznotāju. Pabeidzis ģimnāziju Rejkjavīkā, viņš iestājās Oslo Mākslas akadēmijā, kur nostudēja vienu gadu, bet tad studijas pārtrauca, lai nodotos literātūrai. 1934. gadā viņš debitēja ar norvēģiski sarakstīto romānu Høit flyer ravnen (Krauklis lido augstu). Romāna sižetā – grūtības, ar kādām jāsaduŗas māksliniekam. Galvenokārt ir runa par mīlestības prasīgumu pēc konvencionālas dzīves un par mākslu, kas grib, lai mākslinieks tai atdotos pilnīgi; tātad problēmas, kas būs bijušas nozīmīgas rakstnieka dzīvē. Snorri pats novērtēja romānu par neizdevušos un pēc tam ar prozas rakstniecību vairs nenodarbojās. 1936. gadā viņš atgriezās Īslandē un, dabūjis darbu Rejkjavīkas pilsētas bibliotēkā, ar laiku uzstrādājās par bibliotēkas pārzini, atrazdamies šajā amatā no 1943. līdz 1966. gadam.

Snorri Hjartarsona dzejnieka debija 1944. gadā, tātad trīsdesmit astoņu gadu vecumā, bija pārsteigums dzejas draugiem Īslandē. Visi bija tūdaļ vienisprātis, ka Snorri ar savu nelielo dzejoļu krājumu, kuŗā bija tikai divdesmit viens dzejolis ar pavisam vienkāršu titulu – Kvaedi (Dzejoļi), ierindojams starp Īslandes ievērojamākajiem dzejniekiem.

Krājumā nevarēja atrast neveiklākas rindas. Patiesībā tur nebija nekā nenobeigta, bet gan dzeja, ko raksturo pārliecinoša formas izjūta un dzejas izteiksmes līdzekļu pārzināšana. Tas mulsināja lasītājus, jo Snorri Hjartarsons ne ar ko nebija ļāvis manīt, ka viņā gatavojas dzejnieks. Viņš ienāca īslandiešu dzejā sevī nobriedis – kā Pallas Athena no Zeva galvas. Nav tomēr jāšaubās, ka Snorri Hjartarsons bijis nedrošs par savu dzejnieka sūtību. Par to liecina kaut vai viņa mēģināšanās glezniecības un prozas novadā. Turklāt – pārhecinošā dzejas formas izjūta, ko Snorri apliecina savos iespiestajos dzejoļos, nevarēja rasties bez smagāka cīniņa. Bet sevis meklēšana bija jau pilnīgi pārdzīvota, iekām Snorri izšķīrās par debiju.

Snorri Hjartarsona dzeja kā formā, tā valodā ar vairākiem sakņu dzinumiem iesniegusies laikā un telpā. Ārzemju dzejas apguvumu starpā vispirms jāmin Dienvideiropas klasicisms, gadsimtu mijas jaunromantisms un 20. gadsimta modernisms. To papildina īslandiešu dzejas tradiciju gaŗā vēsture no Edām un skaldu dzejas pāri nacionālajam romantismam līdz modernisma rēķinu noslēgšanai ar tradicionālajām dzejas formām. Snorri Hjartarsona dzejā redzam atspoguļojamies visas īslandiešu dzejas tradicijas, tā ir šo tradiciju piesātināta. No vecākās Edas dziedājumiem viņš aizguvis brīvo un skaņo ritmu, no skaldu dzejas – savdabīgo asonanču iekrāsojumu, no vēlīnajiem viduslaikiem – nacionāli raksturīgo nokalumu, kā viņa dzejā netrūkst, no jaunromantisma viņš patapinājis daiļskanīgo un dekoratīvo dzejas valodu, un visbeidzot tur saskatām arī modernisma dzejisko izteiksmi un simboliku.

Visu šo daudzveidīgo īslandiešu dzejas kultūras mantojumu Snorri sev ipašā veidā iekļāvis dzejā, kas liek tai skanēt kā simfonijai, kuŗā dzejiskais veidojas par veselumu no daudzu un dažādu, bet saskaņotu instrumentu balsīm.

Šī ir tā īpatnība, kas Snorri Hjartarsona dzejai piešķiŗ tās savdabīgo vietu īslandiešu dzejas panorāmā. Tā ir vienlaicīgi klasiska, nacionāla un moderna.

Snorri Hjartarsona dzeja tās savdabīgās formas dēļ nepadodas vieglai atdzejošanai.

Mazs piemērs: sākuma pants debijas krājuma pirmajā dzejolī skan šādi:

 

Aši aci uzmetot liekas, ka forma ļoti vienkārša, atskaņas vienīgi pirmajā un beidzamajā rindā. Ielūkojoties pamatīgāk, atklājas, ka viss dzejolis pilns atskaņojumiem: gisti–kvistum, skóg–bjó. Utt. Piedevām alliterācijas ar vārdiem: ódur, eydi, ófaet; svala, sólar, svefninn. Šī poētisko elementu bagātība un krāšņums, ko atrodam Hjartarsona abos pirmajos krājumos (mazāk trešajā), un arī ritma daiļskanība, daudziem īslandiešiem likusies tik apburoša, ka aizēnojusi pašu dzeju. Bet bieži vien dzejoļi ir ļoti personiskas dabas un sevī noslēgti, un tad lasītājam nākas meklēties dziļumos, kas zem krāšņās virskārtas.

Debijas krājums Kvaedi (Dzejoļi) radies Otra pasaules kaŗa drūmajā laikā, bet tajā atrodam tikai vienu vienīgu dzejoli par šiem pasaules apjoma postošajiem notikumiem. Grāmatā nav t.s. programmatiskās dzejas, vismaz ne tādas, kas būtu lasāma kā pasaules notikumu vai polītikas tieši kommentāri. Krājums caurcaurēm ir, vispirms, personisku pārdzīvojumu apzīmogots; un, otrkārt, tajā atrodam dabas liriku un dzejnieka mīlestību uz savu zemi.

Snorri Hjartarsona dabas uztvere atšķiŗas no pārējās Īslandiešu dabas lirikas ar to, ka Īslandes daba atklājas viņam ar savām krāsām. Ne jau par velti Snorri studējis glezniecību: savā dzejā viņš glezno ainavas, kuŗās saskatām drošiem otas triepieniem un niansētā krāsu salikumā atveidotu Īslandes skarbo, bet krāšņo dabu. Kaut ko līdzīgu neatrast turpat vai neviena cita īslandieša dzejā.

Zīmīgāku atslēgu šā krājuma personiskajai dzejai lasītājs var samanīt divos dzejoļos, kas zināmā mērā sabalsojas – grāmatas pirmajā dzejolī un beidzamajā. Abos sastopamies ar skata mešanu atpakaļ, ko var uztvert kā dzejnieka paša veidošanās ceļu, līdz beidzot atrasta izteiksme un forma, un izlīdzinājums sevī. Abi dzejoļi šķiet esam uzrakstīti tajā pašā gadā, kad laists klajā krājums, tātad 1944. gadā, kad arī pasludināja Īslandes republikas neatkarību, jo tai beidzot bija izdevies saraut pēdējās saites ar Dāniju, kas daudzus gadsimtus ilgi bija valdījusi pār Īslandi. Tādējādi dzejoļi iekļaujas plašākā panorāmā un aptveŗ visas īslandiešu tautas likteņus. Pirmā dzejoļa tituls ir Í Úlfdölum (tulkojumā apmēram: „Vilku lejās”), un tam ir it kā trīs daļas. Pirmajā jūtama – saskaņa un laime. Tad nāk ciešanu laiks. Nobeigumā ciešanas atkāpjas laimes izjūtu priekšā, senais ziedu laiks atgriežas un sākas jauna dzīve. Grāmatas beidzamajā dzejolī Thad kalla thrá (Ilgas sauc) atkal stāstīts par tumšo pagātni, bet dzejnieks ir pievērsies nākotnei. Ir pienācis laiks, kas mudina uz rosmi, dzejnieks nedrīkst gulēt un sapņot, viņam ir jāceļas un jāsāk rīkoties. Dzejnieka kādreizējās ilgas pēc skaistā ir piepildījušās. Klāt ir atmošanās laiks.

Nākošajā krājumā Á Gnitaheidi (Gnitas virsājā, 1952) dzejnieks ir arī it kā ieraudzījis pasauli, kas ap viņu. (Titulā ‘heidi’ šeit tulkots latviski kā virsāls, paturot prātā Īslandes augstieņu plašumu bez kokiem – aug vienīgi virši, ložņājoši purva bērziņi un citi zemaugi. Tulk.)

Īslandes republikas pirmajos astoņos gados notikumu netrūkst, un ne visi varējuši samierināties ar attīstības norisēm atsevišķos posmos. Galvenokārt ārpolītikas jomā. Aukstais kaŗš un pasaules sadalīšanās lielvalstu interešu sfairās rada apstākļus, kuŗos Īslandei pēkšņi ļoti nozīmīga militāri stratēģiska loma, un J949. gadā tā kļūst par NATO locekli. Šis lēmums izraisa spēcīgu polītisku pretestību, kas sasniedz augstāko izvirduma pakāpi ar kaut ko dumpim līdzīgu Rejkjavīkas Austurvöllur, laukumā parlamenta (altinga) nama priekšā. Izcēlās turpat vai ielu cīņas. Nācija, kas 1944. gadā jutās vienota, sašķēlās divās daļās. Biedrošanās ar NATO noveda pie aizsardzības pakta parakstīšanas 1951. gadā un ASV kaŗaspēka vienību nometināšanas gaisa spēku bāzē Keflavīkā.

Šie notikumi lielā mērā apzīmogojuši Snorri Hjartarsona otru dzejoļu krājumu. Sapnis par īslandiešu tautas jaunajiem laikiem dzejnieka uztverē pārvērties gluži citādā skaudrā īstenībā. Šī nežēlīgā īstenība kļuvusi par fonu, blakus dzejnieka mīlestībai uz savu zemi, dzejoļiem rindām vien. Viņam šķiet, ka tauta nonākusi burvja aplī. Neraugoties uz visu, viņš pauž optimismu, kaut viņa vārdi skan asi un nesaudzīgi. Viņš joprojām tic, ka šāds stāvoklis neieilgs, ka īslandiešu tauta atkal sacelsies pret svešo varu, kā tā darījusi agrāk. Vairāki dzejoļi krājumā ir neizvairīgi tieši un sauc lietas to īstajos vārdos. Citos ainas mijas laikā un telpā, Ģetzemanes dārzā vai Hamleta pilī, bet zemteksta nozīmi lasītājam nepārprast.

Un kaut arī šādi dzejoļi, kas apcer laikmetu, krājumā ir pārsvarā, tajā joprojām atrodam, kā iepriekšējā, arī tīru dabas liriku. Tāpat tur ir dzejoļi, kuŗos ietverts dzejnieka dziļi personiskais dzīves skatījums. „Gnitas virsājā” ir vispār daudzpusīgāks krājums, un ar dziļāku tvērienu nekā pirmais. Atšķirības saskatāmas vispirms – un galvenokārt – dzejoļu laikmetīgajā tematikā, bet arī Hjartarsona dabas lirika ir daļēji pārmainījusies. Vairs nedominē gleznotājs, daba un dzejnieka domu plūsma pietuvojušās viena otrai, dzejnieks ļauj dabai atspoguļot paša domu gaitu.

Pēc šī spēcīgā krājuma, kuŗā autors, kaut arī pārdzīvodams nomācošu laika posmu, tomēr pauž optimismu, kam lielā mērā par pamatu dzejnieka ticība sociālisma nākotnei, sekoja ilgs klusuma periods. Tas ieilga līdz 1966. gadam, kad Hjartarsons publicēja savu trešo krājumu – Lauf og stjörnur (Lapas un zvaigznes). Šis krājums sākas ar dzejoļiem, kuŗus turpat vai neiespējami tulkot citādi kā par rezignāciju. Neliekas, ka dzejnieka ticība piepildītos. Teiktais visvairāk attiecināms uz dzejoli Ég heyrdi thau nálgast (Es dzirdu viņu tuvošanos), kuŗā simbolika patapināta no Jāzepa un Marijas bēgšanas uz Ēģipti ar Jēzu. Dzejnieka liriskais varonis viņus sastop; tie vēl joprojām ir savā bēgļu ceļā. Viņš vaicā tiem, kur viņi cer gūt patvērumu cilvēces vienīgajai cerībai. Bet tie neatbild un zūd naktī, tumsā un naktī.

Snorri Hjartarsona dzejas forma šinī krājumā ir stipri vienkāršāka un brīvāka nekā agrāk. Atskaņu tikpat kā nav, un vispār agrākā formas elementu bagātība atkāpusies koncentrētas vienkāršības priekšā. Mazāk atrodam arī lietu saukšanas tiešā vārdā, vairāk zemtekstā meklējamā. Bet tajā tāpat kā iepriekšējos daudz dabas lirikas. Vai pareizāk: tā ir daba, kā to dzejnieks iztulko. Ari šajā nozīmē Snorri iet pie dabas vispirmām kārtām, lai tur gūtu simbolisku tvērienu paša domu izpausmei, nereti dzejoļi atgādina japāņu haiku dzeju. Šajos dabās dzejoļos nomanāma atelpas brīža meklēšana. Vai pareizāk: meklējumi pēc droša pieturas punkta laikmeta straujo pārvērtību virpulī. Snorri Hjartarsona dzeja tādējādi atkal kļuvusi par cieši sevī vērstu, vēl pasvītrātāk personisku dzeju. Tajā pašā reizē tā ir dzeja, kuŗā tāds skaistums kā vēl nekad.

Tulkojis G.I.