58.

Pērn Rīgā iznāca Jurģa Skulmes illustrēts ceļvedis Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. Šī publikācija beidzot izlabo līdz šim kļūdaini minēto Purvīša nāves dienas datumu – Oļģerta Saldava (1958) un Tatjanas Kačalovas (1971) monogrāfijās par Vilhelmu Purvīti, Latvijas PSR mazās enciklopēdijas III sējumā, 1972. gada Dabas un vēstures kalendārā u.c., kas šajos izdevumos minēts kā 18. marts 1945. gadā, kaut gan īstenībā Purvītis šķīrās no šīs zemes gaitām divus mēnešus agrāk – 18. janvārī. Skulme ne tikai minējis pareizo datumu, bet arī ievietojis kapa pieminekļa attēlu. Kādēļ tik ilga un atkārtota kļūdīšanās? Purvīša dzīves dati ir pietiekami labi dokumentēti. Laikraksts Tēvija, Liepājā, 1945. g. 17. februāŗa numurā pirmajā lapā pāri trim slejām vēstī sēru ziņu: „Miris Tēvzemes balvas laureāts prof. Vilhelms Purvītis”. Toreiz avīžu slejas aizņēma frontes ziņojumi un ideoloģiski ievadraksti. Par Purvīti ievietotais rakstiņš tos apstākļos ir cienījami gaŗš. Vai tad Tēvijas komplektu trūktu Fundamentālās bibliotēkas krājumos? Sēru ziņu atrodam arī Berlīnē izdotajā avīzē Latviešu Balss 1945. g. 17. marta numura 2. lapas pusē: „Liela mākslinieka piemiņai”, ja nu arī šo divu avīžu komplekti Rīgā vairs nav atrodami, tad taču tie būtu meklējami Ļeņina bibliotēkā, Maskavā.

 

59.

Jāpiezīmē, ka kļūdaini Purvīša nāves diena atzīmēta arī Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā un rakstu krājumā Trimdas desmit gadi. Abos izdevumos kļūdaini minēts 14. janvāris!

 

60.

Daudz neskaidrāks ir kāds cits notikums, kas arī saistās ar Purvīša piemiņu. Lasot Rīgas izdevumus, atkārtoti ir minēts, ka Latvijas Mākslas akadēmiju dibinājusi padomju vara 1919. g. maijā (sk. Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmija 1919-1969, Rīgā, 1969, 7-8 lp.). Respektīvi bijis paredzēts, ka maija vidū Rīgā darbu uzsāks plaša proletāriskās mākslas darbnīca, kuŗā būtu pieaicināti visi toreiz Rīgā dzīvojošie latviešu mākslinieki. Atrodam arī paskaidrojumu, ka „jaunā mācību iestāde netika dēvēta par akadēmiju tāpēc, ka toreiz akadēmijas jēdziens saistījās ar priekšstatu par veco, carisko iekārtu”. Arī Pēterpils Mākslas akadēmijas vietā esot atvērtas „Brīvās mākslas darbnīcas”. Šis tautas izglītības komisariāta ziņojums par darbnīcu dibināšanu esot publicēts laikrakstā Cīņa 1919. g. 4. maija numurā. Ja kādam JG lasītājam šis laikraksta numurs būtu pieejams, ļoti vēlētos redzēt šī numura fotokopiju.

 

61.

Pagaidām jāapmierinās ar konstatējumu, ja tiešām šāds izglītības komisariāta lēmums eksistē, tad tas vispirms būtu jāmeklē Latvijas Sociālistiskās Padomju Valdības Ziņotājā, bet tur tādu neatrodam. Caurskatot vācu valodā Rīgā iznākošo tā laika avīzi Die Rote Fahne, nākas konstatēt, ka arī tur nav ziņas par darbnīcas iedibināšanu. Taču agrākā LSPVZ 1919. g. 15. marta numurā lasām, ka izglītības komisariāta mākslas nodaļa ir atvērusi mākslas darbnīcu, kur mākslinieku un speciālistu vadībā izgatavos „visus mākslas formas prasošus priekšmetus, kā karogus, ilustrācijas, architektūras darbus, sabiedrisku darbinieku portrejas (pat Purvītis dabūjis gleznot „internacionālistu portretus” 1. maija svinību dekorācijām Rīgā), un skulptūras pieminekļus, gleznas, telpu izdaiļošanu un iekārtošanu, mēbeļu zīmējumus, uzrakstus u.t.t.” Tātad jau martā šāda „proletāriskās mākslas darbnīca” Rīgā darbojusies, bet tā protams nebija mācības iestāde, bet ražošanas kombināts.

 

62.

Lielinieku laikā, 1919. g. pavasarī, visi mākslinieki, tāpat kā literāti un aktieŗi, bija reģistrēti „Mākslinieku un literātu arodnieciskajā savienībā”, kas tā laika periodikā tiek dēvēta arī par „ražotāju” savienību. Šādos apstākļos mākslinieki-ražotāji veicot valsts pasūtinājumus izgatavo dekorācijas 1. maija svinībām Rīgā, pie kam varas organi tās uzskata par labi paveiktām. Šajā 1. maija pēcsvinību atmosfairā, 1919. g. 5. maija LSPVZ numurā, pirmā lapā lasām izglītības komisariāta skolu nodaļas rīkojumu nr. 58, par tūlītēju skolu reorganizāciju „uz jauniem (tagad teiktu ‘maoistiskiem kultūrrevolūcionāriem’) pamatiem”. Skolu pamatā tiek likts ražojošs un lietderīgs darbs. „Grāmatu skolēni lieto vienīgi kā mācības līdzekli, ar kuŗas palīdzību iespējams apvienot un sistematizēt darbā iegūtās zināšanas.” Ar šo likumu tiek atmests darba laika sadalījums klasēs, respektīvi „zvans”, eksāmeni un atzīmju sistēma. „Nodarbošanās skolās notiek bez pārtraukuma” un visu darbību izlemj skolēnu un skolotāju kollektīvs kopēji. Darboties ārpus kollektīva dotām pilnvarām ir aizliegts. Šis rīkojums skolas pārvērta zināmā veidā par farmām un rūpnīcām un šādā perspektīvā arī laikam „mākslas darbnīca” kļuva pēkšņi par „mācības iestādi”.

 

63.

Prof. Purvītis savā rakstā „Īss pārskats par Latvijas Mākslas akadēmijas darbību” (Latvijas republika desmit pastāvēšanas gados, Rīgā, 1928. g., 607. lp.) raksta, ka „kaut gan sākot no 1918. g. rudeņa, jautājums par mākslas augstskolas dibināšanu atradās uz dienas kārtības pie visām valdībām, kuŗas šinī laikmetā bieži mainījās, tikai nodibinoties Latvijas nacionālai valdībai, arī Mākslas Akadēmijas dibināšanas jautājums pieņem reālas formas”. Tālāk Purvītis atzīmē, ka 1919. g. 20. augustā Ministru kabinets viņu iecēlis par Mākslas akadēmijas direktoru un ka 1921. gads uzskatāms kā akadēmijas pirmais darba gads. Tikdaudz par Mākslas akadēmijas dibināšanu.

 

64.

L. Rumaks, pārskatā par 1972. gadu trimdas grāmatniecībā (sk. 2, par iepriekšējo gadu) atzīmē, ka kaut arī grāmatniecībai ir problēmas, ieskaitot lasītāju skaita pastāvīgu mazināšanos, grāmatniecība noturējusies līdzšinējā līmenī arī 1972. gadā. (Laiks, 20.1.1973, 3). Šajā sakarā, runājot par grāmatu dārdzību un iespēju atgriezties pie papīra vākiem, apgāda „Grāmatu Draugs” īpašnieks Helmārs Rudzītis sarunā izteicās, ka iebraucis Amerikā, 50. gadu sākumā viņš grāmatas esot izdevis pus uz pusi audekla un papīra vākos, bet cilvēki arvien vairāk pieprasījuši grāmatas greznā iesējumā. Pat tad, kad vairs izdotas tikai 20% grāmatas papīra vākos, tās nav varēts izpārdot, un šie eksemplāri bijuši jāsūta otrreiz pārsiet audekla vākos. No izdevēja viedokļa starpība vākos esot tikai daži desmit centi un kopš svars grāmatām pārsūtot tiek aprēķināts pilnās mārciņās, vāku svara starpība nav ievērojams faktors izdevēja aprēķinos. Uz jautājumu, vai pastāv iespēja, ka „Grāmatu Draugs” atgrieztos pie papīra vākiem, Rudzīša atbilde bija noteikta: „Absolūti nē!”

 

65.

Papildinot iepriekšteikto Rudzītis paskaidroja, ka papīrvāka grāmatas īsti atmaksājas tikai tad, kad tās izdod milzīgos metienos, pie kam iespiešanu izdara uz t.s. „vebpresēm”. Grāmatas nākot ārā visas jau vienā ķieģelī; mašīna pati arī uzspiežot virsū papīra vāciņu, bet uz šīm mašīnām mūsu grāmatas neņemtu virsū, jo preses uzstādīšana vien ietu ilgāk nekā iespiešana. Vienā stundā „vebprese” nodrukājot varbūt vairāk desmit tūkstoš eksemplārus, bet mūsu grāmatām metiens esot tikai pāris tūkstoši.

 

66.

Lai redzētu, cik veiksmīgi polītiskā sistēma spēj absorbēt opozīcijas simbolus, ar smaidu varam aplūkot nesen izdoto ASV 8 centu pastmarku, uz kuŗas popartista Roberta Indiana tipogrāfiski aranžētie četri burti veido vārdiņu „LOVE”. Studentu polītisko nemieru un „puķu bērnu” kulturālā dumpja laikā pirms pāris gadiem šis bija viens no diviem visvairāk lietotiem „četrburtu vārdiem”, kas simbolizēja jaunās paaudzes novēršanos no amerikāņu vidusšķiras polītiskajām, sabiedriskajām un ekonomiskajām interesēm un mērķiem. Un tagad, dažus gadus vēlāk, Niksona administrācija „MĪLU” atsavinājusi saviem mērķiem! Gaidīsim, kur un kad ASV valdība pastmarkā atveidos otru „četrburtu vārdiņu”.

 

Gvido Augusts